«Ekspozīcija ir koncentrēta kinētiskā objektā, ko veido fotoattēli no dažādām Latvijas «mājām» ar atsauci uz pastu kā komunikācijas pamatu. Tablo kā kodu sistēma, kurā vērojamas attiecības starp cilvēku un viņa apkārtējo vidi. Tablo, kurā griežas cipari, kas nav saskaitāmi, — mājas, kas reizē ir un nav tikai cipars kartē vai datubāzē. Internacionāla valoda, kurā neaizmirst pieskārienu.» Autori: Santa Remere, Renāte Pablaka, Ilze Liepiņa, Kaspars Kalniņš, 2008.
Pietura ceļojumā starp idejām un matērijām
Ja uztveram
gadsimtu miju kā slieksni nākotnes priekšā, kā uzgaidāmo telpu pirms
iekāpšanas straujā lidaparātā, tad to visvairāk raksturo vērtību
pārvērtēšana un izvēles izdarīšanas mirkļi. Līdzīgi kā lidostas laipnā
norādē par atļauto 10 kilogramus smago rokas bagāžu, kad nepieciešams
nodalīt vissvarīgāko, bez kā neiztikt. Atvadīšanās brīdī cilvēks steidz
iemūžināt paliekošās vērtības bezsvara ciparu formātā kā pagātnes
mantojuma piemiņu un kā vērtību esenci, uz kā tiks celti jaunie pamati.
21.gadsimta pirmās dekādes beigas iezīmē citas krustceles —
kompromisa meklēšanu starp matēriju un iluzoro nākotnes vīziju, un
jautājumi, kas saistīti ar jauno mākslas un tehnoloģijas
starpdisciplināro domāšanu, jauno — uz procesu balstīto kreativitāti,
bieži vēršas pie arhitektūras kā nozares, kuras pamatuzdevums ir vairāk
saistīts ar reālu objektu radīšanu.
Mums ir milzīgas datu
bāzes, kur uzglabājam atmiņas par savulaik eksistējušām materiālām
vērtībām, tajā pašā laikā mēs zaudējam pašus objektus, izzūd dažādi
amati, prasmes, pat veselas mākslas nozares, ko viegli aizstāj jaunas,
racionālākas tehnoloģijas vai digitalizētas komunikācijas sistēmas. Bet
ir tādas atmiņas, kas nav domātas muzejiem — tās ir katra indivīda
personīgās iemaņas un prasmes, dažādās gaumes un raksturu iezīmes, kas
nepakļaujas modes tendencēm vai zinātniskām revolūcijām. Un, vēloties
saprast, kas būs svarīgi rītdien, kāda izskatīsies nākotnes pasaule,
cilvēkam ir pienācis brīdis paskatīties pašam uz sevi, lai atbildētu
jautājumu un atzītu, ka aiz jebkurām konstrukcijām stāv cilvēks pats.
Šis
ir trauksmains sevis apzināšanās brīdis, kurā beidzot jāatrod vienīgais
un universālais risinājums ieilgušajā konfliktā starp digitālo un
materiālo, starp masveida un individuālo, starp publisko un personisko.
Tāpēc būtiska ir pamat—arhetipu apzināšana gan laikā, gan telpā, gan
komunikācijā, darbs ar pirmavotu, vienkāršu un atjautīgu piemēru
meklēšana reālajā situācijā. Arhitektu ziņā ir atbildēt uz jautājumu
par mājām — vietu, kur aizsākas mūsu dzīve, vietu, kur sākas mūsu
personība.
Pastkartes no mājām
«Es telpu neredzu kā
ārēju apvalku, es to pārdzīvoju no iekšpuses, es esmu tās apņemts. Galu
galā, pasaule ir ap mani, nevis manā priekšā,» teicis filozofs Moriss
Merlo—Pontī.
Šodien no cilvēka tiek prasīts daudz, iespēja brīvi
pārvietoties pasaules kartē ir tikai viens kustības veids, svarīgāka ir
uztveres mobilitāte — ne tikai mūsdienu mediju dotā iespēja skatīt
tuvumā tālu esošas lietas, bet arī prast paskatīties no attāluma uz to,
kas atrodas tepat, rokas stiepiena attālumā. Apzināties sevi globāli,
apzināties sevi pasaulē, bet nezaudēt savu lokālo piederību dodoties
nezināmajā.
Vārdam «mājas» vienmēr būs divas nozīmes — konkrētā
celtne un ideja par mājām —, un ir neiespējami šīs nozīmes pretstatīt
vai atdalīt. Šāds duālisms vienmēr pastāvēs arhitektūrā, kuras uzdevums
paliks kopsaucēja atrašana starp abiem māju jēdzieniem, kas arī būs
pamatā meklējumiem un attīstībai.
Arhitektūra uz papīra un
arhitektūra reālā vidē — ideja un matērija, kuru izejas punkts ir
cilvēks. Arhitektūras fotogrāfija ir viens no veidiem, kā runāt par to,
iespēja vēlreiz aplūkot arhitektūru tās idejiskajā aspektā. Mūsu
projekta ideja ir izaicinājums šādai sarunai.
Būdams amatieris,
cilvēks nepakļaujas ierastajiem profesionāļu likumiem, tieši otrādi,
tiek pārkāpti visi likumi un kanoni — tie vienkārši neeksistē, jo nav
zināmi. Radīšanas process ad hoc jeb no tā «kas pa rokai» ir intuitīvs,
brīvs, bez tiešas ietekmēšanās, taču tā svarīgs aspekts ir lietu
nepieciešamība un funkcionalitāte, bet reizē tas ir personiskās
estētiskās izjūtas atspoguļojums. Mūsu projekta mērķis ir atrast šiem
amatieriskā dizaina izstrādājumiem jaunu skatu rakursu — nevis kā modes
un kultūrvēsturisku notikumu nomaiņas blakusproduktu, bet kā uz lietām
pašām par sevi, kā pazīstamām zīmēm, kuras iespējams lasīt arī citādā
tekstā.
Ekspozīcija ir koncentrēta kinētiskā objektā, ko veido
fotoattēli no dažādām Latvijas «mājām», mehāniskā ekrānā ar atsauci uz
pastu kā komunikāciju iespējas pamatu. Tablo kā apslēpta kodu sistēma,
kas kopā veido kustīgu struktūru, informatīvs stends, kurā vērojamas
attiecības starp cilvēku un viņa tuvāko un tālāko apkārtējo vidi.
Tablo, kurā griežas cipari, taču tie nav saskaitāmi — mājas, kas reizē
ir un nav tikai cipars kartē vai informācijas datubāzē. Tā ir mūsu
šībrīža atbilde uz jautājumu — «kā justies kā mājās modernajā pasaulē?»
Internacionāla valoda, kurā neaizmirst žestu un neaizmirst pieskārienu.
Divriteni nav iespējams izgudrot otrreiz, taču pirms simts
gadiem Marsels Dišāns (Marcel Duchamp) to novietoja uz taburetes, lai
aplūkotu kā dizaina priekšmetu. Ko iespējams izdarīt ar divriteni trešo
reizi? Tas ir jautājums par paskatīšanos — par jaunā pamanīšanu jau
esošajā.
Elektroniskā saite attēlu apskatei.
