LNMM konkursa sausais atlikums

Pirms pāris nedēļām klīzdams pa Šanhajas EXPO arhitektūras zoodārzu, priecājos par Latvijas paviljonu – beidzot esam pārliecinoši „iekabinājuši” leišiem, igauņiem, kā arī lielākajai daļai lielvalstu. Par to droši vien uzrakstīšu nākamajā blogā, jo šis top pretēju sajūtu iespaidā – cik dzirdēts, ne man vienam vilšanos ir sagādājis LNMM konkursa rezultāts.

Tas, ka kārtējo reizi palaidīsim garām iespēju radīt Arhitektūru, kuru lūkoties uz Rīgu brauktu tuvāki un tālāki entuziasti, bija skaidrs jau vērojot konkursa tapšanas gaitu. Tomēr risinājums, kas paredz kaut ko tik perversu, kā ierakt ~ 1000 m2 jaunbūvējamu telpu pazemē un sačakarēt valsts nozīmes kultūras pieminekļa galvenās fasādes proporcijas, ir garākas apcerēšanas vērts.

Jau Dripes kolēģijā klausoties izskanējušos argumentus par nepieciešamajiem ierobežojumiem iespējamai muzeja piebūvei, radās sajūta, ka konkursā uzvarēs zemē ierušināts un kompromisu pilns priekšlikums. Pēdējās ilūzijas zuda izlasot konkursu žūrijas sastāvu – zinot Rīgā tradicionāli dominējošo personāliju domāšanas veidu, cerēt uz brīnumiem nebija ne mazākā iemesla. Atceroties grūtības formulēt korektu viedokli Liepājas muzeja pēckonkursa ļembasta sakarā [visgudru kritiķu, kā esat ievērojuši, mums netrūkst, bet šī spriedelēšana ir sū.. vērta, ja pats neesi atradis puslīdz loģisku iespējamo uzdevuma risinājumu], nolēmām pamēģināt – ir vai nav iespējams atrast veidu, kā programmas prasības izpildīt būvējot normālas, racionālas virszemes telpas, nevis pretdabiski līst zem gruntsūdeņiem.

PROGRAMMA.

Izlasot muzeja vēlmju listi nācās secināt, ka kārtējo reizi tā ir nevajadzīgi uzpūsta – to arī apstiprināja ar krājumiem ikdienā strādājošie darbinieki. Tā kā finansējuma trūkuma dēļ apstādināta kopējo muzeja fondu glabātuves/restaurācijas/utt centralizētais projekts, LNMM mēģina šo funkciju atrisināt autonomi, muļķīgā veidā aizbūvējot parku. Krājumiem paredzētās platības mierīgi varētu nepalielināt – liela daļa ir mazvērtīga un ikdienā nevajadzīga padomju laika produkcija. Tomēr, laikmetīga muzeja normālam darbam nepieciešamās veikala, ēstuves un papildus izstāžu zāļu platības, kā arī civilizēta garderobe, invalīdu un lielformāta mākslas darbu loģistika, šķiet diezgan pamatotas prasības, kuru sastūķēšana esošajā apjomā ir neiespējama. Pirms konkursa lielas cerības tika liktas uz bēniņu stāva m2 apguvi, kas, tuvāk izpētot situāciju, šķiet viens no absurdākajiem žūrijas lēmumiem.

JUMTS.

Ir redzētas diezgan daudz elegantas rekonstrukcijas, kuru risinājuma pamatā ir vēsturisko būvapjomu papildināšana ar laikmetīgu „virsbūvi” skaidri nodalot veco no jaunā. Arī muzeja gadījumā [parku saudzējot] daudzi konkursanti bija mēģinājuši sabāzt dažādām funkcijām nepieciešamos m2 esošajos bēniņos. Šādam risinājumam, manuprāt, ir vismaz trīs lielas problēmas.

Pirmā saistīta ar Neimaņa oriģināli iecerētajām galvenās fasādes proporcijām – viņa pirmajās skicēs redzama sākotnējā ideja veidot apjomu bez redzama jumta, paslēpjot to aiz parapeta un izvairoties no sadzīviskā „muižu baroka” imidža [skat att1.un 2.]. Elegantās proporcijas un ēkas ekspresija gala rezultātā panākta uzsvaru liekot uz barokā iecienīto kupolu tēmu, šai gadījumā ekspresīvām vidējā un sānu rizalītu jumta izbūvēm. Var jau būt, ka maldos attiecībā un Neimaņa ieceri, bet mēs nepaslinkojām un uzmodelējām 3d variantu lēzenā jumta kores pārbīdīšanai uz Valdemāra ielas pusi un momentāni šo variantu atmetām – fasādes proporcijas kļūst klamzīgas un sānu rizalīti zaudē visu savu izteiksmību – vislabāk to, par ko runāju var redzēt attēlā nr3 – Valdemār ielas fasādei ir iespējami tāli skatu punkti, no kuriem konkursā uzvarējušā darba jumts būs izteikti redzams. Var jau būt, ka „valsts nozīmes pieminekļa” oriģinālās proporcijas ir upurējamas kādu sadzīvisku vajadzību dēļ, [nez kāpēc nevienam neienāk prātā doma mainīt partenona jumta leņķi apdzīvojamu m2 dēļ], bet tad nu žūrijai turpmāk nevajadzētu argumentēt savus lēmumus „pret” piebūvi parkā ar divkosīgu aizbildināšanos par nevēlamu ietekmi uz svēto ikonu.

Otra problēma izriet no telpu lietojamības loģikas – uzdzīt apmeklētājus 4. stāvā pa šaurām sānu trepēm vai ar lifta palīdzību, nu galīgi nav laikmetīgs risinājums – pat daudz kārdinošākie iepirkšanās tempļi nespēj kundes uzmānīt augšstāvos bez eskalatoru palīdzības. Piedevām, izbūvējot trepes tiek sabojāta proporcijās un izmērā visnotaļ perfektā austrumu spārna zāle, kā arī likvidētas oriģinālās virsgaismas otrā stāva zālēs – citu moderno muzeju kontekstā pēdējais ir pilnīgi ģeniāls lēmums, dažiem žūrijas locekļiem pat aizrunājoties tiktāl, ka – „priekš kam dabīgā gaisma, varot taču pielikt to imitējošu mākslīgo”.

