Pretošanās caur arhitektūru

«Man arhitektūra ir izziņas veids. Ēkas ir kompleksas sociālekonomiskas realitātes iemiesojums. Par politiku var runāt bezgalīgi, bet ēkās to var redzēt kā faktu.» — intervijā Viestartam Gailītim saka Ārons Betskis, kurš pirms pāris nedēļām viesojās Rīgā.

Ārons Betskis, viens no ietekmīgākajiem arhitektūras kritiķiem, arhitektūrā, šķiet, pārmantojis savu vecvecāku anarhistisko redzējumu, uzskatīdams to par varas cīņas un emancipācijas arēnu. Viņš ir strādājis Frenka Gērija birojā, bijis Nīderlandes Arhitektūras institūta direktors un Venēcijas Arhitektūras biennāles (2008) kurators. Kopš 2006.gada Betskis ir Sinsinati Mākslas muzeja direktors. Rīgā Betskis viesojās, lai uzstātos ar lekciju biroja Sarma & Norde rīkotajā ciklā Kino un arhitektūra.

Kāds ir Jūsu iespaids par Rīgu?

Viens ir lasot saprast, cik daudz dažādu kultūru krustpunktā Rīga ir bijusi. Cita lieta – šeit staigāt apkārt un redzēt lietas, kas varētu būt arī Zviedrijā, Vācijā un Krievijā. Pilsētai tas piešķir ļoti interesantu raksturu.

Arhitektūras diskurss mūsdienās ir kļuvis ļoti abstrakts. Taču vairākumam cilvēku arhitektūra ikdienā reducējas līdz mājām. Vai šāda abstrahēšanās to nenodala no māju idejas un nepaceļ jaunā, elitārā līmenī? Vai arhitektūras ideja vispār jelkad ir bijusi saistīta ar māju ideju?

Tā diemžēl tikpat kā nekad nav bijusi saistīta ar māju ideju. Arhitektūra vienmēr ir bijusi, ir un, iespējams, vienmēr būs sociālā un politiskā status quo būvēts apstiprinājums, ko pasūtījušas valdības, kompānijas vai indivīdī ar resursiem, kuri tajā var paust savas vērtības. Arhitektūra kopumā nav ikdienas dzīves daļa. Pirms 14 gadiem sarakstīju grāmatu Building Sex. Pasniedzot dizainu, es konstatēju, ka — vismaz Rietumu pasaulē — arhitektūra ir kaut kas, ko asociējam ar varu, šķiet, ar vīrišķību, ar diezgan vardarbīgu abstraktu ideju uzspiešanu realitātei. Turklāt interjeru, vismaz gadījumos, kad tas ir prasmīgi izveidots, mēs uztveram kā ērtu, racionālu un pat juteklisku un asociējam ar sievišķīgumu. Jo sevišķi tāpēc, ka interjera dizains tradicionāli ir bijusi sieviešu joma, bet eksterjers — vīriešu. Šis divdalījums ir bijis aktuāls jau daudzus gadsimtus un zināmā mērā vēl turpinās, lai arī dažās valstīs jau ir vairāk sieviešu kārtas arhitektu nekā vīriešu. Mani interesē, kā no tā izrauties, lai varētu uztvert arhitektūru kā instrumentu realitātes atmaskošanai un mainīšanai. Pārsvarā arhitektūra tiek praktizēta kā no abstraktiem principiem atvasināta fiziska forma.

Vai tā ir tā jūsu paustā vēlme šķirt arhitektūru no celtnes?

Šķirt — nē. Es vienkārši mēģinu runāt par šo, manuprāt, ļoti vienkāršo dalījumu, kas tomēr laikam ir visai sarežģīts. Celtne ir viena lieta. Nav obligāti teikt, ka tā ir arhitektūra. Arhitektūras centrālais jautājums ir — kā tu veido ēku, kā tu to saproti, kāda tā šķiet? Ir pilnīgi iespējamas ēkas bez arhitektūras. ASV 90% ēku nav veidojuši arhitekti un par atlikušajiem 10% var vaicāt, vai arī tur ir kāda arhitektūra? Tāpat, manuprāt, var būt arhitektūra bez ēkām, lai arī tas ir nedaudz grūtāk. Piemēram, kinofilmās arhitektūra reizēm manifestējas daudz spēcīgāk, jo tā iesēžas mūsu kultūras kolektīvajā apziņā daudz efektīvāk nekā konkrētās ēkas. Cilvēkiem ir palikusi atmiņā Blade Runner (Pa asmeni skrejošais, 1982, rež. R.Skots) un Matrix (Matrikss, 1999, rež. Vačovski) — ar šīm filmām viņi daudz lielākā mērā saprot arhitektūru nekā ar ēkām, kurām viņi iet garām ikdienā.

