Uz A4D nemainīgajiem gada nogales jautājumiem par 2012. gada
nozīmīgākajām ēkam, arhitektūras norisēm un notikumiem pasaulē un Latvijā atbild:
Harijs Alsiņš, Kristīne Budže, Velta Holcmane, Krists Kārkliņš, Arnis
Kleinbergs, Indra Ķempe, Jānis Lejnieks, Agrita Lūse, Austris Mailītis, Ilze
Martinsone, Elena Melzoba, Gvido Princis, Elīna Rožulapa, Dāvids Rubins,
Guntars Ruskuls, Jānis Šaltāns, Uģis Šēnbergs, Rudolfs Dainis Šmits, Sandra
Treija.
A4D jautājumi
- Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi
arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē. - Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi
arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā. - Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu
profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistītā
pieredze
šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums utt.)
Papildjautājums. Ja lasāt A4D, — Jums
interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2013.
gadā.
Paldies visiem, kas piedalījās!
Harijs Alsiņš
Ricardo Bofill Taller de Arquitectura,
Barselona
1. Jauni stadionu
konkursi ar Zahu uzvarētājas lomā un tiem sekojoši protesti, jaunu muzeju
atklāšanas vecajā, bet atkal uzleicošajā arhitektūras metropolē Amsterdamā,
jauni milzu projekti Ķīnā un Krievijā, jauni media campus (lai kas tas arī tāds nebūtu) Vakareiropā —, izskatās,
arhitektūras dzīvē pasaulē viss pa vecam. Vienīgais notikums, kas liekas kaut
nedaudz svarīgs, ir Denise Scott Brown
petīcija par viņas iekļaušanu 1991. gadā Robert
Venturi pasniegtajā Pritzker
balvā. Protams, tā kā žūrija aizbildinājās, ka nevarot mainīt iepriekšējo
žūrētāju lēmumus, un arī pats Venturi
lēmumu piešķirt balvu tikai viņam vienam sāka (vismaz publiski) uzskatīt par
kļūdainu tikai pagājušogad, arī te varam pieņemt, ka viss pa vecam.
Taču svarīgi likās, ka diskusija saistībā ar šo tēmu
izveidojās ne tikai par sievietēm arhitektūrā, bet arī par vispārēju kolektīvo
arhitektūras autorību — galu galā, ko mūsdienās iespēj viens vienīgs arhitekts
pats?
2. Šī pati tēma
ļoti labi iezīmējās arī ar arhitektūru saistītajos pagājušā gada notikumos
Latvijā, jo par svarīgākajiem noteikti jāatzīst jau A4D vairākkārt minētie trīs
— Rīgas Pils ugunsgrēks, LNMM ķibeles, un Maxima
jumta iebrukšana — un nevienā no tiem arhitekti noteikti nespēlēja galveno
lomu.
Atvirzoties no šo notikumu skumjā rakstura (lai gan jāsaka,
ka pirmie divi man liekas arī diezgan komiski) un to sekām, par ko visi jau
daudzkārt izstrīdējušies un kuras tikai redzēsim (tas ir, cerams, ka kaut ko
redzēsim), es teiktu, ka tie lieliski ilustrē arhitektu marginalizāciju
mūsdienu sabiedrībā un arī pašā disciplīnā. Tas nav nekas jauns, taču regulāri
par to aizmirstam un nu tas jau kuro reizi atkal tiek iebāzts mums sejā, tā ka
ar šo faktu nāksies aprast — vai tas patīk, vai ne, vai sadzīvot, vai
spirināties pretim — tas katram jālemj pašam.
3. Aprīlī biju
Japānā, un aizbraucu apskatīties arī Ryue
Nishizawa (SANAA) projektēto
2011. gadā atklāto Hiroshi Senju muzeju.
Hiroshi Senju ir atzīts Japāņu
gleznotājs, un šai muzejā izstādīti tikai viņa darbi. Mākslinieks ir dzīvs un
muzeja veidošanā aktīvi piedalījies pats. Sen, varbūt pat nekad, man nebija tā
aizrāvusies elpa, ieejot kādā ēkā — vispār, liekas, ka vārds ′ēka′ ir neadekvāts, šis
bija kas cits.
Vēlāk ilgi domāju par to, kas muzeja lielo, atvērto telpu
padara tik īpašu — vai viltīgi paslēptās filigrānās nesošās kolonnas (kuru, arī
tās atrodot, ir neaprakstāmi maz), vai SANAA
raksturīgā baltā apdare un caurspīdīgie iekšpagalmi plūstošās formās un šai
kombinācijai raksturīgā maigā gaisma (neesmu klātienē bijis nevienā citā viņu
ēkā), vai jebkādu lieku detaļu, traucēkļu neeksistence (visi stiklojuma
savienojumi, rāmji, ir līdz bezgalībai minimāli un tik precīzi, cik iespējams
droši vien tikai Japānā vai varbūt vēl Šveicē; kur ir dūmu detektori,
sprinkleri vai avārijas izeju zīmes, man nav ne mazākās nojausmas; un visās
dimensijās plūstošajā betona grīdā iestrādāts visgaumīgākais celiņš cilvēkiem
ratiņkrēslos, kāds vispār iedomājams), vai visu telpas sastāvdaļu pilnīga
saskaņotība (vijošie soliņi, kas atbalso iekšpagalmu formas, Japānai
raksturīgie skulpturāli veidotie koki iekšpagalmos, pati izstādītā māksla), vai
atrašanās vieta stundas braucienā ārpus Tokijas vietā, kur piekļuve ar
sabiedrisko transportu ir diezgan problemātiska, kas viss nodrošina to, ka
muzejā vari būt gandrīz viens pats — vai tas viss kopā. Lai nu kā, ļoti
skaisti.
