Dzīvei pēc 21. novembra

Raksta uzmetums ir tapis 26. novembrī, otrdienas vakarā, uzreiz pēc diskusijas LTV1 raidījumā “100 gramu kultūras”, piecas dienas pēc KATASTROFAS. Tagad nedaudz papildināts un pārrakstīts.

Apzināti mēģināšu izvairīties no aspekta, ko raksturo vārds traģēdija, tā vietā mēģināšu vairāk runāt par to aspektu, kas varētu palīdzēt skaidrot un pietuvoties katastrofas iemesliem un dziļākajiem cēloņiem. Tātad, par likumsakarīgo un turpmāk vērā ņemamo, pretstatā nelabojamajam – nežēlīgajam, neatgriežamajam, netaisnīgajam.

Lai miers aizgājējiem un visdziļākā līdzjūtība palicējiem.

Vairākas dienas pēc kārtas no rīta pamostoties acu priekšā man rēgojās skrūves, seši skrūvju caurumi no veikala MAXIMA kopņu pārseguma. Grūti koncentrēties uz ikdienas darbiem. Gluži vai personiska trauksmes sajūta, iekšējs stress un nomāktība visas šīs dienas. Jo cilvēkiem bija tiesības cerēt, vēl vairāk – paļauties – ka šīs skrūves būs pareizi iebūvētas, izvēlētas un aprēķinātas. Ka jumta pārseguma „pīrāgs” nebūs „nejauši” sabiezinājies, ka lietus ūdens drenāžas slānī viegli novadīsies, lieki nepārslogojot jau tā, iespējams, kritiskos jumta pārseguma punktus…

Cilvēkiem tā pat arī bija tiesības uzskatīt, ka veikalam MAXIMA un citiem lielākajiem veikaliem, kinoteātriem, teātriem, klubiem, diskotēkām utt ir pašu izstrādātas un tiek uzturētas aktuālas savas evakuācijas gadījuma iekšējās instrukcijas, ka evakuācijas durvis ir viegli pieejamas, bet personāls – rīcības spējīgs un sagatavots. Tagad, vismaz MAXIMAs gadījumā zinām, ka tā nav.

Kā ar pārējo mūsu ikdienas dzīves vidi?

Tālāk šeit rakstīto noteikti nevajadzētu uztvert kā nosodījumu kādai konkrētai iesaistītajai personai, personu grupai, speciālistiem vai kolēģiem, ne arī viņu spējām. Pat arī ne konstruktoram, līdz tas nav pierādīts ar visneapgāžamākajiem faktiem, lai gan tieši konstruktora šajā gadījumā paveikto es personiski atbalstu vismazāk… Šeit rakstītais būtu jāuztver vairāk kā pārdomas un iespējamās izziņas materiāls par katastrofas objektīvajiem cēloņiem un vieglāk pamanāmajām kļūdām, arī pārdomas par to profesionālo vidi un profesionālajām kvalitātēm, kurā paši mēs strādājam un dzīvojam, un ar kurām nākas saskarties ikdienā, t.sk. dažām izglītības tendencēm.

Īstenībā grūti ir uzrakstīt kaut ko konkrētu tā, lai tas neizskatītos pēc aklas moralizēšanas un klaja nosodījuma, tomēr mēģināšu.

Vispirms mēģināšu sniegt savu uzskaitījumu katastrofas izraisītājiem faktoriem, to svarīguma secībā, bet arī apzinoties, ka neviens viens iemesls vai apstāklis pats par sevi nav vienīgais iemesls un pilnīgs izskaidrojums notikušajam…

1. Skrūvju nepietiekamais skaits, diametrs un ne optimālākais izvietojums savienojuma vietā;

2. Kā tagad izrādās un jau zināms – nejēdzīgi izvēlēta skrūvju marka, iespējams, no kopnes izgatavotāja puses;

3. Nav paredzēti principiāli risinājumi sabrukšanas ķēdes reakcijas (progresīvās sabrukšanas, t.s. „domino” principa) novēršanai, t.sk. savstarpēji nepietiekami saistītu saliekamo betona pārseguma paneļu pielietošana pretstatā monolītajam plāksnes betonējumam, kas būtu liecies, plaisājis, bet neļāvis tieši smagā pārseguma strauju un gabalveida krišanu;

4. Pārāk mazas paredzamā slogojuma aprēķina vērtības, it īpaši – pārslodzes rezerve – pēc konstruktora vārdiem televīzijas intervijā – 360 kg/m2 lietderīgā slodze plus vēl tikai(!) 360kg/m2 – pieļaujamā pārslodze, iespējams, līdz sabrukšanas robežai… Kurš gan varētu iedomāties būt drošs, ka šī papildus tikai(!) 36 cm ūdens slāņa ekvivalenta slodze vai +10…18 cm kļūda pārseguma slāņu izbūves biezumā netiks kādā brīdī vai zonā pārsniegta?!

