LIVING IS MORE

Stāvot senās romiešu pilsētas OSTIA ANTICA drupās mani pārņēma dīvains atkalredzēšanās prieks – pēdējie iedzīvotāji no šīs vietas bija devušies prom pirms 1200 gadiem pēc arābu saracēņu uzbrukuma, tomēr šai vietai piemīt īpašs neaprakstāms šarms. Vienuviet vari apskatīt visu senās Romas ostas pilsētas plānojumu – ar lieliem akmeņiem bruģētas ielas, sabiedriskais centrs – ar amfiteātri, tempļiem un iepirkšanās ielu ( tā ir sevišķi interesanta ar mozaīkām klātām grīdām, kur katrā “veikaliņā” attēlots savs zīmols ), pirtis ar mozaīkām klātām grīdām, siltā gaisa apkuri un akmenī kaltiem “ziņojumu” dēļiem, lietus ūdens kanalizācijas sistēmas, kanalizācijas sistēmas. Interesanti, ka ieeja pilsētā tūristiem paredzēta no Nekropoles puses. Mēs gluži kā no kapiem iznākuši romieši piepildijām senās Romas impērijas pilsētas ielas un tas atgādināja kaut ko no Reja Bredberija “Marsiešu hronikās”  vēstītā. Mūsdienu cilvēki senā pilsētā. Ja kādreiz būsiet Romā, nepažēlojiet dažus desmitus eiro un aizbrauciet – dziļas pārdomas garantētas.

   Ludvigs Mies van der Rohe aizsāka veselu polemikas virkni arhitektu aprindās ar savu teicienu “Mazāk ir vairāk”. Pēc sava piecdesmit gadu darba arhitektūras nozarē viņš noformulēja savas galvenās idejas 1960.gada aprīlī publiskajā runā saņemot Amerikāņu arhitektūras institūta zelta medaļu:

“…nākotne nenāk pati par sevi. Vienīgi tad, ja mēs pareizi izdarīsim savu darbu, tad tiks ielikts izturīgs pamats nākotnei. Visus šos gadus es aizvien vairāk pārliecinājos, ka arhitektūra nav spēle ar formām. Es ieraudzīju ciešu saiti starp arhitektūru un civilizāciju. Es sapratu, ka arhitektūrai jādzimst no civilizāciju uzturošiem un virzošiem spēkiem. Un ka arhitektūra savās labākajās izpausmēs var kļūt par sava laikmeta apslēptās būtības izteicēju. Civilizācijas būtība nav vienkārša – tā daļēji pieder pagātnei, daļēji – tagadnei un daļēji ietiecās nākotnē. Šo būtību ir grūti atrast un saprast. Nekas pagātnē notikušais nevar tikt izmainīts. Tagadne ir jāpieņem un jāvada atbilstoši laikam. Bet nākotne ir atvērta – atvērta radošai domai un darbībai. Tā arī ir tā būtība, no kuras rodas arhitektūra. No tā izriet, ka arhitektūrai jābūt saistībā tikai ar svarigākajiem civilizācijas spēkiem, Īstas var būt tikai tās saites, kuras skar pašu dziļāko laikmeta būtību. Šo saiti arī gribas nosaukt par īsto saiti. Tikai tāda saite var aptvert visu mūsdienu civilizācijas dabu. Tikai tādā veidā arhitektūra var tikt ieslēgta civilizācijas evolūcijas procesā. Un tikai tādā veidā tā spēj attēlot lēnu civilizācijas formu tapšanu.

   Tas bija un paliek arhitektūras uzdevums. Grūts uzdevums protams. Bet Spinoza mūs mācīja, ka diženas lietas nekad nav vienkāršas. Tās ir vienlīdz grūtas un retas.”

   Šiem vārdiem pilnībā pievienojos. Domāju , ka ja pēc 1200 gadiem atraks Ņujorkas vai Čikāgas pilsētas, tieši šīs Mīsa tīrās formas, detaļu izsmalcinātība un proporcionalitāte pārsteigs nākotnes cilvēkus, ja vien viņi sapratīs, ka augstums šīm ēkām ir bijis vairāk kā iespaidīgs. Nākotnes cilvēki izskatīsies mazliet citādi, tomēr man liekas, ka viņu prieks būs tikpat neviltots kā manējais OSTIA ANTICA, jo cerams viņi atpazīs daudzas lietas un kopsakarības, kas turpinās darboties viņu pasaulē.

  Mēs Latvijas arhitekti esam tikai maza švīka vēstures kontekstā, mūsu darbs varbūt interesēs nākotnes zemūdens arheologus, brīdī, kad Baltijas jūra atgriezīsies pirms leduslaikmeta robežās. Tomēr mums ir milzīgs potenciāls ietekmēt šodienas līdzpilsoņu dzīvi. LIVING IS MORE. Arhitekti šodien projektē ne tikai ēkas, bet kaut kādā mērā arī CILVEKU DZĪVES. To der atcerēties katru dienu, pieņemot lēmumus, kas skar līdzcilvēkus. Brīdī, kad tiek ziņots, ka atkal kāda līdzcilvēka glābšanai pietrūkst 100 000 eiro plaušu transplantācijai, es zvanu, jo saprotu, ka DZĪVE IR VAIRĀK. Un klusībā domāju – varbūt ka vajag “uzsist gaisā” Melngalvju namu ( kas ir tikai kopija ) kādam Krievijas miljardierim un izglābt vēl kādus 100 cilvēkus. Tā ir tā dilemma, kas mani kā arhitektu un cilvēku  dzirdot šos stāstus nodarbina.

    Privātmājas, sabiedriskie centri šodien – tā ir viena pamatīga lietotāja dzīves programma. Programmēšanas pamatus nemāca RTU APF, tomēr tie tiek pielietoti katru dienu arhitektūras projektēšanas praksē. Mūsu arhitektu darbs ir rakstīt lietotājiem ērtas programmas, ar draudzīgu interfeisu un vēlams atvērtu pirmkodu.

Miķelis

P.S. Nākošā bloga tēma būs “Kad Latvijas arhitekts saņems Pritzkera balvu arhitektūrā?”. Intrigai Bila Geitsa video: http://www.youtube.com/watch?v=3ye_W7ZsRYM

Dalīties ar ierakstu:

Pievienot komentāru

avatar
10000