Trešais ir finansiālais aspekts. AIG izpēti veikušie speciālisti jums apliecinās, ka kopumā jumta nesošo konstrukciju stāvoklis ir apmierinošs, jo izlieces nav konstatētas, dažās vietās [kopumā 10 – 15 metru] nepieciešama fragmentāra protezēšana vai daļēja elementu nomaiņa. Protams, lai piesaistītu un pamatotu steidzamu finansējuma nepieciešamību ir radīts mīts, ka tūlīt viss sabruks, bet tā ir stratēģiska viltība un jumtu var savest kārtībā ar minimāliem līdzekļiem nomainot arhaisko stiklojuma veidu utt. Toties praktizējoši kolēģi labi var priekšstatīt sagaidāmās izmaksas konkursā uzvarējušajam variantam – lai nodrošinātu plakanā ekspluatējamā jumta papildus slodzes uz asimetriskā 10m laiduma būs jāuzkabina absolūti neracionālas konstrukcijas, vecās jāizplēš un jāizmet, papildus problēmas ar evakuāciju, ugunsdrošību utt – un kā vārdā? – neērti sasniedzamu, zemu un ekspozīcijai nepiemērotu platību iebāšanai 45 grādu pažobelē. Izdarīt jau var visu, bet tik draņķīgi izvietotus, arhitektonisku virsvērtību neradošus un nejēdzīgi dārgus m2, iegūtus upurējot daudz svarīgākas lietas, racionāli domājošam cilvēkam pamatot ir grūti. Neticiet, paprasiet inženieriem kāds ir iespējamais konstruktīvais risinājums un sarēķiniet viena jauniegūtā m2 izmaksu.

 LOĢISTIKA.

Lai šo tekstu padarītu kompaktāku, īsumā par trim galvenajiem funkcionālajiem jautājumiem – ieejas/garderobes/veikala/cafe bloks, mākslas darbu pakošana/piegāde un papildplatība izstādēm.

Teorētiski iespējams fondus glabāt, restaurēt un iepazīstināt ar tiem interesentus citā, kopējā valsts mākslas fondu glabātuvē, samazināt ēkā esošo personāla skaitu un tiem nepieciešamos m2, administrāciju izvietojot [ar minimālām izmaksām] daļā esošajā bēniņu telpā tādejādi atbrīvot cokolstāvu funkcionālo vajadzību risināšanai, rezultātā iztiekot bez piebūves parkā. Protams, muzejam jādomā par nemitīgu apmeklētāju piesaistīšanu, ar Balto zāli un veikalu vien izvilkt dzīvību ir grūti, jo pastāvīgā ekspozīcija vienreiz apskatīta, vietējos vēlreizējam muzeja apmeklējumam neiedvesmo. Man šķiet, ka visloģiskāk ir izveidot 3 izstāžu telpu grupas – vienu ar stacionāri izvietotām „zelta fonda” bildēm, otru ērti transformējamu, paredzētu laikmetīgai mākslai [ar iespēju rīkot bohēmiskas atklāšanas, atsevišķu izeju utt] un trešo tematiskai fondu atrādīšanai, izvietotu tiešā to tuvumā.

Ja reiz muzejs ir izšķīries par jaunu izstāžu platību un regulāri maināmu ekspozīciju veidošanu, tad mākslas darbu piegādei jābūt iespējami ērtai. Šai sakarā izcils ir vinnējušā darba priekšlikums – mūsu klimatiskajos apstākļos taisīt kravas auto liftam [nepārsegtu!!] caurumu zemē i
r ļoti asprātīgi, nemaz nerunājot par to, cik ērti ir staipīt lielformāta darbus uz jaunajām bēniņu telpām tālākajā spārnā. Tās gan ir tikai tehniskas problēmas, pamatā šim tekstam vajadzētu rosināt pārdomas par to, kāpēc, ja reiz nolemts tikt pie jaunām izstāžu platībām, tās nevar ierīkot ērti un loģiski novietotas esošās ēkas parka pusē? Vēl jo vairāk ņemot vērā to, ka Neimaņa ēka ir uzprojektēta tā, ka galvenā fasāde/ieeja ir, bija un būs Valdemāra ielas pusē – esošajā foajē normālu ieejas mezglu ar garderobi/veikalu/cafe ierīkot nevar, tāpēc apmeklētājus dzīt augšā pa lielajām ieejas trepēm, pēc tam uzreiz lejā noģērbties un tad atkal augšā, vēlreiz to pašu izpildīt promejot, ir draņķīgs piedāvājums jebkurā izpildījumā, par nožēlojamo invalīdu caurumu patrepē nemaz nerunājot. Mums šķita, ka jēdzīgākais risinājums ir pielāgot ieejai vidējo cokolstāva logu ēkas R spārnā – no turienes caur grezno foajē nokļūsti uz pastāvīgo ekspozīciju vai arī dodies uz laikmetīgās mākslas izstādi 3x nekāpelējot augšā/lejā.

Jebkurā gadījumā „ekspertu” spēja leišu piedāvājumā ieraudzīt, ka „loģistikas sistēma un programmas risinājums ir pārliecinoši” nav īsti saprotama, tomēr, dievs ar viņiem, šis teksts top plašāka jautājuma dēļ – pilnīgai laimes sajūtai gribētos to radīto „pievienoto vērtību”, ko vajadzētu nodrošināt investīcijām kultūras būvē.

