Ievadot Rīgas
Starptautisko kino festivālu 15. oktobrī plkst. 18.00 Splendid Palace telpās tiks atklāta Zigmāra Jaujas veidotā izstāde Zudušos kinoteātrus meklējot. Izstāde
tiecas atklāt, kā kinoteātru ēkas
mainījušas Rīgas pilsētas vaibstus.
2003.gada 7. novembrī „Dienas Biznesā” bija
lasāms: „Drīzumā darbu pārtrauks Rīgas kinoteātris „Kino 52″. Kinoteātra pārstāvis
atklāj, ka slēgšana bija paredzama jau divus gadus iepriekš, kad kļuva zināms,
ka Rīgā būvēs daudzzāļu kinoteātri.” Šī ziņa nozīmēja kādas ēras beigas — tobrīd
pilsētā darbojās vairs daži kinoteātri — starp pēdējiem aizgājušo laiku kinoteātriem
bija palikuši „Daile”, „Kinogalerija” un „Rīga”.
Jau 20. gadsimta sākumā interese par kino
izrādīšanu bija milzīga. Posmā no 1907. līdz 1912. gadam Rīgas pilsētas
būvvaldē uz kino skatīšanās vietu ierīkošanu vai jaunu kinozāļu būvēšanu tika
iesniegts ap 60 projektu. Pēc I pasaules kara Latvijā darbojās vismaz 35 legāli
kinoteātri. II Pasaules karš ienesa savas korekcijas un kinoteātru skaits
saruka gandrīz uz pusi, taču, laikam ejot, durvis vēra jauni kinoteātri — arī
jaunajos dzīvojamo ēku rajonos, piemēram, Ķengaragā, Iļģuciemā, Sarkandaugavā
—, līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai Rīgu rotāja apmēram 40 kinoteātru.
Gandrīz katru Rīgas apkaimi raksturoja arī tur esošie kinoteātri: Vecrīgas
„Aina” un „Komjaunietis”, centrā esošie „21.jūlijs”, „Palladium”, „Rīga”,
„Spartaks”, „Pionieris”, „Daile”, „Blāzma”, „Gaisma” un „Džeržinska klubs”,
„Sarkandaugava” un „Aurora” Sarkandaugavā, Torņkalna „Liesma”, Āgenskalna
kinoteātri „Sarkanā ausma” un „Oktobris”, Maskavas forštates kinoteātri „Daina”
un „Udarņik” Ķengaraga kinoteātris „Maskava”, Iļģuciema „Ilga”, Dzirciema
„Dzintarpils”, Šampētera „Imanta”, VEF apkaimē „VEF kino”, Teikas kinoteātris
„Teika”, Čiekurkalna „Zvaigzne”, Juglas kino „Jugla”, Bolderājas kinoteātris
„Bolderāja” kā arī kinoteātri, kas darbojās vien vasarās: „Arkādija” Arkādijas
parkā, „Uzvara” Mežaparkā un „Vasara” Vecāķos…
Zigmāra Jaujas fotoizstāde piedāvā gan
izstaigāt atmiņu takas, gan iegūt unikālu pieredzi, kurai līdzinieču nav, jo no
fotogrāfijām nojaušams arī kinoteātra un tā apkaimes mikroklimats, kas bieži
vien vai nu bagātināja vai — gluži pretēji — padarīja ne tik tīkamu kino
skatīšanos.
Zigmārs Jauja ir arhitekts arhitektu birojā
„NRJA”. Papildu pieredzei arhitektūrā, ar fotogrāfijas palīdzību fotoblogā
„Paslēptā Rīga” Jauja pēta, kā atsevišķas Rīgas pilsētas daļas lēni un nenovēršami
sabrūk. Savukārt izstāde „Zudušos kinoteātrus meklējot” ir kā personiska
pētījuma starpposms, kura galvenais mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību
Rīgas apkaimju dažādībai un rosināt patīkamas un vienlaicīgi sāpīgas atmiņas
par zudušiem kino skatīšanās laikiem, kurus vairs neatgriezt.
Materiāli kinoteātru meklējumiem vākti
dažādās publikācijās laikrakstos, iknedēļas avīzē „Rīgas Kinoekrāni” (izdota no 1958. līdz 1992. gadam), Latvijas Kino
Muzeja arhīvā, Latvijas Valsts arhīvā, Rīgas Pilsētas Būvvaldes arhīvā, no
citiem blogu autoriem un paša autora veidotas virtuālas informācijas apmaiņas
platformas „Zudušos kinoteātrus meklējot“.
Izstādē būs apskatāmas bildes ar bijušo
kinoteātru ēkām mūsdienās, papildinātas ar stāstiem par kino skatīšanās
pieredzi lokālajā kinoteātrī, pārskats par kinoteātru skaita izmaiņām un to
sadalījumu pa apkaimēm laika gaitā.
Izstāde būs apskatāma Rīgas Starptautiskā
kino festivāla (Riga IFF) laikā — līdz 25. oktobrim.
