Intervēt Jāni Dripi devāmies apzinoties, ka tas visdrīzāk nebūs viegls uzdevums. Uzskatījām, ka atšķirībā no citos medijos publicētajām intervijām un rakstiem par nesen iecelto Rīgas pilsētas arhitektu A4D uzdevums ir izvaicāt vairāk tieši par arhitektūru — lietām, kas skar Rīgas attīstību un jaunās amatpersonas uzdevumus un ieceres šai jomā.
Taču tieši uz šiem jautājumiem atbildes gūt bija visgrūtāk. Acīmredzot tikai saņēmis intervijas pierakstu, J.Dripe saprata, ka nav sniedzis konkrētas atbildes. Rezultātā atpakaļ saņēmām ievērojami papildinātu un uzlabotu variantu, ko arī publicējam. No sāktonējā A4D intervijas varianta pazuda vairāki kolorīti, skaidrojoši vai raksturojoši J.Dripes citāti, tos pievienojam formātā [teksts]. Bez tam A4D saņēma arī Rīgas pilsētas arhitekta biroja darbības programmu 2006.gadam un periodam līdz 2011.gadam, par kuru intervijas tapšanas brīdī nekas netika minēts. Tāpēc redakcija uzskata, ka savā veidā ir veicinājusi šī dokumenta rašanos. Tomēr arī programmā daudzi uzdevumi formulēti tādiem diplomātiskiem vārdiem kā rosināt, sekmēt, detalizēt, ierosināt, aktualizēt, apspriest, izvairoties no vārdiem, kas apzīmē pabeigtu darbību.
Jāatceras, ka Rīgas pilsētas arhitekta birojs ir pašvaldības iestāde, «kuras mērķis ir sekmēt pašvaldības darba pilnveidošanu būvniecības kvalitātes uzraudzības un kontroles jautājumu risināšanā, teritorijas plānojumu, detālplānojumu un apbūves noteikumu uzlabošanas un attīstības jomā, kā arī būvniecības ieceru izvērtēšanā.» (Rīgas pašvaldības aģentūras Rīgas pilsētas arhitekta birojs (RPAB) nolikuma 1.punkts). Jāsaprot, ka jaunais pilsētas arhitekts nebūt nav tas pats Rīgas galvenais arhitekts tādā nozīmē kā Reinholds Šmēlings vai Gunārs Asaris, ar kuriem J.Dripe sevi mēdza salīdzināt dažās citās intervijās, arhitekti, kuri daudz tiešākā veidā ietekmēja Rīgas attīstību.
«Es pilnīgi noteikti atteicos no nosaukuma Rīgas pilsētas galvenais arhitekts.» Ja šī amata galvenā funkcija ir publiskās domas virzīšana, to veiks personība, kam uzticas profesionāļi un ko mīl sabiedrība, persona, kas spēs vadīt saspēli negaidītāko komandu kombinācijās. To, šķiet, Dripe prot: «Esmu kompromisa cilvēks, kas reizēm robežojas ar komformistu. Mazliet garākie, taktiskie, diplomātiskie ceļi gandrīz vienmēr ir noveduši pie rezultējoša varianta.» Vai arī apstiprinošas atbildes nomaiņa uz «iespējams» ir taktika? Otrajā kolēģijas sēdē J.Dripe koķetēja ar žurnālistiem, jo: «Gribu, lai saprot.» Viņš grib arī, lai kolēģi saka, ko domā. Abpusēji!
A4D: Piecus gadus Rīga bija bez pilsētas arhitekta. Kāpēc tika izveidots šāds amats?
Dripe: Šādu amatu atjaunošana vienmēr ir apstākļu sakritība. Kā Latvijā visās lietās, daudz ko nosaka personālijas un cilvēku, šinī gadījumā ― politiķu ambīcijas. Tolaik, kad bija skaidrs, ka Gunārs Asaris vienā brīdī to darbu beigs, es strādāju Kultūras ministrijā, un Rīgas mērs Māris Purgailis man teica: «Vai tu nepadomātu par pilsētu?» Bet nāca piedāvājums darbam Zviedrijā.
