Viena no noturīgākajām A4D tradīcijām ir gada nogales
aptauja, aicinot lasītājus atbildēt uz jautājumiem par nozīmīgāko arhitektūrā
un pilsētu attīstībā. Uz portāla jautājumiem atbild Harijs Alsiņš, Līga Apine, Dace Aumele, Arnita Ārmane, Kārlis Bērziņš, Kristīne
Budže, Mantens Devrīnts, Ventis Didrihsons, Madara Eisaka, Matīss Groskaufmanis, Ināra Kārkliņa, Krists
Kārkliņš un Miks Kārkliņš, Zane Karpova, Arnis Kleinbergs.
A4D jautājumi
- Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi
arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē. - Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi
arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā. - Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu
profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistītā
pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums utt.)
Papildjautājums. Ja lasāt A4D, — Jums
interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2011. gadā.
Harijs
Alsiņš
studē Architectural Association School of
Architecture Londonā
1.
No pasaules gada notikumiem vienīgais, kas liekas pieminēšanas vērts, ir gada
beigu kašķis ap MVRDV projektu The Cloud, kurš izraisīja emocionālas
diskusijas jau uzreiz pēc pirmajām publikācijām internetā, lasītājiem no visas
pasaules (taču galvenokārt ASV) paužot sašutumu par projekta līdzību ar
eksplodējošajiem dvīņu torņiem Ņujorkā. Nejaušība vai tomēr ne, taču
viennozīmīgi liels, varbūt pat iznīcinošs, robs šī biroja visādi citādi diezgan
nevainojamajā starptautiskajā reputācijā, un notikums, kas, domājams, liks
arhitektiem izvērtēt savus projektus dziļāk un no jauna skatu punkta.
2.
Latvijas arhitektūras vidē kā nozīmīgākais notikums šogad būtu jāatzīmē ananāsa
piešķiršana izstādes par Martu Staņu veidotājiem, kas noteikti ienesa jaunas
vēsmas vietējā arhitektūras uztverē — var diskutēt par to, vai pati izstāde ir
arhitektūra vai ne, bet kā formāts tā viennozīmīgi ir labāk uztverama plašākai
sabiedrībai, un, šai formātā ievietojot kvalitatīvi izveidotu materiālu, ir
skaidrs, ka šādas izstādes devums arhitektūras popularizēšanā, pūļa un arī
profesionāļu izglītošanā, diskusiju veicināšanā, un tādējādi arī vispārējā
arhitektūras attīstībā, ir stipri augstāks kā lielai daļai «uzbūvētas»
arhitektūras. Tāpat jāpiemin arī jaunās RISEBA Arhitektūras un dizaina fakultātes
atklāšana, kas, neapšaubāmi, dos savu ieguldījumu Latvijas arhitektūras laukā,
sākot jau ar pašu faktu, ka RTU beidzot ir radusies konkurence.
3.
Manā personīgajā arhitektūras dzīvē noslēdzies vēl viens mācību gads un sācies
nākamais, bet pats interesantākais piedzīvots pa vidu, vasarā, piedaloties viesnīcas
Liesma konkursa nolikuma izstrādē. Šī
bija lieliska iespēja iepazīt arhitektūras konkursu otru, organizatorisko pusi,
un tai pašā laikā, izstrādājot nolikumu no arhitekta viedokļa, veidot to ērtu un
pieejamu potenciālajiem dalībniekiem, kas, spriežot pēc saņemtajiem 107 darbiem
no visas pasaules, izdevās.
A4D.
Visinteresantākais, kas šogad ticis lasīts A4D, viennozīmīgi ir kaislīgās
diskusijas pie rakstiem par svarīgākajām tēmām — Gada balvu, strīdiem ap Rīgas
Pilsētas arhitekta biroju, Ausmas Skujiņas diskusijām par identitāti un
Brīvības aleju.
Līga Apine
1. Jau kādu laiku mani vairs neiedvesmo plakanās Rietumu
koncepcijas, kas pārsvarā risina necilvēciski daudzu kvadrātmetru humanizēšanas
problemātiku ar apjoma klucīšu nobīdīšanas metodi, vai stresa mazināšanu,
ierokot to pazemē — pat pašā perfektākajā un atzītākajā izpildījumā. 89 gadus
vecais Dr. Ganapati Sthapati bija Meistars, ko ilgi meklēju. Tempļu arhitekts, gadsimtiem
senas tradīcijas glabātājs un tālāk nesējs. Arī skulptors, matemātiķis,
profesors, harizmātisks un sirsnīgs cilvēks. Autors ap 600 tempļiem Indijā un
ārpus, viscaur izrakstītiem ar daudznozīmīgām ar rokām kaltām akmens skulptūrām.
Mūsu platuma grādos jau ļoti sen neviens tā vairs nestrādā un pat nedomā. Klausījos viņa lekcijas trīs dienas. Šī gada 6.
septembrī viņš nomira, jeb, kā rakstīja viņa sieva — pārcēlās uz citiem esības plāniem. Nezinu,
vai aiz viņa palika spējās, zināšanās un izpratnē līdzvērtīgs pēctecis, vai arī
šīs tradīcijas ķēdīte ir pārtrūkusi? Iespējams, šis notikums (ar mīnus zīmi)
pasaules kontekstā pazūd kā puteklis debesskrāpja būvlaukumā, bet jautājums jau
bija par «manuprāt». Toties Deli tagad ir metro, tīrs un ātrs — tāds pats kā
jebkurā citā sevi cienošā lielpilsētā.
