“Arhitektūra viennozīmīgi ir vairāk reaģējoša – pati par sevi tā pieprasījumu nerada. Ja atminamies 1990. gadu beigas–2000. gadu sākumu, bija sajūta, ka pasaule sāk zaudēt saprātu. Motivācija bija – labāk, skaistāk, tālāk, ātrāk. 21. gadsimta Lielā depresija jeb ekonomiskā krīze ir izdarījusi arhitektūrai milzīgu pakalpojumu, jo pēc tās sākās pieprasījums pēc saprāta. Turklāt tas ir ieguvums gan pasaulē kopumā, gan mūsu reģionā – jo pēc krīzes ar arhitektūras produktu, ko gatavojam šeit, esam kļuvuši ārkārtīgi līdzīgi tam, kas tiek projektēts pasaulē. Esam pielīdzinājušies. Milzīgā naudas nozīme sāk mainīties – mēs sākam runāt par tādām lietām, kuras pirms tam bija tikai un vienīgi deklaratīvas un skaistas – tādas kā ilgtspējība, zaļums vai taupīšana. Šodien tas ir pašsaprotami un dabiski.
Kad 2005. gadā taisījām NORDEA bankas ēku un runājām par ilgtspējību, par pasīvu un energoefektīvu ēku – tas vēl bija kaut kas ļoti brīnumains. Tā vairāk bija mūsu vēlme nevis pasūtītāja – viņš tikai tad pirmo reizi uzzināja, kas tas viss tāds ir. Ja vēl 15 gadus atpakaļ tas viss vēl bija jāiestāsta, šobrīd pasūtītājs nāk ar uzdevumu, kurā jau noteikts, ka šīm saprāta lietām projektā ir jābūt.”
Visvaldis Sarma par arhitektūru, balvām, Rīgas centru un salām, paaudžu maiņu un baznīcu…
http://www.arterritory.com/lv/dzivesstils/arhitektura/7814-saprata_laiks/
-Jūs runājat par Rīgas centra intensifikāciju, tomēr tajā pašā laikā jūsu birojs ir autors gan jaunā iepirkšanās centra “Akropole” projektam, gan tirdzniecības centra “Alfa” vērienīgajai pārbūvei. Šie lielveikali atrodas ārpus Rīgas centra teritorijas un būtiski ietekmē centra ēkās esošo veikalu veiksmīgu darbību un līdz ar to arī pašu ēku veiksmīgu apsaimniekošanu. Kā jūs komentētu šo situāciju?-
-Mēs nevaram gaidīt, ka arhitekts neprojektēs lielveikalus tikai tāpēc vien, ka pilsētas centrā iet bojā mazie veikaliņi (kas neapšaubāmi iet bojā, jo veidojas lielveikali).
Sagaidāms, ka gan Alfas , gan Akropoles atvēršana vēl vairāk iztukšos Rīgas centru… “Saprāta laiks”
Jāsaka ka sers Sairuss savā darbībā Londonā bija bijis konsekvents un realizēja savu programmu pilnībā. Londonā nebija bijusi diskusija par Viktorijas laika ( modernisma ) mantojuma saglabāšanu pilsētas audumā un konsekvences nelika manīt – viesnīca Londona no skaidras, konceptuāli atvērtas telpas pārvērtās Kazino, Londonas centrālā stacija ar skaidru funkcionālo shēmu un ērtu kustību pasažieriem, pārvērtās tirdziņā, vesela Rīgas bulvāru loka kvartāla apbūve tika sagrauta, ierīkojot veikalu ar ķīniešu apdares materiāliem, vecajā Londonā aizbūvēta vesela iela universālveikala vajadzībām, viss tas notika ar klusējošu Londonas pieminekļu sargu atļauju, kas pierāda gan Kambarsulaiņa sera Lemjē, gan metra sera Šlē ietekmi uz plānošanas procesiem.… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss gludi noskuvās ar bārdasnazi, un saskrullēja ūsas. Šodien bija brīdiena. Sera Sairusa brīvdiena. Kaut kur Londonas centrā pie 180 rasējamiem dēļiem ar velcēm darbojās vesela arhitektu armija. Kaut arī sers Sairuss bija darbaholiķis un par darbu domāja par brīvdienās, šodien viņš bija nolēmis paslēpot. Sakravājis savu slēpju somu ar koka platajām slēpēm, uzvilcis džemperi ar zilajiem ziemeļbriežiem un cepuri ar uzrakstu Ilovelondon, viņš devās uz tuvējo dzelzceļa staciju. Ceļš veda garām viņa projektētām ēkām, kurās viņš gribēja iegriezties un aplūkot, kas tad tur notiek. Pirmā pietura bija viesnīca Londona. Londonas pārbūve bija grūta, ilgi bija pretojušies, kā viņus… Lasīt vairāk »
