Turpinot tradīciju, otro gadu pēc kārtas uz pašu uzdotajiem jautājumiem par to, kas šogad šķiet svarīgākais arhitektūrā, atbild A4D redkolēģijas dalībnieki: Indra Ķempe, Evelīna Ozola, Andis Sīlis, Ieva Zībārte un Artis Zvirgzdiņš.
A4D jautājumi:
- Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē.
- Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā.
- Nozīmīgākais,
interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē. Spilgtākā ar arhitektūru un
pilsētu saistītā Jūsu pieredze — notikums, ēka, pilsēta, projekts utt. - Ja lasāt A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2008. gadā.
Indra Ķempe
A4D redaktore
1. Tā kā gatavoju ikmēneša ārzemju ziņu apskatu A4D — arhiblogus, savu notikumu izlasi iz pasaules tematiski pa tendencēm veidoju vairāk nekā 10 reizes gadā.
2. Vairāk par atsevišķām ēkām, kuras spoži parādījās pie Latvijas
arhitektūras apvāršņa — teju līdz pilnībai līdzsvarotā, augstu
kvalitātes kultūru uzrādošā Gaiļu ģimenes brīvdienu māja Kaltenē un
garastāvokli uzlabojošais Dienvidu tilta konstruktīvais dizains Rīgā
[šikajā galā], arhitektoniskajā izdomā trausli segtais Majoru
pamatskolas sporta laukums Jūrmalā un industriju ar ainavu apvienojošā
tipogrāfija Britania
Daugmalē [apdomības ailā], kā arī Liepājas Olimpiskā centra displeju
arhitektūra — mani aizkustinājuši profesijas publisko domu vaļā
parāvušie korķi. Vairākas izstādes ar paplašinājumiem — grāmatām,
lekcijām, atvērto durvju dienām, kinolektorijiem utt. utml. Tajā skaitā
arvien kuplāks kļūstošais arhitektūras periodikas plaukts, piemēram,
pat ar glancēti glamūro žurnālu Pastaiga autores Kristīnes Budžes gādībā.
Izmantojot
A4D informatīvo bāzi, no britiem aizgūtajā eksponēšanas estētikā,
sabiedriski aktīvāko Latvijas jauno arhitektu komandā un Ievas Zībārtes
uzņēmīgumā noorganizētā arhitektūras izstāde kopā ar pavadošo grāmatu Process. Kā rodas laba arhitektūra?
bija monumentālākā debija profesijas aktivitāšu aktualizēšanā, pēc
vairāku desmitu gadu pārtraukuma arhitektūras jautājumus no mistikas
plauktiem noceļot pietuvinātai izskatīšanai sabiedrībā. Turklāt —
raisot veselīgi diametrālu un plašu profesionāļu diskusiju.
Pārsteidzoši, ka Process nebija pietiekami kvalitatīvs kultūras fakts, lai tiktu vismaz nominēts Ievas bijušās darba vietas, laikraksta Diena gada balvai kultūrā 2008 līdzās mākslinieku maģijām, vīzijām, fantāzijām, turpretī Kultūras ministrija neminstinājās Procesu salīdzināt ar izglītojošām programmām, seriāliem un drāmām, lai izsniegtu valstisko Gada balvu kultūrā 2008.
ARHIS
sarkanajiem datumiem pilns kalendārais gads — iesākumā kārtēji, tomēr
nebijušā kategorijā uzvarot Latvijas labākās arhitektūras skatē un
noslēgumā ar inteliģentām ēverģēlībām aizvadot par otro Latvijas
brīvvalsti vecākā arhitektu biroja divdesmitgadi.
RTU APF studentu darbu izstāde exports@home kā
priekpilna Latvijas arhitektūras jauniešu pakāpšanās pretim
pieredzējušajiem pa publisko procesu trepītēm profesijā — ar vieglu
eksponēšanas garu spirdzinot Latvijas Arhitektūras muzeja skeletu, ar
multimediālkulināro atklāšanas fonu izšaujot iniciatīvu viņpus
augstskolas pienākumiem, ar importa svaigumu potējot azartu šejienes
izglītības rēnajam ritumam.
Kūkotās
krīz-krīz-krīzes kodiens kritušajam un tā arī nepaceltajam Latvijas
arhitektu prestižam kā viennozīmīga diagnoze valstiski vientuļās
profesionālās organizācijas impotencei politisko, ekonomisko un
sabiedrisko attiecību sektoros.
