Zaļo pirkstiņu pilsēta Singapūra

Par Singapūru pirms došanās ceļā neko daudz nezināju. Atcerējos Venēcijas biennālē redzēto filmu ar blīvo augstceltņu apbūvi, biju lasījusi arī to, ka Singapūra uzskatāma par vienu no pasaules zaļākajām pilsētām pilsētu ekoloģijas kontekstā.

Nav nemaz tik viegli nosaukt konkrētus apskates vērtus objektus arhitektiem. Vēsturiskos tempļus un koloniālos pieminekļus katrs atradīs pats, jo tie ir labi aprakstīti ceļvežos, bet jaunā arhitektūra ar dažiem izņēmumiem pārdzīvojumus neizraisa. Taču, ja ir kāda vieta, kur studiju nolūkā jābrauc pilsētu plānotājiem, tad tā ir Singapūra.

Singapūras lidosta ir pirmais pārdomātas plānošanas piemērs. Ja veidojas rinda, tā ir īsa un raita. Koridori — plaši, pārskatāmi un ar ievērojamu dabiskā apgaismojuma daudzumu. Ērtības, kādas Eiropas lidostās piedāvā biznesa un pirmās klases pasažieriem, šeit pieejamas visiem. Pēc nehigiēniskās drūzmēšanās Londonas Hītrovā, nevar neievērot plašās un spodrās labierīcības, ūdensdzeršanas vietas, atpūtas zonas, ziedu un augu stādījumus. Kā īpaša vērtība minams peldbaseins un jumta dārzs — oāze tranzīta pasažieriem, lai arī tropiski mitra, tomēr svaiga gaisa baudīšanai pirms došanās un nākamo lidmašīnu. Lidostā vēl nekas neliecina, ka esi nokļuvis otrajā lielākajā pēc iedzīvotāju blīvuma rādītāja pilsētā pasaulē.

Ātrākais un lētākais ceļš uz pilsētas centru ir vērienīgajā publiskā transporta sistēmā integrētais vilciens. Otrs variants ir taksometrs — efektīvs, lēts (ap 6 latiem par 30 minūšu braucienu), ar skaitītājiem aprīkots automobilis. Iekārtojoties taksometrā paspēju ievērot no lidostas ēkas jumtiem krītošas ziedu kaskādes, arī pa ceļam uz viesnīcu skatam paveras nebeidzamas koku alejas, krāšņi ziedoši krūmi un puķu dobes, aiz kurām slejas blokmāju torņi. 85% singapūriešu dzīvo valsts piešķirtajos daudzstāvu māju dzīvokļos, uz kuriem no darba viņus aizved perfekti organizēts publiskais transports — autobuss vai pazemes dzelzceļš.

Mana apmešanās vieta ir viens no daudzajiem torņiem — viesnīca Raffles The Plaza, kas uzcelta līdzās slavenajam Raffles Hotel. Vecās viesnīcas arhitektūru vēroju no putna lidojuma — sava balkona 21.stāvā. Skats pa logu ir drūms un reizē satriecošs, jo līdz pat rozīgi pelēkā dūmakā tītajam horizontam redzu tikai augstceltņu torņus. Pāri Raffles Hotel dakstiņu jumtiem ievēroju kādu ēku, no kuras terasēm spraucas ārā zaļu augu kumšķi. Nospriežu, ka baltā, pa kvartāla perimetru izvietojusies ēka, ir kāda moderna zaļā biroju māja. Tikai vēlāk noskaidroju, ka objekts, ko katru rītu un vakaru aplūkoju no sava balkona, ir Singapūras Nacionālā bibliotēka (SNB).

Jaunā SNB ēka, ko atklāja 2005.gadā, ir pazīstamo Malaizijas arhitektu Hamzah & Yeang darbs. Lai arī tā nepretendē uz ikonas statusu, SNB atstāj vislabāko iespaidu klātienē. Ar iekšējo ielu sadalītā ēka ir gaismaspils vārda tiešākajā nozīmē, jo līdzīgi kā lidostā, maksimāli izmanto dienas gaismu un publisko telpu, lai pašā blīvās pilsētas centrā piedāvātu klusu studiju vietu. SNB apskatu sestdienas rītā īsi pēc atvēršanas. Jau tik agrā stundā bibliotēkā sastopu dažādu paaudžu apmeklētājus. Bibliotēkā vienlaikus apskatāmas četras izstādes, katrā piektajā stāvā izvietojusies apzaļumota āra terase. Par to, ka augi uz terasēm nevis formāli nīkuļo, bet tiek kopti un loloti, liecina vairāki sastaptie dārznieki. Investīcijas nācijas intelektā tiek veiktas ne tikai, realizējot tādus ekoloģiskās un izglītības arhitektūras pieminekļus kā SNB. Turpat netālu centrā tiek būvēta jauna universitātes ēka.

Jaunākie Singapūras objekti liecina, ka arhitektūras vaigs nesen ticis pagriezt starptautiskās arhitektūras valodas virzienā, tādējādi neskaitāmo reģionālā postmodernisma piemēru vidū, ieraugāmi arī rietumu arhitektūras skolai raksturīgie formu un mēroga risinājumi. Starptautiskie konkursi salīdzinoši nesen atvēruši durvis pazīstamiem ārzemju arhitektiem, piemēram, britu Maiklam Vilfordam (Michael Wilford), kurš ir autors skatuves mākslas kompleksam Esplanade, kas savulaik veicināja novārtā atstātas ūdensmalas reģenerāciju.

