Trešdien, 27.oktobrī plkst.17.30 Gētes institūtā Rīgā atklās izstādi Arhitektūra + ekoloģija. Tā ir pirmā izstāžu cikla Made in Germany —Architektur plus izstāde, kas sniegs ieskatu Vācijas ekoloģiskās arhitektūras daudzveidībā ar ekskluzīvu eksperimentālo būvju, sērijveida saliekamo māju, «inteliģento fasāžu» risinājumu un visvienkāršāko tehnoloģiju zaļo māju piemēriem.
Izstādē būs redzamas fotogrāfijas, skices un modeļi, kas rādīs ekoloģiskās arhitektūras būves, kuras projektētas arhitektūras birojos Sauerbruch Hutton Architects, Werner Sobek Ingenieure, Ingenhoven Overdiek Architekten u.c. Izstādi atklās Deutsches Architektenblatt atbildīgais redaktors Olivers Hamms.
Arhitektūra + ekoloģija
Ko nozīmē jēdziens vācu arhitektūras kultūra? Cik lielā mērā arhitektūra aplūkojama kā Vācijas kultūras, sabiedriskās un politiskās dzīves sastāvdaļa? Šiem un citiem jautājumiem ir veltīts izstāžu cikls Made in Germany — Achitektur plus. Tematiski dažādajās arhitektūras izstādēs īpaša uzmanība tiek pievērsta arhitektūras formu un kvalitātes augstajiem standartiem mūsdienu Vācijā, veicinot izpratni un zināšanas par Vācijas arhitektūras kultūru kā sabiedrisko un kultūras procesu mijiedarbes izpausmi.
Tieši Vācijā nesenajā pagātnē tapušas izcilas būves, kurās galvenā loma piešķirta ekoloģijai, tāpēc cikla pirmā izstāde Arhitektūra + ekoloģija ir veltīta šai tematikai. Ar izvēlētajiem projektiem izstāde sniedz ieskatu Vācijā šobrīd jau visas valsts teritorijā sastopamajā ekoloģiskās arhitektūras attīstības daudzveidībā no ekskluzīvas eksperimentālas būves līdz sērijveida saliekamajām mājām, no «inteliģentās fasādes» līdz vienkāršo tehnoloģiju ekomājai. Fotogrāfijas, skices un modeļi prezentē izcilas ekoloģiskās arhitektūras celtnes, kuras radījuši tādi arhitektūras biroji kā Sauerbruch Hutton Architects, Werner Sobek Ingenieure, Ingenhoven Overdiek Architekten u.c.
Ekoloģiskā plānošana un būvniecība nozīmē iejaukšanos dabiskajā vidē, pēc iespējas to saglabājot, neizjaucot, saudzējot un pielāgojoties tai. Komplekss projektēšanas un būvniecības process aptver visu priekšnoteikumu spektru no konkrēto ēku un teritoriju plānojuma, energoapgādes, atkritumu savākšanas un uzglabāšanas līdz atsevišķu būvniecības materiālu otrreizējai izmantošanai. Ekoloģiskums savukārt nozīmē sabiedrisko, ekonomisko un tehnisko priekšnosacījumu un kopsakarību mijiedarbes respektēšanu.
Arhitektiem un pasūtītājiem tiek izvirzītas ļoti daudzpusīgas prasības. Attīstības virziens tiek noteikts vēl pirms konkrētas projektēšanas sākuma: izšķiroša loma apbūves gabala izvēlē ir tādiem kritērijiem kā energoekonomiska sasniedzamība un ēkas izvietojums saskaņā ar pilsētbūvniecības un energotehniskajiem aspektiem. Citi priekšnosacījumi ekoloģiskas ēkas celtniecībā ir iespējami mazāka šīs būves kā dzīvojamās vienības slodze uz apkārtējo vidi, dabisko resursu, īpaši gaisa un ūdens, saudzēšana un būvmateriālu izvēle, ņemot vērā tādus kritērijus kā ietekme uz dabu, tos izgatavojot, apstrādājot un nogādājot atkritumos, kā arī materiālu piemērotība otrreizējai pārstrādei.
Vācijā ekoloģiskā būvniecība tiek augstu vērtēta un tai ir senas tradīcijas. Blīvi apdzīvotā un izejvielām nabadzīgā valsts Eiropas vidienē jau izsenis bija spiesta taupīgi apieties ar apbūves teritoriju, būvmateriāliem un enerģiju. Jau agrāk būvmeistari uzskatīja par pašsaprotamu, ka jāizmanto dabīgie resursi — māls, koks, akmens — un ka celtnes jācenšas izkārtot visšaurākajā telpā, lai panāktu pēc iespējas mazāku zemes, materiālu un enerģijas izlietojumu.
Attīstoties industrializācijai XIX gadsimta sākumā un atgūstoties pēc Otrā pasaules kara, zināšanas par apkārtējo vidi saudzējošu pilsētbūvniecību pakāpeniski kļuva par pagātni. Tikai līdz ar saimniecisko un enerģētikas krīzi XX gadsimta septiņdesmitajos gados nāca pavērsiena punkts. Ekoloģiskās būvniecības kustība, kuras aizsākums bija dzīvokļu celtniecība galvenokārt saulainajā Dienvidvācijā, šobrīd aptvērusi plašu jomu. Šodien sastopami izcili ekoloģiskās būvniecības piemēri arī administratīvajā un industriālajā, izglītības sfēras un pat satiksmes nozares būvniecībā.
Arhitekti Dieter Schempp, Joachim Eble, Gernot Minke, Thomas Herzog un Rolf Disch u.c. bija nozīmīgi ekoloģiskās būvniecības pionieri. Pateicoties arhitektam Minkem Vācijā renesansi piedzīvoja māla celtnes, Šemps un Eble pētīja enerģiju taupošus būvniecības veidus un tipoloģiju un radīja zaļās mājas un zema enerģijas patēriņa mājas prototipu, Hercogs un Dišs deva nozīmīgus impulsus solārajai būvniecībai, saules enerģijas pasīvai un aktīvai izmantošanai. Prakse ir pierādījusi, ka ekoloģisku projektu īstenošanai lielākoties ļoti svarīga ir apņēmīga un drosmīga pasūtītāja sadarbība ar arhitektu. Visas attiecīgi slavenās celtnes ir uzceltas ekoloģiskumā ieinteresētu pasūtītāju vajadzībām, jo ekoloģiski orientētas būvniecības ekonomiskums tiek sasniegts tikai ilgākā laika posmā.
Izstādē piedāvātie deviņi piemēri — no bērnudārza līdz nulles emisijas jeb bezatkritumu fabrikai, no daudzstāvu administratīvā centra līdz dzelzceļa stacijas projektam — atspoguļo ekoloģiskās būvniecības arhitektoniskās un tehniskās attīstības daudzveidību, kāda šodien sastopama visur Vācijā. Resursus un enerģiju taupošas būvniecības daudzveidība, kā arī pētījumi par atjaunojamajām izejvielām, alternatīvās enerģijas izmantošanu mājsaimniecībā un siltuma atgūšanu rada arvien jaunas atziņas, noteikumu kopumus un normas. Pateicoties tam, ekoloģiskā būvniecība jau sen kļuvusi par nozīmīgu saimniecisko faktoru un nākotnes arhitektūru.
