2018. gada notikumi. Lasītāju viedokļi

Uz A4D nemainīgajiem gada nogales jautājumiem par 2018. gada nozīmīgākajām ēkām, arhitektūras norisēm un notikumiem pasaulē un Latvijā atbild: Harijs Alsiņš, Kristīne Budže, Zaiga Gaile, Krists Kārkliņš, Arnis Kleinbergs, Reinis Liepiņš, Agrita Lūse, Dina Suhanova, Jānis Šaltāns, Rudolfs Dainis Šmits un Sandra Treija.

A4D jautājumi

1. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā pasaulē
2. Jūsuprāt, ievērojamākie notikumi arhitektūrā vai pilsētu attīstībā Latvijā
3. Nozīmīgākais, interesantākais Jūsu profesionālajā dzīvē / Jūsu spilgtākā ar arhitektūru un pilsētu saistītā pieredze šajā gadā (notikums, ēka, pilsēta, projekts, ceļojums utt.)
Papildjautājums. Ja lasāt A4D, — Jums interesantākais raksts vai tēma, kas publicēta vai apspriesta A4D 2018. gadā. Kas patīk vai tieši otrādi – kas pietrūkst A4D.

Liels paldies visiem, kas atbildēja! Ja kāds vēlas, vēl droši var iesūtīt savas domas, tās tiks pievienotas.

Harijs Alsiņš

Alsins Architecture
1. Šķiet, ka 2018. gads vairāk palicis atmiņā nevis ar tiešām ievērojamiem notikumiem arhitektūrā un pilsētbūvniecībā (jo īpaši ne pasaules mērogā), bet gan ar pāris interesantām epizodēm — dažām ironiskām, dažām nopietnām, dažām spekulatīvām, dažām acīmredzamām, bet visām domas raisošām. Šo epizožu Top 3 brīvā secībā (sniedzot iespēju īpašības vārdus izvēlēties katram pašam) manā skatījumā būtu:

• Asmund Havsteen-Mikkelsen nogremdētā Villa Savoye — mākslinieka stāstījums pasniedz šo instalāciju kā komentāru par Brexit un Donalda Trampa ievēlēšanu. Šī koncepcija iegūst kaut kādu jēgu tikai ar izklāsta starpposmiem — Villa Savoye kā modernitātes (un modernisma) racionālās domas iemiesojums, un divi politiskie notikumi kā tās noārdīšanās sekas — taču tāpat liek uzdot daudz jautājumus, kas jau ir daudz lielāks sasniegums kā lielākai daļai šādu instalāciju;
• Seksuāla rakstura apsūdzības pret Richard Meier — kas gan paliek nepierādītas un nu jau šķiet pačabējušas. Tādējādi secinājumi nav iespējami, tikai spekulācijas — taču domājams, ka arhitektūras darboņu skapjos gan pasaulē, gan Latvijā atrodami daudz un dažādi skeleti;
• MO muzeja atklāšana Viļņā — tikai viens no šāda veida projektiem pasaulē, tas tomēr ir ļoti nozīmīgs Baltijas mērogā, un īpaši Latvijai, ņemot vērā paralēles ar Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeju, kura nākotne gan laikam ir neskaidra.

2. Vairāk par šogad pabeigtiem projektiem atmiņā palikuši daži konkursi, kuru rezultātā, iespējams, Rīga iegūs jaunus vaibstus tās vēsturiskajā apbūvē — Kimmel kvartāla, Rīgas Cirka, Tabakas fabrikas konkursi. Gribētos cerēt, ka šiem sekos vēl daudzi citi, un tā Rīgas vēsturiskās apbūves daļa, kas pagaidām turpina drupt, palēnām tiks sakārtota, pārveidota, bet, pats galvenais — izmantota.