BŪT VAI NEBŪT

Diezin vai visi a4d lasītāji būs ievērojuši vēstures ironisko atkārtošanos – viens no žūrijas locekļiem savā grāmatā „Rīgas arhitektūras meistari” Neimaņa daiļradei veltītajā nodaļā citē mākslinieka un kritiķa J.Madarnieka indīgos izteikumus par tolaik svaigi uzbūvēto muzeja ēku: „Sevišķa atzinība jāizsaka Arhitektu biedrībai par to, ka viņa nav turējusi par vajadzīgu ievietot pilsētas mākslas muzeja ēku šajā žurnālā. Ārzemēs gan ir parasta lieta, ka tādām celtnēm kā pilsētas muzejs un pilsētas gleznu galerija pieder mākslas ziņā arvien pirmā un reprezentējošā loma un mākslinieki – arhitekti cenšas viņām piedot tās cēlākās un mākslinieciskās formas. Bet kā pie mums iznākusi lieta? Taisni otrādi! Mums jākaunas no mūsu muzeja ēkas, no šī neveiklā un rupjā ihtiozaura. Visa muzeja ēka ir viena rupja kļūda un kā tāda nepelna arī kritikas”.

Ar „ihtiozauru” gadsimta laikā jau esam apraduši, kā jau jebkura otrreiz sildīta zupa [es runāju par pārmetumiem visiem NEO- stiliem, tai skaitā LNMM neo-barokam] tas nav nekāds pasaules mēroga šedevrs, lai gan monumentālā fasāde, Folca skulptūras un iespaidīgais Purvīša & Rozena apgleznotais vestibils ir neapšaubāmas vērtības. Manuprāt, neko nevajadzētu pārspīlēt tiktāl, lai Rīgai raksturīgā provinciālismā baidītos paši no savas ēnas un izpildītu nesaprotamus vingrinājumus kurmju un kapu arhitektūras manierē, nespēdami atļauties rīkoties objektīvi novērtējot vēsturiskās kvalitātes, sabalansējot šodienas racionālās vajadzības un pragmātisku būvniecības loģiku ar mantojuma konvenciju teorētiskajiem priekšrakstiem. Vai varat iztēloties neizpratni, kura neizbēgami izrotātu Vitrūvija, Palladio, Mikelandželo un ne tik senu arhitektūras guru sejas, noklausoties žūrijas komisijas viedo lēmumu – normālas virszemes piebūves vietā rakties tumšā pazemes slapjumā? Kā vārdā? – tie, kas paceļojuši pa pasauli ir redzējuši desmitiem krietni oriģinālāku baroka ēku, to lielākajai daļai ir iespaidīgi plaši dārzi, parki, mazās arhitektūras formas vai kādi citi telpiski elementi, kas ēkai ļauj harmoniski iekļauties vidē. LNMM nekad tā īsti nav bijusi sasaistīa ar Esplanādi, tāpēc plika, asimetriska un neartikulēta laukuma izveidošana pie aizmugures fasādes, situāciju labāku nepadarīs. To gan vēl varētu labot, bet virszemes apjomam parakstītais nāvessods gan šķiet mūsu mantojumzauru galvās radies fundamentāls pārpratums – gan jau katrs a4d lasītājs kaut reizi būs dzirdējis pa kādai klasiķu frāzei no „arhitektūras uzdevumu” aforismu krājuma – neesmu redzējis tūristu pūļus sajūsmā fotografējot muzeja aizmugures fasādi un pārmaiņas arī pēc uzvarējušā „nepiebūves” priekšlikuma bez īpašiem paskaidrojumiem saskatāmas nebūs. Kurš gan nepiekritīs žurijai, ka „pašmērķīga” būvēšanās pieminekļa tuvumā nekāds labais stils nav, bet nevajag jau uzreiz lekt otrā grāvī un aprakt to prieku, ko var un vajag dot labai arhitektūrai, piedēvējot visiem risinājumiem, kas nepalien zem zemes, kādu savā bailīgajā iztēlē sazīmētu „agresivitāti”.

SAUSAIS ATLIKUMS.

Tad, kad pats esi meklējis konkursa uzdevuma risinājumu, vērtēt iesniegtos kolēģu darbus ir diezgan vienkārši – visas „piepes” uzreiz pamanāmas. Nu, ja ne piepes, tad vismaz radikāli atšķirīgie pamatuzstādījumi, kuru rezultātā subjektīvais spriedums nekāds pozitīvais nesanāk. Žūrijai acīm redzot arī nav gājis viegli – par to liecina izteiktā nekonsekvence starp uzstādītajiem programmas nosacījumiem, prēmēto darbu risinājumiem un vērtējumos formulētajiem pretrunīgajiem komentāriem.

Diskusijas vērtas ir vēl dažas, manuprāt, aplamības. Žūrija ir prēmējusi darbus, kas paredz izcirst tik daudz izjādes alejas liepu, ka praktiski tās ģeometrija vairāk nojaušama nebūtu – lai nu cik tālu no pilnības šobrīd atrodas parks, šī aleja ir vienīgā ģeometriskā liecība par tā vēsturi un būtu diezgan labi pielāgojama pastaigu funkcijai. Tāpat, prēmēti darbi, kas aizbūvē! no paša Esplanādes izveidošanas sākuma svarīgo un funkcionējošo tranzīta virzienu Vecrīga/kanālmalas apstādījumi/Brīvības piemineklis virzienā uz „kluso centru” un Alberta ielas rajonu – man nav saprotama loģika izstumt gājējus no parka ar vienīgo iespēju apiet iecerēto piebūvi pa ielas malu, piedevām vienlaicīgi aizbūvējot skatu uz parku no Valdemāra/Elizabetes stūra – sajūta, ka muzejs atrodas parkā ar to tiek nokauta. Saliekot šos pēdējos diskutablos risinājumus kopā ar jau augstāk iztirzātajiem jumta/izmaksu/ieejas mezgla/loģistikas un principiālās virszemes piebūves iespējamības/neiespējamības apsvērumiem, nākas secināt, ka neviena darba, kas pilnībā un ideāli atbilstu visiem nosacījumiem nebija.