A4D. Domāju, ka
svarīgākais notikums ir bijusi portāla desmit gadu dzimšanas diena kā
apliecinājums tam, ka A4D mums ir ļoti nepiciešams — gan kā informatīva vietne,
bet vēl jo vairāk kā viedokļu apmaiņas un diskusiju līdzeklis, kas šogad ir
bijis īpaši svarīgi un interesanti. Galu galā, arhitektūras ziņu portālam ir
grūti kļūt svarīgākam par pašām arhitektūras ziņām, taču A4D ar pēdējā laika
diskusijām komentāros un, iespējams, no tām izdarītajiem secinājumiem, tas,
izskatās, izdodas. Daudz laimes un liels paldies!
Kristīne Budže
1. 3D printeri,
lai arī pagaidām arhitektūras lauciņā tikai teorētiski un vairāk izmantoti kā
rotaļlietas. Žēl, ka Bogotas veiksmes
stāsts ar vietējo laikmetīgo arhitektūru mainīt sociālo un pat kriminālo
situāciju pilsētā ir beidzies, padodoties kārdinājumam piesaistīt pasaules
stārus. Par pagrieziena punktu var uzskatīt arī oficiāli apstiprināto pasaules
fokusa maiņa no BRIC valstīm uz tā sauktajām CIVETS valstīm
2. Zolitūdes
traģēdija.
Taču šogad Latvijas arhitektūrā ir notikušas arī daudzas
labas lietas — Saldus mūzikas un mākslas skola (Made arhitekti) — vienalga, kā to nosauc, bet šīs skolas kvalitāte
ir nebijis notikums Latvijas mūsdienu arhitektūrā ar Latvijas arhitektiem
netipiski ideālistisku piegājienu saviem uzdevumiem, kurus turklāt ir izdevies
realizēt.
Intriģējošs notikums ir izstāde 9 stāvokļi, kas pātrauc nekritiski slavējošo arhitektūras izstāžu
tradīciju Latvijā.
ES fondu naudas transformācija dažāda veida infrastruktūras
objektos dažādās Latvijas vietās, pārtraucot viennozīmīgu Rīgas dominanti.
3. Intervija un
saruna ar Pier Vittorio Aureli.
Velta Holcmane
Žurnāls Latvijas
architektūra
2. Diemžēl šis
gads ieies vēsturē nevis ar notikumiem, kas saistīti ar attīstību, bet gan ar (dabas
stihijas? neuzmanības? paviršības?) traģēdijām — Rīgas pils kultūras vērtību
iznīcināšana caur uguni, Nacionālā mākslas muzeja pamatu sēšanās kļūdainas
hidroģeoloģiskās izpētes dēļ un, protams, veikala Maxima jumta iegrūšana ar miera laikos nevajadzīgi lielu upuru
skaitu. Notikumu virkne ar kāpinājumu — vai secinājumi maz ir izdarīti?
3. Protams, darbs
pie izdevuma Laikmetīgā arhitektūra
Latvijā. Vairākus gadus ilgušais process noslēdzās rudenī, kad 12. novembrī
publika tika iepazīstināta ar grāmatu. Darba procesā īpaši interesantas bija
sarunas ar objektu autoriem — cik gari un sarežģīti vai īsi un kodolīgi viņi ir
spējīgi formulēt savas domas. Liela projekta vadīšana ar vairākām iesaistītām
personām uzliek par pienākumu būt vēl atbildīgākai un pierādīt, ka, neskatoties
uz kolēģu klupinājumiem, iespējams iegūt labu rezultātu. Diemžēl atgriezeniskā
saite ar lasītājiem nenotika kā biju cerējusi, jo A4D portālā ievietotā ziņa
palika bez komentāriem, kas liecina, ka vai nu parastie tērgātāji nebija
iepazinušies ar grāmatas saturu vai nu vispār nebija uzskatījuši par vajadzību
ko teikt — žēl, jo jebkura «saruna» —
pozitīva vai negatīva, tomēr parāda attieksmi. Arī izdošanas laiks nebija
labvēlīgs — jau pēc 10 dienām sabiedrību satrieca daudz smagāka un nopietnāka
vēsts — Zolitūdes veikala traģēdija.
Bija iespēja šī gada vasarā apmeklēt Eiropas kultūras
galvaspilsētu Marseļu. Patīkami pārsteidza ostas teritorijas sakārtotība un
īpaši notikumam uzceltie jaunie arhitektoniskie apjomi — Villa Mediterranee un Vidusjūras reģiona kultūras muzejs — divi
krāsu kontrasti un formas, baltais C formas apjoms un melnais ažūrais kubs, kas
ar pilsētas cietoksni savienots pa gaisa tiltu. (Latvijas Expo 2015 viena no
piešķirtām vietām — kaut kur redzēta, vai sakritība?) . Jahtu pārpildītā līcī Vieux Port gaisīgā vieglumā uz augstām kolonnām karājas
spoguļjumts — bez īpašas funkcijas, bet ar savu šarmu — Fostera veidojums. Šur
un tur skulptūru akcenti un, protams, informācijas centrs ar bagātīgu un
daudzveidīgu piedāvājumu klāstu, bet nepārliecinošu arhitektūru. Ar ko varēs
lepoties Rīga?