5. Pilnīgi iespējams, ka sava loma bijusi arī kādām neatbilstībām vai aplamībām lietus ūdens novadīšanas sistēmas izbūvē, risinājumā  vai ekspluatācijā – to vēl jāskaidro izmeklēšanai – jo neapšaubāmi, ka nobrukums notika uzreiz pēc 2 dienu intensīva lietus un no brūkošā jumta kopā ar pārseguma gabaliem esot gāzušās arī ūdens masas;

6. Būvvalde, neapšaubāmi, varēja nepieļaut smago konstrukciju (pārseguma slāņu) veidošanas darbus uz funkcionējoša veikala jumta, tā darbības laikā – tieši virs neko par to nezinošu cilvēku galvām;

7. Attīstības departaments – trīsreiz padomāt, pirms ar vieglu roku un bez jebkādiem saistošiem papildus drošības noteikumiem un atrunām savos apbūves noteikumos piedāvāt papildus atļauto kubatūru un intensitāti attīstītājiem apmaiņai pret „zaļajiem” jumtiem vietā un nevietā, to visdažādākajās formās un izpausmēs…

Bet gribu runāt vēl par kādu aspektu – veselā saprāta un profesionālās izpratnes klātbūtni procesos.

Likteņa ironija ir tāda, ka, vadoties stingri pēc pastāvošajiem LV normatīviem, zināmās 6 projektā pielietotās skrūves varētu izrādīties pat „bez vainas” ieplānotas – kā aprēķinu normatīviem atbilstošas. Ar visiem milimetriem un no tā izrietošajām sekām par atbildību vai tās neiestāšanos. Norādes uz tieši šādu skrūvju skaitu un parametriem, iespējams, varētu atkārtoti iegūt, ja kādā no zināmajām un plaši pielietotajām BK aprēķinu programmām (bez šaubu ēnas atbildīgā inženiera prātā) ievadītu visus iepriekš pieņemtos zināmos parametrus un saņemtu rezultātu. Bet ir un paliek jautājums par izveidotās konstrukcijas jēgu – tās izpratni un, līdz ar to, ekspluatācijas drošību.

Viegli varam pārliecināties par to, ka LV pastāvošās normas neparedz (cilvēku, t.sk. lielveikalu apmeklētāju) aizsardzību pret būvju progresīvo sabrukšanu. Tādu nosacījumu vnk nav. Bet tādas prasības ir zināmas un jau sen nodefinētas t.s. Eirokoda normās, ko Latvija gatavojas pārņemt un ieviest…. vien no 2015. gada.

Bet arī ne par to ir stāsts.

Tā vietā gribu atgādināt, ka labas prakses ietvaros par optimāli aprēķinātu un arī ekonomiski izdevīgāko var uzskatīt vienīgi tādu konstrukciju (šajā gadījumā, kopni), kura ir tā aprēķināta un veidota, ka tai nav viena vājākā posma, punkta, elementa – tā slodzes un vēlāk pārslodzes ietekmē drīkstētu liekties, pat deformēties, bet tā turpinātu pildīt savu uzdevumu, līdz pat kādos punktos tuvojoties t.s. materiāla plūšanas robežai! Tieši to mēs neredzam Zolitūdes sagruvušā lielveikala gadījumā. Tā vietā redzam slodzes neskartas, masīvas, pat nedaudz ciklopiskas nesošo kopņu puses ar tieši vienu visvājāko punktu pa vidu apakšējā joslā – trauslas un momentānas sabrukšanas perēkli – kas tagad, spriežot pēc nu jau pieejamās informācijas, vēl pareizināts ar cilvēku skopumu, stulbumu vai alkatību, pirms uzstādīšanas izvēloties lētākas skrūves paredzēto vietā, ir novedis pie šādām sprādziena veida sekām.

Tā pat arī – ja nebūtu paneļu, bet monolītais pārsegums to vietā, vairāki inženieri ir apstiprinājuši, un tas arī saprotams, ka pārseguma ieliekšanās un sekojošās nokrišanas straujums būtu daudz, daudz mazāks – visticamāk, ka pilnīgi pietiekams cilvēku pilnīgai evakuācijai….

Vai to māca mūsu augstskolās? Un vai iemāca? Un ko, ja nē?

Ja Eifeļa tornis Parīzē būtu būvēts stingri pēc normām, tā, visticamāk, nemaz nebūtu (jo, visticamāk, nebija tajā laikā nemaz tam atbilstošu normu). Vai arī tas jau sen vāļātos kādā tuvējā grāvī un būtu pazudis no zemes virsas. Tomēr, tā vietā šo torni projektēja inženieris, kurš labāk par visām normām saprata savas radītās konstrukcijas jēgu, iespējamos riskus un sasniedzamo mērķi. Viņš bija visupirms domājošs, un tikai tad gudrs un kompetents, ne tikai vispārējiem tā laika priekšstatiem un priekšrakstiem atbilstoši izglītots un normas zinošs. Mēs taču varētu ko līdzīgu vēlēties arī no mūsdienu izglītības tagad?!

