Latvijas architektūra Nr 120 (4/15) 
Numura tēma: Sajūtu restaurācija
Numura tēmu Sajūtu restaurācija atklāj
     ar arhitekta Māra Skaņa ieskatu Bauskas pilī, kuras attēlus ar QR kodu var
     apskatīt kā panorāmas. Par Bauskas vecpilsētu raksta Mārīte Putniņa, bet modernās arhitektūras
     centienus kritizē Imants Lancmanis. Kultūrvēsturiski
     pretrunīgi vērtētajā Ēkebergas parkā Oslo viesojas Katrīna Kukaine un Līgatnes Vienkoču
     parkā — Marta Šuste. Par muzejiem
     Šveicē Andas Latvietes sarunā ar
     arhitekti Aneti Žigonu. Unikālo Aizputes kluba 70. gadu interjeru apskata Elīza Lūse. Par pazīstamo
     latviešu dizaineri Juri Gagaini var lasīt
     Edītes Bērziņas esejā. Liesmas
     Markovas renovēto Kuldīgas novada muzeju analizē Anita Pīra un konkursa
     projektus Gugenheima muzejam Helsinkos — Kristīne Budže. Turpat arī projekts
     mākslas galerijai Kalnciema ielā (SZK un
     Partneri). Varam aplūkot Ilmāra Blumberga un Kārļa Alaiņa jauno skulpturālo
     strūklaku. Alises Brantes darbs Dārza
     iešana iedzīvina Mazjumpravas muižas vēsturi. Ar Rīgas Sv.Pētera baznīcas
     kanceli iepazīstina Aija Taimiņa, bet ar konkursu vēsturi
     Latvijā Linda Leitāne-Šmīdberga.
Redaktora sleja
Sajūtu restaurācijas darbnīca — arī tā varam nosaukt
     jebkuru mūsdienu arhitekta darbošanos vēsturiskā ēkā. Neviens no viņiem nav
     bijis šeit nedz pirms simts nedz četriem simtiem gadu un nav pieredzējis nedz
     veco ēku spožumu pagājušajos gadsimtos, nedz karu un okupācijas gadu postu.
Atjaunošanas entuziastu attieksme mēdz būt dažāda, tāpat kā Latvijas muižu
     likteņi. Liepupes mūsdienu īpašniekiem ir jāapmierinās ar to mazumiņu, kas no
     muižas ansambļa ir palicis pāri pēc Latvijas Republikas 1920. gada Agrārās reformas,
     kad īpašumus atņēma valstij nelojālajiem baltvācu muižniekiem, un 1991. gada
     denacionalizācijas likuma īstenošanas un tai sekojošajai zemju privatizācijai,
     kas pilnībā sagrāva kādreiz tik kongruenti veidoto muižu. Tāšu mūsdienu «muižnieku»
     rīcībā nonāca izpostīts, bet mazāk «sagraizīts» īpašums.
Liepupes muižas saimniece Egita Lauska uzstādīja
     mūsdienīgu oranžēriju (attēlā), lai gan ziņu par tās eksistenci konkrētajā
     vietā nav, bet objekts per se atbilst gan vietas garam Genius Loci,
     gan laikmeta atmosfērai ZeitGeist. Varētu tikai vēlēties bagātīgāku
     augu, tostarp citrusu un garšaugu, sortimentu, bet saprotams, ka visu izšķir
     mūsdienu īpašnieku rocība. To pašu var teikt par Tāšu muižas lēno atdzimšanas
     procesu, kuru vada Juris Zviedrāns un Kristīne Veinberga.
Vai muižu atjaunošanas metožu dažādība būtu karš starp modernistiem, kas
     orientējas uz savas viesnīcas patērētāju gaumi, un tradīciju kopējiem, kas savā
     templī uzņem tikai līdzīgi domājošu konservatorus? Nē, jo abos gadījumos
     atjaunotāji ir respektējuši kopš 1964. gada starptautiski atzītās Venēcijas
     hartas principus. Uz Liepupi varam attiecināt 9. pantu: «Ja nepieciešams
     pielietot jaunas detaļas, tām jānes sava laikmeta iezīmes», bet Tāšiem atbilst
     12. pants: «Atjaunotajām zudušajām detaļām jābūt harmoniski saistītām ar visu
     pieminekli».
     Žurnāla
     numurā Bauskas pils muzeja direktors Māris Skanis nenoliedz koncepciju par
     vēsturisko ēku kontrastējošu transformāciju, kurā arhitekti ar jauno materiālu
     izvēli, konstrukciju veidu un formālajiem līdzekļiem distancējas no vēsturiskā
     objekta. Arhitekts apraksta Bauskā lietoto atjaunojošās
     restaurācijas metodi, kad vienlaikus ar ēkas autentisko daļu konservāciju un
     restaurāciju tika veikta bojā gājušās manierisma stilā celtās Kurzemes hercoga
     nocietinātās rezidences rekonstrukcija, zudušo elementu aizstāšanai nelietojot
     modernas konstrukcijas un materiālus.
 
	
 
				 
				
Konsekvento sākotnējo uzstādījumu par ordeņa pils konservāciju un hercoga rezidences restaurāciju saistībā ar piedāvāto čehu arhitekta Miloslava Hanzla skici, var ierakstīt vēsturē.
Plašāk:
http://www.bui…-skatu-torniem/
Vai žurnāla redakcija vēlas apspriest ,,mazliet dziļāk,, tautas celtniecības tradīcijas par Brīvdabas muzeja filiāli ,,Vēveri,, ēkām, vai tikai rādīt kā arhitekti interpretē ,,šķūņa,, formu privātmājās?
Plašāk šeit
http://www.bui…ekturu-un-deko/
Šis žurnāla numurs ir lielisks – vairākos publicētajos objektos un rakstos skaidri atainots, kurp virzās Latvijas restaurācijas arhitektūra. Uz vēstures viltošanu, "sajūtu restauraciju" , replikām, kopijām un pārkrāsošanu. Skolā mācītā metode, kā arhitektūras piemineklī jaunpienesumam jāpauž savā laika gars, vairs nav spēkā. Rundāle un Bauska tam ir pierādījums. Skolēni no turienes brauc mājās, domādami, ka redzējuši patiesu vēsturi. Bet īstenībā liela daļa tur ir feiks. Turklāt feiks par lielu naudu.
Viss nav liekams vienā kausā.
Rundāle ir korekta restaurācija, lai gan Lancmaņa attieksme ir skaidra- "skolā mācītā metode (Venēcijas harta), ka arhitektūras piemineklī jaunpienesumam jāpauž savā laika gars, vairs nav spēkā".
Bauska tam ir spilgts pierādījums, tāpat kā ne mazāk spilgta ir Zaigas Gailes jaunrade, ar Rūmenes muižu kā vainagojumu.
Kuru šodien interesē "patiesā vēsture"? Varbūt arhitekti…
Čehu apjumtais DA tornis liecina par pieredzes trūkumu.
Var jau pasmaidīt par aprēķināmā ūdens staba augstumu, kas 300 gados ir ,,veiksmīgi,, iztecējis caur torņa pamatiem, tiem neieplaisājot /vai tas ir dabas brīnums?/
Ja par Burtnieku un Beverīnas pilīm teiku netrūkst, šeit par Bauskas pili ,,no vēstures avotiem,,
http://www.bui…vetku-nostasts/
RAŽENU ARHITEKTŪRAS RUDENI !