A4D. Mani vienmēr
tracina tā novirzīšanās no tēmas – nu kāpēc aiziet tā muldēšana ap un par kaut
ko, nevis konkrēti ar rakstu saistīti teksti? Vai tiešām ir tik daudz laika
tukšvārdībai?
Krists Kārkliņš
Krists Kārkliņš Design, Bostona, ASV
1. Kā vienu no šī
gada atmiņā paliekošākajām ēkām vēlos pieminēt Steven L. Anderson Design center piebūvi Arkanzasas Universitātes (University of Arkansas) arhitektūras
skolai. Marlon Blackwell, kas ir
piebūves autors un Arkanzasas Universitātes profesors, ēku bija iecerējis kā
didaktisku paraugdemonstrējumu arhitektūras dizaina kompozīcijā. Radot apzināti
konstrastējošu apjomu vēsturiskajai Arhitektūras skolas ēkai, arhitekts tomēr
ir spējis panākt funkcionālu/telpisku/konceptuālu saikni un harmonisku vizuālo
līdzsvaru abu apjomu starpā, piedāvājot jauno ēku kā vecās ēkas arhitektūras
principu interpretāciju mūsdienīgas dizaina ideoloğijas kontekstā. Jauno apjomu
caurvijošā «kontrasta» tēma tiek vienlīdz veiksmīgi attīstīta dažādās apjoma
daļās un situācijās, tādejādi padarot šo ēku par uzskatāmu šī pasniedzēja
pārstāvēto teorētisko un pedagoğisko platformu materializāciju.
2. Latvijā — pozitīvi
vērtējama šogad plašās profesionāļu aprindās uzsāktā diskusija par arhitektūras
eksportu, inovācijām, jaunāko dizaina un celtniecības tehnoloğiju pielietojumu
produktivitātes celšanā, kā arī Latvijas profesionālās prakses standartu un
būvnormatīvu pielīdzināšana pasaules attīstītāko valstu standartiem. Manuprāt,
progresīvi soļi visās augstāk pieminētajās jomās ir svarīgs priekšnoteikums
Latvijas arhitektūras konkurētspējas veicināšanai pasaules līmenī.
3. Svarīgākie šī
gada notikumi man personīgi bija Samrodes ēkas dalība ArchDaily portāla labāko projektu konkursa finālā kategorijā
institucionālajām ēkam un dalība Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumā
šovasar Rīgā. Foruma ietvaros man radās iespēja izteikt savus viedokļus par to,
kas latviešu arhitektiem būtu jādara, lai nostātos līdzās vadošo ārvalstu
kolēğiem un pilnvērtīgāk iesaistītos pasaules arhitektūras un dizaina apritē.
No šogad paveiktajiem darbiem man kā visinteresantāko
gribētos izcelt Staiceles pilsētas kultūrvēsturiskā mantojuma novērtēšanas un
aizsardzības vadlīniju priekšlikumu. Šis, sadarbībā ar biroju Forma paveiktais, pilsētvides
vēsturiskās attīstības izpētes projekts man ļāva ne tikai uzzināt daudz ko
interesantu par šīs Ziemeļvidzemes mazpilsētas attīstības posmiem un laika
gaitā uzkrāto arhitektūras/pilsētvides elementu un objektu vērtību, bet rast
dziļāku izpratni par sociālo/ekonomisko/politisko faktoru kontekstu, kā
razultātā izveidojusies līdzšinēja pilsētas telpiskā struktūra un tās
identitātei raksturīgās formas. Staiceliešu tālejošie mērķi sevī ietver ne
tikai jau šobrīd viņu rīcībā esošo vērtību sakopšanu, bet arī to izmantošanu
par vienu no atspēriena punktiem jaunu ekonomikas un pilsētvides attīstības
iespēju meklējumiem nākotnē. Priecājos par iespēju piedalīties un atbalstīt
šādu no reğionālā patriotisma viedokļa pozitīvi vērtējamu iniciatīvu un no
sirds novēlēt staiceliešiem, lai izdodas!
Arnis Kleinbergs
Sekojot tautas gudrībai, Latvijas būvprasme kopā ar
būvmākslu nu “atdūrušās kā miets”. Laika distance no sadures tik īsa, un
trieciens tik pamatīgs, ka grūti atgriezties aroda iedomu pasaulē. Tas, kas vēl
nupat likās cerīgs un saistošs, vienā brīdī kļuvis pilnīgi mazsvarīgs.
Piezagusies māņticība attur balsī slavēt pašmāju veiksminiekus. Pagaidām.(!)
Indra Ķempe
skolnieks pētnieks pilsētnieks
1. Pašlaik
ārlietas neinteresē.
2. Atklātība pēc
traģēdijas mūsu būvvalstī. Ik joma Latvijā buksē tieši turpat, kur arhitektiem saistošās, jo
procesos būtiskākā ir cilvēka loma, tikai tad speciālista. Jā, laba arhitektūra
top no labām cilvēciskajām attiecībām. Tādu pārnešanu telpiskā modelī vadot, prasmīgs projektētājs ieliek tajā arī
nākotni jeb telpu pārmaiņām. Viņa rīks kļūdu nepieļaušanai ir skaidras sarunas,
sarunas, sarunas.