Tāpēc zināmu nīgrumu izraisa kompromisu pilnais lēmums, kā rezultātā kārtējo reizi tērējot nodokļu naudu kultūras būvē, nekāda gaisma tuneļa galā nespīd – profesora Krastiņa presē paustais komentārs, ka „šis projekts atstās paliekošas vērtības nākamajām paaudzēm”, liecina par Rīgas arhitektūras hroniskās pelēcības sindroma saknēm vietējā toņa noteicēju domāšanā. Un šoreiz tā ir žūrijas atbildība – konkursanti bija iesnieguši visdažādākos iespējamos risinājumus, uz kuriem balstoties mierīgi varēja izdiskutēt visus jautājumus, vēlreiz precizēt programmatiskos uzstādījumus un turpināt šo, vai rīkot atkārtotu sacensību. Vai arī pieaicināt kādu Venturi, Cumtoru, Čiperfīldu [vai vēl kādu citu muzeju pārbūvēs sevi praktiski pierādījušu autoritāti ar „vēlamo” arhitektūras tolerances, domāšanas veida vai prognozējamu formu valodu] kurš netirinās un uzbūvē ko tādu, uz ko būtu vērts braukt skatīties.

Vēl man šķiet interesanti, ka šoreiz diskusija a4d ir diezgan pašķidra, lai gan pasākums krietni nopietnāks par Liepājas gadījumu. Varbūt tāpēc, ka beidzot redzams tas, ko sen jau [JAA par lielu nepatiku] mēģinu pateikt – demokrātiska procedūra vien [arī ar jauno censoņu piedalīšanos žurēšanā] nekādu izcilu rezultātu nodrošināt nespēj. Arī „eksperti” no ārzemēm nav nekāda taisnības panaceja – būsiet ievērojuši, ka tie, kas ir par l
ata devalvāciju, mierīgi sarīko konferenci, kurā visi kā viens lej ūdeni uz vēlamajām dzirnavām. Un otrādi. Lai gan kopumā konkurss noorganizēts tīri ciešami, šķiet, ka arī šoreiz žūrija pelnījusi uzslavu – lai tauta neaizmirst savus varoņus, AVF varētu uzsaukt 11 gudro lēmēju uzvārdu ieciršanu kapu arhitektūras rāmīša pakāpienos un aprakto miljonu piemiņai iedegt mūžīgo uguni leišu izraktajā caurumā.

P.S.

Tā kā šajās kritiskajās pārdomās esmu aizskāris citu kolēģu risinājumus, godīgai diskusijas turpināšanai jāatklāj mūsu varianta devīze – tas bija baltais makets [ovo7o] ar ekspresīvi skulpturālo un žūrijas prāt „agresīvo” veidojumu esošās tualetes būdas vietā. Kā jau teicu sākumā, bija skaidrs, ka konkursā vinnēs zemē ieracies projekts, pat uzskicēju savu prognozi – leišiem līdzīgu risinājumu ar vienīgo atšķirību, ka cauruma vietā ir ap metru augsts taisnstūra pacēlums – vismaz kaut kādu sānu gaismu telpās tā varētu iedabūt. Tomēr, tas šķita garlaicīgs domāšanas virziens, kuram nav nekāda sakara ar tādu arhitektūru, kas izraisa profesionālu interesi. Atstājot restaurācijas jautājumus lielāku speciālistu ziņā, izklaidējāmies meklējot laikmetīgu baroka ģeometrijas evolūciju. Tiesa, pat jaunākajiem biroja kolēģiem sagādāja grūtības atbildēt uz jautājumu par antīkās, klasiskās un barokālās formas nianšu atšķirību, tāpēc uz publikas izpratni nekādas cerības liktas netika. Un tas arī nav būtiski, galvenais, ka man pašam radītā forma patīk un es zinu vismaz vēl vienu cilvēku, kurš var saredzēt dubultkodu piebūves un muzeja dzegu dialogā, jo kopā esam stāvējuši pie Borromini ģeniālās San Carlo pie Quattro Fontane un priecājušies par Arhitektūru. Arī tas, ka konservatīvais publikas gals ģenerētajam apjomam piedēvē „pašmērķību” mani pārāk neuztrauc – paskatoties esošā muzeja parka fasādes foto, es tādu, piemēram, uz Lietuvu, skatīties nebrauktu – garlaicīgi [pēc visa tā, kas par baroka tēmu jau redzēts pa pasauli blandoties]. Savukārt, kopā ar jauno apjomu, „ihtiozaurs” vairs nav vientuļi ietupināts parkā, tas sāk runāties, un rodas fotogēniska un intelektuālu ziņkāri raisoša „pievienotā vērtība”. Piedevām, iztēlojoties apdares žalūzijas/plauktus [vertikāls dārzs] transformējamus, piem. Džefa Kūna puķu suņa veidolā [skat bildi no Bilbao], es situāciju sliektos aprakstīt gluži pretēji žūrijas verdiktam par „neatbilstību vides kontekstam”, un tas ir ok, jo tieši viedokļu dažādība jau rotā mūsu pelēko ikdienu.

Tomēr gribētos, lai tālāk diskusija raisās nevis par šīm subjektīvajām kaprīzēm, bet gan par iemesliem, kāpēc Vecrīgā un vēsturiskajā centrā jau kuro gadu neuzdrošināmies būvēt jēdzīgu laikmetīgo arhitektūru. Ja teksts ko vēlaties darīt zināmu citiem ir garš, rakstiet epastu redaktoram ar lūgumu piešķirt bloga pieeju, šeit zemāk aicinu izteikties argumentēti, īsus un paviršus komentārus gan labāk paturiet pie sevis.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
A4D

šķiet, ka beckendā steidzami jāveic blogošanas uzlabojumi – bildes nevar pielikt tur, kur tām pienāktos vieta tekstā, un vēl muļķīgāk, ka nevar kontrolēt to secību apakšā. Ernest, dari ko lietas labā asap! – kā lai uzraksta par EXPO bez bildēm?

jk

Vien atliek nopusties un gaust, kad beodzot v…………. Jūs visus raus.