3. Bija gods kā līdzautorei piedalīties vairākos arhitektūras domu integrējošos vai popularizējošos projektos. Pie diviem no Process. Kā rodas laba arhitektūra? formātiem — grāmatas un Liepājas satelītsarīkojumiem. Arīdzan pie Arhis divdesmitajai dzimšanas dienai veltītā izdevuma. Sadarbībā ar Liepājas Kultūras pārvaldi izstrādāju koncepciju Arhitektūras māja Liepājā, kā arī biju iesaistīta darbos pie diviem kultūrnozīmīgiem dokumentiem — Liepājas Kultūrpolitikas stratēģija 2009.—2014.gadiem un Liepājas pieteikums konkursa Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 pirmajai kārtai.
Bija
kauns par savas profesijas padilušo prestižu manis rosinātā tiesvedības
procesā pret Liepājas mākslas vidusskolu tās direktores Smaidas Rubezes
personā, kuras idejas iniciēta 2007./2008.mācību gadā Liepājā tika
atvērta jauna nodaļa Arhitektūra, es — uzaicināta darbā par tās
vadītāju. Kopā ar palīdzībai atsaucīgo arhitektu Ingurdu Lazdiņu
sastādījām licencēšanas dokumentāciju Latvijā jaunai programmai vidējās
izglītības iegūšanai arhitektūrā [pēc valsts standarta — kvalifikācijas
arhitektūras tehniķis saņemšanai] uz mākslas skološanas
pamatnes. Uzsākām jaunās programmas īstenošanu, reizē turpinot tās
saturisko izveidi, — Ingurdam strādājot par projektēšanas pasniedzēju
un pedagoģiskajā darbā pamazām iesaistot citus kolēģus — starpnozaru
speciālistus.
Te
gribu pateikt LIELU paldies visiem, kas pie Latvijas izglītības
sistēmas spiedīgajiem apstākļiem neatteica palīdzēt, — Ingurdam, Intam
Liepiņam, Taigai Dombrovskai, Guntai Šnipkei, Lindai Krūmiņai un
Miķelim Putrāmam! Attēlos: MADE maketēšanas darbnīcas diena.
Tiesvedības
rosinājuma iemesls — manis atlaišana, jo nepiekritu vienpersoniski
[lasi — bez atalgotas komandas], nepārdomāti un bezatbildīgi izstrādāt
jaunās nodaļas programmas paketi pusgada laikā līdz skolas
akreditācijai nospraustajam datumam, kurš tika darīts zināms tikai pēc
līguma noslēgšanas, turklāt — par neadekvātu samaksu. Saskaņā ar
Izglītības likumu jaunu izglītības programmu var akreditēt divu gadu
laikā no tās īstenošanas uzsākšanas dienas. Pēc skolas vadības patvaļas
jaunā programma Arhitektūra tomēr tika fiksi, fiksi, formāli
salikta jau bez neviena arhitekta klātbūtnes. Trakākais — Profesionālās
izglītības administrācija ekspertu komisijas 3 cilvēku sastāvā, starp
kuriem bija tikai viens profesijā sen nestrādājošs arhitekts, Rīgas
Dizaina un mākslas vidusskolas direktors Alvis Līdaks, to akreditējusi
uz 6 gadiem. Liepājas mākslas vidusskolas nodaļā Arhitektūra
bez sistemātikas, bez metodikas, bez …, bez … profesionālo prasmju un
zināšanu apguvē tiek avantūristiski apmācīti [lasi — apmocīti]
izglītojamie jau divos kursos. Dīkst process, kā rodas slikta arhitektūra.
Diemžēl Arhitektūras veicināšanas fonda darbības diapazona projekts,
iespējams, universālas programmas izstrādei arhitektu vidējā izglītībā,
kurš, startējis Liepājā, noderētu ieviešanai arī citās mākslas
vidusskolās Latvijā, atsitās pret skolas vadības pliko ambīciju
aizķepētajām ausīm. Pēc palīdzības pie LAS valdes vērsos tikai pirms
LAS XVIII kongresa, iesniedzot projekta pieteikumu rezolūcijai par
pārraudzības mehānisma izstrādāšanu jaunu arhitektūras izglītības
programmu veidošanās procesiem tam atbilstošajās Latvijas valsts
izglītības iestādēs. Līdz arhitektu augšāmcelšanās kongresam
nesaskatīju Latvijas Arhitektu savienībā institūciju ar autoritāti,
izpratni un ietekmi, lai spētu līdzēt.