Līmenis, kādā noorganizēja Latvijas
arhitektūras 2012. gada balvas izvēli un ceremoniju. Pērnie laureāti, kas savus
panākumus izdzīvoja zemākajā punktā, kādā profesionālā organizācija varēja skatītāju
zālē krist, nozīmīgajam notikumam saturīgi izplānoja jaunu jēgu un formu. Beidzot
aktieru vai mūziķu apbalvošanai līdzvērtīgi cienīgus un svinīgus.
Skaidrība, kādu sabiedriskajā domā vieš biroja
Made kolēģi. Saldus mūzikas un
mākslas skola, bijusi sarežģīta laboratorija nu jau 2012. gada labākās ēkas autoru
praksei, ir vienkāršs paraugs augstvērtīgas mūsdienu arhitektūras īstenošanas iespējamībai
jaunībā, klusā reģionā un pat izglītības sektorā.
Stafete atjaunotās Latvijas vēsturē — Latvijas Nacionālās bibliotēkas un
Liepājas koncertzāles būvju beigas un sākums, kur kociņš ir politizēts piemineklis
valsts sačakarētajai sistēmai.
3. Latvijas
Arhitektu savienības atzinība grāmatai liepājiņa
uz veiksmīgākās skates skatuves. Smīns par izstādes izkārtnes ceļojumu uz
Ventspili, kur mūs iznesa cauri.
Profesionāļu saliedētības spēju uzdzirkstēšana
Nākotnes nama spēlē, tajā rosināto risinājumu
pirmie pumpuri. Gribu būt arhitekts — Mārtiņš Ķibilds kļuvis par LAS Valdes
vadītāju, kopā ar enerģisko Gunitu Kuļikovsku Arhitektu namā ieplūst jauniešu
aktivitātes.
Konkurss
jaunajā pašvaldību teritoriju attīstības disciplīnā «tematiskais plānojums» ar nebijušu prasību piedalīties
starpnozaru komandai, ko pēc galvenā
arhitekta Induļa Kalna iniciatīvas pirmoreiz sarīko Liepāja. Jāvērtē vien divus iesniegumus, jo komplicēts uzdevums, bet
elementāra prēmija, aizņemtība stilīgākās sacensībās plus vasara, kā arī Liepājas
reputācija. Sāp. Pludmali jau 16
gadus ignorē kā brīvdienu lielpilsētas labklājības resursu.
Izrādījies esam bijis krīzes laika projekts, Skolnieks
Pētnieks Pilsētnieks pārveidojas. Dalībnieku loks rūk, daži kļuvuši par
pasniedzējiem profesionālajās skolās. SPP finansējuma formāts no līdzekļu
piesaistes pārsvēries uz pasūtījumu izpildi, pamatprodukts — mācību metožu izstrāde.
Meklēsim veidu, kā iekļauties vispārējās izglītības vai kultūrizglītības
sistēmās. Atvērsim pulciņu Arhitektu namā, jo tiešu kontaktu ar īstu arhitektu
ģeniālākais skolotājs nekādi neaizstās. Kas motivē būt SPP? Ātrais gandarījums
par rezultātu jau pēc pāris stundām, kas nav ikdiena arhitektūrā.
Jānis Lejnieks
Žurnāla Latvijas architektūra
galvenais redaktors
1. Par pasaules
notikumiem ne esmu tik labi informēts, lai tos vērtētu.
2. Diemžēl, tā ir
Maximas traģēdija Solitūdē —
notikums, kuram būs tālejošas sekas Latvijas arhitektūras attīstībā. Pirmkārt,
definējot arhitekta lomu būvniecības procesā, kur ir divi ceļi — uzņemties
atbildību par visu iesaistīto speciālistu projekta sadaļām, vai tikai par dizaina
konceptu. Sertificēšana ir otršķirīgs jautājums, kas izriet no atbildes uz
pirmo jautājumu, kas meklējama kopā ar būvinženieriem. Šķiet, arī viņu
profesionālā vide nav vienota.
3. Lekciju kurss
par Latvijas arhitektūras vēsturi RISEBA studentiem man lika sistematizēt
un «iepakot» visu savākto informāciju
saprotamā formā. Ceļojums uz Ungārijas ciematu Holloko, kas kopš 1980. gadu
beigām ir UNESCO Pasaules dabas un kultūras mantojuma vieta ļāva atkal
paskatīties uz internacionālās tūrisma industrijas un autentiskā kultūras
mantojuma grūto simbiozes ceļu.
A4D. Patīkami, ka
Latvijas Architektūras 5. numurs
izsauca vairāk strīdu kā parasti, kad lasītājus interesē tikai arhitektu
portreti uz vāka. Šoreiz tā bija ilgtspējības tēma, kas atraisīja pretējos
viedokļus. Arī turpmāk meklēsim diskusiju objektus.
Agrita Lūse
Žurnāla Latvijas Būvniecība galvenā redaktore
1. Starptautisks
notikums — izstāde 9 Rīgas stāvokļi
Frankfurtē. Ceru ieraudzīt arī Rīgā, sola jau drīz — janvārī. Šī arī vienlaikus
atbilde uz papildjautājumu par interesantāko rakstu portālā A4D 2013. gadā.