Jūs sakāt, ka arhitektūra ir varas un naudas cilvēku prerogatīva. Tai pašā laikā nākat no pazīstamas anarhistu ģimenes. Vai nav nepatīkami atrasties varas un naudas dominētā vidē?

(Iesmejas.) Nepatika ir pārāk viegla reakcija. Tāpat kā mest granātu ir pārāk viegla reakcija, lai arī reizēm tā ir nepieciešamība. Vienmēr ir vieglāk mest verbālo bumbu nekā analizēt faktus. Esot muzeja direktors, zināmā mērā esmu izvēlējies būt par bagāto kalpu. Sevišķi Amerikā tā ir, jo muzeja līdzekļi nāk no privātiem fondiem. Ir jānotic, ka, pieņemot un izmantojot tos resursus, tu savā veidā īsteno kritisku darbību. Domāju, ka mani interesējošā kritiskā arhitektūra atklāj, maitā, lauž un apgāž tās struktūras, kurās tā darbojas.

Vai varat minēt kādu piemēru arhitektūrai, kas ir spējusi izlauzties no varas un naudas dominances?

Ir daudzi piemēri. Ir ēkas, kas atlauztas burtiski, piemēram, kā daudzos gadījumos Vācijā, kur sabiedriskā telpa ievijas varas ēkās. Ļoti interesants mēģinājums ir CCTV tornis Pekinā, ko būvējis Rems Kolhāss. Tā ir centrālās propagandas pils ļoti represīvā valstī — jāskatās, vai nostrādās kritiskais elements šajā arhitektūrā, kas ir domāta kā reakcija uz vēlmi celt ierastos varas simbolus kā debesskrāpjus vai arī dīvainus birokrātiskus blokus. Tā vietā ir šī dīvainā L formas ēka, kas ir atgāzusies. Arī interjeri veidoti tā, ka nekur nevar nodalīt hierarhijas un birokrātijas līmeņus no sabiedriskās telpas. Tas viss ir bijis mēģinājums paskatīties, vai arhitektūru var izmantot kā kritisku instrumentu, lai sabiedrībai atvērtu varas institūciju. Tiesa, pašā Pekinā šīs ēkas ārieni biežāk uztver kā joku, nevis kritisku komentāru. Esmu dzirdējis, ka oriģinālā interjera ideja arī ir modificēta.

Represīvi režīmi un cilvēki bieži izmanto slavenus arhitektus, lai leģitimētu sevi.

Jā, šis risks pastāv.

Kas ir arhitektūras minimālais nosacījums?

Arhitektūras būtiskākais elements ir ēka. Taču tas nenozīmē, ka arhitektūra ir ēka, bet tai jābūt ēkai. Ja jūs jautājat Heidegera stilā, kas ir ēka, tad ir jāatgriežas pie jautājuma par sevis aizsargāšanu no ārējās pasaules. Tai pašā laikā šo nodalījumu var uztvert arī kā ligzdas veidošanu. Pats esmu runājis par arhitektūru kā jautājumu par piederību modernajai pasaulei. Tas nozīmē — par spēju sevi saredzēt telpā un laikā attiecībā pret fizisko pasauli, kurā tu dzīvo, un attiecībā pret cilvēkiem, caur kuriem tu redzi savu vietu pasaulē. Arhitektūra ir kā ietvars šīm attiecībām. Protams, konkrētākais veids to manifestēt ir, uzbūvējot ēku, taču ir arī citi veidi. Es runāju par sava veida jaunu mandalu, jaunu veidu, kā radīt šīs attiecības. Tās var veidot ar visādiem mehānismiem — gleznām, fotogrāfijām, filmām, ainavām, interjeriem, kā arī ēkām.