3. Vasaras sākumā tiku apmeklējis Amalfi piekrasti un Kapri salu Itālijā, kas sniedza man iespēju klātienē apskatīt sen kārotus arhitektūras objektus:

• Amalfi Katedrāles kompleksu, kur vienkopus redzamas Svētā Andreja kapenes no 13. gadsimta ar četrsimt gadus vēlāku manierisma interjeru, klosteris un zvanu tornis, kuri katrs citādi interpretē arābu arhitektūru, eklektiska 19. gadsimta galvenā fasāde, kas slēpj divus gadsimtus agrāku barokālu katedrāles interjeru, un nupat pabeigti ļoti gaumīgi rekonstrukcijas darbi, kuru rezultātā atjaunota baznīcas vecākā daļa, kas datējama ar 10. gadsimtu;
• Zahas Hadidas projektēto Neapoles Afragola staciju, kur jaušamas lielas nesakritības starp projekta budžetu un vietējo un valsts mēroga transporta tīklu — stacija ir teju vai neaptverami liela, un gandrīz pilnībā tukša;
• Casa Malaparte uz Kapri salas, kas gan nav publiski pieejama (un stipri iespējams, ka labi, ka tā), taču attālais skats uz ikonisko ēku tāpat bija diezgan liels pārdzīvojums.

A4D. Visvairāk no visa A4D patīk lasīt garākus, argumentētus rakstus – kā piemēram rakstu par Rīgas arhitektūras skolu (no dekoratīvisma līdz jaunajam pastorālismam). Taču jāņem vērā, ka publikāciju daudzums par Latvijas arhitektūras dzīvi gan drukātā, gan elektroniskā formātā ir ļoti mazs, kas nozīmē, ka ikkatrs A4D raksts un apskatāmais projekts sagādā prieku.

Kristīne Budže

Kultūras Diena

1. Parasti tajos gados, kad notiek Venēcijas biennāles arhitektūras sadaļa, ir viegli atbildēt uz šo jautājumu. Bet šoreiz nešķiet, ka šī gada Venēcijas arhitektūras biennāle bija gada ievērojamākais notikums arhitektūrā. Manuprāt, būtiskāka ir arhitektu un pētnieku grupas Forensic Architecture daudzie apbalvojumi (nominācija britu laikmetīgās mākslas atzinībai Tērnera balvai, Londonas Dizaina muzeja Beazley lielā Gada balva dizainā utt.). Ir būtiski, ka šādas iniciatīvas arhitektūrā netiek uzskatītas par marginālām parādībām, bet gan par apbalvojamām un izceļamām izvēlēm kā izmantot arhitekta zināšanas.

2. Latvijas ekspozīcija Kopā un atsevišķi Venēcijas biennālē. Jau šķita, ka ir jāsamierinās, ka Latvijas pārstāvniecība šāda veida pasākumos iespējama vienīgi kā kāda mazāk vai vairāk veiksmīga instalācija, tāpēc šķiet gandrīz neticami, ka Latvija sevi spēj pieteikt ar analītisku skatījumu uz kādu arhitektūras problēmu, atzīt un interesēties par neērtiem jautājumiem un neskatīt arhitektūru kā tikai estētisku kategoriju.

Prieks par Liepājas Valsts 1. ģimnāziju (arhitekte Ilze Mekša) un Bēržu kapliču (arhitekts Artūrs Lapiņš) — kvalitatīvu ikdienas arhitektūru un sociāli atbildīgu arhitekta darbu. Šāda ir patiesi mūsdienīga arhitektūra.

3. Roterdamas starptautiskā arhitektūras biennāle — holandiešu prasme biennāles formātu izmantot nevis kā pompozu ballīti, bet gan kā iespēju mainīt pasaulē būtisku notikumu gaitu, analizēt un ieviest piedāvātos risinājumus dzīvē.

A4D. Rīgas balvas arhitektūrā un Latvijas arhitektūras gada balvas salīdzinājums. Manuprāt A4D pastāvēšanas vērtība ir analītiski raksti, kurus gribētos vairāk.

Zaiga Gaile

Zaigas Gailes birojs

1. Šogad iznāca daudz ceļot. Berlīne martā, Venēcijas arhitektūras biennāle maijā, Parīze jūnijā, Helsinki septembrī, Valensija oktobrī, Ņujorka un Vašingtona decembrī.