2. Latvijas
notikums — traģēdija Zolitūdē. Tā ar saviem pelniem pārklājusi nozari un nu
jāmācās būt fēniksiem.
3. Personīgi
nozīmīgs notikums — grāmatas Laikmetīgā
arhitektūra Latvijā iznākšana.
Austris Mailītis
1. Par šī gada
Prickera balvas laureātu kļuva japāņu arhitekts Tojo Ito. Daudzi japāņi arvien
rada jaunas arhitektūras idejas, kas vienlaicīgi saistītas ar ilgstoši
veidojušos japāņu dzīves uztveri. Konceptuālisms, tēlainība, dabiskums un
vienkāršība ir japāņu spēcīgās puses. Līdzīgas tendences atrodamas arī
skandināvu kultūrā. Man ir interesanti vērot un salīdzināt japānisko,
skandināvisko un latvisko. Tas manī rosina pārdomas un atklāsmes par mūsu pašu
identitāti.
2. Traģēdija, kas
notika šī gada nogalē Latvijā, vairojusi ciešanas un izgaismojusi sistēmas un
sabiedrības trūkumus kopumā, taču tā likusi arī daudziem personīgi pārdomāt
savu rīcību, attieksmi un atbildību gan profesionālā, gan cilvēciskā ziņā.
Manuprāt, šis ir viens no nozīmīgākajiem procesiem šobrīd Latvijā. Ceru, ka
nākotnē mēs arvien vairāk tieksimies uz ideāliem.
3. Šaoliņ lidojošo mūku templis, kura
būvniecība tika uzsākta pagājušā gadā un turpināsies arī nākošajā, šogad ieguva
reālas aprises. Šī objekta tapšana ir viens no interesantākajiem procesiem manā
profesionālajā darbībā. Būves atrašanās vieta Ķīnā, svētajā Songšan kalnā
sniedz specifisku kultūras un profesionālo pieredzi. Ņemot vērā objekta
arhitektūru, būvniecības procesā mijās jaunas, digitālajam laikmetam
raksturīgas metodes ar lokālām ķīniešu būvniecības tradīcijām.
Ilze Martinsone
Latvijas Arhitektūras muzeja direktore
2. Lai kas arī nebūtu sasniegts šī
gada arhitektūrā, 2013. gadam vienmēr klāsies pāri Zolitūdes notikumu ēna, kas
publiskajā telpā izrāva virkni uzblīdušu problēmu. Es ļoti ceru, ka tālāk nebūs
iespējams dzīvot tāpat kā līdz šim. Uz vienu būtisku jautājumu gandrīz neviens
no diskusijās iesaistītajiem profesionāļiem tā arī nespēja atbildēt — kāda
notikušajā (un vispār) ir arhitekta atbildība? Jautājums patiesībā ir vecs kā
pasaule, piemēram, kad 19. gs. otrajā pusē Maskavā celtniecības laikā sagruva
tirgotāju biedrības īres nams, kas tika būvēts pēc tobrīd pieprasītākā
galvaspilsētas arhitekta Aleksandra Kaminska projekta, meistars tika atzīts par
vainīgu un vairākus mēnešus pavadīja apcietinājumā. Taču īstenais sods vēl
tikai sekoja, pēc notikušā sabiedrība no viņa novērsās, un līdz tam spožākā
Maskavas arhitekta karjera tika pilnībā norakta.
3. Izstādē Uz lielās dzīves trases. 60. gadu grafiskā
valoda Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā no Arhitektūras muzeja krājuma
izceltās Latvijas pēckara laikmetīgās arhitektūras un interjera pērles — dažas
no tām sabiedrībai tiek rādītas pirmo reizi. Mana atziņa — nevajadzētu gaidīt,
lai piešķirtu ikonas statusu kādam, kas jau šķīries no šīs dzīves. Mūsu vidū ir
gana daudz klasiķu, kuru izcilie darbi ir pelnījuši morālu atdzimšanu. Pēckara
modernisma līniju, kurā iekļāvās gan Modra Ģelža piemiņas izstāde, gan
Lias-Astas Knāķes Latvenergo ēkas projektam un citiem darbiem vēltītā izstāde,
Arhitektūras muzejs iecerējis turpināt. Dienaskārtībā — Juris Skalbergs un viņa
veikums!
Elena Melzoba
Atelier Zündel Cristea, Parīze
1. Joprojām Ķīna.
Tā iespējams ir valsts ar vislielāko smoga blīvumu pilsētās, bet joprojām
visauglīgākā teritorija arhitektiem. Kafijas biezumi rāda, ka Vecā Eiropa
tuvākajā laikā nemainīsies.
2. Fizisks
sabrukums nedrīkst izraisīt arhitektūras domas kolapsi.
3. 
