Latvijas Architektūra Nr. 141 (2019/1)
Numura tēma: Sevis paša cits
Temats SEVIS PAŠA CITS atklājas apskatot ēkas, kas turpina kalpot sabiedrībai atjaunotā, pārveidotā un papildinātā veidā. Uzņēmuma Mikro Tik vajadzībām VEF Montāžas halle pārbūvēta pēc biroja Zenico projekts arhitektu Viktora Valguma, Kaspara Dortāna, Tamāras Stuces un Viktora Valguma jun. projekta. „Lapidārija“ jeb Rīgas Franču liceja žoga izcelsme saskan ar re-cycle principu par materiālu šķirošanu un otrreizējo pārstrādi. Valdemāra pasāžā (arh. Dace Paegle, birojs “Rīgers”) 19. gs. alus darītavu apdzīvo biroji, veikali un kafejnīcas. Lielpatones muižas vešūzī pēc arhitekta Ilmāra Dirveika izpētes un Artūra Lapiņa projekta ir izveidota autentiskas 19. gs. veļas mājas ekspozīcija. Zero waste kredo savos darbos realizē dizaineres Sarmīte Poļakova (priedes mizas), Elīna Zariņa (kafijas biezumi) un Ieva Sulutaura (audums mērcēts vaskā). Modernisma izpausmes Igaunijas 30. gadu koka ēku arhitektūrā apskata Karls Dags Lige. Lineārās pilsētas no utopijas līdz realitātei analizē Kārlis Kukainis. Diskusijā par pilskalniem iesaistās to īpašnieki un arheologi. Par Ernsta Fridriha Todes vitrāžām stāsta Ilona Audere.
Redsleja
Uz re-use var cerēt tikai tradicionālajās tehnoloģijās kvalitatīvi celtas ēkas. Mūsdienās pašnoārdošās tiek būvētas, to ģenētiskajā kodā ieliekot informāciju par ātrāko, lētāko un efektīvāko veidu, kā tās nojaukt vai utilizēt citiem mērķiem. Tiesības iekļūt lapidārijā ir ekskluzīvas, un tās saņem tikai likteņa mīlētas ēkas. Lielākā daļa tiek pārvērstas sastāvdaļās.
Latvijā lielākais piemērs ir Liepājas Karosta, kur 19. gs. industriālās ēkas ilustrē vārdkopu “mirušie bez apbedīšanas”. Tur 90. gados masveidā tika nojauktas ēkas, lai iegūtu šarmantos simtgadīgos ķieģeļus jaunbūvēm. Kazarmas pēc okupācijas armijas aiziešanas vairs nebija vajadzīgas, tās nevienam nepiederēja, pareizāk, bija mūsu kopējais īpašums, jo piekrita valstij.
Galīgais risinājums ir samalt, pārkausēt un sadalīt pirmelementos. Ēka var būt pateicīga liktenim investora personā, vienalga, vai tā ir valsts, pašvaldība, juridiska vai privāta persona, kas ir saredzējusi jēgu grausta pārtapšanai, to transformējot jaunai lietošanai.
Sarūkošajā valstī vecajos kvartālos vakara stundās tumšas ir un paliek daudzas logu ailas cerībā, ka kāds romantiķis un vēstures cienītājs atradīs šīs telpas, lai ieslēgtu spuldzīti. Naudas devējam nepietiek ar labiem nodomiem, ar kuriem ir pārpilnas programmas un plāni, viņi pieprasa kvalitatīvus aprēķinus, kas izstrādāti uz ne mazāk rūpīgas arhitekta skices pamata, lai pārliecinātos par ieguldījumu rentabilitāti.
Jaunu rūpnīcu augstās tehnoloģijas nav savietojamas ne tikai ar padomju laikmeta, bet diemžēl arī ar 19. gadsimtā dažkārt visai zemā būvnieciskajā kvalitātē celto fabriku korpusiem. Bieži vien, raugoties uz tiem, “lietpratēji” saka: šeit varētu būt muzejs! Tomēr kultūras, izglītības un pat izklaides iestāžu skaits, ko sabiedrība var atļauties, ir ierobežots, un gluži vienkārši mums pietrūkst jaunā satura, ar ko aizpildīt vecās ēkas.
Ierobežojumi vecajās ēkās pārspēj ieguvumus, un, novērtējot ēkas atkārtotas izmantošanas iespējamību, izšķirošie argumenti tiek rindoti dažādā kārtībā tikai tad, ja tai ir izcila novietne. Stāsti par veciem un slaveniem zīmoliem, kurus var pārdot arī mūsdienās, nāk pēc tam.
