… jeb korupcijas izskaušanas metodes. Ilgu laiku manī vēl dzīvojailūzija, ka mēs kā arhitekti esam taču racionāli ļaudis. Šī ilūzija sāka izgaist pēc novērošanas kameru uzstādīšanas Rīgas Būvvaldē. Arvienprātoju, kā jūtas cilvēks, kura katru vārdu, katru darbību vēro un galvenais – neuzticas. Un bieži domāju, – kāda iemesla dēļ arhitektu sabiedrība kaut ko tādu pieļauj. Piedevām ir pilnīgi skaidrs, ka ja kādskaut ko grib izdarīt, viņš to tāpat izdarīs ar visām kamerām.
Saprotu,ka kā valsts mēs virzamies uz mērķi, kad par skaidru naudu pirkta piena pakabūs jādeklarē Valsts ieņēmuma dienestā un tomēr… Vai mēs kā arhitekti topieļausim, ka visa informācija par mūsu projektētiem objektiem mums būsjāizliek internetā Būvniecības informācijas sistēmā? Vai to gribēs mūsupasūtītāji, kuriem bieži esam advokātu, psihoterapeitu un draugu lomā? Šobrīddarījumi ar skaidru naudu virs 1500 eiro ir jādeklarē, – domāju ka nekas tādsnav nevienā autoritārā valstī un man sāk rasties aizdomas, ka ar mums tiekveikts kāds eksperiments – cik stulbi varam būt, lai neredzētu kā tiek ieviestavispārēja kontroles sistēma. Rakstot šo blogu pametu acis uz biroja stūriem, -un domās piemēru novērošanas kameras, negribās ticēt, ka kaut kas tāds iriespējams.
Mūskodē, pietiekami stipri, – ar ilgtspēju, “zaļajām” lietām, “demokrātiju”amerikāņu gaumē un dažādiem citiem “memiem” vai domformām. Par “memiem” kādā citā blogā. Mani pirmie četriblogi bija mēģinājums izvairīties no šiem klasiskajiem latviešu arhitektu “memiem” – latvietis jau nekonevar, autoritāšu izteicieni ir “jāierāmē” un tiem jāseko, Pritzkers irlatviešu arhitektiem nesasniedzams, mums nav nacionālas arhitektūras. Kā maza nācija mēs patiesībā esam lieli,mēs esam cīnītāji. Katru reizi izejot ringā ar kādu no TOP20 būvniecībaskompānijām un cīnoties par arhitektūras kvalitāti un dažreiz arī pēc punktiemuzvarot, es saprotu ka ir VĒRTS BŪT LATVIETIM.
Vienīgaisko es vēlētos, ka man būtu laba aizmugure likumdošanas un LAS atbalsta formā.Nekas vairāk. Šis blogs nebija plānots, tomēr mans vēlējums LAS konferencei 25.februārī – izvairīties no būvnieku lobija “memiem”, kuriem diemžēl pakļaujas arīdaži arhitekti, un domāt pašiem, -kādu mēs gribam redzēt arhitektūru Latvijā, kas ir mūsu vērtības un ko mumsvajadzētu izdarīt, lai arhitekts Latvijā atgūtu savu pašcieņu un vietu būvniecībasprocesā.
Miķelis
P.S. Nākošais blogs kā solīts “LATWII. Pirmkods”