4. Prieks par
piecos gados A4D padarītā acīmredzamajiem augļiem — mūsu tik centīgi
pāri kalniem un cauri lejām vedinātā pusanonīmā profesionālā diskusija
izgājusi ārpus virtuālajām sienām uz drosmīgu domu apmainīšanu reālās
sarunu telpās: projekta Process pasākumos, organizācijas mT15 aktivitātēs, kustības Pecha Kucha
vakaros, RTU APF ārpus mācību darbībā, kā arī LAS biedru rindās un
aizkulisēs, semināros un pat kongresā, — tur, kur tai turpmāk novēlu
palikt un pilnveidoties!
Evelīna Ozola
A4D redaktore, MADE arhitekti
1. Mājas šogad apnikušas. Piesaista publiskā ārtelpa un dažādi mēģinājumi to pārveidot, provocējot neikdienišķas aktivitātes pierastās vietās. No tādiem, gan klātienē neredzētiem, veiksmīgi šķiet Public Farm 1 instalācija (Work Architecture Company) Ņujorkā un Southwark Lido (EXYZT) Londonā.
No arhitektūras, ko šogad izdevies apmeklēt, atmiņā palicis Mountain Dwellings (BIG) Kopenhāgenā. Pirms vairākiem gadiem kursabiedrs par visai līdzīgu ideju — autonovietnes kalnu ar dzīvokļiem virspusē — universitātē saņēma asu noraidījumu. Varen jauki redzēt to uzbūvētu un sekot, kā BIG papildina mājokļu tipoloģijas katalogu.
2. Izstādes, grāmatas, ekskursijas un lekcijas, kas arhitektūru iznesušas arī ārpus profesionāļu loka: Process Rīgā un Liepājā, exports@home, Arhis arhitektūra un mT15 organizētie pasākumi.
Īslaicīgas, tāpēc īpašas, pilsētvides pārvērtības Rīgā: tēlniecības kvadriennāle Vairākuma diktatūra, gaismas festivāls Staro Rīga, pasākumi Kalnciema ielas kvartālā.
Sīki metropoles sajūtu gabaliņi, ko Rīgā implantējuši jauni arhitekti un viņu sabiedrotie: Metakafe, Vīna Studija un citas vietas, kur justies kā veiksminiekam.
3. Iespēja līdzdarboties RTU vasaras skolas darbnīcas vadīšanā un fonda mT15 projektā Rīga pēc 20 miljoniem.
4. Viennozīmīgi interesantākais — ilgi gaidītie tehniskie jauninājumi A4D lasāmajā daļā un aizskatuvē. Par to paldies Ernestam! Saturiski — vēl arvien domāju, ka A4D pirmajā vietā ir projektu publikācijas.
Andis Sīlis
A4D dibinātājs, SZK un partneri
Ja atskatos uz pagājušo gadu plašākā kontekstā, tad šķiet, ka tas paliks atmiņā kā būtisks pagrieziena punkts laikmetīgās arhitektūras vēsturē. Jācer, ka pārredzamā nākotnē vairs neatgriezīsies laiki, kad pasaulē un Latvijā arhitektiem būs aizgūtnēm jādzemdē truli kvadrātmetri vai perversas brīnumkūkas, lai apmierinātu visdažādākās raudzes investoru alkatību, «kārklu attīstītāju» plānprātību un sīkburžuāzijas ambīciju. Varbūt būs laiks padomāt par patiesajām vajadzībām un tērēt apjēdzama apjoma resursus saskaņā ar sen definēto arhitektūras pamatuzdevumu. No šāda skatu punkta raugoties, gribētos pat teikt, ka krīze arhitektūrā ir beigusies, neskatoties uz to, ka pašiem arhitektiem, vai vismaz tai daļai, kas līdz šim zīmēja velns viņu zina ko, kā vienīgo kvalitāti piesaucot argumentu «tas ir interesanti», nāksies pacīnīties par izdzīvošanu apmēram desmit gadu garumā.
Gada objekts — Sizas projektētais Ibere Camargo muzejs.
A4D sakarā gribu publiski pateikties redaktoram un komandai, prieks par katru rakstu, kas raisa diskusijas vai arī kādam no anonīmajiem ļauj sajust to, kas notiek amatbrāļu galvās.