Vispaliekošākais iespaids ir no zaļās takas cauri Ņujorkas debesskrāpju džungļiem — tas nešaubīgi ir par pilsētas nākotni. Un vēl — 9/11 memoriāls ar diviem plūstoša ūdens krāteriem. Ūdens un mežs ienāk pilsētā. Un gribas ko tādu Rīgā! Piemēram, sastādīt mežu Strēlnieku laukumā un pie Nacionālās bibliotēkas, abi laukumi Daugavas malā. Viens atlikts dižkoncerts, sapērkam kokus un rīkojam talkas! Tas būtu kaut kas līdzīgs, kā mēs ziemas spelgoņā saslēdzāmies grāmatu pārvietošanas talkai pāri Daugavai no vecās bibliotēkas uz jauno.

Spilgtākās atmiņas:

• no Venēcijas biennāles — Pētera Cumtora maketu kolekcija;
• no Berlīnes — divi Džona Pausona pārveidotie Otrā Pasaules kara bunkuri, kas piesaka jaunu mākslas muzeja modeli;
• no Parīzes — Žana Nuvēla Cartier mākslas centrs, kas atkal ir par mežu pilsētā;
• no Helsinkiem — JKMM arhitektu jaunais muzejs zem tirgus laukuma, kas ir par asprātīgu publisko laukumu pilsētā.

2. Neatceros šogad nekādus notikumus Latvijas arhitektūrā, diemžēl. Simtgades gads nekļuva par dzinuli Latvijas arhitektūras virzībai. Dziesmusvētku estrādes un stadiona būvniecība nav formāts, kas virzīts uz mazas tautas indivīda kultūru, tas ir par masām. Mums nepietiek naudas Rīgas Akustiskās koncertzāles un Vāgnera nama būvēm, šie divi kultūras projekti iesprūduši un tiek viļāti kā karsti kartupeļi no vienas valdības mutes uz nākošo gadu desmitiem, un valsts jubilejas gads nav ticis orientēts uz ieguldījumiem indivīda izaugsmei. Pēdējā diskusijā par Akustiskās koncertzāles vietu nešaubīgi esmu par Kongresu nama ansambļa drosmīgu transformāciju! Vieta parkā ir lieliska, esošā būve un lielais laukums ar aizdomīgajām stikla piramīdām un strūklaku vienalga nav publiski lietojami.

3. Jaunā Rīgas teātra būvniecība un Zuzeum tehniskā projekta nobeiguma fāze vienlaicīgi, tas ir par cilvēku resursu izsīkumu, un lūdzu pieteikties darbā mūsu birojā!

A4D. Mums pietrūkst diskusiju vieta! Kopš Ausma Skujiņa ir mirusi, nekas auglīgs nenotiek ne Arhitektu namā, ne kādā citā telpā. Joprojām neprotam un arī netrenējamies kulturāli apmainīties domām. Nav arī cienījama izdevuma par arhitektūru.

Krists Kārkliņš

Arhitekts un pilsētplānotājs, Krists Kārkliņš Design, Bostona, ASV

1. Šogad pasaulē karsti diskutētas globāla mēroga tēmas, kas reizēm tikai attālināti ir saistītas ar arhitektūras un pilsētplānošanas profesijām: klimata izmaiņas un ar tām saistītās dabas stihiju izpausmes, planētas iedzīvotāju skaita pieaugums un migrācijas ceļi, ekonomika, bruņoti konflikti un pasaules gala scenāriji. Kamēr vieni arhitekti aizņemti ar robežsienu projektēšanu, citi plāno telšu pilsētiņas, peldošus urbanizācijas arhipelāgus, ka arī Marsa kolonizācijas infrastruktūru…

No šīs politizētās kņadas noguris, es vēlos patverties maza mēroga radoši-estētiskā vidē kaut uz mirkli atstājot ekoloģisko, politisko un sociālo atbildību “aiz durvīm”. Barselonā esot tāds jauns katalāņu virtuves restorāns, ko sauc “Enigma”. Aizlaižam?

2. Šogad martā man radās iespēja piedalīties Lielo kapu saglabāšanas un atjaunošanas tematikai veltītā konferencē Rīgā. Liela daļa kapu teritorijas šodien drīzāk izskatās pēc parka un nevis kapiem to tradicionālajā izpratnē un jaunākā paaudze nemaz nezin, ka zem biezās koku lapotnes mūža mierā dus teju vai viss Latvijas kultūras un vēstures nozīmīgo personību zieds.

