Latvijas Architektūras 168. numurs

Latvijas Architektūra  Nr. 168 (2023/5)
Numura tēma: Plombes un implanti

Latvijas Architektūras kārtējais numurs apskata jaunbūves vēsturisko ielu frontē, kuras arhitektu žargonā mēdz saukt par plombēm. Mūsdienās tam atbilstošāks nosaukums būtu implants — jauns zobs, ko ieliek starp diviem esošiem. Numurs iepazīstina ar Rīgas centram pietuvinātām dzīvesvietām. Arhitektes Vijas Ozolas projektētais nams ir vienīgā 21. gadsimtā uzbūvētā daudzdzīvokļu ēka Matīsa ielā. Salīdzinoši plaši izmantots risinājums ir stiklotā fasāde. Arhitekta Iljas Miļgroma projektētajai biroju ēkai Pērses ielā ir jāveido zaļais iekšpagalmu kopā ar ēkām Krišjāņa Barona ielā, kas Rīgas centrā būs retums.  “E. Gulbja laboratorija” Brīvības gatvē, ir vizuāli spēcīga būve ar askētisko minimālismu, jo arhitekta Gata Gavara krāsu izvēle ir radikāli atturīga un  radniecīga modernisma klasikai. “Spicē” – vienā no lielākajiem tirdzniecības centriem Latvijā,  bija nobriedusi vajadzība pēc pārmaiņām, un Noras Gavares jaunākais interjera koncepts balstās uz vēlmi mainīt patērētāja iepirkšanās pieredzi. Ventspilī vērtīgo koku grupa “ieplūst” Gāliņciema bibliotēkas regulārajā formā un pozitīvi to deformē.

Redaktora sleja

Implanti un plombes ir zobārstniecības termini, bet noderīgi arī pilsētplānošanā un arhitektūrā. Kamēr zobs ir, to var restaurēt — ar tās pašas plombēšanas palīdzību. Arī ēku, kamēr tā ir, var restaurēt. Ja vien tā nav sasniegusi grausta kondīciju vai īpašnieks vēlas to nojaukt un aizvietot ar jaunbūvi, daudz lielāku, ietilpīgāku un ienesīgāku. Trūkstošo zobu labākais aizvietošanas veids ir implants — ir mākslīgs zobu saknes aizvietotājs. Ja kvartālā dažas ēkas ir nojauktas, tad apbūvi var aizvietot ar skvēru vai autostāvvietu, bet labākais aizvietošanas veids ir implants — jauna ēka.

Rīgas vēsturisko centru UNESCO 1997. gadā iekļāva Pasaules mantojuma sarakstā. Pilsētas audums nav viendabīgs, un tās regulārajos kvartālos mijkārtojas mazstāvu koka un daudzstāvu mūra ēkas. Jaunbūve perimetrālajā apbūvē starp esošām ēkām implanti ir aizpildīšanas (in-fill) paņēmiens. Tas ir pastāvīgs profesionālo diskusiju objekts, jo nav vienota priekšstata — ko darīt? Stilizēt bijušo apbūvi, meklēt formu analogus apkārtējām ēkām vai kontrastēt?

Kultūrvēsturiskā mantojuma mērķim ir divas daļas — saglabāšana un attīstība. Nav jēgas, ka vēsturiskās ēkas paliek tukšas un palēnām kļūst par graustiem. Ja vēlamies tās saglabāt, ir jāatrod tām pielietojums. Lai to izdarītu, jāmaina funkcija un telpu plānojums, pret ko savukārt kultūras mantojuma aizsardzības institūcijās tiek būtiski iebilsts. Vajadzīgs kompromiss, uz ko mantojuma sargi ne vienmēr ir gatavi.

Papildinot kvartālu apbūvi ar jaunām ēkām un žogiem, veidojama konkrētās vietas mērogam raksturīga, bet laikmetīgā arhitektūra, kur modernais izpaudīsies detaļās, fasāžu kompozīcijas un materiālu lietojuma attiecību niansēs. Jaunbūvju plānojums var kļūt par pamatu ēkas ielas fasādei, mūsdienu arhitektūras līdzekļiem interpretējot, nevis kopējot vietas vēsturi.

Ejot gan pa Rīgas centra un nomales ielām mūs nepatīkami pārsteidz svaigi robi veco kvartālu apbūvē. Pilsētas seja noveco, tiek nojauktas gan nolietotas ēkas, gan arhitektoniskie žogi. Mazpilsētu izklaidus apbūvē žogi norobežo gruntsgabalus un kopā ar ēkām veido ielu ainavas perspektīvos skatus. Šogad Tukumā, Harmonijas ielā savu laiku nokalpojušais Mākslas muzeja žogs ir nomainīts ar jaunu, izmantojot gleznotāja un muzeja izveidotāja Leonīda Āriņa gleznas “Saule” (1964) tonālo  kompozīciju. Krāsaina un patīkama plombe vecpilsētas sejā!

Jānis Lejnieks, žurnāla “Latvijas architektūra” galvenais redaktors