Ceturtdien, 13. oktobrī plkst. 16.00 Arhitektūras
muzejā tiks atklāta arhitekta Oļģerta Kraukļa arhitektūras darbu izstāde Kraukļa ligzda. Izstāde muzejā apskatāma
līdz 2017. gada 13. janvārim.
Arhitektūra savulaik tika uzskatīta par
mākslu mūžībai. Taču pēckara modernistu paaudzei nākas piedzīvot savu
projektēto celtņu nojaukšanu. Rīgas Sporta pils, kādreiz lielākā
multifonkcionālā sabiedriskā ēka Rīgā (1968–1970), tika iznīcināta tās autora,
arhitekta Oļģerta Kraukļa acu priekšā. Tomēr sabiedrības priekšstati par
vērtībām mainās.
Izstādes tapšanas laikā, 29. septembrī
Kraukļa projektētā bijusī Proletāriešu rajona administratīvā ēka Rīgā, Brīvības
gatvē 266 (1972–1980) tika oficiāli uzņemta valsts aizsargājamo kultūras
pieminekļu sarakstā. Kādreizējais kinoteātris Oktobris (1970–1978, tagad Zinātkāres centrs Zili brīnumi) Daugavpilī uz šo statusu pretendē. Īpaši Daugavpils
projektam arhitekts savulaik izstrādāja inovatīvu būvmateriālu — akustiskos
keramikas būvblokus. Padomju laika mājokļi sabiedrības apziņā saistās ar zemas
kvalitātes tipveida mītnēm, taču Oļģerts Krauklis projektējis virkni oriģinālu
daudzdzīvokļu ēku. Vienā no tām atrodas viņa darbnīca — Kraukļa ligzda.
Latvijas Universitātes Arhitektūras
fakultāti Oļģerts Krauklis absolvēja ar izcilību1955. gadā — tas bija laiks,
kad padomju valstī notika milzīgas pārmaiņas. Reizē ar Hruščova atkusni
arhitektūrā pienāca gals tā dēvētajam Staļina
barokam, lai dotu vietu laikmeta valodai — tīrām, funkcionālām formām.
Arhitektu jaunā paaudze — Oļģerts Krauklis,
viņa kursabiedrs Modris Ģelzis un citi — kļuva par pēckara modernisma
arhitektūras pionieriem. Racionālas arhitektūras principiem — celtnes
plānojumam jābūt organiski saistītam ar ēkas konstruktīvo loģiku — arhitekts
palicis uzticīgs visu radošo mūžu. Tāpat viņš atzīmē sev tuvo Ziemeļvalstu
arhitektu — Alvara Ālto, Arnes Jākobsena — idejas: celtnei dabiski jāiesaistās
apkārtējā vidē, reljefā, ainavā.
Ar šo izstādi Latvijas Arhitektūras muzejs
turpina izstāžu sēriju, kuras mērķis ir pārskatīt priekšstatus par 20. gs.
60.–80. gadu arhitektūru Latvijā, kas ir apdraudēta, jo tiek negatīvi asociēta
ar padomju laiku. Taču arhitekti arī okupētajā Latvijā strādāja ar pasaules
elpu.
Izstādi veidojis VKPAI Latvijas
Arhitektūras muzejs, kuratore Ilze Martinsone; dizainere — Tatjana Raičineca, RADADARA