Veslais saprats

Ka ar tik loģisem secinājumiem var nonāk pie šada gala produkta…Varbut tomer nevajadzeja atklāt savu devzi…

googoo

…vismaz tauta runā, ka sīļa kungs startējis ne tikai ar šo radikālo risinājumu, bet arī ar abckup mierīgāko piedāvājumu. jeb tā nav patiesība? jeb šitas ir mērenais? 🙂 bet man vismaz prieks ka kāds diskutē bez nacionālā konteksta un bez ‘davai uzrakstīsim vēl vienu vēstuli’ 🙂

A4D

Divi būtu par greznu, kā jau augšā rakstīju, uzvarētajam līdzīgo, zemē ierušinātu, izmetām ārā kā stulbu un garlaicīgu uzreiz pēc uzskicēšanas. Profesionālu ziņkāri izraisīja šis eksperiments – var vai nevar nolikt muzejam blakus nevis kaut kādu meinstrīma minimālisma klucīti utml, bet aktīvu pašpietiekamu arhitektūru tā, lai sākas intelektuāla intriga.

zane karpova

šoreiz jāpievienojas Sīļa kunga viedoklim. vienīgi piebildīšu, ka JAA nekad nav apgalvojis, ka demokrātiska procedūra un jaunie censoņi žūrijās ir kāda nebūt panaceja, arī ideāli sagatavots konkurss ar labu žūriju var nenest labus rezultātus. par a4d diskusiju – drīzāk jāatzīst, ka kolēģiem sāk nolaisties rokas veltīgi laiku tērējot ‘bezjēdzīgai’ domu apmaiņai nemaz nerunājot par ‘vēstuļu rakstīšanu’, cik nu dzirdēts dažādu pasākumu kuluāros.

maija ezergaile

Paldies, Andi, par šo. Mazliet vieglāk kļuva.

Mākslas Muzeja konkurss, pēc savas būtības ļoti nozīmīgs Rīgai, noslēdz a4d un Arhitektūras veicināšanas fonda 7 gadu ciklu.

Vai varētu būt iespējams, ka AVF atrod spēkus un uzsāk darbības, kas tā nosaukumā iekodētas (kā misija) – ARHITEKTŪRAS VEICINĀŠANA? Un ietekmē oficiālo (FUNKCIONĀRO) domu (VARU) Latvijā?

Kāpēc Tev, pieredzējušam un profesionālam arhitektam, kas starptautiskā konkursā vinnējis pasaules arhitektūras lielmeistarus (pat pilnīgi pietiek ar līdzvērtību, un uzvara to apliecina), jājūtas bezspēcīgam Dripes kolēģijā ietekmēt MM konkursa tapšanas procesu? Kāpēc konkursa žūrijā nebija neviena Arhitektūras Meistara?

A4D

Tāpēc, ka vispirms 30 gadi jāvazājas pa tuksnesi, lai verdzībā dzimušie paspēj nomirt.

clumsy

Ģenerālis Petrovs savās sazvērestības teorijās norāda, ka tam ir nepieciešami 40 gadi :). Bet par ovo7o arhitektonisko risinājumu jāsaka, ka tas ir iznācis stipri postmodernistisks. Kaut kā atsit atmiņā 90’s!

E_maija

Ir pamats bažām, ka LA gadījumā nav tik vienkārši.

A4D

Jā, pēc postmodernisma dubultkoda, ironijas, cilvēkam saprotama mēroga un atpazīstamas formas nepieciešamības teorētiskā pamatojuma jau nekas konceptuāli jauns vēl nav radies. Internacionālo minimālismu, eksperimentus ar bioformām, jaunām tehnoloģijām, parametric design un energoefektivitātes fetišizēšanu pagaidām kā jaunu virzienu [-ismu] arhitektūrā vēl grūti klasificēt, tāpēc man šķiet, ka visi vingrinājumi vēl joprojām turpinās zem pomo zvaigznes tā vienkāršā iemesla dēļ, ka trūkst jaunas ideoloģiskās bāzes, un tā nav tikai arhitektūras problēma, lielās masās visas mākslas ap tām pašām tēmām vien mīcas.

icīgais Toms - šķēps un leņķis

Kā vienmēr viss sūdīgi, jebkurā gadījumā, tikai frontes līniju pusē stāvošie mainās…

šoreiz ZK,AS,ME,PB vienā frontē.

Vairāk gan raksts izskatās pēc:" es Jums nepateicīgie suņi Baroka jauno inkarnāciju pasniedzu, a ko Jūs? kā kranči man daiļo svārku saplosijāt. Saprotiet taču tas Jums nav nekāds šitāds minimālisma klucītis, tā ļautiņi- MĀKSLA, ko neapgaimotiem labāk pat neuzlūkot var bez acu gaismas palikt"

Un vēl šitās smalkās gudrības no semītu folkloras, bet kur ta dzenbudisms piemirsies?

clumsy

Daudziem Anda argumentiem var piekrist. Bet ja ne "ierakto" tad kuru no risinājumiem izcelt kā uzvarētāju? Manuprāt, viens no izvēles iemesliem bija tas, ka starp "apjomistiem" šajā konkursā nebija spēcīgu piedāvājumu.

Interesanti, vai gadījumos, kad arhitekts jauno apjomu vēlas izveidot kā dialogu ar vēsturisku (neobarokālu) ēku galarezultāts būs postmodernistisks, vai iespējams arī izbēgt no tā oldslūla.

...

Ineresanti, kā beigsies visa šī epopeja ar muzeja būvi-laikam jau šoreiz taisnība Sīļa kungam, pazeme izvēlēta kā kompromiss nespējai izškirties par da jeb ko. Iedeva kaulu visiem ārzemniekiem , nu vēl Arhisam kuru atpazīt var arī bez devīzes atšifrēuma, un vēl dažiem mūsējiem iespējams ka tieši tie arī ir labākie, bet tālāk ko? ainavisti tūlīt sacels skandālu par apbūvi parkā, pazemes būvi, cik saprotams, tā pa īstam grib tikai žūrija, ja vispār atceras, ko žūrējusi, jaunos apjomuus jau esam visus norējuši, kas tālāk, būvēsim un lamāsim vienlaikus, vai noairēs jau pirmā kānutosauc padome, varbūt var sarīkot nelielu totalizatoru?