Darbs Zviedrijā bija kas pilnīgi jauns un negaidīts. Ministra pieredze bija interesanta, bet biju noskrējies un pilnīgi iztukšots. Jutu, ka vairāk nevaru to darīt. Diezgan nopietni pret darbu attiecos. Nāca iespēja darīt ko atšķirīgu no Latvijas administrācijas. Strādāt ārzemēs bija izaicinājums. Stokholmā dzīvoju kaimiņos arhitektam Andrejam Legzdiņam. Tie pieci gadi bija diplomātija ar lielu arhitektūras klātbūtni.
A4D: «Ja Tu piekristu, mēs varētu atjaunot pilsētas galvenā arhitekta amatu.» To atjaunoja tieši Dripem?
Dripe: Iespējams. [Jā.] Atkal sakritības. Braucot valsts vizītē, sēdēju lidmašīnā blakus Gundaram Bojāram: «Vai tev nav apnicis tas nervozais protokola šefa darbs?» Jā, Valsts protokola vadītājs ir kā valsts galvenais šveicars. Man jāzina, kad, kuram, kas un kāpēc dotajā brīdī jādara. Un no protokola viedokļa korekti.
Valsts vizītēs gan ir iespēja redzēt konkrētās valsts interesantākās vietas, jo Prezidentei jau rāda to labāko. Dažreiz programmā centos ielikt arī izcilu arhitektūru vai interjeru, ja tas sakrita ar protokolu. Domāju, ka radošam cilvēkam ilgi tādas lietas darīt ir pagrūti.
Tajā pat vizītē brauca arī Uldis Sesks (Liepājas mērs — A4D). Sākām runāt, un viņš saka, ka Liepājā nav galvenā arhitekta. Ja man būtu vasaras māja Kurzemes nevis Vidzemes jūrmalā… Man imponē, kā lietas Liepājā dara, kā V―10 strādā.
A4D: Ja uzrunāja konkrētu personu, par kādu konkursu bija runa?
Dripe: Biju Londonā, kolēģi rāda izdruku, kas Dienā rakstīts: «Tu esi uzrunāts pilsētas arhitekta amatam.» Man šīs konsultācijas vairāk šķita kā privātas sarunas. Sapratu, vēlēšanas tuvojās. Tāpēc loģiski, ka pie šīs idejas atgriezāmies pēc tām.
Es gribēju, lai pilsētas arhitekta ievēlēšana notiek publiska konkursa ceļā. Tādas ieceltas amatpersonas man pašam nepatīk. Rezultāts bija kuriozs. Parunāju ar vienu otru kolēģi, kas arī to varētu darīt: «Man nav pārliecība, ka es būtu labāks tajā darbā par tevi.». Savukārt es biju publiski pateicis, ka sarunas ir bijušas, un es to darbu darīšu.
[Arī es labu brīdi nebiju iesniedzis papīrus. Piezvanīja mērs: «Ja Jūs nesniegsiet, tā ideja sabrūk…»] Domes vadība gribēja, lai ir maza aģentūra, kas profesionāli saka savu viedokli. Pilsētas mērs aģentūras vadītāja personā redz savu padomnieku arhitektūras lietās. Pilsētas arhitekta kolēģijas nolikums paredz, ka uz svarīgu projektu apspriešanām tiek aicināta Domes vadība — Aivars Aksenoks jau piedalījās mūsu kolēģijas otrajā sēdē 20.aprīlī.
A4D: Kāpēc Rīgai vajadzīgs šāds amats?
Dripe: Blakus Attīstības departamenta vadībai, kuras pienākumi un funkcijas ir krietni plašākas par arhitektūras jautājumiem, Rīgas domes vadība vēlējās redzēt vienu cilvēku, kurš runā ar domniekiem, medijiem un sabiedrību tieši par arhitektūru. Aģentūras statuss garantē zināmu viedokļa neatkarību, jo neviens no Domes vadības ar tiešiem rīkojumiem aģentūras darbā neiejaucas. Un pilsētas arhitekts ir apstiprināts ar Domes balsojumu — tas ir labs mandāts.