Mūsu radošās grupas priekšlikums Lielo kapu teritorijas nākotnes attīstības vīzijai sevī ietvēra domu par šis teritorijas funkcionālā pielietojuma paplašināšanu (kultūrvēsturiskās izglītības vieta, tūrisma apskates objekts, floras un faunas aizsardzības zona, kā arī citas ar slēgtu kapu teritoriju apvienojamas funkcijas), mēģinot pārliecināt Rīgas pašvaldību izdalīt finansējumu teritorijas sakārtošanai un kultūrvēsturisko pieminekļu atjaunošanai, pamatojoties uz to šobrīd neizmantoto potenciālu, kas Lielo Kapu teritorijai piemīt attiecībā uz iedzīvotāju dzīvesveida un vides kvalitātes uzlabošanu pilsētā.

Priekšlikumu kā “agresīvu” un Latvijas kapu kultūrai nepieņemamu noraidīja pilsoniskās iniciatīvas grupa “Lielo kapu draugi”. Te gan uzreiz ir svarīgi piebilst, ka šīs grupas dalībnieku skaits tiek lēsts ap 1200 un demokrātisku principu ievērošanas dēļ būtu svarīgi lēmumu pieņemšanas procesā un ar to saistītajās diskusijās iesaistīt plašāku Lielo Kapu nākotnē ieinteresēto iedzīvotāju loku. Kamēr atbildīgo organizāciju pārstāvji, Rīgas pašvaldība, projektētāji un pilsoniskās iniciatīvas grupas cīnās par problēmas risinājuma koncepciju un ideoloģisko virzienu, laika zoba iespaidā bojā turpina iet tieši tās mūsu tautas kultūrvēsturiskās vērtības, kuru saglabāšanas vārdā šķēpus lauž visas augstākminētās, bet vienoties nespējošas puses…. Šīs situācijas kontekstā aicinu atbildīgo iestāžu darbiniekus, kā arī pašvaldības un nacionālā līmeņa valdības pārstāvjus uz sekojošu un nekavējošu rīcību:

• Izveidot e-pārvaldes forumu Lielo Kapu teritorijas nākotnes attīstības jautājuma apspriešanai un izlemšanai ar vispārēja balsojuma palīdzību, referendumā piedaloties visiem ieinteresētajiem Rīgas un valsts iedzīvotājiem.
• Pēc balsojuma rezultātu noskaidrošanas, organizēt atvērtu starptautisku risinājuma konkursu par Lielo Kapu teritorijas nākotnes attīstības vīziju, pamatojoties uz referendumā izvēlētajiem konceptuālajiem pamatprincipiem.
• Nekavējoties piešķirt finansējumu konkursā uzvarējušās idejas realizācijai no Rīgas pašvaldības, kā arī nacionālā budžeta.

3. Iespēja strādāt pie vairākiem nelieliem, taču tematiski aizraujošiem un estētiski augstvērtīgiem projektiem dažādās attīstības stadijās Rīgā un Bostonā.

Arnis Kleinbergs

Arhis Arhitekti

1. Aizvien biežāk redzot aicinājumu atzīties, ka “neesmu robots”, jūtos netieši vedināts uz pārdomām profesijas kontekstā. QUO VADIS jautājums arhitektūrā, šķiet, kļuvis aktuālāks, kā jebkad iepriekš.

Esot beiguši printēt un testēt metāla tiltu Amsterdamā, būvlaukumā Milānā šogad uzprintēta betona ēka, 100 dienās uzcelts 100% digitāli izražots konferenču centrs Šanhajā utt. Vai vēl būs un kāds būs arhitekts jau tuvākajā nākotnē? Optimistiskākais scenārijs, ko esmu uzgājis – pirmie izzudīs būvnieki, bet arhitekts kā izsenis kļūs par galveno celtnieku, jeb precīzāk – robotu kodētāju. Visticamāk viņa kabatā nebūs RPI diploma.

2. Arī šogad bija vērojamas Latvijas arhitektu ciešanas, ko izraisīja radošajam procesam nelabvēlīgās abreviatūras — LBN, VVD, VUGD, NKMP, RPBV, BVKB, BIS u.c. Svešie mūs moka ar savu BIM, farmācija arī nesnauž — LEED un BREEAM — efektīvie ārzemju izcelsmes līdzekļi kreativitātes simptomu novēršanai. Nav viegli, bet mūsējie nepadodas. Patiesi priecē jaunā maiņa, kas ar atzīstamu sniegumu caur konkursiem laužas apritē.

