Latvijas Architektūra Nr. 140 (2018/6)
Numura tēma: Iekārtot telpu
Viesredaktore: Ilze Martinsone
Temats IEKĀRTOT TELPU atklājas, apskatot 50 Latvijas simtgades laika nozīmīgākās vietzīmes un ēku iekštelpas, no kurām gan krietnas daļas vairs nav, jo vecos interjerus bez sentimenta pazudina jaunie īpašnieki — komerciālo interešu vadīti, tāpat kā padomju totalitārajā režīmā funkcionāri noteica, kuras vietzīmes nojaukt. No Ingūnas un Holgera Ēleru biroja H2E darbiem redzams Kara muzejs Rīgā un Bānīša muzejs alūksnē. Dizainera Artūra Analta darbus analizē Ilze Martinsone, par dizainu Londonā raksta Dzintra Purviņa. Publicēti tēlnieka Aigara Bikšes jaunākie darbi, Daniela Libeskinda jaunais Modernās mākslas muzeja MO Viļņā un Latvijas vēstniecības Berlīnē apskats. Ligita Silkāne pārskata padomju pēckara modernisma arhitektūru PSKP CK pansionāta „Dzintars”, ko jūrmalnieki pazīst ar nosaukumu „8 luksi”, kontekstā. Arhitekta Jāņa Alkšņa ģimenes savrupmāju Lielā Baltezera krastā raksturo pārdomāts telpu plānojums, izstrādāts interjers un perfekcija detaļās. Daudzslāņainā kompleksa Bieriņos, kur miksēta privātā un sabiedriskā funkcija, publikāciju papildina intervija ar tā arhitektu Intu Pujātu.
Redaktora sleja
Apzīmējumam “telpa” piemīt bezgalības amplitūda, to var raksturot kā atvērtu situāciju ar kosmisku kapacitāti. Šajā “Latvijas Architektūra” numurā esam atteikušies no bezrobežu filozofijas, un telpas jēdzienu diferencējām līdz iekštelpu dizainam, arhitektoniskai iekštelpas organizācijai un objektiem, kas tā vai citādi formē ap sevi kādu ārtelpas fragmentu.
2018. gads noslēdzās valsts simtgades zīmē, un šajā kontekstā atskatāmies uz iekštelpas un ārtelpas projektiem, kas tā vai citādi valsts vēsturē bijuši zīmīgi pat tad, ja no šodienas skatu punkta to mākslinieciskā kvalitāte var likties diskutabla. Izmantojot savam laikam atbilstošo izteiksmes līdzekļu klāstu, arhitekti un dizaineri ir darījuši ko spējuši, lai caur telpu ar saviem profesionālajiem darbiem pastarpināti vēstītu par sabiedrības noskaņojumu, vajadzībām, ilgām un ideāliem. Tos var raksturot saturā un fiziskajā mērogā pilnīgi atšķirīgi objekti. Tad, kad Latvijas brīvvalsts sākumos saldumu kompānija “Riegert” savtīgos reklāmas nolūkos uzdāvināja Rīgas pilsētai publisku pulksteni (tagad “Laima” pulkstenis), diez vai kāds spēja paredzēt, ka šis objekts kļūs par ikonisku pilsētas zīmi itin visos laikos, pat, ja tā fiziskajam veidolam, kas tuvojas simts gadu vecumam, nez vai kāds diedziņš ir saglabājies no oriģinālās substances. Tajā pašā laikā tapušie Brāļu kapi, Eiropas līmeņa memoriālais ansamblis, valstiskuma un identitātes ideju iemieso pavisam citā līmenī. Ir telpas, kas apzināti radītas un dotētas, tiecoties tajās ielikt valstiskuma svaru, tostarp valsts vēsturē nozīmīgs var kļūt kroga interjers. 90. gados mūzikas klubs “Pulkvedim neviens neraksta” pasludināja eiroremonta ēras galu, apliecinot, ka pilošs krāns un nodeldēta virsma daudz jūtīgāk un precīzāk izsaka gan indivīda, gan sabiedrības dvēseles stāvokli.
Ar ko formējam mūsdienu telpu trešās tūkstošgades otrajā dekādē Latvijā un pasaulē? Kaut kas no tā paliks atzīmējams nākamajā simtgadē. Kas tas būs? Nu, vismaz no šīsdienas publiskās telpas lietotāja pozīcijām šķiet, ka ar Raini Latvijā aizšaut garām nevar.
Ilze Martinsone, Mg. art., viesredaktore