[Visi esošie dienesti — vai Būvvalde, vai Attīstības departaments ― neviens labprātīgi savu ietekmi neatdod. Strancis, Štrams ― katrs ir kādu atbildības lauciņu iestrādājis.] Līdz šim visi attīstības, plānošanas un arhitektūras jautājumi bija koncentrēti vienā departamentā. No vadības ērtuma viedokļa labi, bet nekur nav teikts, ka Attītības departamenta direktoram vai Būvvaldes vadītājam ir jābūt arhitektam. Pirmā arhitekta pozīcija tad būtu Pilsētplānošanas pārvalde, bet arī — pilsētplānotāja statusā. Kur paliek apjomu estētiskās kvalitātes? Tas ir viens no argumentiem, kāpēc ir Rīgas pilsētas arhitekta birojs. Ar Andri Rozi par šo amatu daudz runājām. No Vankuveras, kas ir viena no kvalitatīvākajām pilsētām pasaulē, paņēmām Urban Design Panel principu. Tā ir institūcija, kas rūpējas par pilsētvides dizaina kvalitātēm un arhitektiem te jābūt savam viedoklim.
Rīgas pilsētas arhitekta kolēģiju veidota pēc 7+4 principa — septiņi pastāvīgie locekļi un četri padomnieki. Vankuveras Urban Design Panel ir divpadsmit pārstāvji un mazāks arhitektu īpatsvars. Abās ir projektu attīstītāj — mūsu gadījumā Māris Gailis un Andris Kreislers, arī Uldis Pīlēns.
A4D: Nav jauno, nav opozicionāri domājošo kolēģu, neviena sieviete.
Dripe: Laba kritika. Bet LAS, VKPAI un Būvvaldes vadītāju amatos esam ievēlējuši vai iecēluši kungus. Arī Rīgas pilsētas arhitekta amatā. Viņu viedokļi kolēģijā vienkārši ir vajadzīgi. Neteiktu, ka Strancis ir vecs un ka Sīlis nevar būt kvalitatīvs opozicionārs. [Paļāvos uz cilvēkiem,ko zinu.] Agrāk vai vēlāk kolēģijā būs ainavu arhitektūras speciālists un ceru, ka tā būs sieviete.
Kā Goda locekļi kolēģijas darbā ir aicināti piedalīties mūsu vadošie arhitekti, kas dzīvo ārpus Latvijas. Viņu pieredze ir būtiska. Pastrādāsim vienu gadu un veiksim uzlabojumus. Monitoringa periods ir svētīgs. Gailis un Kreislers skaidri pateica, ka redz sevi kolēģijā gadu, maksimums — divus. Lai nesāktos interešu lobisms.
A4D: Kas kolēģijā tiks darīts tāds, ko jau nedara pārējās institūcijas?
Dripe: Tā ir jau pieminētā pilsētvides dizaina/arhitektūras kvalitāte. Būvvalde kontrolē projekta atbilstību normatīvajiem un juridiskajiem parametriem. Bet — kāda ir ēkas ietekme uz pilsētvidi, uz publiskām teritorijām. Mākslas klātbūtne. Pilsētas konteksts, sociālie aspekti, materiālu lietojums un ēkas dizains. Grūti definējamas, bet ļoti svarīgas lietas. [Par to runāt man rokas trīc.] Izmantojot citu valstu pieredzi un pašiem rūpīgi strādājot, ir iespējams formulēt pamatkritērijus labas pilsētvides [elementiem, kas palīdz cilvēkiem dzīvot] radīšanai. [Šos rāmjus ar kolēģijas speciālistiem katram objektam varam uzlikt. Mēs ar Regīnu Bulu esam arī nolēmuši turpināt analizēt un izstrādāt kritēriju klasifikatoru, pēc kuriem ēku varam vērtēt.]
A4D: Vai tam nepieciešams būt pilsētas arhitekta amatā?
Dripe: Vai jums ir cits priekšlikums, kurai amatpersonai jārūpējas par tikko minētajām kvalitātēm? Divus jautājumus iepriekš Jūs jau to jautājāt un mana atbilde, šķiet, nav Jūs pārliecinājusi. Tāpēc vēl dažas piebildes. Kurš formulē Rīgas pilsētas arhitektūras vai plašākā kontekstā pilsētvides dizaina prasības? Seko, kā lielo objektu arhitektūra mijiedarbojas, veidojas svarīgāko ielu un publisko ārtelpu kopaina. Manuprāt, to var darīt jebkura institūcija, bet ir bēdīgi, ja to nedara neviens. [Agrāk bija Pilsētbūvniecības ekspertu padome. Tā neefektīvi strādāja, patiesībā — nestrādāja. Nodibinot Rīgas pilsētas arhitekta biroju, tā beidz eksistēt.] Es pilsētas arhitekta amata atjaunošanu vērtēju kā ieguvumu profesijai un Rīgas arhitektūrai. Kā iespēju. Neatkarīgi no tā, kurš konkrēti šo darbu dara.
