Iesaistoša vai izslēdzoša plānošana?

Šodien,
plkst. 17.00 Rīgas domes sēžu zālē RVC un tā aizsardzības zonas plānojuma grozījumu
autori tiekas ar pilsētplānošanas nozares speciālistiem un organizācijām.
Sanāksme skatāma arī tiešraidē. Savukārt Kristīne
Āboliņa  savā rakstā atgādina, ka plānošanas
procesam un dokumentiem Rīgā būtu jābalstās patiesā,
nevis formālā sabiedrības iesaistīšanā.

Cik
no 100 tūkstošiem Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas
iedzīvotājiem vispār zin, ka pašlaik, līdz 22. augustam, izšķiras viņu ēkas, pagalma
vai kvartāla nākotne? Cik no 600 tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju zin, ka Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības
zonas attīstības plānojuma grozījumiem ir ietverti vērienīgi teritorijas
izmantošanas un apbūves grozījumi, kas būtiski ietekmē visu Rīgas teritoriju? Vai
2010. gadā lasījāt laikrakstu 5min, Vesti Segodņa vai Latvijas vēstnesi, lai uzzinātu, ka arī Jums tiek dota iespēja
izteikt savu vēlmi vai vajadzību attiecībā uz centra attīstību?

Greizi pamati

Reiz
studente kā dāvanu no Londonas man atveda bukletu, ko tur atradusi savā
pastkastītē — uzskicētas trīs alternatīvas iespējamām tramvaja līnijas (piecus kvartālus
tālāk) izmaiņām un neliels apraksts ar plusiem un mīnusiem katrai no tām, kopā
piecas krāsainais lappusītes ar īsu tekstu, un klāt pašvaldības uzaicinājums
atnākt uz sabiedrisko apspriedi vai vismaz rakstiski pateikt, kura alternatīva
labākā. Rīgā savukārt attieksme pret iedzīvotāju iesaistīšanu pilsētas attīstības plānošanā ir pilnīgi cita, pat
attiecībā uz to informēšanu
aprobežojoties ar teicienu — «kurš pats painteresēsies, tas uzzinās» (kā teica
Rīgas domes pārstāvis sanāksmē LAS 3.07.12). Svarīgas sabiedriskās apspriedes
vasarā vai ap Ziemassvētkiem Rīgā jau ir slikta klasika. Ja gadās uzzināt par
šo notikumu, tad kuru no 9+3+4+7+3=26 materiāliem lai skatās? Ņemiet vērā, ka
Jūsu datoram ir jābūt pietiekami labam, lai darbotos ar apjomīgajām kartēm.
Turklāt, kad atver grozījumus teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumiem
(72 lappuses), kur rakstīts, piemēram, ka ir priekšlikums x. punktā svītrot
vārdu «mazstāvu», kļūst skaidrs, ka vēl jāsameklē arī vecie noteikumi (ārpus mājaslapā
piedāvātajiem 26 apspriedes materiāliem), lai uzzinātu izmaiņu virzienu x. punktā, bet pamatojums jeb
jēga tam tāpat nav skaidras…

 Varbūt iedzīvotājam labāk aiziet uz tikšanos
Rīgas domē? — bet tā ir tikai 2 dienas pirms sabiedriskās apspriedes beigām, un
tad ar sapratni izskatīt materiālus, parunāt ar kaimiņiem vai sagatavot
pamatotu viedokli vienkārši ir diezgan nereāli. Kā ar plānošanas jomā tieši
saistīta persona piedalos sabiedriskajās apspriedēs apmēram 15 gadus, bet
šoreiz atšifrēt materiālos ietverto uzreiz nav iespējams, jo daudzi grozījumi
ir bez pamatojuma.