Kaut Oksimorons bija jauns stils un pavisam nesen varēja svinēt tikai savu 18.dzimšanas dienu, Londonā bija izvērsts vesels Oksimorona džihāds. Pārsvarā Oksimoronisti iznīcināja modernisma celtnes, to vietā iedēstot savas, tomēr dažreiz krita arī veseli pilsētbūvniecības ansambļi. Jāpiebilst ar klusējošu Pārvaldnieku atbalstu. Sers Sairuss virzījās uz savu projektēto lielveikalu pēc speķa pīrādziņiem, jo kāda gan slēpošana bez speķa pīrādziņiem. Lielveikals aizņēma gandrīz veselu Londonas kvartālu, iepriekš te bija bijuši pagalmi iedzīvotāju labsajūtai, insolācijai. Lielveikals atņēma tiem visu, pat gaismas starus, ieslodzīdams tos augstās tumšās gaismas šahtās. Kam gan rūpēja londoniešu labsajūta un veselīga sejas krāsa? Tas bija pret Oksimorona principiem. Vienā… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss devās uz Dzelzceļa staciju. Pareizāk sakot to, kas bija no tās palicis pāri pēc tam, kad tai rokas pielika Oksimorons. Londonas stacija bija plānota Viktorijas laikos, ar plašumu, ar vērienu ar lielu priekšlaukumu un ērtām pasažieru plūsmām. Pēkšņi vienā brīdī staciju sagrāba Oksimoronieši. Tā kā Oksimoroniešiem uz parasto iedzīvotāju ērtībām dzelzceļa satiksmē bija nospļauties, viņi tur ātri ierīkoja veikalus, bijušās plašās zāles pārvērta ķīniešu koloniālo preču tirgotavās, iestūma dažādus ūķus un ēdinātavas. Tā kā Oksimoronieši pārsvarā nekur nebrauc un kur nu vēl ar dzelzceļu, šajā Londonas Viktorijas laika arhitektūras pērlē viņi īstenoja savu iemīļoto principu – mazāk ir… Lasīt vairāk »
Universālveikals bija pirmais precedents, kad Londonā Oksimoronieši aizbūvēja veselu ielu. Klusējot Pārvaldniekiem, tas notika laikā, kad Londonas būvvaldē saimniekoja sers Pujo. Sera Pujo darbības laikā vēl nebija izbūvētas mazās durtiņas Londonas būvvaldes durvīs un kurpju kastu vietā seri ienesa sakvojažus ar Viņas Majestātes portretu galerijām tieši būvvaldes darba laikā. Sers Pujo gan ieņēma visādus amatus Ētikas komisijās, bet izpratne par ētiku bija tik dīvaina, ka zināmā mērā atbilda Oksimoroniešu vienam no mīļākajiem saukļiem: Jo lielāks un ietilpīgāks džentlmeņa sakvojažs, jo lielāka kvadratūra, kas džentlmenim pienākas. Kustība būvvaldē bija tik liela, ka durvis turēja speciāli noalgots Konsjeržs sarkanā livrejā. Rezultātā Armijas… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss neskrēja, bet lidoja, – kājas visu laiku atradās gaisā – un tad tas notika. Sers Sairuss skrienot atskatījās uz efektīvu blondīni sarkanā mētelī un sarkanu cepuri galvā ar uzrakstu Iloveakropolis un neveikli krita, izstiepdams kaklu, kāju un roku. Ormanis trenca zirgus cik spēja, jo Pārlondonā atradās sera Sairusa priekšpēdējais veikums – Sarkanā žēlsirdīgo māsu slimnīca. No sera Sairusa ievainojumiem tecēja sarkanas asinis, ormaņa seja kvēloja sarkana no saspringuma un piebraucot pie Sarkanās slimnīcas, arī sers Sairuss bija kļuvis sarkans no sāpēm. Un tad seram Sairusam pavērās skaistais pārliecinošais Asakas motīvs ēkā, kas uzlija brūcēm kā dziedinošais balzāms. Īsts… Lasīt vairāk »
Sers Sairuss iegrima dziļā miegā un reto reizi savā dzīvē sapņoja. Viņš lidoja ar rūtainu gaisa balonu pāri Getvikas plašumiem. Zem kājām pavērās brīnišķīgs skats. Gaisa balons lidoja pāri Viņas Majestātes nodokļu pārvaldei, kura līdzinājās neieņemamam cietoksnim un kura bija padarīta maksimāli neērta Viņas Majestātes pavalstniekiem. Lai saņemtu konsultāciju bija pa stāvām kāpnēm jārāpjās otrajā stāvā un tad šaurā gaitenī jāstāv rindās. Te nebija vēsts no Viktorijas laika arhitektu rūpēm par iedzīvotāju labklājību, sers bija parūpējies tikai par ierēdņu ērtībām, jo Oksimorona manifestā bija ierakstīts: Ierēdņi – tā ir tautas labākā daļa un vēl tajā bija minēts – Vergu kora… Lasīt vairāk »
P.S. Pie sera Sairusa gultiņas klusi pielavījās Santa un nolika mazu sainīti, kurā atradās Keneta Fremtona grāmatas : “Towards a Critical Regionalism: Six Points for an Architecture of Resistance”, in The Anti-Aesthetic: Essays on Postmodern Culture. edited by Hal Foster, Bay Press, Port Townsen (1983). Studies in Tectonic Culture: The Poetics of Construction in Nineteenth and Twentieth Century Architecture. MIT Press, Cambridge, Mass., 1995. Álvaro Siza. Complete Works, Phaidon, London, 2000, ISBN 978-0714840048 Le Corbusier (World of Art). Thames & Hudson, London, 2001. The Evolution of 20th-Century Architecture: A Synoptic Account. Springer, New York, 2006. Modern Architecture: A Critical History… Lasīt vairāk »