2. Bibliotēka. Būvlaukumam braucu garām
katru dienu. 90% tramvajā loga rindā sēdošo cilvēku pagriež galvu visai neērtā
leņķī un skatās. Skatiens neieķeras kādā nebūt skatlogā, bet aizslīd pa slīpo
plakni augšup uz smaili. Iespējams, tieši tā tas arī bija domāts — likt
cilvēkiem pacelt galvu un paskatīties uz virsotni. Tāda ēka mums jau sen bija
vajadzīga. Stāja, skatiena virziens un
domājamās domas ir savstarpēji saistītas.
Birža. Atklāšanas
dienā gadījās iet garām. Gandrīz apraudājos no prieka. Vienkārši tāpēc, ka Rīgā
beidzot parādījusies ēka kultūrai, nevis kārtējā «komercplatība». Muzeja
direktore uzrunā, ko varēja tiešraidē redzēt uz laukumā novietota ekrāna,
teica: «kopš rekonstrukcijas sākuma ir
nomainījušies 3 valsts prezidenti, 6 ministru prezidenti, 5 kultūras ministri
(citēju pēc atmiņas, ja kļūdos ar skaitu, piedodiet) — paldies, ka neviens nav projektu apturējis,
ka mēs esam varējuši to pabeigt». Pēc šī saviļņojuma par saturu, formas sīkumiem
— kā tur lifts iebūvēts, utt. — piekasīties nav gribējies. Ēka, vismaz no
ārpuses, ir pārliecinoša. Biržas fasādes krāsa ir notikums, ar ko apsveicu
autorus un lietotājus. Viengabalainība un skaidrība ir brieduma pazīme. Vēl nav
gatavs, taču šķiet, ka par bibliotēku
varēs teikt ko līdzīgu. Tik pašapzinīgi monumentāla estētika ir labs pienesums
Latvijas ainavā.
Un vēl: talantīgie un pašpārliecinātie
ļoti jaunie arhitekti ar saviem objektiem un projektiem. Arhitekta pēdu, vienu
no Gada balvām un pasūtījumus Ķīnā saņem puisis, kas tobrīd vēl pat nav saņēmis
arhitekta diplomu. Eslice mājiņa pie
operas. Jaunā skola, kuras pirmkursnieki savus pirmos kursadarbus izliek
publiskai apskatei un sarīko ballīti. Utt., plūsma un kustība. Rosinoši! Šīs
pašas tēmas bija interesantas arī A4D publikācijās.
3. Gads
pagājis tik tiešām praktizējot. Vienkāršākajā un vienlaikus grūtākajā veidā —
zīmējot, skaņojot un uzraugot realizāciju. Tepat Latvijā. Pieredzes un atziņas
daudz. Gandarījums kaut vai par to, ka visi mana mazā biroja mazie projekti
tiek realizēti, klienti un sadarbības partneri ir apmierināti, gada bilance
noslēgusies pozitīvi. Un ir idejas, ko darīt tālāk.
Dace Aumele
KuiperCompagnons, Roterdama
1. Par notikumiem pasaulē, man nozīmīgākais ir
biroja MVRDV pieteikums Seulai Dienvidkorejā — Mākonis (divi luksus līmeņa
dzīvojamie torņi). Nozīmīgs man tas šķiet, jo tas izraisīja sarunu pasaules mēdijos, jo daudziem
tas asociējas 9/11notikumiem Ņujorkā, tādējādi to uzskatot par cinisku joku.
Projekts autori presei atvainojušies, ziņojot, ka projekta koncepcija bija
parasts mākonis, ko katru dienu mēs uzlūkojam debesīs un sevī ietver publiskās
funkcijas iespējamiem torņu nākotnes iedzīvotājiem. Lai kāds arī būtu
rezultāts, ir atkal jāatzīst vīzijas attēla spēks un neprognozējama reakcija uz
to, kā arī vecā patiesība, ka pasaule neaizmirst.
2. Vasarā es biju Rīgā un
jauks un patīkams notikums bija konkurss, kas bija rīkots par Maikapara tabakas
nama pielāgošanu mūsdienu vajadzībām. Pozitīvi, ka Rīgas veidotāji rīko
konkursu ne tikai par ēkas vai pilsētvides semantiku, bet konkurss
patiesībā atsedza problemātiku, manuprāt, tieši arhitektiem, ko radītā
telpa nozīmē, prasot attīstīt arī tās apsaimniekošanas modeli. Prasītā
programma bija mūsdienīga un bija jūtama vismaz vēlme redzēt ko
konceptuāli ilgtspējīgu.
3. Šajā gadā
interesantākais noteikti ir noticis manā darbā vietā KuiperCompagnons. Tas ir bijis kopdarbs ar maniem kolēģiem
ainavu arhitektu Valteru Vosu un arhitektu Reinaldu Bosmanu. Kopdarbā tika
radīti trīs arhitektūras objekti (ainavas tilts, hotelis un
hotelis-konferenču centrs) Ainavas parka projektā Shangyu pilsētā Ķīnā. Otrs nozīmīgakais ir piedalīšanas liela
mēroga urbānā projektā Dalian
(arī Ķīna), kuram gan pieslēdzos tikai uz beigu posmu, bet daudzo izmaiņu
dēļ, varēju savu enerģiju ieguldīt arī radoši.