A4D: Visās padomēs vieni un tie paši cilvēki apgrozās.
Dripe: Latvija ir maza valsts ar ierobežotu administratīvo kapacitāti. Mums ar Būvvaldi ir vienošanās, ka es piedalos visās Būvvaldes padomes sēdēs, un tās vadītājs kolēģijas darbā. Citādi varam nonākt mūžīgā šaha situācijā, kad vieni nolemj to, otri to, bet kopīgas atbildības jeb pārmantojamības lēmumos nav. Tāpēc arī LAS un VKPAI klātbūtne. Nevaram kolēģus, kuri rada arhitektūru, nostādīt idiotiskā situācijā, kad dažādas padomes bezatbildīgi operē ar pilnīgi pretējiem viedokļiem.
Ceru, ka demokrātijai raksturīgo uzskatu dažādību tas neizslēdz. Te gan nāk prātā Ālto izteikti ironiskās piezīmes par demokrātiju arhitektūrā, padomēm un pilsētas deputātu lomu, kad tie apsprieda viņa skices Helsinku centra izbūvei.
A4D: Lietojat «mēs» formu.
Dripe: Visi būtiskie lēmumi būs tikai kolēģijas lēmumi, nevis mani. Es esmu tikai šīs kolēģijas preses sekretārs, viedokļu tulks. Lai nebūtu kāda lieka varas koncentrācija.
Kāpēc uzsveru to «mēs»? Tāpēc, ka kolēģijā ir jāizstrīdas. Tas ir normāli, ka ir atšķirīgi viedokļi un katram savs argumentu kopums. Kolēģijā nebūs balsojuma «atturos». Ja nevari pieņemt lēmumu, nesēdi padomē! Vienojāmies, ka mēģināsim nonākt sarunu ceļā nonākt pie viena viedokļa. Ja nevarēs, tad balsojums kā alternatīva.
A4D: «Prieks, ka pēc desmit izteiktas pieklājības un smalkas sabiedrības gadiem esmu atpakaļ savā profesijā.»
Dripe: Kopš esam ES un NATO dzīve diplomātijā ir kļuvusi sausāka un birokrātiskāka. Ir jau labi — neviens neaizvaino, godā par ekselenci aicina uz labām vakariņām. Tā ir tāda glamūrīga dzīve. Bet kas no tā paliks redzams? Ir emocionāla pārdzīvojums? Nu, nē! Kad esam veselu dienu izstrīdējušies par arhitektūru, kaut kas kņud vēderā.
A4D: Vai Rīgas arhitekta kolēģijas lēmumiem ir tikai konsultatīvi rekomendējoša loma vai arī likuma spēks?
Dripe: Tieši, ar juridiski saistošu skaņojumu — nē. Par pilsētbūvnieciskiem risinājumiem kolēģijai būs rekomendējošs raksturs, jo pilsētbūvnieciskai dokumentācijai ir atšķirīga un sarežģīta tapšanas un saskaņošanas procedūra. Lēmumus par atsevišķu būvju arhitektūru Būvvalde respektēs caur savu saskaņošanas mehānismu. [Būvvaldei ir tiesības iesākt saskaņošanas pagarinājuma procesu.] Nākošajā kolēģijas sēdē skatīsim objektu Melngaiļa un Valdemāra ielu stūrī, augstbūvi Ulmaņa gatvē pie Spices, iespējams, arī Agroprojekta ēkas rekonstrukciju un Lidl veikalu tīkla koncepciju.
A4D: Kāds ir Rīgas pilsētas biroja mērķis, bez sabiedrisko attiecību un konsultatīvās funkcijas?
Dripe: Ja gribat pilnu darbības kopainu, tad blakus intervijai publicējiet Pilsētas arhitekta biroja darbības plānus 2006.gadam un periodam līdz 2011.gadam. Pamatdarbs ir būvniecības ieceru izskatīšana kolēģijā, tad informācijas jomā, plenēri, konkursi, likumdošanas iniciatīvas, ieteikumi pilsētbūvnieciskās dokumentācijas izstrādei, … tas lauks ir neuzarams un neapsējams.
