“Pirmais mīts par menedžmentu ir, ka tas pastāv. Otrs- ka panākumi ir proporcionāli prasmei”. Šāds, kādam Dr. Robertam Helleram piedēvēts izteiciens atrodams Merfija likumu apkopojumā. Gluži taisnīgi to var attiecināt arī uz plānošanu (kā vadības paveidu vai rīku). Arī- telpisko vai pilsētu plānošanu.
Vairuma (plānošanas) teoriju kopējā iezīme un, paradoksāli- arī ķibele ir vēlme radīt kādus praktiski pielietojamus rīkus vai metodes. Loģiski- tādus, kas darbojas, vēlams- vienmēr un visur. No otras puses- to provocē praktisko darboņu (plānotāju, arhitektu, politiķu) interese par šīm teorijām- tieši tik ilgi un tikai tik daudz, cik tās dod kādu tūlītēji noderīgu labumu.
Modernisms un post-, funkcionālisms, environ- un citāds mentālisms, jaunais un ne tik ļoti urbānisms….Visvisādismi katrs savulaik pretendējuši uz (nereti- visai kategoriski- vienīgās) “Pareizās” pieejas tiesībām. Pēc neilgas padarbošanās to piedāvātie rīki izrādās nemaz vai ne vienmēr, vai ne-gluži-tā-kā-bija-domāts- derīgi, tā palikdami par tādām pašām rotaļlietām, kā iepriekšējās modes sezonas atradumi. (Pie viena degradējot arī to derīgo graudu, kas tajos tomēr bija paslēpts.)
Nekā nevēlos vērsties nedz pret envair…(oh,my God!)…ne kadu citismu. Aleksandra aprakstītās idejas noteikti var dot plašāku un tā- veselīgāku izpratni par apkārtējo vidi, kura ne vienmēr ir tik zaļa, kā dažiem gribētos, tomēr aizvien vēl ir mums apkārt. Pie kam- dabaszinātņu ienākšana plānošanā, iespējams, var iemācīt mums (teju vai dieviem līdzīgajiem arhiplānotājiem) mazliet pazemības un vismaz aizdomu nojausmu, ka ne visu iespējams un ne visu vajag saplānot. (Nu, vismaz- ne cilvēkam.) Un, ka “diezgan daudz iespējams ieraudzīt, vienkārši skatoties“.
Nebūtu pamata ari ievelties otrā grāvī, apgalvojot, ka vispār nav nekādas jēgas neko plānot, jo viss ir tik haotiski neprognozējams, ka taurenīša spārnu vēziens kaut kādā džungļu nostūrī noslaucīs no zemes visu civilizāciju. Salīdzinoši jaunākas idejas par haotisku sistēmu vai procesu attīstību saskata tajā zināmu kvantēšanos, mezglu vietas lēcienveida pārejām un tā- strukturēšanos, kas pieļauj domu par iejaukšanās iespējām ar puslīdz paredzamu rezultātu.(Ilustrācijai der piemērs par bumbiņu viļņojošā jūrā: matemātiski precīzas tās katra mirkļa koordinātes aprakstīt un nodot ķērējrobotam būtu neiespējami, bet katram nejēgam skaidrs, ka tā peld pa ūdens virsu un nav sevišķi liela māksla to izķeksēt, ja vien tā atrodas rokas stiepiena attālumā.
Tas paskaidro, kāpēc vesela plānotāju institūta darbs un vislabāk iecerēto teoriju balstīti centieni visu iespējamo un neiespējamo salikt precīzu noteikumu rāmjos var nedarboties, bet īstais cilvēks īstajā brīdī, īstajā vietā, ar vērīgu aci un jūtīgu sirdi var spēt daudz vairāk. Ja saprot, jūt un pamana tās īstās vietas, mezglu punktus, pārejas slēdžus. (Kas gan neizslēdz nepieciešamību apgūt teorijas un rīkus- kaut vai treniņam.)Daži to sauc par “urban accupuncture” -arī saistībā ar urbāno environmentalismu un Marko Kasagrandi, bet šis vīrs ir vienkārši apbrīnas vērts:
Jaime Lerner Sings a song of cities
(vienu viņa lekciju man reiz bija iespēja klausīties dzīvajā)
Te vel viena intervija iedvesmai, saistībā ar pilsētplānošanu. Es gan šo pieeju nesauktu par plānošanu, bet gan par stratēģisku pilsētas pārveidošanu. Man liekas, ka elements, kas pisētplānošanu padara neizsakāmi bezcerīgu, ir tieši "plānošana". Tā sakot, tāds daļējas kodolatbruņošanās samits – nu tad, paplānojām, bet tāpat jau neko izmainīt mēs te nevaram. Kā uzskatāmi redzams Medellín (Colombia) gadījumā, plānošana nebūt nav noteicošais pisētas transformācijā. http://www.cha…nterview/10098 Varbūt kļūdos, bet man šķita, ka Uģis K vienu (accupuncture) plānošanas teoriju centās uzsvērt kā produktīvāku. Ceru ka maldos, un, ka pievienotais video, izmantots tamdēļ, lai pasvītrotu rīcības nozīmi plānošanā. Manā uztverē Kasagrandi vērtība ir bijusi… Lasīt vairāk »
Tavas cerības piepildījušās- Tu maldies 🙂
Nop. Neņemos apgalvot, kas produktīvāks, kas ne. Runa kā reizi par to, ka "Dzīve ir tas, kas notiek (tur, ārā), kamēr mēs nodarbojamies ar tās plānošanu". Mazās lietas, īpaši, ja trāpa īstajās vietās, var dot reālāku ietekmi.
Tiesa- lai procesi notiktu, nepieciešama kaudzes apstākļu un mijiedarbību sakrišana.
Par rīcību parkā- tieši tā pat. Ceru, ka sakritīs un notiks. Ja spētu dot drošāku atbildi, vai nu melotu, vai strādātu par Radītāju 🙂
interesanti uzzināt kādi katram priekštati par plānošanu un kā katrs cenšas izteikt tos rakstiskā formā.
arī kuri laika posmi atstājuši zīmīgāku ietekmi.
Cilvēks visu savu cilvēces vētures laiku nomokās ar pastāvošās realitātes nepilnību (jo citiem citā laikā un vietā ir/ir bijis labāk) un, protams, nebeidzamu apnikumu (jo tas viss jau tik ilgi ir tikai tā un tā), tāpēc savas labsajūtas uzlabošanaii izdomā arvien jaunus un jaunus uzlabojumus savā ēdienkartē, apģērbā, istabas un, plašākā nozīmē, visas dzīves telpas uzlabošanā, sūri kritizējot bijušo un esošo, kaismīgi slavinot nākošo un īzsapņoto (kas nereti ir vienkārši pietiekoši vecs, lai tiktu atzīts par inovatīvu). Vsas modes mainās pēc kontsrasta principa ; pēc tehnoloģiju dievināšanas māk zaļā domāšana, pēc racionālā nāk emocionālais, pēc regulārā nāk amorfais utt. Viss… Lasīt vairāk »
tā reāli uzrakstiji.