Attieksme
pret iedzīvotāju sākas šeit un tagad, no tās atkarīga arī plāna īstenošana. Tādēļ
racionālākais priekšlikums attiecībā uz šoreiz sabiedriskajā apspriedē
piedāvāto — ja apspriešanas objekts nav sagatavots apspriešanai, lai
apspriedēji varētu ko no tā saprast, tad apspriešana jāpārceļ un vēl jāpiestrādā
gan pie grozījumu valodas, kas tiek piedāvāta, gan pie apspriešanas un iesaistīšanas
formas. Ja pat arhitektūras speciālistiem, kas vēlas iesaistīties apspriešanā,  ir nepieciešamas labas trīs nedēļas un
vairākas tikšanās, lai sagatavotos uz tikšanos ar plāna autoriem, tad kaut kas
pamatu pamatos šeit ir greizi.

Nebūvēt jaunu, bet domāt par esošo

Teritorijas
attīstības plāns pēc būtības ir vienošanās par KOPĒJĀM lietām. Tā tam vajadzētu
būt, tomēr Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības plāna darba uzdevums izskatās
kā atsevišķu personu, firmu un uzņēmumu vēlmju izskatīšanas saraksts, piedevām
darba uzdevumā nav ziņas par vērienīgajiem Rīgas teritorijas izmantošanas un
apbūves noteikumu grozījumiem. Šoreiz nebūs runa par to, ko nozīmē, ka
viens bauda visas Rīgas centra īpašās priekšrocības, un tomēr GRIB māju vēl
vienu stāvu augstāku, un pilsētas speciālisti skrien, un strādā, un pēta
siluetus, un groza lielo plānu, lai tai vietiņā tomēr drīkstētu uzbūvēties
augstāk. Šoreiz runa ir par KOPĒJĀM lietām un iezīmēm, kas pārsteidzošā kārtā plāna
grozījumos tiek ignorētas.

LU
maģistrante 2012. gada pavasarī, apsekojot Rīgas vēsturiskā centra ēkas samērā
nelielā teritorijā, kas norobežojama ar Kr. Valdemāra, Marijas-A.Čaka, Dzirnavu
un Stabu ielām, konstatēja 20 neapdzīvotas ēkas, no kurām 1 atrodas
pašvaldības, bet 19 — privātīpašumā. Tajās netika ieskaitīti pašvaldības
uzmanības centrā esošie grausti. Šīs ēkas ir liecība ekonomiskajai un demogrāfiskajai
situācijai Rīgā un valstī. Šie 19 īpašnieki diez vai visi rīt vai parīt vai pēc
gada vai diviem pēkšņi iegūs pilnas ēkas ar maksātspējīgiem īrniekiem. Pašvaldības
administrācija pagaidām uztraucas par graustiem, savukārt Rīgas vēsturiskā
centra plāna grozījumu autori ignorē Rīgas kā sarūkošas pilsētas (sarūk
iedzīvotāju skaits un ekonomiskā aktivitāte) pazīmes, no kā izrietētu pirmais
pamats stratēģijā — nebūvēt jaunu un domāt, ko darīt ar esošo, lai saglabātu
dzīvīgumu centrā. Nepieciešama pārveide, ne izaugsme.

Pie
kopējām lietām noteikti pieskaitāma arī uzņēmējdarbība pilsētā, bet arī tur
turpinās pastāvošais absurds, iezīmējot aizsargjoslas ap esošajiem ievērojamiem
gaisa piesārņotājiem (naftas termināļiem utt) tieši blakus blīviem dzīvojamiem
rajoniem, kas nozīmē turpināt iedzīvotājiem dzīvot nepieņemamā vides kvalitātē.
Vienlaikus grozījumu Stratēģiskais ietekmes uz vidi novērtējums (SIVN) pasaka Grozījumi neparedz darbības, kas tieši un
neatgriezeniski negatīvi ietekmēs vides kvalitāti, lai gan tā 5.nodaļā
sniegts garš saraksts, kādas ilglaicīgas un īslaicīgas ietekmes uz vidi
paredzamas (vienlaikus nepasakot — pozitīva vai negatīva ietekme…).  Šķiet, arī SIVN autori bija neziņā par
grozījumu jēgu, ja plašu apbūves teritoriju pieļaušana applūstošajās
teritorijās netiek uzskatīta par būtisku ietekmi.