[Vienā no pirmajām darbadienām sarunās ar mēru teicu: «Jūs trīs gadus vadīsit pilsētu, kādas ir jūsu lielās idejas? Es ar arhitektūras valodu caur saviem kolēģiem mēģinātu paātrināt to procesu. […] Rīgā ir jābūt mūsdienu arhitektūras informācijas centram, kur stāv Rīgas lielais makets, sēž cilvēks, kur pastāvīgi izstāda jaunākos projektus, būvniecības ieceres.» Neviena civilizēta galvaspilsēta nav bez lielā pilsētas maketa. Paņemsim Londonas Arhitektūras centra ideju. Informācijas plūsma ir jāstrukturē, to nevar turēt rokās viens cilvēks.]
Viens no maniem darbiem, ko es vissirsnīgāk darīšu, būs diskutēt ar attīstītājiem, pārliecināt: «Jūsu lielākā interese ir radīt labu arhitektūru kā labu pašreklāmu. Atmetiet stereotipa domāšanu!» […] Varbūt esmu naivs. Bet cilvēki ieklausās. Neesmu saskaņojošais ierēdnis, ko piečakarēt, izsitot vairāk savas intereses. Mani nav jēgas finansiāli korumpēt (RPAB nolikuma 6.2.punkts: «Aģentūrai ir tiesības pieņemt ziedojumus un dāvinājumus.»). Tāpēc gribēju aģentūras mehānismu bez apstiprinošās funkcijas. Pārbaudījums ar labu naudu ir ļoti smags.]
A4D: Kāds ir Jūsu Rīgas redzējums?
Dripe: Protams, man ir savi personīgi ieskati, bet mani priecē, ka vienā virzienā ar daudziem kolēģiem domājam. Tas pamatā attiecas uz Rīgas telpisko kompozīciju. Es redzu Rīgu kā dinamisku, investīcijām atvērtu, ekonomiski liberālu un arhitektoniski mūsdienīgu Ziemeļeiropas metropoli. Bet tādu, kas attīstās pēc pārdomātas un sabiedrībā akceptētas plānojuma un telpiskās shēmas. Esmu par kārtību un kvalitāti.
Mēs šodien runājam par Rīgas Lielo viesistabu Daugavas telpā starp Dzelzs un Vanšu tiltiem, par arhitektūras augstās modes zonu Ķīpsalas dienvidu galā. [Man gribējās cilvēciskot to arhitektūras terminoloģiju, to domāšanu.] Un, ja šajās sarunās piedalās ziemeļvalstu lielo pilsētu vadošie pilsētplānotāji, Rems Kolhāss, Klauss Kada un ja šajās dienās noslēdzas starptautisks koncertzāles skiču projekta konkurss, tad par garlaicību un provinciālismu runāt nav īsti vietā.
A4D: Zemkopības ministriju ierosināts nojaukt un Jūs tam piekrītat. Varbūt jāzāģē nost arī Centra nams?
Dripe: [Ideja publiskai apspriešanai ir ļoti laba. Arī sabiedrības trenēšanai pie dažādiem viedokļiem.] Mērogs ir absolūti cits. Dievs dod neaizrauties — to jauksim, to, to, to. Pirmkārt, neesam tik bagāti. Otrkārt, katrs gadījums ir individuāls. Tik daudz laba jau no sociālisma mantojuma esam aizlaiduši — modernisma paraugu kinoteātri Blāzma, nacionāli romantisko Stalli Vaļņu ielā. Tāpēc ļoti saudzīgi jāizturas pret Dailes teātri, Jēkabsona māju Brīvības ielā, arī Ostenberga ēku Raiņa bulvāra un Barona ielas stūrī, Ģelža, Kraukļa un citu talantīgu vecākās paaudzes arhitektu būvēm. Citādi nonāksim pie tā, ko Ulmanis darīja. Slikta dūša palika no1938.gada tekstiem par Nacionālo celtniecības komiteju un dižo cēlāju. Ne velti viņu nodēvēja par Namplēsi…
A4D: Kas Jums ir kvalitatīva arhitektūra?
Dripe: Ja es tagad definētu arhitektūras kvalitāti, tad ir cauri — esam izslēguši kādas šaubas, mums ir vieni kritēriji, esam beiguši.
A4D: Kāda arhitektūra Jums personīgi patīk?