Ieva Zībārte
A4D redaktore no 2004.—2005.gadam
1. Ceļojot un lasot arhitektūras presi, manu uzmanību saista objekti ar Latvijas situācijai līdzīgu problemātiku. Piemēram, bērnu pilsētiņa uz Amsterdamas Brīvās universitātes Medicīnas centra jumta (Björn van Rheenen, Rupali Gupta, Roland Pouw). Šis ir rosinošs pēckara ēku pārveides piemērs, kas sasaucas ar Albert Hotel jumta akcentu (Arhis) un sūkņu stacijas rekonstrukciju Kaltenē (Zaigas Gailes birojs). Mums ir daudz destruktīvu pilsētu — Valmiera, Jelgava, Olaine, Aizkraukle — ar pēckara apbūvi, kas varētu pārtapt laikmetīgās arhitektūras pieturvietās. Taču tā vietā, lai izmantotu arhitektu smadzenes, valsts un pašvaldība tērē naudu apšaubāmos «energoefektivitātes celšanas» konkursos, kuru rezultātā vide vēl vairāk tiek sabojāta.
Pašos arhitektūras medijos novērojama attīstība satura kvalitātes virzienā. Visi baidās no bankrota un investē saturā — atdzīvojušies pat tādi bildīšžurnāli kā Icon un Wallpaper. Vizuāli bagātīgs un rosinošs ir MARK, taču par gada zaudētāju uzskatu A10 – kaut šis izdevums pietiekoši regulāri atrāda Latvijas arhitektūru, faktu un tekstu adekvātums klibo. Interneta izdevumu jaunums ir video — ar interesi esmu noskatījusies vairākas intervijas ar arhitektiem. Arī Latvijas laikrakstu un televīziju interneta versijās atrodamas videoliecības no arhitektūras sarīkojumiem. Tas ir jauns 2008.gada arhitektūras procesa dokumentācijas pieteikums.
2. 2008.gadā attīstījās svarīga arhitektūras procesa joma — kritika un sabiedriskās aktivitātes. Bija izstādes, lekcijas, diskusijas un atvērto durvju dienas, kas pulcēja lielu profesionālo auditoriju. Svarīgi, ka šādā situācijā veidojas konkurence, kas ir pamats attīstībai — vielu diskusijām piedāvāja gan Arhitektūras veicināšanas fonda Eiropas prakses, Procesa un A4D projekts, gan mT15 aktivitātes, gan LAS sasparošanās ar kvalitatīvāku gada skates izstādi, jaunbiedru kampaņa, gan Peča Kuča vakari, kā arī arhitektu biroju iniciatīvas (Sarma un Norde kinolektorijs, Zaigas Gailes Kaltenes projekta publikācija, biroja Arhis monogrāfija un koncerts u.c.).
Gada pārliecinošākā Latvijas arhitektūra meklējama ārpus Rīgas. Tā ir ir Swedbank Valmierā (Jaunromāns un Ābele), Majoru pamatskolas sporta laukums un Dzintaru Mežaparks (Substance), sūkņu stacijas rekonstrukcija Kaltenē (Zaigas Gailes birojs). Jāatzīmē arī ainavisma un tradīciju konceptualizācijas tendence ar tipogrāfijas Britania ēku (Arhis) un šķūņiem (Arhis, Depo projekts, NRJA, Andra Šulca), kā arī plašais banku arhitektūras pienesums.
Svarīgs ir fakts, ka ir uzsākta Latvijas Nacionālās bibliotēkas būvniecība un Rīgas koncertzāles projektēšana. Gaidu arī Ventspils bibliotēku (INDIA) un Saldus Mūzikas un mākslas skolu (MADE arhitekti).
Gada zaudētājs I — Rīga. Apšaubāmas kvalitātes parku sakopšana, flinstonu strūklakas, gājējiem, velosipēdistiem, bērniem, veciem cilvēkiem un invalīdiem nepiemērota pilsēta ar katastrofāli nabadzīgu publisko telpu un rēcošiem automobiļiem kā prioritāti.
Gada zaudētājs II — internacionalizācija. Spoži sākusies ar Plot, OMA, Snohetta un citiem labiem projektiem pēc 2005.gada, šogad tā nogrima pašapmierinātības un vietējās čomu būšanas purvelī.