3. Mums šis bija pēc kārtas 30. gads, kas aizraujoši noslēdzās ar trīs pasākumu ciklu: “ARHIS atbrīvo Vecrīgu”, “ARHIS ieņem Daili” un “ARHIS kļūst apaļāks”. Romantiskajiem jaunības gadiem senatnīgajā namiņā esam pielikuši punktu, brieduma periodam izvēloties atbilstošākas telpas. Tagad atkal pie darba.

Reinis Liepiņš

Sudraba arhitektūra

1. Pasaulē:

• Velo infrastruktūras attīstība Rietumeiropas pilsētās;
• Pilsētvides attīstības meklējumi blīvi apdzīvotajos austrumos. Mad Architects projekti — Nanjing Zendai Himalayas Center un citi; bērnudārzs Pekinā kā gredzens ap vēsturiskām mājiņām.

2. Latvijā:

• Pateicoties Oto Ozola un citu pilsētvides arhitektu un aktīvistu darbībai, Rīgas iedzīvotājos arvien nostiprinās apziņa, ka Rīgas pilsēttelpa pieder cilvēkam nevis mašīnai vai investoram.
• Prieks par Liepājas 1. ģimnāzijas rekonstrukciju.
• Rīgā ir 1200 tukšu ēku. Tādēļ priekšroka arvien ir rekonstrukcijai nevis jaunbūvei.

3. Personīgi:

• Mūsu biroja jaunās telpas;
• Rīgas pils telpu digitāla izpēte kopā ar p Itālijas restaurācijas speciālistiem;
• Arheoloģijas atklājumi Horna bastionā un Rīgas pils projekta attīstība;
• Hanzas perons — atgūšanās pēc februāra bankas krīzes, spēku apvienošana, ēkas rekonstrukcijas turpināšana. Nodošana ekspluatācijā — nākamā gada maijā.
• Kimmel konkurss kopā ar Zaha Hadid Architects. Varam līdzvērtīgi strādāt;
• 2 Raiņu atklāšana pie Nacionālās bibliotēkas;
• Daudzo vēsturisko apdaru atklāšana Miesnieku ielā 6 — Dome Hotel viesnīcas paplašinājums blakus ēkā;
• Rīgas cirka konkurss;

4. A4D

• A4D Facebook lapa.
• Miķelis varētu parādīt kādu savu projektu.

Agrita Lūse

Žurnāla “Latvijas Būvniecība” galvenā redaktore

Latvija — Pasaule

Vēlētos atzīmēt kādu procesu, kas pašreiz vēl top bez liekas ažiotāžas tepat Latvijā, bet saturiski, arhitektoniski un konstruktīvi būs pirmā pieredze pasaules mērogā. Ar to domāju Mežaparka Dziesmu svētku estrādes II kārtas būvniecības uzsākšanu pēc Jura Pogas, Austra Mailīša un abu arhitektu komandas izstrādātā arhitektūras projekta un konstruktoru Alda Grasmaņa un Didža Žīgura izstrādātā risinājuma, kas paredz izbūvēt jaunu estrādi. Iecere ir unikāla, līdzvērtīgas pasaulē nav, padomu ņemt vai pieredzi gūt nav kur. Režģotais, liektas formas kupols, kas sniegsies pāri koristu tribīnēm, saskaņā ar arhitektu ieceri asociatīvi saistāms ar sudraba birzi kalna galā. Ļoti reti pasaulē objekta konstrukcija vienlaicīgi ir arī arhitektūras izteiksmes līdzeklis, Mežaparka estrādē simbolisko lapotnes režģi 36 m augstumā un 120 m platumā veidos aptuveni 7000 dažāda izmēra sudrabota metāla caurulītes, savienotas gandrīz nemanāmu mezglu risinājumā. Gribētos būvniekiem novēlēt veiksmi šīs liela mēroga ikebanas realizācijā, kurā katra elementa atrašanās un vērsums tiks noteikts trīs asu sistēmā. Konstrukcija būs pašnesoša, to balsta 1138 dzītie pāļi, bet simboliskie koku stumbri, kurus balstīs pāļi, tiks izgatavoti no metāla caurulēm, kuru diametrs ir lielāks par metru. Neskaitāmi romba formas akustiskie vairogi konstrukcijā tiks stiprināti labskanības nodrošināšanai, lielākie no tiem svērs vairāk kā 700 kg. Akustiskais risinājums tika izstrādāts akustiķa Andra Zabrauska vadībā, pirmo reizi Baltijā izmantojot ultraskaņas modelēšanu jeb akustisko maketēšanu, akustiskajā kamerā pētot estrādes modeļa maketu precīzā mērogā 1:30. Jāatzīmē arī pasūtītājs RDĪD, kas uzņēmies atbildību par šī projekta veiksmīgu realizāciju līdz 2020. gada vasarai.

