Arhitekts nav advokāts. Tāpēc uz arhitektu likuma apspriešanu ceturtdienas sēdē tika uzaicināts advokāts Linards Muciņš. Arhitektu intereses un viedokli pārstāvēja Latvijas Arhitektu savienības (LAS) priekšsēdētājs Juris Poga, kā arī arhitekti Edgars Bērziņš, Ervīns Timofejevs, Andis Sīlis un Ivars Gaters. Kungi risināja sarunas dažu klausītāju sabiedrībā.
Pirmais un konceptuāli būtiskākais jautājums no arhitektu puses skāra likuma satura aprakstu. Cik tam jābūt aptverošam? Vai tas rakstāms plašā un izvērstā veidā, vai īsi un kodolīgi ar vairākām atsaucēm un norādēm citu likumu ietvaros?
«Tam jābūt diezgan aptverošam. Atstājot kādu problēmu neskaidri formulētu, pastāv iespēja, ka to vēlēsies regulēt kāds cits. Biežāk izplatītā tendence ir, kad lietu kārtošanai ķeras klāt izpildvara. Ir izdevīgi paregulēt arhitektus, kas atkarīgi no saviem iekšējiem maksājumiem, jo tas neprasa nekādus līdzekļus no pašu budžeta,» izteicās L.Muciņš.
Arhitekti piekrīt, ka likumam jābūt informatīvi ietilpīgam, taču, lai nebūtu nepieciešamības veikt lielas korekcijas, pārējam jābūt ietvertam LAS saistošajos noteikumos. Šādi veiksmīgi darbojas čehu arhitektu likums. Latvijas arhitektu likums tiek rakstīts balstoties uz LAS valdes apstiprināto arhitektu likuma nodaļu plānu. Jautājumi, kas skar praktizējošus arhitektus, sastāda aptuveni 60%-80% no likuma, taču netiks aizmirsti ierēdņi un akadēmiskais personāls, kā arī līguma arhitekti.
I.Gaters izvirzīja nākamo aktualitāti: «Iepazīstoties gan ar Ministru kabineta noteikumiem, gan ar reglamentēto profesiju likumu, secinu, ka ir vajadzīga viena institūcija, kura tiek akreditēta, lai arhitektiem izsniegtu sertifikātu. Citas tehnisko profesiju savienības (būvinženieri, elektroinženieri, gāzes inženieri) jau ir izveidojušas šādus akreditācijas centrus.» Advokāts L.Muciņš viennozīmīgu atbildi nesniedza, jo vēlējās tuvāk iepazīties ar likuma formulējumiem attiecībā uz tehnisko profesiju akreditāciju.
L.Muciņš: «Ir tā dēvējamais dabiskais monopols. Ir tikai viena organizācija, galvenā organizācija, un akreditācija obligāti sastāv tikai tajā. Liberālisms pastāv pie arhitekta izvēles. Protams, šāds monopols nerodas no zila gaisa. Valsts nav tik traka, lai uz līdzenas vietas nodibinātu kādu sabiedrisko organizāciju. Ir esoša organizācija, kas publiskā jomā sākusi ko darīt. Arī likumā tai tiek paredzēta dažādu funkciju veikšana. Kad organizācija pāraug šīs iespējas, pienāk laiks Ministru kabinetam to atzīt. Taču tad tam jāatsakās no savas varas, tāpēc lietas nāktos virzīt caur partijām un parlamentu.»
Jautājumā par to, vai LAS būtu nepieciešams mainīt savu statusu, saistībā ar likumu par nodibinājumiem un biedrībām, L.Muciņš atbild, ka likums attiecas uz privāto tiesību nodibinājumiem, tas neskar tādas profesionālās organizācijas kā LAS.
J.Poga izteica priekšlikumu par vienas lielas sanāksmes sarīkošanu, taču, kā minēja A.Sīlis, tam jānotiek jau uz izstrādāta likuma projekta pamata, akcentējot un pamatojot vairākus nozīmīgākos punktus, kurus būtu nepieciešams izdiskutēt plašā arhitektu sabiedrības lokā. Diskusijas nepieciešamas, jo no advokāta puses tiek piedāvāti vairāki korekti atsevišķu lietu formulējumi, taču kuram no tiem būt, jānosaka pašiem arhitektiem. Piemēram, kas noteiks arhitektu kolēģijas maksājumus? Vai tā būs valde, vai padome?
Tā kā vēl joprojām tiek veikta likuma materiālu izpēte un analīze, konkrēts lielās sanākšanas laiks netiek minēts.