Paradoksāli,
ka vislielākā mediju interese par biroju, kurā strādāju, sākot ar Francijas Le Monde un beidzot ar
Austrālijas sieviešu žurnāliem, parādījās pēc uzvaras konkursā ar piepūšamu
tiltu pāri Sēnai, nevis smaga un ilga darba procesā projektētām un uzbuvētām
ēkām. Diez vai par to būtu jābrīnās, jo kopš antīkās Grieķijas laikiem
sabiedrību vienmēr galvenokārt ir interesējusi izklaide un vīns. Akvareļi ir
aizvietoti ar fotoreālistiskām bildēm, kartona maketi ar 3D printeriem, bet
tanī pat laikā — Partenons ar gumijas batutu. (pielikumā JPG attēls)
Gvido Princis
Rīgas pašvaldības aģentūras Rīgas
pilsētas arhitekta birojs direktors
2. Visu cieņu
daudziem labiem projektiem Latvijā, kurus šajā gadā esmu sev atklājis, tomēr ir
skaidrs, ka to pozitīvo, ko daudzi kolēģi radījuši, nomāc (un arī pārskatāmā nākotnē nomāks)
traģiskā Priedaines ielas objekta sabrukšanas sekas sabiedrībā (arī
profesionālajā)!
3. Ļoti pozitīvu
iespaidu atstāja kaimiņu igauņu īstenotā Tallinas arhitektūras biennāle — gan
saturiski, gan organizatoriski kvalitatīvi. Personīgi, par veiksmīgu novērtēju
Pilsētas arhitekta biroja un sadarbības partneru īstenoto Reinholda Šmēlinga konferenci par aktualitātēm Rīgas arhitektūrā.
Elīna Rožulapa
ER3, Arhitektu savienības padomes
priekšsēdētāja vietniece, Sertificēšanas centra vadītāja
1. Iepriekšējā
gada laikā uzmanību piesaistījuši īpaši daudzas publikācijas par arhitekta
lomu, noderību, mūsu darba mērķiem. Atzīmēšu gan A4D sarunas ar arhitektiem, jo
īpaši ar Lindu Krūmiņu un Miķeli Putrāmu, gan arī citur (Archdaily, Butterpaper). Var jau būt, ka arī agrāk šī diskusija bijusi tikpat
aktuāla, taču, tā kā pašai bieži nācies sastapties ar «vienkāršās tautas»
priekšstatu, ka arhitektūra — tas ir ēkas ārējais veidols, un arhitekta
profesionālais lauciņš ir tikai — kā māja izskatās no ārpuses, tad mans
skatiens bijis sevišķi vērsts citu viedokļu virzienā. Šajā kontekstā
pārsteidzošākais secinājums — šķiet, ir gana daudz arhitektu, kuri arī uzskata,
ka arhitektūra — tas ir tas, kā māja izskatās no ārpuses, un ir ļoti inovatīvi
sākt runāt par sociālo kontekstu, funkciju, tehnoloģijām, ekonomisko efektivitāti
(Jorge Lobos, Diena.lv)
2. Ēku likteņi:
- Gada beigās tiek ziņots,
ka esot pabeigta Nacionālās bibliotēkas būvniecība. Aizraujoša «biogrāfija»
25 gadu garumā! Diskusijas noteikti būs vēl ilgas — gan par subjektīviem
patīk/nepatīk, gan kāpēc/vai vajadzēja tā u.tml., taču stāsts ir ievērības
cienīgs. - Zolitūdes Maxima. No Gada
balvas līdz nacionālai traģēdijai, kura lika daudz ko pārdomāt arī
arhitektiem.
3. Gads, par kuru
var teikt — vēlos, lai arī turpmāk tā! Pabeigta jaunceltne; pasūtītāji, kuri
vēlas labu rezultātu un redz arhitektā savu sadarbības partneri un padomdevēju;
piesardzīgi optimistisks skats uz nākotni.
Guntars Ruskuls
Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Stratēģiskās
plānošanas nodaļas vadītājs,
2. Kā vienmēr
viss notiek reģionos, pie tam mūžam apdalītajā Latgalē, — Rotko centrs
Daugavpilī un koncertzāle GORS Rēzeknē. Rīga joprojām var tikai sapņot par
valsts atbalstu, tādiem Ziemeļu metropoles ambīciju cienīgiem projektiem, kā
laikmetīgās mākslas muzejs vai akustiskā koncertzāle. Toties Rīgas
dienaskārtībā parādās tā saucamie pilsētvides projekti, kas risina kvartāla vai
pat veselas apkaimes kompleksu attīstību. Šogad tika pabeigts šāda mēroga
projekts Spīķeros, kas pilnīgi noteikti arī veic zināmu ģentrifikāciju (šī
termina pozitīvā izpratnē) teritorijā starp Centrāltirgu un Maskačku. Man pašam
vēl mīļāks (ja tā var teikt) ir šogad atklātais koka renovācijas centrs Koka Rīga Grīziņkalnā. Aktīvā un
atsaucīgā Voldemāra Eihenbauma vadībā, tas nes, ne tikai, informatīvu un
izzinošu funkciju par koka arhitektūru un Grīziņkalna apkaimes vēsturi, bet arī
reāli ir kļuvis par tādu kā apkaimes centru ap kuru pulcēties dažādu paaudžu
iedzīvotājiem. Mani tas ļoti fascinē, jo aizsākot apkaimju projekta ideju 2007.
gadā, tieši šāda veida centriņi tika identificēti kā nepieciešamība, — kur kopā
sanākt konkrētas apkaimes kopienai. Šogad te ir bijuši koncerti, tirdziņi un
arī «Grīziņkalna patriotu» iepazīšanās sapulce. Tā vien izskatās, ka Rīgas «karstākās
apkaimes» gods no Sarkandaugavas pamazām pāriet Grīziņkalna aktīvistu rokās.