Singapūra sevi ir pasludinājusi par tropisko dārzu galvaspilsētu, un visi jaunie attīstības projekti ir saistīti ar šo plānu. Turpat līdzas Esplanādei tiek īstenots vērienīgs Gardens by the Bay projekts — 94 hektāru dārzu komplekss pie ūdens ar sporta un kultūras būvēm. Zaļā dārzu pilsēta ir iniciatīva ar stingru tradīciju, kas tika aizsākta tūlīt pēc neatkarības iegūšanas 60.gados ar tā laika ministru prezidenta uzsākto koku stādīšanas kampaņu. Praktiskā līmenī politiskais princips redzams ik uz soļa, jo vienlaikus ar zemes darbiem būvlaukumā notiek ainavu iekārtošanas darbi, un būvniecības tehnikai jāmanevrē starp koku stādījumiem. Nacionālo parku padome ir izdevusi speciālu ceļvedi, kas singapūriešiem māca, ka apzaļumojams ir pilnīgi viss — dārzs, balkons, jumts un arī fasāde. Singapūrā apzaļumo pat tiltus.

Izdevās redzēt arī būvniecības stadijā esošo Vivo centru, kura projekts tapis Tojo Ito birojā. Šis ir kārtējais iepirkšanās centrs jau tā neprātīgajā skaitā veikalu, taču jāatceras, ka blīvi apdzīvotās Singapūras iedzīvotāju miljoniem ir vajadzīgas atpūtas un izklaides iespējas. Šadi organizēti centri, īpaši dabas tuvumā, ļauj resursus izmantot racionāli ar pēc iespējas mazāku ietekmi uz dabu. Netālu no Vivo centra atrodas Sentosa — Singapūras iecienītākā pludmaļu sala. Lai arī pie Latvijas liedaga vientulības radušajam, tā škiet komerciāla, nevar noliegt sakārtotās vides pievilcību, turklāt no agra rīta, sala ir kā izslaucīta.

Izslavētās Singapūras tīrības noslēpums ir bargie sodi par spļaušanu, ēšanu, atkritumu nomešanu, smēķēšanu vai košļenes košļāšanu uz ielas. Taču ne jau izmesta salvete uztrauc vides speciālistus, bet nepieciešamība pārvietot iedzīvotāju miljonus no mājām uz darbu un skolu. Publiskā transporta sistēma ar autobusiem un moderno pazemes vilcienu ir viena no efektīvākajām visā pasaulē, atliek vien iegādāties universālo plastikāta karti un sekot transporta shēmai. Centrā redzamie automobiļi pārsvarā ir taksometri, statistika liecina, ka publisko transportu lieto 50% singapūriešu.

Ekstensīvās apbūves rezultātā cietusi ir vēsturiskā apbūve, kurai tagad jādala niecīga vieta ar augstbūvēm, taču pēdējo laiku zaļās idejas ir pavērušas ceļu interesantiem mantojuma saglabāšanas piemēriem. Lielisks piemērs ir ēka, ko sākotnēji tāpat kā SNB ievēroju pa gabalu, nospriežot ka tā varētu būt kāda dizaina viesnīca. Kā noskaidroju vēlāk, ēka ar krāsainajiem slēģiem, ir bijušās policijas telpās iekārtota kultūras un mediju ministrija, kurā valdības iestādes biroju telpas tiek dalītas arī ar mākslinieku darbnīcām un rezidencēm.

Ceļojumu uz Singapūru par neaizmirstamu pieredzi padara ne tikai arhitektūra un zaļumi, bet arī virtuve, liekot gardēdim justies daudz apmierinātākam par arhitektu. Apmeklējuma vērta ir arī japāņu grāmatnīca Kinokuniya Ngee Ann City iepirkšanās centrā — nepārspējama izmēra grāmatu veikals ar visplašāko arhitektūras, dizaina un mākslas grāmatu stūri. Singapūra ir arī iepirkšanās citadele.

Izdevīgā atrašanās vieta Dienvidaustrumāzijā Singapūrai ir nozīmējusi gan neskaitāmas okupācijas, gan padarījusi to par īstu pērli ceļotājam, kurš vienuviet var apskatīt bagātīgu kultūru līdzāspastāvēšanu, savienojumā ar rietumu civilizācijas pozitīvajiem aspektiem. Kad kolonizācijas rezultātā XIX gadsimtā Singapūra kļuva par Britu impērijas sastāvdaļu, šajā vietā atradās malajiešu zvejnieku ciemats. No impērijas laikiem saglabājusies ir gan interesanta arhitektūra, gan izglītības tradīcijas un daudzvalodība. Singapūrā ir četras oficiālās valodas — malajiešu, ķīniešu, tamilu un angļu. Kopš neatkarības atgūšanas 1963.gadā, Singapūra ir spējusi kļūt par vienu no attīstītākajām Āzijas valstīm ar demokrātisku valsts iekārtu. Valsts ekonomika šeit balstās uz izdevīgo atrašanos vietu un tranzīta pakalpojumiem.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
0 Komentāri
Inline Feedbacks
View all comments
0
Would love your thoughts, please comment.x