Ja
vēlamies iekārtot istabu, tomēr jāzin, vai tā būs virtuve vai guļamistaba, lai
vispār sāktu domāt par mēbelēm. Par Rīgas centru gan nav skaidrs, kā saglabāt
tur dzīvību, tomēr plāna grozījumi iekārto sīkumus, neņemot vērā Rīgas
attīstības kopējo kontekstu. Līdz ar to sabiedriskās apspriedes sarunas par
detaļām bez konteksta būtībā ir bezjēdzīgas.

Kur likties velosipēdistam un gājējam?

Rīgai
kā sarūkošai pilsētai īpaši svarīgi, kā tiek izmantota esošā nauda, lai rīt nav
bankrots. To nedaudz jau varēja just, kad treknajos gados daudzi maksātspējīgie
iedzīvotāji kopā ar saviem nodokļiem pārcēlās uz Pierīgu. Tagad arvien
svarīgāk kļūst, cik efektīvu publisko infrastruktūru veidojam, un cik dārgi to
palikušajiem iedzīvotājiem un uzņēmumiem ar saviem nodokļiem būs uzturēt
(jo ir taču robeža, cik augstu var celt nekustamā īpašuma nodokli, lai
iedzīvotājs/uzņēmējs neaizbēg). Arī to plāna grozījumi konsekventi ignorē
– kartēs galvenā un gandrīz vienīgā uzmanība pievērsta privāto auto
maģistrālēm, tiltiem, pārvadiem –  izcili
dārgām megabūvēm. Kādā Rīgas domes apbalvotā studenta zinātniskajā darbā bija
aprēķināts, ka visu līdz 2018. gadam paredzēto veloceliņu izbūvei pārpārēm
pietiktu ar 6 miljoniem latu… Tādi vēl joprojām atrodas tikai pa mazam
gabaliņam. Un tā vēl joprojām Rīgas centrā, kur kopš 2005. gada ir ievērojams pieaugums
riteņotāju skaitā, atbilstoši plāna grozījumiem KOPĪGI turpināsim nesaprast,
kur likties ar divriteni, nobraucot no Vanšu tilta, vai kaut mugursomā likt un
uz dzīvokli sestajā stāvā stiept savu braucamrīku, jo grozījumos neviens jauns
vārds par velotransportu nav. Grozījumu autoru skatījums uz siluetiem uz augstumiem
nav ļāvis nolaisties uz zemes arī pie gājējiem, kur arī nākamos sešus gadus
tūristi nesapratīs, kā nokļūt no Akmens tilta uz Kaļķu ielu.

Tas
īsumā par trim galvenajām lietām — virzienu attīstībai, mobilitāti jeb kustību
un cilvēku — iedzīvotāju kā galveno personu pilsētā. Tās ir kā nerakstītais
konteksts, ko sajūtam ik dienu Rīgā.

Rīga mainās, plānotāju kungi!

Ir teiciens
— ja Tu nemainīsies, kļūsi par pārmaiņu upuri. Rīgā notiek tik daudz
manāmas pārmaiņas un pozitīvas iniciatīvas. Plānošanas jomā — jauno arhitektu
diskusijas, urbānistu pasākumi, Radi Rīgu plānošanas piemēri, bet iedzīvotājiem
—aktivizēšanās un apkaimju pasākumi. Šķiet, tas pieskaitāms pie konteksta un ir
vērā ņemams resurss un iespējas. Ja pagaidām pašvaldības plānotājiem nav
ienācis prātā, kā to varēja, var un varētu konstruktīvi izmantot kvalitatīvāka
plāna izveidei, tad pēdējais laiks to darīt, lai nekļūtu par «pārmaiņu upuri».
Plāna grozījumiem nepieciešams konteksts, lai vērtētu sīkumus; komanda, atvērta
sadarbībai, lai izmantotu pieejamo speciālistu un iedzīvotāju kompetenci – lai
būtu ko un ar ko apspriest.