Nez kā veiksies šogad nodibinātajiem «Ķīpsalas pilsoņiem»?
3. Turpinājās
darbs pie Rīgas ilgtspējīgas stratēģijas līdz 2030. gadam un Rīgas attīstības
programmas 2014 – 2020 izstrādes. Nākamais būšot Zirga gads, bet man sajūta, ka
tāds jau bija šogad, jo tas smagais darba apjoms visa gada garumā ir reāli
iztukšojis visas iekšējas intelektuālas un fiziskās rezerves. Daudz enerģijas
ieguldījām arī tiekoties ar profesionāļiem, iedzīvotājiem, valsts institūcijām
u.c. ne tikai publiskās apspriešanas laikā, bet arī visā plānošanas procesā.
Patiesi ir lepnums, ka Stratēģijas projekts profesionālās institūcijās pārsvarā
uzņemts ar atzinību. Esam saņēmuši konstruktīvu kritiku un arī ļoti daudz
pozitīvas atsauksmes. Saprotams, ka ne visu izdevās iestrādāt Stratēģijas
projekta redakcijā, jo demokrātiskos apstākļos nepieciešams arī zināms
kompromiss, tomēr ir sajūta, ka līdz ar Stratēģijas izstrādes procesu ir
izdevies mainīt iesaistīto mērķgrupu (t.sk. pašvaldības iestāžu) domāšanu par
Rīgas nākotnes izaicinājumiem un koprades lomu to sasniegšanā.
A4D. Es lasu A4D
gandrīz katru dienu, bet tā kā neesmu arhitekts, šoreiz, tā kā no malas, gribētu pateikt vienu lietu: būsim empātiski
un toleranti A4D diskusijās pret citu kolēģu darbu un viedokli. Lai mums visiem
izdodas!
Dāvids Rubins
1. Mani
pārsteidzoši iepriecināja jaunākā publisko ēku arhitektūra Austrālijā, ar ko iepazinos
caur publikācijām internetā. Melburnas biroji ARM ARCHITECTURE (Wanangkura
stadions, Pērtas sporta arēna) un Lyons (RIMT Swanston Academic Building, La
Trobe University Institute for Molecular Science) — iespaidīga formu un krāsu
spēle, dinamika.
2. Maxima ēkas sabrukums Zolitūdē un tam
sekojošās diskusijas par būvniecības un arhitektūras kvalitāti Latvijā.
3. 
Jūnijā tika
pabeigta estrāde bērnu rotaļu parkā Fantāzija Ventspilī. Pirmā vieta
konkursā par viesnīcas jaunbūvi 11.
novembra krastmalā, starp Minsterejas un Mārstaļu ielu, sadarbībā ar Palast Architekts. Pabeigts tehniskais
projekts daudzdzīvokļu dzīvojamās ēkai Jeruzalemes ielā 5, sadarbībā ar Palast Architekts.
Jānis Šaltāns
Saltans Architects,
Čikāga / Pekina / Honkonga / Šeņžeņa
1. Draudi modernās
arhitektūras mantojumam — gan nojaucot, gar ar neverību, aprūpes trūkumu vai
vertības nesaprašanu. Zaudēta ir Bertrana Goldberga projektētā Prentice Hospital ēka Čikāgā, apdraudēta
bija American Folk Art Museum ēka Ņujorkā,
bet kritiskā stavoklī ir Melņikova māja Maskavā.
Prickera balvas diskusija par balvas pieškiršanu Denise Scott Brown ar atpakalejošu datumu. Nozīmgākie arhitektūras darbi: Louvre
Lens — SANAA, Heidara Alijeva Centrs Baku — Zaha Hadid.
2. Zolitudes
tragedija, sabrūkot Maxima veikala
jumtam un Gaismas pils būvniecības pabeigšana.
A4D. Konkursu
prakses politika, specifiski JRT konkursu nakamie soli. Zolitudes traģēdija, un
diemzel neinformetiem viedokliem.
Uģis Šēnbergs
1. Japānis Kengo
Kuma jebkurā vietā un tēmā.
2. Andis Sīlis ar dzīvokļu ēku uz Jomas ielās
Jūrmalā, bijušā restorāna Orients
vietā.
3. Arhitektūras
sacerēšana kā ceļojums pa ceļiem, kuriem
nav ne mazāko norāžu uz kurieni tie ved.Visgaršīgākais ceļojums no visām
citām atkarībām.
Edgara Šēnberga izstāde Rīga
pirms bīskapa Alberta Latvijas
Arhitektūras muzejā. Paldies gleznotājam Dagam Vidulejam, kā arī Ilzei un
Inārai!