Arnita Ārmane
1. Turpina piesaistīt
Japāna. Saglabājot mieru pēc cunami, arhitekti cīnās par iespēju piedalīties
pilsētu plānošanā, līdz šim to pārvaldījuši inženieri.
Iespaidīgs ir Japānas
salu projekts, kuru ainavās tiek projektētas mākslas celtnes. Tas šogad
papildināts ar jauniem objektiem, kuru telpiskā tīrība turpina pārsteigt: Ryue Nishizawa realizētais muzejs Tesimas salā, Kazuyo Sejima — četru mākslas māju projekts Inujima salā. Šo
projektu estētikā lielu lomu spēlē iespaidīgās salu ainavas.
Gada nogalē liela
uzmanība pievērsta OMA izstādei Londonā. Interesanti, ka izstādes kūrēšanu viņi
uzticējuši jaunam dizaina birojam. Vairākas Rem
Koolhaas lekcijas, pirmā saruna ar visiem OMA līdzīpašniekiem, Rem Koolhaas kopā ar kuratoru Hans Ulrich Obrist izdotā grāmata Project Japan: Metabolism Talks par
iespējams pēdējo publisko arhitektūras metodi.
2. Latvijā šajā gadā
uzskaitāmi vairāki notikumi, kas uzreiz nav radījuši skaidru ietekmi, tomēr,
iespējams, ierosinājuši tālākus procesus.
Ausmas Skujiņas
aizsāktās diskusijas par lativsko identitāti. Sarunas ir nozīmīgs process, lai
nonāktu pie aptverama skaidrojuma Latvijas arhitektūrai, tomēr tām nepieciešama
skaidra struktūra un mērķis.
Jaunās arhitekūras
skola — no jaunām izglītības formām sagaidāmas jaunas vēsmas un veselīga
konkurence.
Grāmata V*X papildinot tik tukšo Latvijas
arhitektūras grāmatu plauktu, iepriecina. Ir interesanti izlasīt piecu
arhitektu atšķirīgu kritiku (gan pārāk īsu), kas Latvijā tik ļoti iztrūkst.
Nozīmīgākais
pilsētvides objekts noteikti ir Rīgas Biržas muzejs — dodot Doma laukumam
publisku būvi, tas atgūst savu publisko funkciju. Jaunais muzejs ir
atsvaidzinošs visā vecpilsētas kontekstā.
3. Šī gada darbs birojā
Arhis realizējies ar būvniecības
procesu — Jūras ielā 26 esam uzzīmējuši dzīvojamo ēku, kurai strauji rit
būvniecības darbi. Par to prieks.
Kaimiņvalsts notikums —
Tallinas biennāle iedvesmo līdzīgām aktivitātēm Latvijā. Biennāles ietvaros tika
atvērta pamestā padomju laika megabūve Linnahalle, kas sniedz jaunus pilsētas
iespaidus.
Kārlis
Bērziņš
GABUHeindl
Architektur, Vīne
1. Manuprāt, pasaulē nozīmīgākie un pamanāmākie
procesi arhitektūrā bija saistīti ar pilsētu un demokrātiskajiem procesiem
publiskajā telpā. Intensitāte, ar kādu cilvēki caur fizisko un virtuālo telpu
izmantoja pilsētu un pulcēšanās spēku, liek pat lēnajai akadēmiskajai pasaulei
pielāgot jaunās studiju programmas populārajai protestu tēmai. Protams,
Londonas grautiņi nav salīdzināmi ar Arābu pavasari, taču piepulcinot šī gada
izskaņā notiekošos Volstrītas (Occupy
Wall Street)
un citu Amerikas lielpilsētu okupācijas, var saskatīt paraugu, kā pilsētas
izmantot par spēcīgu ieroci, kas ieņem ar vien nozīmīgāku vietu arhitektūras
praksē un teorijā. Varas un pilsētas sabiedrības konflikti turpinās šobrīd
notiekošajā pēcvēlēšanu drudzī Krievijā, kas noris pēc tādiem pašiem protestu
paraugiem, (šeit par interneta nozīmi Krievijas protestos)
2. 2011. gads Latvijas arhitektūrā man ir
saistīts ar izglītību.
Apmeklēju RTU vasaras skolas Entering
the Void noslēgumu Liepājā, kas veiksmīgi darbojas kā platforma
starptautiskai pieredzes apmaiņai un noris šķietamā neatkarībā no RTU
arhitektūras fakultātes tradīcijām. Tas šogad sekmēja dzīvīgu un svaigu
studentu skatījumu uz procesiem Liepājā. Nevar nepieminēt tādu vēsturisku faktu, kā RISEBA arhitektūras studiju
atklāšanu. Ceru, ka pēc pirmā mācību gada skolas pozīcija būs skaidrāka un ka
importētais Turku know-how būs
pielāgots Latvijas situācijai.