Pasaule — Latvija

Eiropas nauda Latvijā. Kapu tramvaju apstādināja, lai gan projektā jau ir ieguldīti lieli resursi. Bet pamazām ir sācis kustēties Rail Baltica projekts, kuram jānovēl veiksme, lai vīzijas patiešām pārtop realitātē un to neapdraud latviski – cilvēciskas kolīzijas un tiktu izvēlēti inženiertehniski kompetenti speciālisti.

Dina Suhanova

RISEBA FAD, Mailītis Arhitekti

1. Par nozīmīgu notikumu uzskatu kārtējo arhitektūras biennāli Venēcijā, ko apmeklēju kopā ar biroja Mailītis Arhitekti kolēģiem un RISEBA studentiem. Aizraujoši šķiet vērot, kādu ietekmi uz pilsētu, arhitektūras un infrastruktūras attīstību, transportu atstās jaunas idejas mobilitātei, kontrolēts un huligānisks bezpilota lidaparātu dronu pielietojums.

2. Šogad notikuši daudzi gan dzīvojamo, gan publisko ēku konkursi (cirks, TabFab, skolas, Expo u.c.), kuru progresam būs interesanti sekot. Gada sākumā ABLV bankas sabrukums apturēja jaunās Rīgas apkaimes New Hanza būvniecības plānus, tai skaitā arī Laikmetīgās mākslas muzeja realizāciju. Tomēr kopumā Latvijā gada griezumā novērojams, ka arhitektūrā un būvniecībā šķiet atgriezusies pirmkrīzes aktivitāte. Tas priecē, bet reizē arī rada bažas par sasteigtiem lēmumiem, ātriem risinājumiem. Jaunbūvēto dzīvojamo ēku projektu piedāvājumā nav atrodami mūsdienīgām ģimenēm ar bērniem piemēroti mājokļi ne dzīves stila, ne plānojuma risinājumu ziņā, toties mārketings sola labklājību, nebijušu dzīves kvalitāti un cenas kāpj nesasniedzamos augstumos. Kāds tad ir šo potenciālo klientu portrets? Vai būvējam sev vai plānojam mājokļus izpārdot īpaši naudīgajiem, kas nemaz Latvijā nedzīvo?

3. Man personīgi profesionāli nozīmīgākais aizvadītā gada notikums bija starptautiskā augstskolas RISEBA arhitektūras vasaras skola “FestivaL’and” Valmierā, ko veidoju sadarbībā ar Valmieras vasaras teātra festivālu, piedaloties iedvesmojošiem mentoriem (Aigars Lauzis, Didzis Jaunzems, Rudolf Bekic), viespasniedzējiem (Ralf Looke, Malgorzata Olchowska, York Bing Oh, Andris Eglītis, Reinis Suhanovs), ārzemju un vietējiem studentiem. Valmieras centrā Hanzas laukumā 12 dienu laikā tika realizēta poētiski arhitektoniska struktūra — pilsēta pilsētā, kas “uzmirdzēja” vien uz trīs dienām kļūstot par lokālās pilsētvides saistošāko un aktīvāko novietni. Vasaras skola pierādīja, ka bez ilglaicīgām birokrātijas un iepirkumu shēmām iespējams īstenot pagaidu, taču pilsētai nozīmīgas idejas.

