Latvijas Architektūra Nr. 144 (2019/4)
Numura tēma: IMPORTS EKSPORTS
Viesredaktori: Baiba Vērpe
Tematu IMPORTS EKSPORTS viesedaktore Baiba Vērpe atklāj intervējot angļu arhitektu Deividu Kuku, kas strādājot Vācijā, ir radījis Ventspils koncertzāles un mūzikas skolas projektu, kā arī Jevgeniju Leonovu no biroja United Riga Architects, pēc kura projekta ir tapusi Novoperedelkino metro stacija Maskavā. Krievijā pazīstamais kazahu arhitekts Totans Kuzembaevs ir reprezentēts ar “Klauģu muižu” — jaunu villu Madonas pusē, bet Latvijas pienesumu Azerbaidžānas kultūrai rāda dizaineres Annas Buteles L’Avenue restorāns Baku, kuru atvēruši latviešu restorātori. Migrācijas arhitektūras diskursu atklāj Dina Suhanova un Dagnija Smilga. Žurnāls viesojas savrupmājā Baltezerā, kuru radījušas arhitekte Evija Grišāne-Pinkule no Rīgas un dizainere Irina Nariškina no Maskavas. Baltijas vēstniecības Krievijā apskata Baiba Vērpe, Milānas dizaina nedēļu — Dzintra Purviņa un Igaunijas Mākslas akadēmijas jauno ēku — Karls Dags Lige. Latviešu arhitekta Jāņa Miezīša darbus Skotijā atklāj Džeremijs Hovards, slēgtu kopienu superbagātajiem Ņujorkā — Kristīne Budže, bet Latvijas administratīvi teritoriālo reformu kritiski analizē Andris Miglavs, Māris Pūķis un Pēteris Šķiņķis.
Viesredaktora sleja
Imports un eksports arhitektūrā. Latvijas arhitektūras vide ir piesātināta ar importa-eksporta notikumiem. Pēdējo gadu nozīmīgākie ārzemju arhitektu darbi: koncertzāle “Latvija” Ventspilī, koncertzāle “Lielais dzintars” Liepājā, Nacionālā mākslas muzeja pārbūve, Nacionālās bibliotēka Rīgā, Klauģu muiža Madonas novadā, projektēšanas stadijā esošā Rīgas Centrālās stacijas pārbūve. Arhitektūras eksports: Šaoliņas lidojošo mūku templis Ķīnā, “Novoperedelkino” metro stacija Maskavā, nacionālie paviljoni pasaules EXPO, Latvijas vēstniecību arhitektūra un interjeri.
Ceru, ka šis nelielais un nedaudz provokatīvais uzskaitījums lasītājus rosinās sākt domās meklēt, kas vēl nav pieminēts. Tas labi, jo gan nepilnīgais saraksts, gan vēlme to papildināt liecina par kopainas trūkumu. Maz apzināta arī ir Latvijas arhitektu dalība ārzemju konkursos, apbūves priekšlikumos, objektu un interjeru izveidē, ārzemēs arhitektūru studējošie un strādājošie, pedagoģiskas un akadēmiskās aktivitātes. Un otrādi – ārzemju arhitektu darbības apjomi Latvijā. Šo tēmu varētu rūpīgāk izpētīt, lai pašreizējā pašplūsma iegūtu mērķtiecīgāku virzienu, kādu apkopojošu platformu vai pat nacionālu stratēģiju. Ja gribam vairāk eksportēt, tad, iespējams, arhitektūrai tāpat kā citām uzņēmējdarbības un mākslas jomām ir nepieciešams eksportspējas veicināšanas atbalsts, piemēram, dalībai starptautiskos arhitektūras metu konkursos un digitālajam mārketingam.
Arhitektūras imports un eksports ir komplekss, dubulta darba ietilpīgs un ilgs process, jo, neraugoties uz globalizāciju, mediatizāciju, virtualizāciju un citiem jauninājumiem, kas paplašina robežas, būves ir piesaistītas pie zemes. Tur vienmēr būs divas puses — no vienas autori, no otras partnerarhitekti, projekta adaptācijas veicēji, vietējie būvnieki — līdz beidzot izrādās, ka noteicošās ir tieši “mīkstās prasmes” un izdodas tam, kurš māk labāk komunicēt. To uzsver visi arhitekti, kuri šī žurnāla ietvaros tika intervēti saistībā arī starptautiskajiem projektiem. Tāpēc stāsts pēc būtības ir par draudzību un draudzēšanos tās vissarežģītākajās izpausmēs.
Baiba Vērpe, arhitekte