Miks K

Jāsaka, ka Anda diezgan detalizētais apraksts, rosināja uz kādu piebildi, atbildi (patreiz gan man nau skaidrs uz ko es varētu atbildēt) bet visdrīzāk jau vairāk gan kā tādu kā jautājumu krājumu. Ar to tad arī nekavējoties sākšu. Runāt jau par to, kas kuram vairāk sāp, varam ilgi un dikti, bet viena lieta man pēc ši apcerējuma izlasīšanas nu nebūt nav skaidra – kur tad visā šajā, diezgan pagarajā, stāstā atrodams tas atlikums…sauss vai nesauss? Tajā ka Jāņi roku tur uz RVC mākslīgās elpināšanas slēdža? Tajā, ka demokrātija SPĒJ "DOT" tikai tik cik no tās ir IESPĒJAMS "PAŅEMT"? Un galu galā,… Lasīt vairāk »

A4D

Par dekadenci personīgajā attieksmē un zināmu mazasinību LV “dizainā” piekrītu, bet tā manā skatījumā nav pamatproblēma. Īsti nesaprotu ko tieši domā ar sarunu “ar neprofesionāļiem”, bet konstruktīvākais veids “uzlabojumiem” ir domāšanas algoritma maiņa, tāpēc arī a4d ik pa laikam parādās kritiskas pārdomas par iemesliem, procedūru un rezultātu, nav jau 5ais gads, kad revolūciju var taisīt ar dakšu un dedzināšanas paņēmieniem. Bloga texts ir kontemplatīvs, pēc salīdzinošā pēckonkursa klusuma nebiju drošs, ka kādu vispār interesē reflektēt par to, kāpēc nekas globāli izcils Rīgā nekad nav radies un vēl joprojām nebriest. Man šķiet, ka tā problēma ir plašāka par mistera clumsy un… Lasīt vairāk »

maija ezergaile

Gaidīt pārmaiņas nākotnē ir patiešām romantiska cerība. Rit divdesmit pirmais gads pēc Vladimira runas Arhitektu savienības kongresā 89.gadā, kas netika pieņemta no publikas puses. Tad bija romantiska cerība, ka laiks mainīs lietas. Bija deviņdesmitie ar cerībām; a4d un AVF dibināšana bija liels notikums, sasniegums un prieks. Pieņemsim, ka runāju par sevi. Šajos cerību gados Vecrīga ir sačakarēta. Un šobrīd mēs nedrīkstētu pieļaut, ka tiktu sabojāts MM telpiskais veidols – jumta proporcijas, zāļu telpas ar virsgaismām. Būtu jāmēģina spēt runāt ļoti praktiskā valodā, tā, lai vismaz tie, kas ir pieminekļu sargātāji, sadzird un izprot, ka konkursa projektā maksimāla ņemšanās pa veco… Lasīt vairāk »

A4D

Ar vēstuļu rakstīšanu AVF gan nenodarbosies. Vai tad nelasīji a4d publikāciju ar visiem žūrijas vērtējumiem? – tur savu viedokli viņi ir jau pamatojuši, ko citu izņemot subjektīvu uzskatu konfrontāciju, ceri sagaidīt? Manuprāt vienīgais racionālais ceļš ir diskutējot mainīt kopējo spriešanas veidu, tam gan vajadzīgs laiks un muzejs pie līdzekļiem tiek 2014 gada tēriņu kontekstā, tieši tas arī esot bijis Lāces neapdomīgais "uzvarētāja nepieciešamības" arguments – labāk zīle rokā nekā mednis kokā.

googoo

trāpīgi > šis tiešām no muzeja puses ir ‘labāk zīle rokā, nekā mednis kokā’ sērijas. bet tas nav tik ļoti par pašu konkursā uzvarējušo darbu, kā par programmu, nolikumu un diskusiju ko tad īsti darīt ar esplanādi. tur jau tas lielākais aplauziens ir noticis – varēja tak tik daudz un tik plaši, bet ne vella… jau nolikumā aizgāja programma ‘minimums’ un tad nu cik katrs birojs individuāli vilka uz programmu ‘maksimums’, tik arī aplauzās. tas, kas mani personiski visā šai jezgā tracina ir pamatīgs konsekvences trūkums. lnmm tiek pārmests šis zīles / medņa princips, bet otrā krastā nacionālā bibliotēka, kur… Lasīt vairāk »

maija ezergaile

Lūdzu mazliet pastaigājies Elizabetes / Valdemāra ielas krustojuma rajonā, pacel acis uz augšu (Muzeja virzienā), sapratīsi, ka "in general" tiek gan kas sačakarēts..

Un tieši tas ir tas + rezultātu nesakritība ar atbildēm uz jautājumiem konkursa gaitā par to, vai jumta formu drīkst mainīt – n e d r ī k s t! (atbildes Ilze Didrihsone jau ievietoja a4d tūlīt pēc konkursa) ir pamats tam, lai žūrijas lēmums būtu apšaubāms Muzeja vēsturiskās ēkas jumta pārbūvju sakarā. Otrā rindkopa – Andim.

A4D

Tad darbojies, kāpēc gaidi, ka kāds cits strēbs to putru? Tu esi LAS biedre, sapulcini aktīvistu grupu, griezies ar jautājumiem "jumta" organizācijā utt.[taču zini, ka lielākā daļa žūrijas ir LAS Padomes satāvā?] Es negribētu AVF saistīt ar kašķēšanos, lai arī cik cēlu mērķu vārdā tā būtu iecerēta.