3. Tieši pirms 10 gadiem ceļojuma laikā savācu materiālu un veicu dažus uzņēmumus savam pirmajam rakstam par arhitektūru. Kopš tā laika arhitektūras procesa dokumentēšana ir bijusi mana galvenā nodarbošanās. Projekts Process man personiski nozīmēja profesionālās darbības agrīnā posma noslēgumu. Liels punkts ar krīzi kā atelpas brīdi pirms jauniem projektiem. Es vēlos izmantot izdevību un pateikties par lielisko sadarbību un atbalstu!
4. A4D ir t.s. nišas izdevums un tā mērķis nekad nav bijis gūt peļņu kā lielākai daļai citu e-lietu. Šie apstākļi ir palīdzējuši uzturēt apmeklētāju interesi un kvalitāti piecu gadu garumā. Priecājos, ka īstenojušās ilgi plānotās tehniskās pārmaiņas. A4D tiek nemitīgi citēts, tas arī ir labs sasniegums.
Artis Zvirgzdiņš
A4D galvenais redaktors
1. Pasaulē pamanāmākās būves noteikti ir bijušas tās, kas Pekinā un Dubajā. Pekinā — olimpiskās būves — Herzog & de Meuron stadions, kā arī latviešu izcelsmes arhitekta Andreja Andersona vadītā Sidnejas biroja PTW projektētais peldbaseins. Kļūstot par augstāko pasaulē, par Dubaju pavasarī atgādināja Burj Dubai torņa būve.
Dubaja, protams, ir «aktuāla» jau gadus piecus un droši vien turpinās tāda būt, neskatoties uz saimniecisko panīkumu, kas šobrīd piemeklējis lielu pasaules daļu. Ja citur dažādi milzu projekti bremzējas un stājas, tad, pieļauju, ka Dubajā tas kādu laiku vēl turpināsies, daļu no murgaini sapņainajiem projektiem tiešām īstenojot. Ar žilbinošajiem plāniem, pretendējot kļūt par visātrāk radīto kultūras metropoli pasaulē, Dubaju aizēnot varētu vienīgi kaimiņu emirāta galvaspilsēta Abu Dabi.
Taču nosauktā arhitektūra pārstāv žanru, kur noteicošais ir tēls un sacensība, tā nav tik ļoti saistīta ar attīstību arhitektūras domāšanā. Pēdējo mēnešu laikā ne viens vien speciālists paudis viedokli, ka šobrīd vērojamais finanšu kapitālisma sabrukums varētu ievērojami mainīt pasaules ainu, solot to galu galā darīt prātīgāku un labāku. Arī arhitektūrā.
No šī viedokļa daudz būtiskākas un nākotnes arhitektūras hrestomātijām svarīgākas man šķiet divas citas ēkas, kas turpinot labākās modernisma tradīcijas, tiecas apvienot inovatīvu pieeju un humānismu, radot jaunas tipoloģijas — Snøhettas veidotā Oslo opera un BIG projektētais «mājokļu kalns» Orestādē, Kopenhāgenā. Snøhettas birojā «māju arhitekti» vienmēr cieši sadarbojušies ar ainavu arhitektiem. Oslo opera ir brīnišķīgs veidojums, kas radies šādā sadarbībā, atklājot publiskās telpas un pilsētainavas daudzveidīgās iespējas. Savukārt BIG savā jaunajā ēkā, kas ir tieši blakus viņu pirms pāris gadiem celtajām VM mājām, risina nozīmīgu mūsdienu pilsētu problēmu — cilvēku un automašīnu līdzās pastāvēšanu, apvienojot vienā ēkā stāvvietas un dzīvokļus, kuriem piedevām katram ir saulaina terase.
2. Latvijā nozīmīgas varētu būt Arhitektu savienības pārmaiņas, kas tā kā iesākās kongresā. Ja tās turpinātos, pieļauju, ka arhitektūras un arhitektu vidē tam varētu būt lielāka loma, nekā muļļātajai arhitektūras politikai, kam taču it kā jānosaka Latvijas arhitektūras vadlīnijas turpmākiem 7 gadiem. Nu jau visnotaļ skaidrs, ka šie turpmākie gadi būvniecības jaudu ziņā nespēs pat tuvoties tam, kā bijis iepriekšējos. Taču tajā ir arī pozitīvie aspekti — dabiskā nāvē mirusi virkne murgainu projektu, kas solīja nejēdzīgas augstceltnes dažādās Rīgas vietās.
