Nesen man vajadzēja apmeklēt lielveikalu, lai nopirktuuzvalku. Liels bija mans izbrīns, kad novietojot automašīnu stāvvietā, pēcākknapi varēju tajā ielīst saliecies deviņos līkumos. Vienā pusē stāvējalatviešu biznesa komandiera auto – Audi Q7, otrā krievu biznesa ļaužuspēkrats – Mercedes G500 Brabus.Šeit kaut kas galīgi nebija kārtībā, jo auto durvis sitās viena pret otru unbiznesmeņi bija atstājuši pamatīgus robus manā auto krāsā. Neesmu kašķīgs, bettas mani pamatīgi saniknoja. Tomēr izsekojot autostāvvietu marķējumam ,sapratu, ka autostāvvietu gabarīti nav mainījušies, kopš Neiferta ziedulaikiem, kaut mūsdienās mēs braucam ar kravas automašīnām Neiferta izpratnē.2.5 X 5 metri ir gandrīz pieklājīga biznesmeņa auto gabarīti. Secinājums -Bauhaus šodien Latvijā ir pie labas veselības.
Pārsteiguminebeidzās, kad mēģināju apmeklētsabiedriskās tualetes. Projektētāji, kuri bija apņēmušies radīt ērtu veikalu,pirms došanās pie miega bija lasījuši Neifertu, – tualetes bija līdzīgas suņubūdai – tajās vajadzēja iekļūt gandrīz četrrāpus un ceļiem bija tieksmeatsisties pret durvīm. Šādām vietām taču vajadzētu būt ērtām, kalpot cilvēkam,bet nē – tas bija gluži pretējs piedzīvojums. Sapratu, ka Bauhaus Latvijā irapmeties uz palikšanu. Veicot ekspress pētījumu atklāju tikai vienulielveikalu, kur par cilvēkiem domāts arī “mazmājiņās” – Plaza lielveikals pieMūkusalas apļa.
Pēcšādiem pārdzīvojumiem devos Rātslaukuma virzienā, lai mazliet papriecātos parmodernisma arhitektūru un atveldzētos pie senās Rīgas arhitektūras. Modernismaarhitektūras darbam priekšā bija pielikti nenosakāma stila beņķīši, acīmredzot,ar mērķi un cienot Čārlza Dženksa viedokli, šim visjaunākā arhitektūras stiladarbam pagriezt skatītāju muguras, lai baudītu veco stilu lēnām novecojošāsfasādes. Liels bija mans pārsteigums, kad sapratu, ka ne tikai Bauhaus irdzīvs, bet pat Klasicisms, Viduslaiku būvmaksla un nenosakāmas izcelsmesPostmodernisms pie mums dzīvo cepuri kuldami un šobrīd ir vien pusaudžu vecumā– Čārlzs Dženks bija kļūdijies, vismaz attiecībā uz Latviju. Latvijā dzīvi bijavisi pēdējo četru gadsimtu arhitektūras stili. Mūsu Rolands salīdzinot aroriģinālo Brēmenes Rolandu, protams ir punduris, tomēr tas ir mūsējais, kautarī tikai kopija.
Bet tas navslikti, jo parāda, ka latviešiem rūp savas īstās vērtības un tie tās labāknoglabā mājās un drošās vietās un izstāda vien tikai kopijas, tā teikt, – laivisiem vandāļiem, kas dumjš neienāktu prātā. Lielais Kristaps – gribat to ieraudzīt, -laipni lūgti muzejā, bet kopijai apkārt stikla būdiņa. Neko tādu neieraudzījuFlorencē, – neviens Mikelandželo Dāvida skulptūras kopijai nebija iedomājiesuzcelt apkārt stikla būri. Un visa tā dāņu ņemšanās ap nāriņu, – būtumācījušies no latviešiem – trieciendrošs stikls risina jautājumus.
Arhitektūras stili nemirst – tie tiek ASIMILĒTI. Visiem jauno laiku stiliem konstrukcijas pamatā ir modernisma tēvu par labu atzītais dzelzsbetona nesošais karkass, – mēs vēl aizvien dzīvojam modernisma ērā, un lai kādi nesauktu tā atvasinājumus – minimālisms vai konceptuālisms, runa vairāk iet par fasādes apdaru īpatnībām, ne būtiskām būvmateriālu fizikālo īpašību izmaiņām, kas nākotnē radīs jaunu arhitektūras stilu. Kaut šobrīd XXI gadsimtā sākumā esam pietuvojušies jaunām atziņām materiālzinātnēs, telpas un laika fizikā, transporta nozarē – arhitektūras stilus rada arhitekti. Un latviešu arhitektiem pēc zināmu nosacījumu izpildes ir iespēja atstāt savu vārdu arhitektūras vēsturē ( par to runāšu 4.blogā ).
Uz visāmlietām, arī arhitektiem svarīgām, der palūkoties arī no cita skatupunkta un to mēģināšu izdarīt nākošajā blogā, kas mēģinās noslēgt kādu pārpratumu virkni – bloga nosaukums “LIFE ISMORE”
Miķelis