A4D

‘Dārgā Maija, arī Andi! Gribētu mazliet iebilst gan Tev gan Andim it sevišķi jautājumā par Jumta formu un tā asimetrijas iemesliem. 1. Andi, pievilkt fasādes fragmenta skici, kā argumentu par to, ka Neimanis nav iecerējis jumtu kā apjoma sastāvdaļu ir labākajā gadījumā demagoģiski. Jo jebkam taču pastāv loģisks arguments? Varbūt Jūs abi apelēsiet pie tā ,ka ir kāda Dievišķa dzirksts ,kas lika Neimanim vienā pusē stutēt šādam neostilam raksturīgu jumtu (parks), bet otrā untums(D dzirksts) lika to likt lēzenu tikpat kā nemanāmu no ielas-pilnīga asimetrija? Es savukārt uzskatu ,un domāju ,ka man ir taisnība, ka šim jumtam ir visparastākais funkcionālais… Lasīt vairāk »

DubultTprofils

kaukšana par jumta formas maiņu, neskaitot centrālo kupolu un sānu rizalītus, respektīvi, to daļu kas ir divslīpjnieks, man šķiet nepamatota, teatrāla un paštaisna. Vienīgais spēcīgais arguments ir dabiskās virsgaismas, un tas ari tikai tai muzeja apmeklētāju daļai, kas šādiem vēsturiskiem, funkcionāliem risinājumiem piegriež vērību (to skaitā varētu būt ari es pats). Protams, ir liels prieks par Andi, kurš ir tik lielā sajūsmā par sava biroja piedāvāto variantu, jo, manuprāt, tas ir lielākais gandarījums, ja pats esi apmierināts ar savu darbu, vienkārši, tad naktīs var aizmigt saldā miedziņā. Tajā pašā laikā mani personīgi pilnīgi nemaz neapbēdina fakts, ka szk megakapitelis nav… Lasīt vairāk »

Dza

No JAA vidus izvēlētais pārstāvis žūrijas komisijā Renārs Putniņš izrādijās sensacionāli nevarīgs.

Renār, pēc taviem uznācieniem a4d komentāros, Tevi gaidijām kā Mesiju konkursa žūrijā. Gaidijām vismaz izteiktu viedokli!

No tā nav nekāda jēga, ja Tu ietonējies žūrijas komisijas aritmētiski vidējā viedoklī.

Izrādās, ka īstā vieta Tev ir komentāru sadaļā. Te Tu sevi nešaubīgi pierādi.

A4D

Nepretendēju uz gaišredzību Neimaņa nodomu sakarā, manuprāt loģiski argumenti pret jumta klātesamību galvenajā fasādē viņam varētu būt vismaz divi. Baroks savā laikā ļoti bieži izmantots "dzīvojamo ēku" arhitektūrā [muižas, pilis http://en.wiki…que_residences]. Projektējot muzeju loģiski ir izvairīties no šīm asociācijām, masīva jumta neesamība tās "nobīda" uz klasicisma "cēluma" pusi, savukārt klātbūtne uz sadzīviskumu. Otrs arguments ir silueta izteiksmīgums – jumts to "savelk" kopā un tŗīs vertikālie akcenti zaudē savu svaru. Pēdējais rada proporciju klamzīgumu, vismaz manā subjektīvajā sajūtā [un pilnīgi droši, ka ne to uzlabojumu]. Piekrītu, ka jumts ir nobīdīts virsgaismu dēļ, bet esmu gandrīz 100% pārliecināts, ka tas "nebūtu vispār"… Lasīt vairāk »

Miks K

Šis no sirds…ciik jauki ka gogoo un wat parādijās komentāru sadaļā! Nu mēs esam apakaļam, tur kur bijām pirms ekonomiskās krīzes! Brīdis, kad Rīgas attīstītāji (un ne tikai) bija gatavi maksāt par biļeti no ASV+ “darba izdevumi” lai…paveiktu to ko uz vietas “nevarēja” vai NEVĒLĒJĀS paveikt. Vel līdz šim brīdim, neticu, ka mana, diezgan necilā darbība, kaučko līdzēja Rīgas “goda” un “cieņas” aizstāvībai. Kā nekā, viuzālās ietekmes analīze…un tamlīdzīgas nebūšanas. bet, rezultātā, Kaza dzīva, un..Dambis(un te nu man jāuzver sarkasma NEESAMĪBA tekstā!!!)priecīgs! Šeit, atgriežoties pie iepriekš iesāktā temata…jājautā…a kurš taisās te ieviest skaidrību? Andis ar POMO attieksmi? Maija Ezergaile ar…emm…FCUK… Lasīt vairāk »

Ilze Martinsone

Kāds no minētajiem faktiem nav precīzs. Konkursa sakarā intervēju žurnālam "Dizaina Studija" vairākus žūrijas pārstāvjus. No aptaujātajiem iebildumus konkursa rezultātam izteica tieši Juris Dambis: darba gaitā viņš kolēģus bija rakstiski aicinājis nepieņemt galīgo lēmumu, bet konkursu turpināt. Pieminekļu sargātāju atļauja eventuālai virszemes būvei tika izsniegta, pārvarot institūcijas ortodoksāli noskaņoto kolēģu pretestību – tagad šī iespēja tiek tiešā veidā norakta. Atelpas brīdī no žūrijas apmētāšanas ar akmeņiem, LV arhitektiem tomēr vajadzētu paškritiski apsvērt, vai paši šādam uzdevumam bija gatavi? (Jura Dambja, Māras Lāces, Jāņa Dripes un konkursa dalībnieka Andra Kronberga viedokļi par to, ko konkursa rezultātā esam vai neesam ieguvuši, nākamajā… Lasīt vairāk »

A4D

O dižais Džāāā ļoti atvainojos ka Tavas vēlmes palika nepiepildītas ar manām rokām… Noskaties Braina dzīvi neko vairāk par tēmu Tev neteikšu… Nu ko darīt ja man apjomisti pēc analīzes ierakstījās copykaķos, nevarīgajos vai diskutablajos vismaz? Cokolisti tikpat kā visi ( izņemot to pilni perimetrālo kas vismaz definēja kādu raksturu, kaut vai šosejas arhitektūru) bija vienaldzīgi, labiekārtotāji parāk aizrāvušies paši ar sevi. Tie daži starpklasificējumi arī atradās pirmajā 8-9 niekā. Ko darīt ja daudziem liekas ka uzzīmēt dzimumlocekli ir māksla pati par sevi, man liekas ka diemžēl tas ir tikai dzimumloceklis miera stāvoklī, un izrādījās ne tikai man tā liekas.… Lasīt vairāk »