Nenākas viegli izšķirties par vienu gada būvi arhitektūras jomā — nākas nosaukt 2—3. Publisko būvju vidū tā noteikti ir Majoru skolas sporta laukums (Substance), kas, manuprāt, varētu kandidēt gan uz Architectural Review organizēto Emerging Architecture balvu, gan Mīsa van der Roes balvu, kas domāta jaunajiem, daudzsološajiem Eiropas arhitektiem. Jau vasarā, ieraugot topšo Valmieras Swedbank ēku (kas tika atklāta novembrī), radās pārliecība, ka šī būs viena no gada labākajām ēkām. Biroja Jaunromāns un Ābele arhitektiem izdevies radīt ēku, kas spēj apvienot it kā pretējas īpašības — tā vienlaikus ir gan aicinoša, gan respektabla, reizē — kontekstuāls pienesums Valmieras pilsētvidei. Trešā varētu būt tipogrāfija Britania (Arhis), ko gan neesmu redzējis. Taču novērtēju centienus radīt mūsdienīgu ražošanas ēku, kas veiksmīgi iekļaujas vidē.
Gada infrastruktūras būve noteikti ir Dienvidu tilts. Tā izmaksas attiecībā pret ieguldījumu Rīgas satiksmes problēmu risināšanā gan ir gauži neproporcionālas. Gada projekts — brāļu Stöör piedāvājums Igaunijas vēstniecības ēkai. Priecē, ka šajā konkursā, atšķirībā no daudziem citiem, žūrijai bija iespēja un tā arī spēja izvēlēties tiešām labu projektu. Varētu tikai vēlēties, lai to izdotos īstenot.
Lasot un uzklausot pietiekoši daudz viedokļu par izstādi Process, man nākas mainīt savas domas, pieņemot, ka acīmredzot jau tai ir gan bijusi sava nozīme arhitektu dzīvē Latvijā. Kā svarīgi un interesanti jāpiemin arī citi pasākumi, kuru interešu fokusā bijusi pilsēta — INTA kongress, Rīgas apkaimju forums, festivāls Staro Rīga.
3. Nozīmīgi man bija ar fondu mT15 saistītie projekti, īpaši — Rīga pēc 20 000 000. Ļoti būtiska un interesanta bija iepazīšanās un sarunas ar Juhani Pallasmā. Pietiekoši daudzas no viņa domām un atziņām man ir tuvas. Viņa sacītais, ka «ir arhitektūra, kas ir labāka bildēs nekā dzīvē, un arhitektūra, kas ir labāka dzīvē» vienkāršos vārdos noformulē šo visnotaļ fundamantālo arhitektūras iedalījumu.
Tallinas grupai veltītā izstāde Igaunijas arhitektūras muzejā ļāva apjēgt, ka šodienas igauņu arhitektūras panākumu pamati rodami jau šajā 70.gadu avangarda parādībā. Svarīga man likās tikšanās ar jaunās un pamanāmās Tallinas arhitektu paaudzes skolotāju Veljo Kāsiku izstādes atklāšanā. Kā arī — saruna ar profesoru Martu Kalmu.
Esot Tallinā, izdevās klātienē ieraudzīt un pieredzēt slavenākās KOKO radītās ēkas, kā arī Rotermanni kvartālu, kas ļoti uzskatāmi pierāda Tallinas arhitektu spēku un apliecina to nozīmi, kāda ir bijusi virziena maiņai igauņu arhitektūras izglītībā pirms septiņpadsmit gadiem. Tāpat interesanti likās atklāt un iepazīt Tallinas apkaimes — Kalamaju, Kadriorgu un Piritu.
4. Svarīgākais A4D — uzsākts īstenot tehniskās pārmaiņas, kas varbūt ne ļoti pamanāmas lasītājiem, taču ļoti nozīmīgas, jo ievērojami atvieglo darbu redakcijai. Par to paldies Ernestam. Modernizācija arvien turpinās un sola vēl jaunas iespējas lasītājiem.
Neskatoties uz dažādām domstarpībām un arī asākiem starpgadījumiem, mani visumā ļoti priecē sadarbība redkolēģijas lokā. Un ir gandarījums par katru no sanāksmēm un tiešām žēl, kad kāds nav varējis tikt.
Par saturu —, protams, ka gribētos labāk un vairāk.