Kāpēc jūs dodat priekšroku šādiem šķietami nearhitektoniskiem veidiem, kā runāt par arhitektūru?

Vairāki labākās arhitektūras piemēri ir uzrakstīti, nevis uzzīmēti un iztēlojas vietas tā, ka mēs sākam saprast tās citādi. Es bieži demonstrēju fotogrāfijas, kas liek paskatīties uz arhitektūru neierasti, parādot lietas, kurām mēs citādi nemaz nepiekļūtu, vai arī liekot no jauna paskatīties uz šķietami banālām, ikdienišķām lietām, saskatīt tur skaistumu vai neglītumu, vai arī pārveidojot vietas ar optiskas manipulācijas palīdzību, tādējādi parādot mums pilsētu jaunā, pārveidotā veidā.

Tādēļ jūs Venēcijas biennālē izvēlējāties akcentēt instalācijas, nevis arhitektūras projektus?

Jā, es visiem izstādes dalībniekiem vaicāju, kā mēs varam atmaskot un sev pielāgot sistēmas, kas kontrolē mūsu ikdienas dzīvi. Ja mēs dzīvojam globālā kapitālistu ekonomikā vai citā abstrakti definētā sistēmā, tad kontrole izpaužas konkrētās sistēmās, sākot ar telekomunikācijām, politiskām robežām un daudz sarežģītākām sistēmām, kuru pamatā tomēr vairākumā gadījumu ir tehnoloģijas. Kā mēs varam tās atmaskot un pārņemt tā, lai mēs justos piederīgi modernajai pasaulei?

Jūs esat ieinteresēts sabiedrības emancipācijā caur arhitektūru?

Jā, šī jēdziena romantiskajā izpratnē tā varētu teikt (iesmejas).

Vai šo atbildi var uztvert kā apgalvojumu, ka arhitektūra ir māksla?

Tādā izpratnē, ka mūsu kultūrā visu, kas ir nefunkcionāls, bet skaists vai — tieši otrādi — atbaidošs, vai arī iedvesmo mūsu interesi viņpus ikdienišķā, mēs saucam par mākslu.

Māksla ir tik brīva, ka var atļauties būt ne tikai skaista, bet arī šausmas iedvesoša, taču arhitektūrā, vismaz apzināti, neviens neglītumu neataino.

Daniels Lībeskinds ar Ebreju muzeju Berlīnē mēģināja to darīt, lai arī ne visai veiksmīgi. Es domāju, ka iemesls, kādēļ Frenks Gērijs ir veiksmīgs arhitekts, ir tas, ka viņa ēkas, kas pirmajā acumirklī nav redzams, spēj iesūkt cilvēkus un transformēt esošo situāciju. Tās nav kaut kādi citplanētiešu objekti, bet, iznākot no tām, cilvēki labāk saprot savu apkārtni un spēj to mainīt. Tās atver telpu. Gērijs ļoti iedvesmojās no Santa Maria della Victoria baznīcas Romā, kur ir Bernīni slavenā Sv.Terēzes statuja. Viņš pētīja tās apģērba ļoti skaidro ieloku attiecības pret eņģeļu maigajām formām, kas arī Sv.Terēzes tēlu padara maigāku, saskaroties ar gaismu. Šādā ļoti romantiskā veidā viņš mēģināja saprast, kā Bernīni veidoja formu attiecības, lai iedzīvinātu šīs garīgās atklāsmes mirkli.

Gērija piemērs vedina uz mūsdienu demokrātisko lozungu, ka nevajag ar savu ideju nomākt ainavu.

Vairākums ēku tāpat ir uzbāztas ainavai, taču vajadzētu no tā atteikties. Jautājums, ko biežāk vajadzētu uzdot, ir, vai tiešām ēka ir vajadzīga? Nīderlandē to mēģina pēdējā laikā. Ja kāds pasūta ēku ar tik un tik kvadrātmetriem, arhitekts vaicā — kāpēc šī ēka ir vajadzīga, ko ar to grib panākt? Rezultātā saproti, ka celt jaunu ēku ir tikai viens no risinājumiem. Varbūt pietiktu ar atjaunošanu, struktūras maiņu vai kādu citu transformāciju. Protams, arhitekts paliek arhitekts un visbiežāk izvēlēsies celt jaunu ēku, taču teorētiski var apsvērt citas iespējas. Arhitektu skolās to vajadzētu mācīt kā būtisku pieeju. Vajag izdomāt veidu, kā arhitektus atalgot ne tikai par jaunu ēku celšanu, bet spēju iedomāties citas alternatīvas formas un organizāciju.