Jānis Šaltāns

SALTANS ARCHITECTS

1. Ieverojamākās pabeigtas ēkas

• Zaha Hadid Architects, 520 W 28th Street. Maza mēroga dzīvokļu ēku projekts, kas atspoguļo High Line un Ņujorkas ielu dinamiku.  Ar rokām darināta un smalki detalizēta fasāde turpina Ņujorkas vēsturiskas arhitektūras tradīcijas, kas uzlabo publisko vidi.
• OMA, Kataras Nacionālā bibliotēkā. Monumentālā publiskā ēka, kas interpretē bibliotēkas nozīmi digitālas revolūcijas laika, kad informācijai piekļūt iespējams momentāni. Skulpturāli izteiksmīgā ēka būtībā ir kā viena istaba, kas nav sadalītā atsevišķās dalās vai atsevišķos stāvos, turpina OMA bibliotēku tipoloģiskos pētījumus.

Ievērojamākās tendences

• “Net Zero” ēkas (īpašās energoefektīvas ēkas, kas saražo un piegādā tīklā tikpat daudz enerģijas cik izmanto). Tās tiek uzskatītas par nākotnes arhitektūras redzējumu, bet nu jau ši energoefektīvā dizaina pieeja ir kļuvusi pieejama un arī biežāk nepieciešama informētiem klientiem.
• “Mass Timber” būvniecība, kurā gandrīz visas ēkas konstrukcijas ir veidotas no koka, plaši izmantojot CLT tehnoloģijas — krusteniski laminētā koka paneļus. Šie materiāli arvien vairāk ienāk būvniecībā un sasaucas ar “carbon neutral” centieniem.

2. Diemžēl pagājušajā gadā neiznāca pārāk sekot jaunākajiem notikumiem un svarīgiem arhitektūras jautājumiem Latvija, līdz ar to nevaru piedāvāt vārā ņemamu viedokli.

Rudolfs Dainis Šmits

RDSA Studio

1. Venēcijas biennāles aktuāla tēma FREESPACE un tās nozīme kultūrā un sabiedrībā — “Mēs redzam arhitektūru kā plašākas nozīmes vajadzību tulkojumu jēgpilnā telpā”. Vai arhitektūra var īstenot savu lomu arī neradot un neiesaistot telpu?

2. NRJA piedāvātais Tabakas fabrikas konkursa projekts un rezultāts.

3. Ceļojums ar RISEBA FAD arhitekta studentiem uz Venēciju un biennāles apmeklējums. Savā “Venēcijas dienasgramatā” fiksēju krāsu skices par fasāžu ritmiem, materiāliem, krāsu, gaismu un kā to ietekmē kustība (laiks) caur telpai.

Sandra Treija

RTU profesore, Arhitektūras fakultātes dekāna vietniece

1. Par pasauli neņemos spriest — Āzijā, Dienvidamerikā vai Āfrikā noteikti ir savi ietekmes faktori un apsvērumi, taču Eiropā ir pilnīgi skaidrs, ka jau pasen nomainījusies pilsētu plānošanas paradigma – iedzīvotāju līdzdalība ir ne tikai teorētiska, bet tā pavisam reāli pārveido pilsētas. Katru reizi sastopoties ar reāliem projektiem – vai tie būtu kopienu dārzi Parīzē, ielu apstādījumi Berlīnē vai ostas teritorijā ierīkotā pludmale Gēteborgā, ir acīmredzama šo pilsētu iedzīvotāju dabiskā interese un vēlme pašiem veidot un arī aktīvi lietot pilsētu sev apkārt. To laikam rada pārliecība, ka citi sapratīs un novērtēs. Novēlu to arī visiem mums!

2. Venēcijas biennāles arhitektūras izstādē Latvija pārliecinoši prezentēja tēmu, kas vieno daudzas pilsētas plašā reģionā — pēckara dzīvojamās vides problemātika. Tas varētu būt labs katalizators diskusiju turpināšanai par šo daudzslāņaino tēmu arī Latvijā.

3. Ikdienas darbs ar studentiem Arhitektūras fakultātē ir gan ļoti interesants, gan arī man īpaši nozīmīgs. Pētniecībā ierosinoša bija dalība DOCOMOMO kongresā Ļubļanā, kur gan informatīvi, gan emocionāli guvu apstiprinājumus mūsu atziņām par lielmēroga dzīvojamo rajonu potenciālu.