Kas savā būtībā ir arhitektūra? Kas ir tās pamatelements, iedvesmasavots? Viduslaikos uz šo jautājumu jebkurš amatnieks vai mūrnieku brālībasbiedrs atbildētu, ka arhitektūras pamatā ir Dieva doma, kuru akmeņos un mūrosietērpuši amatnieki. Ja mēs šodien veiktu aptauju arhitektu vidū un uzdotujautājumu: kādai reliģiskai kustībai Jūs piederat, vai kāds ir Jūsu pasaulesuzskats, aptuveni puse nosliektos uz zinātnes pusi, vēl 30% uz budismapusi, pieļauju 20% starp mums varētu būt kristieši.
Kas tad ir nedzīvās un dzīvās materijas pamatā?Jocīgi, bet patiesībā “tukšums”. Nonākot līdz elementārdaļiņām kvarku līmenīnovērotājs sāk ietekmēt daļiņu kustību, kas vienā mirklī manifistējas kāelementārdaļiņa, bet otrā mirklī kā tīra enerģija. Šodien zinātnieki pilnīgānopietnībā runā, ka Visums, kādu mēs to pazīstam, ir iespējams radiesno nekā, burtiski no nekā. Un šeit mēs nonākam pie interesantākā secinājuma – ARHITEKTŪRA SAVĀBŪTĪBĀ IR PATIESĪBAS ILŪZIJA ( mēs cilvēki nezinām pasaules īsto uzbūvi, jo esam mazliet ierobežotas būtnes, kaut nemitīgi tiecamies apkārtējo pasauli izpētīt ). Protams tikai šajā laika nogrieznī, kad apjaušam ierobežotās cilvēku spējas saprast visuma uzbūvi, jo ja runājam par nākotni, tad zinātnes progress kādā brīdī pietuvosies pavisam citai sapratnei par matēriju, cilvēku, un visumu. Ja arhitektūra ir patiesības ilūzija, tad tas liek kādā brīdī noņemt kroni no arhitekta galvas, liek novērsties no 5% arhitektūras un pievērsties 95% nearhitektūrai ( ko saucam par būvniecību ) un vairāk domāt par cilvēku vajadzībām.
Vistuvāk mūsdienu zinātnes atklājumiem par Visuma uzbūvi savā garīgajos meklējumus ir atradies Buda 6.gs. pirms mūsu ēras. Budisms – intuīcijas skola. Man simpātiska šķiet Theravādas budisma skola. Tādēļ daži citātino Theravādas budisma skolotāja Mahatero Anandamaitreja ( 1896-1998 ) grāmatas“Ceļš uz nirvānu” lekcijas “Prāta labie un sliktie stāvokļi” ( lekcija nolasīta Kalgari 1986.gada30.aprīlī ):
“ Mēs redzamdažādi. No tā kā mēs redzam vai pārdzīvojam, mūs vai nu pievelk objektam, vaimēs cenšamies no tiem attālināties. Attiecībā uz visu mēs izjūtām vai nupievilkšanās spēku, vai atgrūšanas spēku. Visu mūsu darbību, izdarīto nosakavai nu pievilcība, vai nepatika. Paskatieties uzmanīgi uz cilvēku uzvedību.Visa pasaule, visas būtnes pasaulē darbojas divu spēku ietekmē – pievilcības unnepatikas.
Pieņemsim, mumskaut kas patīk. Bet ko tas no sevis izsaka? Mums jāizpēta mūsu simpātijasobjekts. Visas lietas, tai formā, kādā tās manifestējas mūsu maņu orgānupriekšā, – tie ir salikti stāvokļi, salikti objekti. Visi tie ir salikti nokaut kā, tie tikai liekas vienoti savā veselumā. Mēs ticam tam, ko mēs redzam.Ja mēs uzmanīgi izpētīsim , piemēram, ēku, tad sapratīsim, ka tā ir materiāludaļiņu kopums. Pēc daudziem gadiem šīs ēkas daļas sāks bojāties un atdalītiesviena no otras. Sāksies sabrukšanas process.
Viss pasaulē:koki, akmeņi un ēkas – ir matērijas kopums. Pēc tam kad matērijaselementārdaļiņas ir savienotas atbilstoši kādai kārtībai, lieta iegūst formu.Skatoties uz formu mēs sākām: “Jā ta ir ļoti skaisti! Tā ir pievilcīga lieta”.Bet ja Jūs uzmanīgi izpētīsiet formu, tad sapratīsit, ka tā ir tikai elementārdaļiņukopums. Kur šeit skaistums? Tā ir tikai forma. Tieši formu Jūs uzskatāt parskaistu. Kas ir forma? Forma ir koncepcija. Kur atrodas forma? Jūsu prātā. Vaitā eksistē patiesībā? Nē, forma ir kaut kas iedomāts. Tādas ir visaskoncepcijas.”
Vai 21.gadsimta arhitektūra neatklāj apkārtējās pasaules savdabīgo iluzioritāti? Forma irtikai koncepcija mūsu prātā un jo atbrīvotāks mūsu prāts, jo skaistāki ir tāaugļi, arī arhitektūrā. Līdz ar to neeksistē jebkādi ierobežojumi – viss irderīgs – ornaments, Eiklīda ģeometrija, sarežģītas ģeometriskas formas, “zeltagriezums”, netipisks materialitātes salikums u.t.t. Eksistē tikai viens ierobežojums – būvnieku spēja uzbūvēt. Arhitekts 21.gadsimtā darbojas ar “relatīvu tukšumu” ( precizējums: piesauktajos budisma tekstos runa iet par “tukšumu” – sunyata un anatta, kas neizslēdz gan materialitātes, gan mentalitātes fenomenu nemitīgi mainīgu un savstarpēji atkarīgu rašanos un esamību). Dažreiz šķiet, ka 21.gadsimta arhitektūra ir no “relatīva tukšuma” radīta ilūzijas pasaule, kurai tomēr vēl aizvien piemīt arī praktiskā puse. Vai Latvijas arhitekti to spēj ieraudzīt?
Latviešiem, man šķiet, līdzīgi kā japāņiem, piemīt kāda īpaša spēja citu tautu vidū – ieraudzītskaisto dabā, priecāties par to un spēt saredzēt neredzamo, – mums tepat blakus atrodas lieliskākā formu enciklopēdija – 4miljardu gadu laikā evolūcijas radītās formas un dzīvie organismi. Ja spēsim topamanīt, apdomāt, izpētīt un pārnest arhitektūrā – mēs, latvieši, aizsāksim jaunu arhitektūru.
Vienreiz Budaesot teicis: “Sati sabatthika”. Tas nozīmē: “ Uzmanība ir katras darbībasveiksme”. Citreiz Buda esot teicis: “Visa veiksmīga prakse var tikt izteiktavienā vārdā “appamada”, vārds nozīmē “uzmanību vai modrību”.
Miķelis
P.S. Neesmu praktizējošs budists, un atvainojos par neprecizitāti terminos, kas cerams netraucē uztvert kopējo domu. Nākošā bloga tēma būs: “LATWII. Pirmkods. Jēdzieni.”