Kas ir jūsu iecienītākie arhitekti?

Problēma ir tā, ka arhitektūrā, gluži kā citur, valda personības kults, bet realitātē arhitektūras akts ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem.

Arhitektūra jums ir interesanta kā sabiedrības estētiskās un ētiskās analīzes instruments?

Man arhitektūra ir izziņas veids. Ēkas ir kompleksas sociālekonomiskas realitātes iemiesojums. Par politiku var runāt bezgalīgi, bet ēkās to var redzēt kā faktu. Arhitektūrai pirmām kārtām jābūt veidam, kā redzēt, no kurienes tu esi nācis. Analizējot konkrēto ēku un pilsētu, vari labāk saprast, kādas sistēmas to veidojušas un kontrolējušas. Es ticu, ka šādi — caur arhitektūru — iespējams šīs sistēmas transformēt.

Jūs sakāt, ka, piemēram, ASV 90% ēku vairs nav arhitektūras. Vai šis fenomens nav parādījies līdz ar modernismu? No kurienes nāk šī vēlme padarīt lietas tīri funkcionālas?

Ir lieliska beļģu gleznotāja Lika Tijmansa glezna Arhitekts. Kad uz to skatās, grūti saprast, kādēļ to sauc par Arhitektu, jo tur ir tēls bez sejas, kas sēž uz balta fona ar krustu zem sevis. Patiesībā tā ir glezna, kas bāzēta uz Alberta Špēra mirkļa uzņēmumu viņa slēpošanas brīvdienās. Viņš ir tikko nokritis un smejoties skatās uz savu ģimeni, krusts zem viņa ir sakrustotās slēpes. Var teikt, ka tur attēlota ļaunuma banalitāte. Taču tur arī ir šis fundamentālais arhitekta akts, iezīmēt vietu – šajā gadījumā ar krustu. Tā ir modernistu ideja par visa iepriekšējā noliegšanu, par nokļūšanu pie kaut kā pārcilvēciska. Fašistu režīmā tas izvērsās par šausmām, un saknes tam ir modernistu vēlmē pēc «nekā».

Jūs to uzskatāt par tīkamu?

Es to uzskatu par fascinējošu un savā veidā nenovēršamu. Es nedomāju, ka mēs varam noliegt faktu, ka cilvēce ir fikcija un, kā raksta Mišels Fuko, cilvēci aizskalos laiks tāpat, kā jūra aizskalo pēdas smiltīs. Tā ir biedējoša perspektīva, taču mums uz to ir jāskatās. Es domāju, ka mākslai šī iespēja ir jākonfrontē. Jāsaprot, ka ļoti daudzos veidos cilvēce jau ir pārveidota ar visām protēzēm, ko mēs izmantojam, ar zālēm, ko dzeram, ar izmaiņām mūsu apziņā. Arhitektam ir jājautā, kas ir tas, kas ir būtisks cilvēcē, un kā to var saglabāt ar arhitektūru. Atbildei uz to nav jābūt konservatīvai vai reakcionārai, bet jābūt atvērtai, atbildot uz jautājumu, kas ir būtisks cilvēcei šobrīd

Nepadoties ļaunumam?

Viens no veidiem, kā tam padoties, ir izlikties, ka tas neeksistē. Ļaunums dziļi sakņojas cilvēcē, bet tai pašā laikā savā būtībā ļaunums ir tas, kas nav cilvēcisks. Jāsaprot, ka pasaulē neeksistē vienkāršoti divdalījumi, jāmācās saprast pelēkās zonas.

Mūsdienu arhitektūras un interjera formās ir uzkrītoša sajūsmināšanās par monumentālismu, kā tas arī bija nacistiem.

Jā, nacistu arhitektūra ir fascinējoša, tāpat kā staļinistu arhitektūra var būt fascinējoša. Tīra varas manifestācija ir tik spēcīga, ka tā piesaista un kontrolē mūsu uzmanību. Tāpēc tas ir jāsaprot, ne tikai jānoliedz.