Protams, nevar nepieminēt masveida patstāvīgo uzturēšanās atļauju
izsniegšanu ārzemniekiem, kas tiešā mērā ietekmēja procesus, kas saistīti ar
Latvijas nekustamajiem īpašumiem. Tas vēlreiz liek atminēties par tirgus
ekonomikas un varas ietekmi uz arhitektūru Latvijā, un tās atkarību no lielās
kaimiņvalsts investīciju mainīgās dabas.
3.
Šis gads man noslēdzās, intensīvi pētot Latvijas lauku teritorijas un
to potenciālu tuvākajā nākotnē. Šobrīd strādāju Vīnē pie vidusskolas
projekta Vīnes apkārtnē (GABUHeindl
Architektur). Šis savukārt ir interesants politisks projekts, kur birokrātu
priekšstati par izglītības telpu ir pretnostatīti arhitektūrai, kas atbalsta
mūsdienīgas mācīšanas metodes. Projekts iebilst pret izglītību kā disciplinētu
studentu instruēšanu sakārtotās solu rindās, tā vietā piedāvājot alternatīvus
mikro risinājumus iekš/ārtelpām aktīvam mācību procesam. Ņemot vērā, ka RIBA
zelta medaļa tiek piešķirta Hermanam Hercbergeram, šāda tendence, protams, ir
šī brīža Zeitgeist. Paralēli tam
notiek darbs ar atīstības stratēģiju Vīnes Donavas kanālam, kas tiek vērsts
pret publiskās telpas privatizēšanu, pretojoties investoru vēlmei nozagt visiem
piederošo publisko telpu.
Kristīne
Budže
grāmatas V*X Latvijas arhitektūra kopš
1991. gada idejas autore un redaktore, žurnāls Pastaiga
1.
Varētu šķist, ka 2011. gads pasaules arhitektūrā ir diezgan blāvs bez spilgtiem
notikumiem, bet varbūt tā ir vienkārši normāla procesu norises gaita bez neseno
gadu neprātīgā paātrinājuma «ātrāk, vairāk, spilgtāk». Tāpat tiek pabeigtas
augstceltnes, kurām pirmās skices tapušas vēl pirms globālajām ekonomiskās
situācijas izmaiņām (piemēram, The Shard
augstceltne Londonā,), tiek atvērta virkne dažādu kultūras institūciju ēku —
muzeji, galerijas (piemēram, The Hepworth
Wakefield mākslas galerija, arh. Deivids Čiperfīlds), kā arī zeļ un plaukst
dažādu funkciju pop up projekti
(piemēram, pop-up viesnīcu segmentā Papaya Playa Meksikā). Manuprāt,
interesantākais šī gada notikums ir mūsdienu pilsētas gaisa dārzu High Line parka otrās daļas pabeigšana
(kas, protams, neizraisīja tādu rezonansi kā pirmā daļa, bet tik un tā tas ir
atzīmēšanas vērts notikums) un ar nepacietību gaidu kā izskatīsies realizētas
kādreizējās Ņujorkas lielākās izgāztuves pārvērtības par parku (abu projektu
autors arhitekts Džeimss Korners (James
Corner)).
2.
Latvijas arhitektūras Gada skates galvenās balvas pasniegšana nevis kādai
uzbūvētai vai iecerētai ēkai, bet gan pētījumam / izstādei / arhitektūras
popularizācijas pasākumam. Mazliet žēl, ka tas notika ārēja spiediena (tas ir,
starptautiskās žūrijas vērtējuma) rezultātā, nevis dēļ iekšēji nobriedušas
izpratnes par arhitektūru.
3.
Grāmatas V*X Latvijas arhitektūra kopš
1991. gada izdošana un darbs pie grāmatas aplikācijas iPad planšetdatoriem.
A4D.
Diskusija par Brīvības alejas konkursu un intervija ar Barselonas arhitektu
Žordi Farando.
Mantens Devrīnts
SAMPLING, RISEBA FAD docents
1. Kuģniecības muzeja MAS (Museum aan de Stroom) atklāšana
Antverpenē. Pēc 10 gadu projektēšanas, diskutēšanas un būvēšanas beidzot ir
rezultāts: Antverpenes pilsēta par 30 milj. eiro tikusi pie arhitektūras
ikonas. Sešus mēnešus pēc atvēršanas tajā bija pabijuši 600 000 apmeklētāju. Arī
citādi pilsēta ir pierādījums tam, ka ar labu pilsētplānošanu un arhitektūru ātri
iespējams piesaistīt tūristus un arī pašus iedzīvotājus darīt lepnus par savu
pilsētu. Neskatoties uz krīzi, šis šķiet būtisks signāls pilsētas arhitektam,
ka arī ar arhitektūru var panākt strauju pilsētas attīstību. Par to plašāk varējām
dzirdēt Antverpenes pilsētas arhitekta biroja vadītāja Kristiāna Boreta lekcijā
Rīgā šā gada vasarā.
2. Jaunas arhitektūras fakultātes nodibināšana Rīgā. Beidzot arī Latvijā
ir divas arhitektūras skolas, kas nodrošinās veselīgu konkurenci. Šī skola uzņēmusi starptautisku kursu un nodrošina studentiem tiešu
kontaktu ar Rietumeiropas arhitektūras uztveri un tradīciju. Bez tam šī būs
skola, kurā pasniegt projektēšanu būs iespēja arī jauniem praktizējošiem arhitektiem,
līdzīgi kā tas notiek citur Eiropā. Tas ir ļoti būtiski, jo tieši caur izglītības
sistēmu iespējams mainīt arhitektūras kvalitāti un arhitektu domāšanu. Jācer,
ka tas pārliecinās jaunos arhitektus, ka ir cerība ko mainīt un nav jāglābjas ārzemēs.
Jaunā skola liek uzsvaru arī uz arhitektūras kritikas
attīstīšanu. Kritikai beidzot arī Latvijā ir jātop par būtisku arhitektūras
sastāvdaļu, un lai to panāktu, jau universitātē ir jāmāca veidot profesionālu,
argumentētu viedokli.
Ventis
Didrihsons
Venta Didrihsona arhitektūras studija
1. Nordhavnen projekta attīstība Kopenhāgenā
varētu būt ievērības cienīga.
2. Radi
Rīgu aktivitātes, jo pie viena galda sasēdušies dažādu, ar pilsētplānošanu
saistītu nozaru speciālisti un apskata Rīgas publiskās ārtelpas jautājumus.
3. Brauciens uz Beļģiju Radi Rīgu programmas ietvaros bija
interesanta pieredze.
Madara Eisaka
1. Visspēcīgāko iespaidu man atstājusi
pavasara postošā Japānas zemestrīce — fonā milzīgajam postam neskaitāmie video
ar debesskrāpjiem, kas līgojas līdz ar zemes satricinājumu, tomēr radīja arī
apbrīnu par arhitektūras un inženierijas attīstību un augsto kvalitāti, kā arī
japāņu spēju sadzīvot ar dabas vētraino raksturu.
2. Gada sākumā arhitektu cunftei sāpīga
bija Rīgas Domes priekšsēdētāja rīcība, nepagarinot līgumu ar Pilsētas
arhitektu, tādējādi noņemot no trases vienīgo neatkarīgo pilsētas attīstības
uzraugu.
Tomēr šogad bija arī ilgi gaidīti un
pozitīvi notikumi arhitektūrā. Jaunās arhitektūras skolas atvēršana, manuprāt,
ir ļoti nozīmīgs solis jaunās arhitektu paaudzes attīstībai, kā arī veselīgai
konkurencei izglītības kvalitātes ziņā.
Arī mākslas muzeja Rīgas Birža apmeklējums
un Nacionālās bibliotēkas būvobjekta apskate vairo manu ticību Latvijas
attīstībai, jo tieši mūsdienīgas sabiedriskās un kultūras celtnes ļauj
iedzīvotājiem augt ticībā sev un savai tautai.
3. Pirmajā gada pusē manas profesionālās
dzīves uzmanības centrā bija maģistra darbs Daugavas salu nozīme Rīgas
attīstībā. Tas, caur plašām diskusijām ar vietējiem un mūsu aizrobežā
mītošajiem prātiem, kā arī aizraujošu ceļojumu un sarunām ar Vīnes un
Budapeštas pilsētplānotājiem, ļāva izdarīt vairākus secinājumus par Rīgas
attīstību, kā arī lielā mērā pateikties pēdējo gadu attīstības tempa kritumam,
kas Rīgā nobremzēja vairāku lielu kļūdu pieļaušanu.
Otrajā gada pusē pēc ilgāka laika
pilsētplānošanas vīziju un arhitektūras priekšlikumu izstrādes vietā esmu
tikusi pie pavisam konkrēta arhitektūras projekta, kurš, cerams, ļaus man pirmo
reizi savā profesionālajā dzīvē ieraudzīt ko vairāk par realizētu arhitektūras
detaļu papīra arhitektūras kalnā.
A4D publikāciju
klāstā mani visvairāk iepriecina savstarpējā komunikācija, kurai virtuālā vide
ir kā papildinājums reālajā telpā runātajam, tādējādi veicinot daudzslāņainu un
auglīgu domu apmaiņu, to skaitā, diskusija par identitāti, programma Radi Rīgu,
Arhitekta ētikas kodeksa projekts un citi.
Matīss
Groskaufmanis
studē postgraduate programmā Strelka institūtā Maskavā
1.
Attending vai Maybe Attending 2011-ajā attiecināms ne tikai uz sadzīves
pasākumiem, bet arī politisku protestu akcijām ielās. Pieejamu viedtelefonu un
sociālo mēdiju popularitātes izvirdums liek aizvien vairāk noticēt ja ne
ikmēneša valsts apvērsumiem, tad interaktīvas bottom-up pilsētplānošanas ekosistēmas iespējamībai sagaidāmā
nākotnē.
Vēl viens impulss pārvarēt
pie-mums-vai-Eiropā kompleksu — Rail
Baltica infrastruktūras projekta aktualizācija, kas sniedz cerību samazināt
distanci starp Austrumeiropas un Rietumeiropas pilsētām. Berlīne divu pakāpienu
attālumā no Rīgas centrālās stacijas perona.
2.
Nerimstošais Rīgas radošās zemapziņas izvirdums. Gan radošo kvartālu pētījuma
otrais cēliens un tā iznākums, gan starpdisciplinārais konkurss ar mērķi rast
attīstības vīziju Tabakas fabrikas radošā kvartāla attīstībai. Atvērts paliek
jautājums — kas bija vairāk pārsteidzošs — vai konkursa new-age nolikums, vai tā izraisītais apjukums un dogmatiskā
reakcija.
Otras arhitektūras skolas starts —
vienlaicīgi apšaubāms un daudzsološs. Līdz ar šo gadu veselīga konkurence un
par soli rietumnieciskāka izglītība šķiet iespējama arī Rīgā, kaut gan, lai
izvairītos no arhaiskiem uzņemšanas kritērijiem, jādodas ne uz jauno skolu, bet
aizvien uz lidostu.
3.
Mācību gada sākums vienā no aktuālākajām un eksperimentālākajām izglītības
iestādēm pasaulē — Strelka institūtā.
Izaicinošs process kopā ar spējīgākajiem jauniešiem un negarlaicīga ikdiena
Krievijas megapilsētā.
Ināra
Kārkliņa
Forma
3. Nozīmīgi notikumi Arhitektūras birojam Forma 2011. gadā bija vairāki, bet
šobrīd visvairāk man atmiņā ir palikusi piedalīšanās 24. Vispasaules arhitektu
kongresā Tokijā ši gada septembrī. Jau 2010.gada rudenī es saņēmu darba grupas
Arhitektūra visiem vadītāja Joseph Kwan
(Honkonga) un II Reģiona darba grupas vadītāja Krzystof Chwalibog (Polija) uzaicinājumu piedalīties ar
prezentāciju kongresā. Vērtēju to kā ļoti labu iespēju ideju, pieredzes un
informācijas apmaiņai pasaules mērogā. Vēl jo vairāk. Mani gandarīja fakts,
ka pēc prezentācijas es saņēmu darba grupas moderatora Vassilisa Sgoutas ļoti
atzinīgu vērtējumu par augsto dizaina un projektu realizācijas kvalitāti
Latvijā. Bija patīkami saņemt šādu novērtējumu un arī, salīdzinot ar daudzām
pasaules valstīm, saprast , ka šajā jomā Latvijā ir redzami panākumi. To arī apstiprina
fakts , ka divu realizētu objektu autori ir saņēmuši balvas divos pēdējos
Vispasaules arhitektu kongresos par izcilu un videi draudzīgu dizainu. Jēdziens
«arhitektūra» visiem ir samērā jauns un nozīmē vides pieejamības faktoru
transformēt plašākā mērogā un domāt ne tikai par ēku, bet arī par pilsētvides
pieejamību un draudzīgumu jebkurā izpausmes formā, ietverot arī universālo
dizainu. Kongresā bija vēl vairākas citas tēmas un darba grupas. Kongresa
darbam bija atvēlētas ļoti prestižas un mājīgas telpas pilsētas centrā Tokijas
starptautiskā foruma ēkā.
Bez šīs profesionālās darbības iespējas
brauciena otra puse man bija neaizmirstams ceļojums. Dažos vārdos par Japānu. Japāna
ir atsevišķa pasaule — brīnišķīga maza planēta peldoša netālu no Ķīnas krasta.
Tā ir sava veida kultūras Galapagu salas, vieta kur unikālai civilizācijai bija
atļauts augt un veidoties pašai par sevi. Pat šodien pasaulē cīnās, lai
kategorizētu Japānu: vai tā ir pasaules visattīstītākā tehnoloģiskā
civilizācija, vai tradicionālo Āzijas kultūru bastions? Vai valsts ir kļuvusi
tikai par vēl vienu rietumu priekšposteni, vai tur ir kaut kas visnotaļ
Austrumu kultūrai raksturīgais, kas paslēpies zem tās pazīstami mūsdienīgā
ārējā spožuma? Nav viegli atbildēt, bet bija daudz prieka meklējot atbildes uz
to. Pirmkārt un galvenokārt, Japāna ir lielisku kontrastu vieta: ar senajiem
tempļiem un futūristisko pilsētu, ar miglā apslēptiem pakalniem un zibenīgā
ātrumā traucošiem bullet vilcieniem;
ar kimono ietērptām geišām un uzvalkā tērptiem uzņēmējiem, ar dīvainiem salmu
jumtu ciematiem un pulsējošu neona gaismu pilsētu džungļiem. Šī īpašā sintēze
starp moderno un tradicionālo ir viena no lietām, kas padarīja ceļojumu Japānā
par aizraujošu pieredzi.
Krists
Kārkliņš
Bostona / Forma, Rīga
1.
Okupētās vietas. Šogad mēs savādāk redzējām Tahrir skvēru Ēģiptē; PērĮu
satiksmes apli Bahreinā; Tunisijas, Lībijas un Sīrijas saulē pabalējušās ielas;
Zukoti parku Ņujorkā, Trafalgāra skvēru Londonā, Bolotnaja laukumu Maskavā un
Deveja skvēru Bostonā. Sasaucoties ar Situacionistu Internacionāles teoriju
vadlīnijām, mijiedarbība starp cilvēku masām un pilsētas telpu noved pie
citādāka pazīstamu un pat it kā ikdienišķu vietu redzējuma. Pilsētas
infrastruktūra kĮūst par apmešanās vietu, skaĮruni un kaujas lauku. Nemitīgi
mainīgas konfrontāciju līnijas norauj pilsētai tās mietpilsonisko masku. Lai
arī kopsavilkums tautas protestam pret nevienlīdzību un apspiestību katrā masu
kustību pieredzējušajā pilsetā ir savādāks, lielākais šo notikumu ieguvums ir
pārliecība, ka pilsēta vēljoprojām kalpo kā masu demokrātijas platforma un tās
telpa pieder cilvēkiem.
2. Viens no visvairāk lietotajiem vārdiem
Latvijas plašsaziņas vidē šogad ir «aizbraukšana». Lai šīs kopumā negatīvi
vērtējamās parādības raksturojumā atrastu tautas labklajību un valsts attīstību
veicinošu stimulu, aizbraukšanas posmu ir jāpapildina ar atgriešanos. Protams,
ka atgriešanās tikai tāpēc, lai atgrieztos ir neauglīga pieeja problēmas pamatā
esošo faktoru risinājumam. Šī brīža ierobežoto ekonomisko iespēju kontekstā,
katra ārzemēs izglītota un darba pieredzi ieguvuša cilvēka pārcelšanās uz
pastāvīgu dzīvi Latvijā var potenciāli tikai palielināt bezdarbnieku uzskaitē
esošo skaitu. Lai apturētu šobrīd novērojamo Latvijas iedzīvotāju izbraukšanu
un veicinātu vienas viņu daĮas atgriešanos dzimtenē, valsts ekonomikas robežām
ir vairākkārtīgi jāpārsniedz tās ģeogrāfisko telpu. Lai panāktu dažādu
tautsaimniecības nozaru (arhitektūru un dizainu ieskaitot) konkurētspēju
pasaules tirgos, mums ir jāuzsāk aktīva un stratēģiski orientēta ideju,
pieredzes un informācijas apmaiņa starp aizbraucējiem un mājās palikušajiem.
Tiem, kas sūdzas par «aizbraukšanu», es saku: «Uz atgriešanos!»
3. Bostonas kultūras dzīve šogad
kĮuvusi bagātāka ar jaunu apjomu piebūvēm diviem vēsturiski nozīmīgiem pilsētas
muzejiem: Normana Fostera piebūve Mākslas Muzejam un Renzo Piano piebūve Izabelas Stjuartes Gardneres Muzejam.
Miks
Kārkliņš
Bostona
1. 2011. gads arhitektūrā un
pilsētbūvniecībā uzskatāms par mērenu pēcpaģiru apskaidrības momentu. Diemžēl
šaubos vai apskaidrība ir novedusi pie kaut nelielākās skaidrības. Neskatoties
uz to, ka akciju tirgus uzdzīvo tā it kā 2008. gads nemaz nebūtu noticis,
arhitekti vel joprojām to vien dara, kā mēģina aizlāpīt caurās siles…ja vel tās
ir pieejamas. Arī kritiķiem šis gads ir
bijis izmisuma pilns. Pēc avangarda/stilistikas/estēt-ētikas pārpilnuma,
lielākā daļa vairs īsti nejūtas droši ne par ko. Manā uztverē, patreizējo
«dizaina stāvokli» un tā kritiku (ja mēs te par kaut ko tamlīdzīgu vispār varam
runāt) spilgti ataino The New Yorker
raksts Lady Zaha.
Avangarda zvaigznes sāk piezemēties… dažas pielāgojas, bet dažas jau
principiāli uzskatāmas par izdzisušām.
2. Arī Latvijā, šķiet, (cik nu es te tās
drupačas uzlasu) gads ir bijis apskaidrības pilns…tiesas prāvas, sabiedriskā
sektora «samazināšanās», tad vel daži amizanti konkursi, kuru rezultātus
izdiskutēja līdz pēdējam. Tas nu vairāk tā…no tās tumšās puses. No
konstruktīvās… interesanta šķiet zupas vārīšana, diskusijas par identitāti un
mazliet nedroša nojausma, ka jāsāk tā kā runāties un uzklausīt vienam otru.
Prieks arī par to, ka LNB netika apstādināta.
3. Kultūras mantojuma Gada balva par
Līgatnes papīrfabrikas ciemata vēsturisko izpēti un attīstības koncepciju.
Protams, arī lielais bilžu lērums no līgatniešu sabiedriskās dzīves radīja
gandarījumu, ka ir bijusi iespēja šādā projektā piedalīties. Tomēr, tieši šī
balva radīja pārliecību, ka 2006.-2008. gada «sānsolis» dzimtā krasta virzienā
nav bijis kļūmīgs.
Zane
Karpova
FBRK Šendžeņa,
Ķīna / Rīga
1.
Zaha Hadid gads, viņai Stirling Prize
arhitektūrā, Guangzhou Opera House un
Riverside Museum atklāšana. Savādāk
pasaulē krīzes kontekstā vairāk kvalitātīvas arhitektūras, ko gan nevarētu
teikt par Ķīnu, kas ir bēdīgi, jo tā ir vienīgā vieta, kur notiek būvniecība.
2.
Arhitektūras informācijas centra izveide, pilotprojekta uzsākšana — apsveicams
centiens dialogam ar sabiedrību. Atliek vienīgi novēlēt LAS un privāto interešu pārstāvjiem pacietību veiksmīgas sadarbības veidošanā un
uzturēšanā.
Arhitekta profesionālas rīcības un ētikas
kodekss — svarīgs dokuments sakārtotas arhitetūras prakses veidošanai Latvijā.
3.
Jaunā Guangzhou Opera house
apmeklējums. Arhitekte Zaha Hadid.
Teicams dizains un pārsteidzoši sliktas kvalitātes izpildījums, neskatoties uz
to, ka valsts pasūtījums un svarīgs objekts pilsētas centrā.
A4D.
Diskusija par Brīvības aleju – interesanti viedokļi par sarežģītu tēmu.
Arnis Kleinbergs
Arhis
1. 2011. gana daudz laika
esmu šķiedis lūkojoties uz arhitektūras pasauli caur 17 collu lodziņu, un
pāris reizes, jaunu iespaidu meklējumos, arī fiziski attālinājies no
dzimtenes. Varbūt nav paveicies ar izvēli, bet pārāk bieži esmu nonācis
deja vu apskāvienos. Jāsecina, ka pārspīlētā tempā pieaugošā informācijas
aprite atstāj savu iespaidu uz arhitektūras valodu kopumā, bieži padarot
to vienveidīgu, klišejisku un pārlieku kosmopolītisku. Ir, protams,
izņēmumi. Neesmu gatavs globālo procesu analīzei, tādēļ iztikšu ar savā
ziņā nejauši izvēlētiem iespaidiem. No svaigākajiem, kas palikuši atmiņā
pieminēšu divus darbus, kuri savā būtībā ir krasi atšķirīgi, bet domāju
pietiekoši spilgti ilustrē mūslaiku arhitektu galvās notiekošo. Šoreiz to
galvās, kuru kājas aug Holandē.
Pirmais nosauktais
reāli ir pēdējā laika iepriecinājums, jo saskatu tajā patiesi vienkāršu,
asprātīgu un radošu ideju, kas vēl papildināta ar labu humora izjūtu. Un tas ir
RO&AD Architecten darbs Moses Bridge.
Par otro jāpasaka daži
vārdi vairāk. Runa ir par MVRDV
dubulttorņu kompozīcijas Cloud ieceri
Seulā. Tas nu vienreiz ir riktīgi pretrunīgs un ambiciozs projekts ar
nenoliedzami provokatīvu piešprici. Oficiālais inspirācijas stāsts attēlo starp
metropoles debesskrāpjiem iesprūdušu mākoni, taču vairumam daudz spēcīgāka
liekas asociācija ar bēdīgo septembra datumu. Un rodas jautājumi vai sliktais
nelaiķa bārdainis tiešām ir pelnījis tik grandiozu piemiņas zīmi, vai arī
attēlos redzamais ir laikam pāri stāvošs un mēs esam liecinieki spilgtam jaunās
arhitektūras uznācienam. Kur ir pareizā atbilde?
2. Es ceru, ka A4D aptauja kliedēs neziņu, jo man nav informācijas
par ievērības cienīgiem notikumiem Latvijas arhitektūrā 2011. gadā. Ja nu
vienīgi secinājums, ka dzīvojam ar vien lielākā vatē ar skaisti ierāmētiem
energoefektivitātes sertifikātiem pie sienas. Vēl šis gads ir atnesis atziņu
vai drīzāk apstiprinājumu jau iepriekš zināmajam — māja, pat ar atzīstamu
arhitektūras kvalitāti, nav glābiņš saimnieka biznesam un nevar to pasargāt no
dažādām likstām. Parex pēdās pa skuju
taku nu aizgājusi arī Krājbanka.
Mierinājums (vai arī atgādinājums) arhitektiem — mūsu darinātās čaulas bieži ir
ilglaicīgākas par to pildījumu.
3. Relatīvais klusums pašmāju būvlaukumos ir ļāvis arī ARHIM
nedaudz pievērsties virtuālām rotaļām un pazīmēties publiskajā telpā. Šogad
esam ieguvuši interesantu pieredzi, izsūtot dažus savus darbus uz redzamākajiem
arhitektūras portāliem, un atbildei saņēmuši tūlītēju to publikāciju ar
visnotaļ pozitīvām atsauksmēm. Aizraujoši bija pavērot (ko mēs darītu bez google?) kā pāris vietnēs publicētā
informācija neticamā ātrumā, nedēļas laikā aptver vai pusi zemeslodes. Vēl pēc
nedēļas, protams, visas kaislības noplok, interese ir pierimusi, mūs nomaina
rindā nākamie. Bet nāk otrais vilnis, kad sākam saņemt publikāciju piedāvājumus
no drukātajiem izdevumiem. Piemēram, Jūrmalas torni ir pieteikušies parādīt jau trīs grāmatu iespiedēji un vairāki profesionālie žurnāli no dažādām pasaules
vietām, liela interese no izdevējiem ir arī par Riga Plaza apjomu un melno māju Mellužos. Mūsu biroja izstrādātais
konkursa piedāvājums bērnudārzam Tallinas ielā, Rīgā netika pamanīts, bet
izpelnījās īpaši plašu interesi interneta vidē visā pasaulē. Šī saskarsme ar
plašāku auditoriju ir tiešām fascinējoša, lai gan prasa zināmu pūliņu un laika
ieguldījumu.