Kad sarunājos par šiem jautājumiem ar kolēģi  Vl.Neilandu, viena no lietām, ko viņš īpaši uzsvēra, bija, ka arhitekts vispār drīkst būvēt un pielietot tikai tādas lietas un risinājumus, kas ir zināmi un iepriekš pārbaudīti. Ne vairāk un ne mazāk.

Protams, jāsaprot, ka tagad ir daudz lielākas iespējas arī pārbaudei – es domāju visas iespējamās datorsimulācijas, modeļus, papildus apstiprinošos aprēķinus ar atšķirīgām metodēm – ne tikai „trīs, 30 vai 300 identiskas uzbūvētas tādas celtnes”, kā tas, acīmredzot, bija klasisko arhitektūras stilu ziedu laikos. Bet nepieļaujamiem būtu jābūt tādiem eksperimentiem vienā eksemplārā, bez pienācīgiem pētījumiem, modelētiem ekspluatācijas un robežstāvokļu režīmiem un izstrādātām visām iespējamajām ar konkrēto konstrukciju saistītajām lietošanas, pārbūves un drošības instrukcijām – steigā, bez, iespējams, tam nepieciešamajiem laika un finansu resursiem…

Pašlaik arī Valsts iepirkumu likums pavisam noteikti nav labai un tālredzīgai būvpraksei un projektēšanai atbilstošs un to noteikti neveicina. Vēl vairāk – tas ir graujošs ar savu vienpusīgumu t.s. „izdevīguma” kritēriju vērtējumā, kam realitātē vēl papildus darbojas arī pasūtītāju, īpašnieku un būvnieku spiediens uz arhitektiem uc projektētājiem.

Šis viss, notikušais varētu būt visstiprākais arguments arī jautājumā par labu sertifikācijas sistēmas turpmākai saglabāšanai, pretstatā kuluāros izskanējušiem ierosinājumiem (viedoklis, līdzīgs viedoklis) par labu aizstāšanai ar šur un tur attīstītākajās rietumu zemēs noskatītu praksi, kad patstāvīgam vadošajam darbam ar būvniecību saistītajās profesijās pietiek vien ar atbilstošu augstskolas diplomu. Esmu par to, lai augstskolas diploms viens pats un/vai apvienojumā ar datora lietošanas prasmi tomēr vēl ilgi Latvijā nekļūtu automātiski arī par apliecinājumu tiesībām patstāvīgi izstrādāt sabiedriski nozīmīgu ēku arhitektūras un būvkonstrukciju risinājumus un it īpaši – veikt  izšķirošos aprēķinus. Arī, lai „Arhitektu ētikas un rīcības kodekss” līdz ar sertifikāta saņemšanas brīdi būtu visiem patstāvīgi strādājošajiem obligāts un saistošs.

Visas šīs traģēdijas kontekstā par nākotni domājot gribu teikt, ka drīzāk esmu par pēc iespējas „konservatīvāku” izglītību arhitektiem un būvinženieriem. Tādu, kurā, būvinženieriem turpinātu mācīt materiālu pretestību, bet arhitektiem – augstāko matemātiku un pilnu būvmehānikas kursu. Arī, lai jaunie inženieri-konstruktori ar savu izglītību nepārvērstos tikai par „datorsistēmu ievades operatoriem” – pēc principa – „ievadīju pareizos ciparus, nospiedu pogu un kā rezultātu saņēmu to, ko arī uzbūvēja”…

Tā nu katastrofu ķēde no šokējošā ugunsgrēka Prezidenta pils rekonstrukcijas būvdarbu laikā (ugunsgrēka iemesls neatklājams) caur Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja piebūves fatālajām nedienām (plaisas un jau piedzīvoto un nākotnē vēl sagaidāmo plūdu iemesls gan tiek piedēvēts kādām lietuviešu projekta tehniskām kļūdām…) ar MAXIMA Zolitūdē traģēdiju nu ir noslēgusies. Taisnības labad gan jāsaka, ka līdzīga tendence sevi apliecinājusi jau arī senāk – ar Rīgas Dienvidu tilta nodošanu 2008.gadā – ne tikai Eiropā dārgākā, bet, iespējams, arī greizākā tilta bezierunu stāšanos ierindā.

Tas ir kā tāds Molotova kokteilis – no būvnieku savas varas apziņas, apvienojumā ar pasūtītāju, īpašnieku vai citu „patiesā labuma guvēju” alkatības spiedienu un lēmuma pieņēmēju pašu un projektētāju tai skaitā tieši izraisītajām sekām visam pa vidu…

Šajā vietā gribot negribot, bet jāpievienojas Valsts prezidenta A.Bērziņa k-ga viedoklim, ka ar būvniecības nozari – biznesu un sistēmu – kopumā un visos tās posmos un izpausmēs valstī kaut kas vairs nav kārtībā, bet nu jau pa īstam…

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx