Ziedlejas ir “dabas spa” ar pirtīm un brīvdienu namiņiem, kas izvietoti Siguldas pievārtē, Gaujas senlejas kreisā krasta gravā, nogāzē ar terasēm un dīķu kaskādi. Orientējoties uz pirts procedūrām un atpūtu īpašā ainavā, uz tradīciju mūsdienīgu interpretāciju, tas ir projekts, kurā arhitektūru nevar atdalīt no ainavu arhitektūras, no vietas radīšanas.
Ziedleju projektu raksturo nevis pabeigtība, bet drīzāk lēns, pakāpeniskāks process un sadarbība starp īpašniekiem, arhitektiem un ainavu arhitektu, kas aizsākās jau 2014. gadā un turpinājusies strādājot kopā un apzinoties, ka īstenošana ir ilgtermiņa process, kas norit pa posmiem. “Ainavu arhitektūra” te bijusi nosacīts jēdziens, jo pati vieta ir ļoti ainaviska, bagāta dažādiem raksturiem un sajūtām. Jebkura veida cilvēka iniciēta darbība var būt tikai vāra atblāzma to Gaujas senlejas dabas un ainavas dižo vērtību priekšā, ko veido Ledus laikmeta radītais reljefs ar Gaujas kanjona jūtamo klātbūtni, meži un koki, īpaši liepas un ozoli, ūdensteces, dabīgās grunts apstākļi un citi elementi. Tāpēc darba uzdevums un pieeja “projektēšanai” Ziedlejās vienmēr ir bijusi rīkoties ar pietāti pret šīm vērtībām, nesabojāt tās.
Vēsturiski šeit atradās Krimuldas muižas Ziedleju – Gaujmaļu mājas, bet pēc kara vieta piederēja Krimuldas zinātniski pētnieciskajai stacijai, kas te bija izveidojusi mācību dravu. Īpaša slava bija Zieduleju pirtij, — vēlīno padomju laiku izklaides vietai, no kuras mantojumā palikusi triju dīķu kaskāde.
Projekts iesākās ar vienkāršu vietas apskati un ierasto meta bukleta izstrādi, taču jau pašā sākumā bija jūtama vietas kompleksā maģija un saimnieku uzstājība uz klātbūtnes pieeju un iesaistīšanos, nevis tikai uz papīra uzzīmētiem risinājumiem. Smalki izstrādātā sākotnēja projekta koncepcija ir kalpojusi kā stratēģiskais pamats un filosofiskais kods, nodrošinot konsekvenci un vienotību starp atsevišķajiem kompleksa elementiem, radot vietas auras un kopidejas sajūtu, kamēr pārējais attīstījies un mainījies laicīgu sajūtu un radošu grūdienu iespaidā.
Darbi Ziedlejās sākās ar labiekārtojumu un ainavu, — paceļot dambjus, tika paplašināti esošie trīs dīķi, nojauktas būvju atliekas, kā arī izvedots galveno ceļu tīkls, atbrīvojot īpašuma augšējo daļu no piebraucamajām zonām un atvēlot visu teritoriju dārzam un Ziedleju ainavai. Tad lielu darbu izdarīja … aitas, — kādas četras sezonas te ganījās vairāk kā 30 galvas, kas no čūskulāja ar nātrēm un kazenājiem šo vietu pārveidoja par dzīvu un daudzveidīgu ainavu.
Tikai pēc tam sākās arhitektūras objektu būvniecība — Stikla pirts, Dūmu pirts un Stikla istabas (siltmnīcas), kas no sākotnējās idejas par vienkāršām sezonālām siltumnīciņām terasēs parveidojās par augstvērtīgiem visu sezonu lietojamiem viesu namiņiem. Paralēli ar to tika veidotas krūmāju un biezā apauguma zonas, piekļuves ceļi un kāpnes, kā arī Spēka dārzs terasēs, kur, līdzīgi viduslaiku klosteru dārzam, ierobežotās paraugdobēs aug veselības augi, garšaugi un tējas augi, kurus izmanto pirts kūrēs, kā arī lieto tējās un pārtikā. Gar terašu atbalsta mūriem aug vīteņaugi un vīnogas.
Ziedleju arhitektūra un dizains ir kā tilts un tulks starp tradīciju un jaunām auditorijām, to skaitā ceļotājiem. Tradīcija ir nevis iekonservēta, bet gan interpretēta, pielāgojot mūsdienu standartiem un prasībām. Arī izvēlētie materiāli nodod vēstījumus par vietējo kultūru un mantojumu, — piemēram, koksni kā celtniecības materiālu, kalēja amata klātbūtni utt. Tā kā “Ziedlejas” apkalpo klientus ne tikai vasaras sezonā, materiāliem ir jābūt gan vizuāli efektīviem, gan funkcionāliem dažādos gadalaikos un laikapstākļos.
Pirts ēkas nodrošina vēsturisko pamata funkciju, taču meklēti un ieviesti risinājumi, kas padara vidi ērtāku un pieejamāku kā apmeklētājiem, tā pirtniekiem. Pat ceļš uz un no pirts tiek uztverts kā kopējās pieredzes posms, tāpēc arhitekti visu laiku gājuši kopsolī ar ainavu arhitektu.
Namiņus raksturo pārdomāta multifunkcionalitāte, kuru iedvesmojusi Japānas kultūra un mūsdienās populārā tiny house kustība. Lai gan katra namiņa platība ir 15 kvadrātmetri, tajā var nakšņot pat četri cilvēki. Dzīvojamās telpas mēbeles ir projektētas tieši ēkām. Grīdā ir iebūvēts paceļams galdiņš. To nolaižot, var “atvērt” divguļamo gultu. Vēl divas gultasvietas pieejamas jumta daļā. Katram namiņam ir arī sava vannasistaba ar dušu, kas privātuma nolūkos ir izvietota ar cor-ten tēraudu klātajā namiņa daļā. Namiņa priekšpusi veido stikla siena un jumts, kas nodrošina nepārtrauktu saikni ar dabu. Katram namiņam ir arī sava terase, kas aicina viesus pavadīt maksimāli daudz laika, veldzējoties dabas skatos, skaņās un smaržās, apzināti baudot mirkli. Neviens elements nav lieks, viss ir mērķtiecīgi pārdomāts, lai veicinātu pilnvērtīgas atpūtas pieredzes gūšanu.
Šobrīd ir pabeigtas divas pirts ēkas un trīs stikloti namiņi nakšņošanai, taču līdzās top ceturtais namiņš un trešā – Vilnas pirts. Plānoti ir arī citi papildinājumi, lai ilgtermiņā Ziedlejas būtu pašpietiekama atpūtas vieta.
Ziedleju projekts bijis kā secīgu lēmumu ķēde, kas ir šīs vietas, arhitektūras un dizaina, kā arī ainavu arhitektūras un teritorijas attīstības pamatā. Autori atzīst, ka viņiem tas vairs nav kā projekts, bet drīzāk attiecības, — attiecības ar katru no Ziedlejās iesaistītajiem — saimniekiem, amatniekiem, pirtniekiem, mežiniekiem, skaņojošajām instancēm, PR palīgiem, kaimiņiem un tagad arī ar ciemiņiem.
Ziedlejas
Dabas SPA, Krimuldas pagastā
Arhitektūras un dizaina komanda: OPEN AD — Zane Tetere–Šulce, Dace Bula, Zane Legzdiņa, Beatrise Dzērve, Alvis Petrovskis, Eva Heidingere–Jukama
Ainavu arhitektūra: LANDSHAPE — Ģirts Runis
Projekts ar latvisko estētiku – mana un Anda Veco Suitu sirdis gavilē. Bet ja nopietni, tad uzdrīkstēties vienmēr ir mazliet riskanti un šajā projektā uzdrīkstēšanās netrūkst. Šis ir projekts, kurā jāpabūt, lai saprastu arhitektu pieeju un man tā liekas ļoti simpātiska – spuraina kā linu deķis, poētiska kā līgo nakts, vietām asa kā skabarga. Ir tikai viena lieta ko Miķelis darītu savādāk – rūsaino bleķi nomainītu uz lubām, man šķiet tas ietu kopā labāk. Bet paldies autoriem, kuri atļāvušies domāt citādi un ar kājām ierušinājušies mūsu zemītē. Tā reizēm dod spēku, vai ne?
Ar “Andi” Tu domā mani? Kopš kura laika zini/pārstāvi manu viedokli? Un neatceros, ka būtu iestājies kkādā vecsuitu biedrībā.
Bet projekts gaumīgs, kaut tas līdz klinķim nodrillētais neošķūņa siluets sen jau kaitina.
Nē, protams. Tas bija cits Andis – tāds, kuram ir laba humora izjūta, kurš pilnveidojas pats un palîdz pilnveidoties citiem, kurš nav pārāk iedomīgs un atbild kad viņam uzjautā. Tas Andis meditē un no tā zūd viņa aizkaitināmība, kurš gatavs pastāstīt visiem kādus interesantus notikumus vai savas atklāsmes un nebaidītos palikt mazliet smieklīgs un nesaprasts. Tas pavisam noteikti ir cits Andis, te a4d.lv patinot kādus 10-15 gadus atpakaļ domāju varētu viņu satikt. Ja par darbu – šķūnis ir arhetipisks tēls un šeit mazkvadratūras apstākļos tā silueta ideja uzplaukst ka prieks, te nemaz nevajadzētu būt diskusijai vai iederas vai nē –… Lasīt vairāk »
Šie 3 komentāri lieliski parāda iemeslu, kāpēc a4d nav populārs arhitektu vidū un daudzi pat atsakās publicēties, – tātad ir publicēts labs projekts ( paldies opened par publicēšanos ), taču miķelis ar andi uzreiz sāk apspriest savu attiecību līkločus. Attiecīgi pàrèjie atri aizver šo lapu.
Nedomāju ka nav populārs, šeit vienkārši nav Latvijas Arhitektūra, kur viedokli par savu darbu var nopirkt, un cukura sīrupu ausī neviens nelej. Kas attiecas uz Miķeli un Andi, tad mums nav attiecību, – atļaušos arī Anda vietā – mūs saista sievietes. Arhitektūra nav iedomājama bez personīgas attieksmes, filozofijas, zinātnes sasniegumiem, humora, tukšām pļāpām un visu ko citu. Un te iegriežas tie, kuri to saprot. Ekskluzīva vieta, nav domāta pūlim un tūtiņdreijeriem. Tā viš i Ann;-)
Nu ko var muldēt, līdz lūpai apriebies tas Miķelis. Nav neviena raksta bez šiem sen apnikušajiem komentāriem. Kāda tur viedokļu apmaiņa, viens vienīgs Miķelis. Un jā, gadus 10 atpakaļ pat kritiku lasīt bija reizēm interesanti, tagad tikai Miķeļa rubeņa dziesma sev.
Kaut ko jaucat, kundzīt. Vispār Miķels iesāka ar atzinības izteikšanu autoriem – izcils mazs darbs, kas izgriež pogas daudzbudžeta darbiem ar kuriem ir tik bagāta mazā netik bagātā Latvija. Ja neviena nav ( un Jūs pieslēdzāties tikai pateicoties tam, ka Jūs kaitina jebkas, ko saka Miķelis ), tad tur nu varat vainot pati sevi. Miķelim nekādu rubeņa dziesmu dziedāt nevajag, – ir laimīgi precējies jau 30 ar kapeikām gadus. Bet vispār apbrīnoju dusmīgas tantes, kuras nespēj uzrakstīt kaut īsu komentāru par lietu, bet tīko pēc Miķeļa spalvām, lai pārstrādātu tās ērtos IKEA stila dūnu spilvenos. Ja Jūs visu šo dusmu… Lasīt vairāk »
Andim. Netēmā. Laba intervija Dienā. Viena nianse gan – MA izglītība ir pasaules līmenī, it sevišķi gleznošana. Klasiskā izglītība ar labiem profesoriem, kas pasaulē vairs nav iegūstama. Cita lieta ka Mākslas tirgus Latvijā ir uz zero un būs līdz mēs beigsimies. Tā kā meitas lēmumu var saprast. Kaut Šveice ir briesmīga zeme, braucām uz būvniecības izstādi un policija paņēma par drošības jostām pie viesnīcas turpat stāvlaukumā un iekasēja pēc pilnās programmas ar mobilo kases automātu ,kurš bija līdz pedantiskā šveiciešiu alumīnija čemodānā ar sejām kā krievu filmās par fašistiem. Tā kā gaidi meitu atpakaļ visai drīz 😉
Māris Kārkliņš Latviskā lauku sētas tradīcija ir reljefam un apkārtnei saskanīgu ēku brīva izvietošana. “Ziedleju” Dūmu ,Vilnas, Stikla pirtis ir atradušas savas vietas romantiskajā ainavā. Projektēt un būvēt tik gleznainā vietā ir liela atbildība. Autori, šķiet, centušies pēc labākās sirdsapziņas. Tomēr, viņu projektētās “mazmājiņas” ( tiny houses ), kurās plāno izmitināt atpūtniekus, rada neizpratni un izbrīnu : Funkcija. Kāds bijis “Telpu programmas” uzstādījums ? Ko šajos namiņos darīs atpūtnieki ? Vai iztiks no mīlestības un svaiga gaisa ? Kāpēc nav minivirtuvīte,ja namiņos ir ūdens un kanalizācijas pieslēgums? Tad atpūtnieki dzīvotu uz vietas, nebraucot uz restorānu Siguldā.Šķiet, ka pasūtītāji un projektētāji… Lasīt vairāk »
Nu gan. Par Neifertu – novecojis. Nevar projektēt 2.2-2.5 m platas autostāvvietas – mašīnas durvis tiks apsistas. Vienīgās normālās autostāvvietas Rīgā ir pie IKEA, kur var izkāpt un iekāpt neatsitot durvis. Par tualetēm tas pats – Neiferta tualetes ir pilnīgs fail – labs tualešu lielums ir vienīgi LNMM, visur citur publiskajās telpās – absolūti nepietiekams. Šeit ir pilnīgi cits koncepts – viss ir kompakts, pieļauju ar domu – nav ko telpās žāvēt smadzenes, eita dabā. Līdz ar to telpu gabarīti minimāli, jā vārbūt pat pārāk, bet laba arhitektūra kvadrātmetrā maksā labi, droši ka saimnieki kasīja kapeiciņas pa dažādām vietām, fondiem,… Lasīt vairāk »