Es jutos kā īsts arhitekts*

17.februārī Rīgas Teikas vidusskolā notika šogad pirmā JAA bērnu un jauniešu izglītības projekta SKOLNIEKS PĒTNIEKS PILSĒTNIEKS arhitektūras darbnīca. Dalāmies pieredzē un aicinām atbalstīt programmas īstenošanu! Drīzumā: materiālu taras punkts un marta mēneša SPP nodarbības skolēniem Babītē.

Ir trešdienas rīts pusdeviņi galvaspilsētas ielās. Automašīnā pie Pulvertorņa sakāpj trīs arhitekti ar kartona kastēm. Kastēs — derīgie maketu atgriezumi un sadzīves nieki: klucīši un kociņi, papīri un plēves, linolejs un finieris, drātis un diegi, korķi un pogas, datordetaļas un gliemežvāki, makaroni un pupas. Maketēšanas naži paliks kabatās — bērnu drošībai. Krustojumā Ilzei, Ievai un Ivo pievienojas otra Ilze ar sešām ceturtdaļkvadrātmetru lielām planšetēm. Autobuss no Liepājas pienāk ap deviņiem. Līdz Teikas vidusskolai vēl 40 minūtes. Ha, cik daudz Rīgā šādi rekonstruētu skolu? Ar mūsdienīgi plašu un gaišu vestibilu, sakārtotu ēdnīcu, pārskatāmu garderobi un labiekārtotām tualetēm. Mūsu nodarbību klases telpa arīdzan jaunās piebūves daļā — dators, daudzcollīgs sienas TV ekrāns un magnētiskā tāfele. Uz izkārtotajiem galdiem atvērtas kastes — radošo «dārgumu krātuves».

Uzmundrinošā skolotāja Irisa atved ap trīsdesmit skolēnu, kuriem sasēžoties četrās grupās — puikām no meitenēm atsevišķi, SPP arhitektūras darbnīca Kultūras būvju mākslinieciskais tēls sākas: «Mēs esam arhitekti!» Astoņi. Slaidu izrādi ievada attēli no pašmāju ēkām — kā pirmais tikko apmeklētais Nacionālais teātris. Arī Operas namu, Mākslas muzeju un pārbūvēto Teikas vidusskolas celtni atpazīst kā savējos. Pēdējā izsauc ovācijas. Pilsētnieciskās vīzijas iz Rīgas koncertzāles vai Nacionālās bibliotēkas jaunbūvēm samulsina: kaut kāds rajons, ā, un Saules akmens vai Gaismas pils, nē, bibliotēka, nē, Gaismas pils! Ārzemju piemēri pieklusina, atraisa minēšanas azartu vai uzrāda ģimeniskās intereses: Oslo opera atgādina stāvvietu, Pekinas — kosmosa kafejnīcu, bibliotēka izskatās pēc cietuma, bet aizvadītās vasaras olimpiskā stadiona iesaukas zināšana samulsina pat lektores.

Arhitekta emocionālo pieskārienu celtniecības matemātikai, kur tāpat 2 reiz 2 ir 4, vienalga visvieglāk salīdzināt ar stiliem mūzikā. Ieteikums visiem aizvērt acis un iedomāties 2 mājiņas: vienu, kurā dejo rokenrolu, otru — pilnu ar valsētājiem, — sēdošo bērnu pulciņu uz brīdi dara akli fantazējošu. Jā, tās ir tik dažādas! Bet ar ko atšķiras? Lūk, antonīmu spēle. No kartīšu kaudzes pa pāriem jāsaliek īpašības vārdi, ar kuru palīdzību var raksturot ēku māksliniecisko tēlu: pompozs — pieticīgs, atvērts — noslēgts, augsts — zems utt. Atrisina zibenīgi. Pašus trešās klases audzēkņus salikt ne jau pāros, bet divās jaukta dzimuma komandās izrādās gandrīz neiespējami. «Nav taču jāprecas!» joks īslaicīgi samierina. Nākamais uzdevums — jāizmeklē atbilstošie apzīmējumi vienā slaidā saliktām divām no nupat redzētajām kultūras būvēm. Drosminieki aizstāvas precīzi!

Saldais ēdiens — praktisko darbu sākums uz mācību telpu atved pat skolas pavāri ar visu mici galvā, lai meklētu ēdnīcā vienīgā no pusdienotājiem tukši palikušā galda vaininiekus. 6 komandās — katrai viena arhitekta vadībā no pašu izlasītajiem materiāliem jāveido kolāža, kas asociatīvi attēlotu savstarpējās diskusijās izvēlēto būvi. Vecums, kad klases biedri un biedrenes ne pa kam neko nedara, sajaukti kopā, kā arī organizatoriska kļūme ietekmē rezultātus — top vīrišķīgi tēsti 3 apjomi un sievišķīgi iekārtotas 3 plaknes. 2 kinoteātri, 2 bibliotēkas un 2 viesnīcas, no kurām viena mājdzīvniekiem.

Dalībnieku atsauksmēs lasām, ka zēniem īpaši paticis strādāt grupās, kamēr meitenes priecājas par iespēju pašām būvēt mājas. Mārtiņam šķitis, ka SPP darbnīcas diena bijusi labākā viņa mūžā. Alma un Evelīna raksta, ka nu zina vairāk par arhitektūru. Alīna arhitektus sastapusi pirmo reizi, bet Dārta* personīgi jutusies kā īsta arhitekte, jo «bija jātaisa makets un plāns.» Maikls izmantojis materiālus, kādus līdzšinēji nebija redzējis, savukārt Līva, dodoties mājup, pievērsusi uzmanību mājām ar pilnīgi citu skatu. Daudzi izteikuši vēlmi pēc atkārtota arhitektu apciemojuma, Sebastjans pat cer, ka arhitekti varētu nākt katru dienu. Viņi visi apstiprina vajadzību pēc bērnu un jauniešu izglītošanas programmas SPP. «Esmu pilna pozitīvu iespaidu!» skolotājai un viņas audzināmajiem par izdevušos sadarbību pateicamies arī mēs — arhitekti!