Rudolfs Dainis Šmits
1. Manā vērtējumā
nozīmīgākais 2013. gada projekts ir OMAs De
Rotterdam. Lielisks piemērs tam, kā augstceltnes programmu iespējams risināt
ārpus ierastajiem rāmjiem. Ēka piedāvā daudzus «lasījumus», ka spieškir tai
aizraujošu dinamiku un ļaujot tai atklāties dažādos veidos. Autors nav ļāvies
ne «forma seko fetišam» vilinājumam, ne apsēstībai ar digitālo «fenomenoloģiju»,
kas ir noplicinājusi šodienas arhitektūru. Mūsdienās daudzas ēkas ir veidotas,
tiecoties pēc formas, ko pēc tam piepildīt ar funkciju, kā tādu daiļu vāzi, —
tas ir raksturīgi gan pagātnes augstceltnēm, gan postmodernisma dekoratīvajam
formālismam. Kolhāss savukārt apšauba kastes koncepciju, un atškirībā no no
vairuma 20. gadsimta augstceltņu, izvieto funkcijas blakus vienu otrai kā
vertikālus elementus. Tas patiešām ir projekts, no kura izstaro «arhitektūras
gars».
2. Gada nozīmīgā
pabeigtā būve noteikti ir Nacionālā bibliotēka, kas gan vēl gaida iekšējo
infrastruktūras un mēbelēšanas darbu pabeigšanu2014. gadā, iezīmējot Rīgu, kā Eiropas
galvaspilsētas vietu. Ēka reprezentē atbrīvošanos no pagātnes, taču tā neparedz
ironizējošu polemiku par mūsu šodienas situāciju, «raugoties spogulī», un nedod
cerību nākotnei. Latvijas mantojums izdzīvo iesprostots «Pēdējā templī», kas
dod pajumti kultūras identitātei un cerībai.
3. Šobrīd dzīvoju
Kairā un jūtos priviliģēts strā’dat Lielo piramīdu pakājē, darbojoties Lielā
ēģiptes muzeja projekta nodaļas vadībā. Tas man ir otrs nozīmīgākais kultūras projekts
pēc Latvijas Nacionālās bibliotēkas, pie kuras strādāju kopā ar Gunāru Birkertu
un biroju ĢELZIS-ŠMITS-ARHETIPS. Monumentālā būve, kuras ģeometrijā un
novietojumā jūtamas atsauces uz lielo piramīdu izkārtojumu, kosmosu un mūsdienu
Kairu, kas dos patvērumu apmēram 100 tūkstošiem artefaktu, sākot no dažus
gramus līdz pat 100 tonnas smagiem, ir arī lielākais pasaules kultūras tūrisma
projekts, un es redzu daudzas paralēles ar LNB ēku, — abas ir vienreizēji «tempļi», kas tiecas iemiesot katrs savas
zemes mantojumu un identitāti.
Birojam RDS Arhitekti ļoti iedvesmojošs projekts bija banku
un biroju ēkas atjaunošana Baku, Azerbaidžānā. Ierobežots budžets, gudri
energoefektivitātes risinājumi, kas neļauj ēkai pārkarst vasarā, — tas noveda
pie estētiskiem risinājumiem, ko virza funkcija.
A4D. Arhitekta un
ģenerāluzņēmēja atbildība bija visnozīmīgākais, bet reizē arī traģiskākais disksuiju
temats šajā gadā. Diemžēl, kā liecināja mediji un diskusijas starp arhitektiem
un inženieriem, tad šīs atbildības un riska uzņemšanās saistības netika
pietiekoši labi izklāstītas un saprastas. Varēja domāt, ka ģenerāluzņēmējs ir
nevainīgs līdzdalībnieks, kas cietis no projektētāju kļūdas. Taču būvniecība
snegadījumu izmeklēšanai šādos gadījumos vienmēr vajadzētu būt vērstai no «augšas
uz apkašu», nevis no «apakšas uz augšu».
Sandra Treija
RTU Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes dekāna vietniece zinātniskajā
darbā
2. Milzīgs
satricinājums ne tikai mūsu nozarei ir Zolitūdes traģēdija. Šim notikumam būtu
jāmaina daudzi jautājumi nozares iekšējās attiecībās.
Nozīmīgs ir fakts, ka Latvijā ir uzcelta un pieejama apmeklētājiem
kopš Latvijas valsts atjaunošanas pirmā lielā kultūras ēka — Rēzeknes
koncertzāle, kurai drīzumā sekos arī citas. Tā demontrē gan arhitektu, gan
būvnieku, gan pilsētas plānotāju varēšanu un arī tās robežas. Brīnišķīgi, ka
katram apmeklētājam ir pieejama ekskursija pa ēku gida pavadībā.
3. Man nozīmīgi
ir tas, ka ilgus gadus man interesējošā tēma — lielmēroga dzīvojamo rajonu
nākotne, šogad piedzīvoja plašāku interesi un izpausmi arī Latvijā. Bagātīgi
apmeklētā Šmēlinga konference un vairāki šai tematikai veltīti diplomdarbi to
uzskatāmi apliecina.
Šogad vēlreiz pārliecinājos par arhitektūras un tās vērotāja
tiešās satikšanās nozīmīgumu. Biju Barselonā un objektu listē bija iekļauts arī
Mīsa paviljons. Taču tas nojauca visu iecerēto ļoti īso maršrutu, jo tur «iekritu»
uz daudzām stundām. Mazliet nomaļus no tūristu takām, pavisam bez
apmeklētājiem, sen labi zināms no vēstures grāmatām, tas uzrunāja tik spilgti,
ka noteikti ir viena no manām nozīmīgākajām tikšanās reizēm ar arhitektūru.
A4D. Būtisks ir
Latvijas arhitektūras procesa
atspoguļojums — konkursu aktualitātes, Arhitektu savienības aktivitātes,
izglītības jautājumi.
