Dažreiz nolaižas rokas, darbineveicas, liekas, ka visapkārt ir viena bēdu ieleja, makets salīmēts šķībi, 3Dvizualizācija izskatās pēc Frankenšteina, Pasūtītājam – pilnmēness, valstī izrādās robežas neviens neapsargā un izskatās kapolitiķi muļļā un samuļļā viselementārākās lietas…
Un tad Tu dzirdi šo sirmgalvjaŠ.Peresa ( Izraēlas 9.prezidenta ) runu un saproti, ka gudrībai navnacionalitātes:
„Mēs sapņojām par savu zemi, betzeme, kuru mēs saņēmām – nebija sapnis. Tas bija mazs pleķītis, viena tūkstošādaļa no Tuvajiem Austrumiem. Šī zeme ne pārāk labi pret mums izturējās. Turbija purvi, moskīti, tuksnesis dienvidos, akmeņi. Izvēlēties vajadzēja starpodiem un akmeņiem. Uz tās bija divi ezeri – viens miris, otrs lēnām mira. Bijaslavenā upe ( Jordāna – tulk. ) – bet tajā ūdens nebija. Ūdens nebija vispār. Nekādudabas resursu arī nebija – ne zelta, ne naftas. Tad runāja, ka TuvajosAustrumos ir diva veida valstis – naftas valstis un svētas valstis. Mūsu valstsbija absolūti svēta, tāpēc ka tajā vispār nekā nebija.
Mēs bijām vientuļi. Mums nebija”reliģijas – brāļa”, nebija “valodas – māsas”, “vēstures – kaimiņa”. Viss tas notika pēcholokausta. Mēs atnācām uz turieni un nezinājām ko darīt. Pa īstam nezinājām…
Un mēs nodomājām : lielākāpasaules bagātība ir cilvēks. Ļaudis bagātināja zemi, nevis zeme bagātināja ļaudis.
Mēs visi kļuvām par zinātniekiem. Katrsfermeris Izraēlā, katrs kibucs sāka skatīties, kā attīstīt lauksaimniecību bezūdens, bez zemes. Tā bija pirmā lauksaimniecības sistēma pasaulē, kuraizmantoja high-tech. Es toreiz biju lauksaimniecības universitātes students,mēs mēģinājām veikt irrigāciju – lējām kokus ar karstu ūdeni, domājām, ka tātie labāk augs.
Par lielu brīnumu, atklājās, kalauksaimniecība, kas balstās ne tikai uz zemi, bet arī high-tech, darbojas.Mums šodien ir pietiekošs ūdens daudzums. Ūdeni parasti atrod – to neiegūst.Bet mēs sākām to iegūt. Mēs sākām pārvērst sālsūdeni par dzeramo ūdeni, mēssameklējām dārzeņus, kuri nepatērē pārāk daudz ūdens, nodarbojāmies arselekciju. Lūk jums vesels noslēpums – nākotnei ir svarīgi ne tas ko jūsatrodat, bet tas, ko jūs ražojat, izdomājat.
Mums nebija ne cilvēku, ne ieroču,mēs nekad nebijām karojuši, mums bija tikai 450 tūkst.cilvēku., nebijaģenerāļu, nebija kaujas pieredzes. ANO nolēma radīt Izraēlas valsti, betfaktiski notika karš. Ko mēs varējām darīt? Divas lietas.
Pirmā – pilsoņiem jākļūst vīrišķīgiemun drosmīgiem. Viņiem jāsaprot – viņiem nav izvēles – mums ir tikai jāuzvar. Jamēs kaut reizi zaudēsim – viss…
Otrais – tā kā mums nebija ieroču,mēs sākām tos ražot. Lai attīstītu armiju, mums nācās attīstīt IT. Izraēlas ITsektors strādāja armijas labā. Tāpēc ka mēs bijām ienaidnieku ielenkumā.
Kāpēc es to jums stāstu? Līdz patšai dienai es saku jauniem puišiem un meitenēm : draugi, jums ir vairāk, nekājūs domājat. Jums ir daudz vairāk, nekā zeme jums spēj piedāvāt. Jūs varatražot lietas, kuras jums nav dotas. Tā ir mācība visiem.
Visu cilvēku potenciāls ir ļotiliels. Bet mēs visi esam mazliet slinki. Ja gribat ko sasniegt ir jāstrādā.Nekas nekrīt no debesīm. Mēs Izraēlā ļoti daudz strādājām. Kas tajā slikts?Nezinu … ļaudis iet atvaļinājumos – tā ir tukša laika šķiešana. Man jau ir90, un nekad neesmu bijis atvaļinājumā. Man saka: „Tu esi nenormāls? Kā tuatpūties?” Bet es dodu priekšroku darbam. Es no darba saņemu prieku. Neesietpesimisti – tā ir tukša laika šķiešana, īpaši tad, kad laiki mainās.
Vajag sekot zinātnei. Zinātnei navrobežu, zinātnei nepiemīt refleksija. Necentieties risināt pagātnes problēmas,nezinu, vai tas maz ir iespējams. Pagātne vispār nespēlē nekādu lomu. Vienkāršiapgūstiet to, lai neatkārtotu vecas kļūdas. Pagātnē nav ne nākotnes, necerības.
Vairums cilvēku grib atcerēties,nevis iedomāties, iztēloties – tā ir lielākā kļūda. Ko jūs gribat atcerēties? Visas kļūdas,kas tika izdarītas? Uz vēsturi nevar paļauties. Vēsturnieki bija karaļunopirkti un to, kuri bija pie varas – viņi runāja to, ko vajadzēja.
Cilvēki no kaut kā baidās…TikaiDievs zina, kas ar mums notiks.
Man dažreiz jautā: ja atskatātiesatpakaļ, kādas bija lielākās kļūdas? Es atbildu: mēs domājām, ka mums bijalieli sapņi. Bet tagad mēs saprotam, ka tie nebija nemaz tik diži. Sapņojiet unuzdrošinieties. Jo lielāks jūsu sapnis, jo jūs sasniegsiet vairāk.
…
Šīs visas mācības esmu mācījies nosavas dzīves.
Ļaudis man jautā: kā paliktaktīvam ( Peresa k-gam ir 92 gadi – tulk. )? Tas ir ļoti vienkārši. Skaitietsavā prātā sasniegumus un sapņus. Ja jūsu sapņu ir vairāk nekā sasniegumu – tasnozīmē – jūs vēl esat jauns. Ja ir otrādi – jūs esat vecs”.
Tulkoja Miķelis
P.S. Runa teikta Kijevā 2015.gada septembrī Jaltas Eiropas stratēģijas( YES ) konferencē.
