Nesen tika atklāti pirmie velo-joslu posmi Elizabetes ielā. Risinājums izraisīja asas diskusijas sabiedrībā un laikam galvenie neapmierinātības cēlāji bija autobraucēji. Šis risinājums izraisīja arī manu neizpratni, lai arī, kā plānotājs, es esmu par tādu Rīgas centru, kur nedominē automašīnas. Es labi apzinos, ka mūsdienīgas velo-infrastruktūras izveide ir grūti iedomājama bez kompromisiem attiecībā uz citiem satiksmes veidiem.
Rīgas mērs atzina (informācijas avots Satiksmes departamenta mājas lapa), ka līdz ar šīs velo-joslas izbūvi esot sākusies velo revolūcija. Pēc manām domām, ja šī ir revolūcija, tad tā ir sākusies neveiksmīgi un ne jau autosastrēguma dēļ. Es pamēģināšu pamatot savu nostāju ar argumentiem.
Diemžēl Rīgas domes departamentu mājas lapās velo-infrastruktūras attīstības stratēģiju neatradu. Neatradu arī Elizabetes ielas velo-joslu izbūves projektu, aprakstu ar mērķiem un pamatojumu, tādēļ attiecībā uz projekta mērķiem izteikšos pieņēmumos.
AUTOSATIKSME:
Ja mērķis bija radīt automašīnu sastrēgumus, tad to varēja izdarīt vienkāršāk, iztiekot bez autobraucēju un velosipēdistu konfrontēšanas.
Ir daudz argumentu atbalstīt pilsētas satiksmes uzlabojumus, kā rezultātā tiktu radīti sastrēgumi atsevišķām autosatiksmes grupām. To arī pamatoti paredz ilgtspējīgas mobilitātes principi. Rīgas kontekstā sastrēgumu mērķauditorija būtu tranzītsatiksme un rutīnsatiksme.
Tomēr, ja pa Elizabetes ielu pat plūstu apjomīgas tranzītplūsmas, tad neredzu pamatojumu sastrēgumu veidošanai ar šādiem paņēmieniem.
VELOSATIKSME – MARŠRUTA IZVĒLE.
Nedaudz zinot lielākos izaicinājumus velo-infrastruktūras izveidei, es cenšos objektīvi saskatīt, bet neredzu pamatojumu velo-maršrutam pa Elizabetes ielu. Droši palabojiet, ja es kļūdos, bet paralēli Elizabetes ielai atrodas parku zona (līdz pat Satekles ielai, kurp arī ved Elizabetes iela). Skat.shēmu.
Šajā virzienā ikviens var braukt ar velosipēdu, piemēram, uz Andrejostu cauri parkiem. Milzīga iespēju zonu, lūdzu – droši, klusi, patīkami, ainaviski, ērti, iespējas paslēpties no lietus vai saules… cauri parkiem būs mazāk krustojumu nekā braucot pa Elizabetes ielu.
Objektīvi, velo-maršrutiem cauri parkiem ir savi lokāli izaicinājumi, bet salīdzinoši mazāk nekā velo-joslām Elizabetes ielā.
ALTERNATĪVI RISINĀJUMI:
Ja nu tomēr ir kādi neapgāžami argumenti un velo-satiksme jāveido pa Elizabetes ielu, tad:
Pirmkārt, neatradu informāciju un šobrīd nestādos priekšā kā tiks veidota velo-josla otrā virzienā. Atļāvos uzzīmēt pieņēmumu. Skat.shēmu A.
Otrkārt, ja reiz veidojam velo-celiņus uz esošo auto-brauktuvju rēķina, tad – vai pareizāk to nebūtu darīt līdzīgi kā Skolas ielā, proti, ar risinājumu, kur autostāvvietas josla atdala divvirzienu veloceliņu no brauktuves? Tiešī tā – satiksmes drošībai, velosipēdistu komfortam un neaizmirstam, ka šāds risinājums prasīs mazāk vietas (~1.4m šaurāks) Skat.shēmu B.
KOPSAVILKUMS:
Man prieks, ka tiek domāts par velo-infrastruktūras attīstību, priecē arī lielās ambīcijas, tai skaitā no Rīgas mēra puses. Tomēr starp ambiciozās uzrunas frāzes “velo revolūcija” un pirmajiem realizētajiem darbiem kaut kur paslēpušās tādas, manā skatījumā, pašsaprotamas lietas kā stratēģisks velo-infrastruktūras attīstības plāns ar situācijas izpratni, mērķiem, prioritātēm, realizācijas etapiem… dažādu līmeņu diskusijām, sabiedrības informēšanu un iesaistīšanu vai, ja vēlaties – spēcīgu mārketingu.
Šaubos vai Rīgai ir vajadzīga velo revolūcija. Drīzāk tālredzīgs, rūpīgi pārdomāts un elastīgs projekts. Satiksmes plānošana bez stratēģijas ir neprāts!
Sabiedrībai ir jāpaskaidro priekš kam mūsdienīgai pilsētai ir vajadzīga velo-infrastruktūra, jo lasot dažādus komentārus un dzirdot dažādus viedokļus, t.sk. no atsevišķu Satiksmes departamenta pārstāvju puses, brīžiem liekas, ka vispār nav izpratnes par velotransportu, kā par nozīmīgu pilsētas satiksmes sastāvdaļu.
Atgriežoties pie Elizabetes ielas, uzskatu, ka risinājums ir ne līdz galam pārdomāts attiecībā uz funkcionalitāti un satiksmes drošību. Tas ir sasteigts un tā turpinot netiks sasniegts tas milzīgais velosatiksmes attīstības potenciāls kāds Rīgai šobrīd ir.
Ļoti ceru, ka izvērtējot visus argumentus, turpmāk neredzēsim ‘velo-kurjeru’ joslas. Tāpat ceru, ka kaut ko līdzīgu neredzēsim ielās ar intensīvu autosatiksmi, t..sk. sabiedrisko transportu, piemēram – Brīvības ielā.
Velosipēds ir demokrātisks pārvietošanās veids pilsētā, tādēļ domājot par to lai palielinātu velobraucēju īpatsvaru – priekšplānā, kopā ar funkcionalitāti, ir jāstāda drošība un komforts.
Velosipēdisti zina, ka lielākais drauds viņu drošībai ir automašīnas un nekomfortablākās vietas ir autobrauktuves ar intensīvu autosatiksmi. Risinājums, kur velo-josla tiek atdalīta no brauktuves ar uzkrāsotu līniju ir pilnīgi NEPIEŅEMAMS. (arhitekti var paskatīties to pašu Neufertu. Min attālums līdz auto brauktuvei ir 0.7m).
Salīdzinājumam, laba velo-infrastruktūra būs tāda, pa kuru skolēns brauks uz skolu un viņa vecākiem nebūs šaubas, ka tas ir droši. Tāpat kā projektējot veloceliņus, mērķauditorija ir nevis tie kas brauc ar velo, bet tie, kas vēl nebrauc.
NOBEIGUMĀ:
Vēlos pabeigt uz pozitīvas nots:
Es lieku cerības uz T.Kokina komandu, kas šobrīd strādā pie velo-infrastruktūras attīstības priekšlikumiem. Zinu, ka Tomam ir daudz ļoti labu ideju un ceru, ka RDPADS’s un RDSD’s šīs labās idejas neaplauzīs, atvēlot vienam no prioritāriem satiksmes veidiem vien asfaltkrāsas spaiņus.
Uztveriet kritiku kā komplimentu! Visiem, kas izlasīja – paldies!