Dripe: Katrai situācijai ir konkrētas prasības. Katra arhitekta domāšanas stilam pilsētā jāatrod vieta un laiks. Ja uzaicina Frenku O. Gēriju, pilsēta grib, lai to uzliek uz kartes. Lai mēs konkurētu Ziemeļeiropā vai Baltijas telpā, mums ir precīzi jāizvēlas arhitekti un projekti, ko atbalstām.
Man ir tuva ziemeļnieciskā domāšana — somi Reimo Pietila un Juha Leiviska, zviedri Gerts Vingords un Karls Nirēns, norvēģis Svere Fēns No šiem vīriem sprādzienu nedabūsi, bet būs pilnīgi noteikti mūsu mentalitātei un reģionam piestāvīga arhitektūra. Lai panāktu Bilbao vai Sietlas efektu, vajag tādus vīrus kā Kolhāss, Gerijs, Nuvēls, Bofils, Fosters vai Pjano.
Rīgā šodien strādā Birkerts, Bēnišs, Gerkāns, Kolhāss. Vēl relatīvi nesen vienīgais elks bija Birkerts, bet šodien mēs piesaistām jau virkni pasaules līmeņa meistaru. Šķiet, ka Gerkāna objekti Rīgai nav meistara augstākais varējums. [Nav arhitektūras novitātes, bet atražojumi. Šo nesaku dienas medijiem, jo atņemsim rīdziniekiem prieku. Profesionāli paši to zinām un norijam, bet iekšēji man ir pretruna. Gribu ar viņiem kā autoriem runāt, kur ir viņu prieks.] Bet tas lai paliek uz projektu attīstītāju sirdsapziņas. Katram ir savs viedoklis par gandarījumu no darba un vietu Rīgas būvmākslas vēsturē.
A4D: Ko domājat par Arhitektu savienības kongresu iznākumu?
Dripe: Joprojām ticu šīs mums tik tuvās nevalstiskās organizācijas renesansei. Arhitektu savienībai ir beidzot jāizveido kamera vai kolēģija, kas profesionāli apkalpo savus biedrus juridiskajos, likumdošanas, darba apmaksas un profesionālās tālākizglītības jautājumos. Kārto arhitektu reģistra un licenču lietas. Par to biroji maksā kā par pakalpojumu.
Arhitektu nams ir izcila mājvieta pašai Savienībai un kluba funkcijai. Sanākšanas vieta jauniem un veciem. Tagad mēģinām darīt abas lietas un neizdarām īsti nevienu. Bet Sergejs Ņikiforovs jau to labi zina, un viņam ir savs rīcības plāns.
[Ar savu namu un veidolu tā ir viena kluba organizācija, kur var aiziet jauni un veci kopā parunāt par savām lietām. Vienmēr mēģinām to padarīt par ko citu, kas tā nav, ko nespēj. Tagad mēģina abus, un neizdara nevienu — neesam ne klubs, ne profesionāla organizācija. Man liekas, kad es vadīju Savienību, vienu laiku kluba funkcija bija. Lejā atvērām mazu kafejnīciņu, kur foršas lietas izrunājām. Varbūt tāpēc, ka es tiešām tur arī biju uz vietas. Es kā Savienības vadītājs darīju pilna laika darbu.]
A4D: Vai Rīgas arhitekts sadarbosies arī ar citu pilsētu arhitektiem?
Dripe: Jā, trijos līmeņos. Vispirms jau konsultācijas un labas koleģiālas attiecības ar pašmāju citu pilsētu arhitektiem. Tad vēlos iedibināt, ka reizi pusgadā tiksimies Baltijas valstu galvaspilsētu arhitekti. Un, ja būs interese, tad reizi gadā varētu tikties Ziemeļeiropas galvaspilsētu arhitekti. Jāskatās arī, kas notiek citur pasaulē, bet mūsu reģions noteikti ir prioritāte. Kopīgas intereses iepretim Eiropas dienvidiem un viena mentalitāte.
Jautāja: Indra Ķempe, Artis Zvirgzdiņš
«Ja valstī ir sakārtota likumdošana, būvnoteikumi, pilsētai izstrādāts ģenerālplāns, tad galvenā arhitekta postenis nav vajadzīgs. Ja kāds no komponentiem izkrīt vai tā vispār nav, tad kaut kādai uzraudzībai tomēr jābūt,» pirms padsmit gadiem atzina Atmodas laika Liepājas galvenais arhitekts Uldis Pīlēns, kas ar šai amatā padarīto kļuva pazīstams visā Latvijā.