A4D

1.Paskatīsies uz lietām no tā laika perspektīvas.Kura puse bija publikai redzama no tālajām perspektīvām vairāk ielas vai Esplanādes, kuras puses bildes vairāk arhīvos nogūlušas? Tātad kura fasāde šādā situācijā ir primāra? (Manuprāt abas, no kurām tieši Esplanādes perspektīva izslēdz Tavu argumentu par klasicisma cēlumu ,kompeni un Neimaņa iecerēm. 2. Kā jau Andi teicu ,diskusija par virsgaismas būt nebūt ( kā absolūtu aksiomu) nav vērts diskutēt,mani argumenti ir tādi kā tie ir un nebūt nav kādi margināli ārprātnieka sviestagabali. Jēga ir diskutēt kontekstā ,ko iegūstam zaudējot, man un pārējiem žūrijas locekļiem likās, ka tomēr zaudējot virsgaismas mēs iegūstam vairāk. 3. Par… Lasīt vairāk »

A4D

1.2.3.5.Jābeidz utoties, paskaties griezumu [nesošo sienu], tad sapratīsi par kādu asimetrisku slodzi no megakonstrukcijām runāju. Aizmugures fasādes kompozīcija atšķiras ar centrālo apsīdas veida izbīdījumu, tas maina attiecības ar jumtu – fasāde vairs nav telpiski "plakana", manuprāt tā arī nav tik izdevusies kā galvenā – logu vietā aplikācija, tipveida detaļas, ķēka durvis oglēm, asimetriskais pakotavas caurums utt. 4.7. Par kādām drupām runā nesaprotu, manuprāt tā ir vienkārša reljefa starpības ģeometrija, kas izriet no koku un telpu konfigurācijas, tā "piespēlē" ēkas formām un parkam, kā jau šāda veida celtnēm pieklājas. Mūsu klimatam atbilstoši pielietots apsūnojuši poraina akmens/betona "žalūzijas-plaukti", kas pie vajadzības izmantojami… Lasīt vairāk »

A4D

vai tiešām, Ilze, ir daudz arhitektu, kuri, pec vairāku nedēļu vai pat mēneša darba, uz savu darbu skatoties, nav gatavi to uzrādīt?…:O

ausma skujiņa

“Beyond that, I personally am interested more in concerns or spatiality not necessarily to create exceptional spaces, or impressive spaces, but rather how the dynamic relations between space and people or space and society interact and can create an even deeper kind of engagement. At an exhibition that expresses contemporary diversity in ways other than simply reflecting existing hierarchies, people can build their own relations to spaces, depending on the way that they experience them. In that sense, when we design our buildings we never have one circulation path, we try to provide options, just as we try to create… Lasīt vairāk »

Valdis Liepa

Latvijā postmoderna arhitektūra izpaužas Pīlēna un Neilanda darbos, ekspresionisms Šēnberga un Kleinberga realizētajos objektos.

Funkcionālas reģionālisma un minimālisma rakstura objekti dominē ikdienas redzamajā arhitektūrā uz ko balstoties arī tiek vērtēti konkursu piedāvājumi, vai tie pieder meinstrīmam,vai nepieder.

Parku apbūve ir diezgan nežēlīgs process, tad jau labāk lai stāda pieminekļus/ pēc tos var arī pārvietot/.

Teiciens ar zināmu līdzības devu-

Priekšpilsēta ir vieta, kur vispirms ar buldozeru izgāž kokus, bet pēc tam ielas nosauc to vārdos /Bills Vougans/

A4D

tas jau par Pils laukumu 🙂

ausma skujiņa

Par to arī domāju citējot Sejimu – PAR PARKA TELPU. Man liekās, ka gandrīz nevienā konkursa projektā tā nav ņemta vērā. Gribēju šim komentāram pievienot projekta KK131 planšeti "PILSĒTBŪVNIECISKĀ SITUĀCIJA. ESPLANĀDES ATTĪSTĪBAS VĪZIJA", bet tas laikam nav iespējams. Šajā projektā, atšķirībā no citiem, ir atrasts tāds LNMM paplašinās variants, kurā ņemta vērā parka vēsturiskā attīstība un sakārtota tā telpiskā kompozicija. Ļoti žēl, ka žūrija šo autoru analītisko pieeju nav izpratusi. (Te man laikam jāpiebilst – tas nav mans projekts) Diskusija par atsevišķu konkursa projektu fasāžu risinājumiem, bez VIETAS ĪPATNĪBU UN VĒSTURES IEVĒRTĒŠANAS, man šķiet bezcerīga.

Didrihsone

te būs.

Vilnis Vējš

Ļoti svarīgs man šķiet Skujiņas kundzes pēdējais teikums. Pie "vietas" es pieskaitītu visu Rīgas centru, parkus jo īpaši un pilsētu kopumā arī. Man kā aktīvam kājāmgājam ir svarīgi tie asevišķie nesamuģītie Rīgas centra parku pleķīši, kuros katrs kvadrātmetrs ir ārprātīgi dārgs attiecībā pret milzīgajiem primetrālajiem kvartāliem visriņķī. Svarīigi ir diognālie virzieni parkos (piekrītu Andim) un svarīgi, lai mani nedzen par vari uz slīpām, otrā un trešā stāva līmeņa terasēm, kas daudzus mēnešus gadā ir apledojušas vai draņķīgi vējainas. Rīgas šarms, ja gribat, ir plakanumā, parka soliņos, uz kurien var palasīt avīzi, un smilšu kastēs arī. Diemžēl arī Ausmas Skujiņas favorītprojektā,… Lasīt vairāk »

auns

Varbūt, Latvieši mentāli nevar uztvert kaut ko savādāku par brīvdabas muzijā izstādītiem eksponātiem? Pāri upei mums būs piramīda LNB, parkā kapenes LNM, rātslaukumā reanimētais Melngalvju nams, tā mēs varētu turpināt, es domāju, RTU varētu slēgt ciet, jo pietiktu ar vienu pilsētbūvniecības vēstures kursu un celtniekiem no Turcijas.

P.s. Dienvidu tilts arī "baigais" sasniegums "inženierbūve", senajā Romā tādus ar rokām mūrēja!

Lapsa

…kruts 🙂 par Dienvidu tiltu…

mēs jau kā sacīt, mucā auguši un pa spundi baroti…

0
Lūdzu, komentējietx