Ņujorka šobrīd ir pārāk komercializēta, tāpēc viss, kas saistīts ar jauno Pasaules tirdzniecības centru, pārstāv politiķu savstarpējās, netīrās cīņas. Vēsturē ir zināmi konkursi, kuriem ir bijusi patiesi nozīmīga loma pilsētu attīstībā. Piemēram, Pompidū centra izveidošana. Žūrija bija cienījama, un uzvarējušo projektu izdevās realizēt bez ievērojamām izmaiņām.
Katru reizi sāk no nulles. Strādā jomās, kurās arhitekti nav spēruši kāju. Savos darbos apvieno poēziju, mītu, mūsdienīga mākslinieka skatījumu, saules (dienas) gaismu, vienkāršus dēļus, čaulīšu varu un tukšumu (telpu). Eksperimentē, vienmēr pamatojoties uz detalizēti izstrādātu koncepciju, filozofijas dziļums pretendē uz doktora disertāciju. Tas viss par Stīvenu Hollu, bez kura grūti iedomāties mūsdienu arhitektūru. Mūsdienu meistaru zvaigžņu parādē viņš turas savrup un bieži novirzās no maršruta, lai meklētu citus virzienus. Tieši par to stāstīja Holls savās lekcijās, kuras notika Centrālajā arhitektu namā, ko organizēja Vladislava Kirpičeva skola — studija ЭДАС.
Stīvens Holls — īsts stalkers, kurš savos radošajos meklējumos dodas tādos džungļos, no kuriem grūti rast ceļu atpakaļ. Projektējot viņš var pajokot par ēkas tēlu, un jums liksies, ka nelielas studentu kopmītnes ir tapušas par iespaidīgu megastruktūru. Strādājot pie liela dzīvojamā kompleksa, Holls ir gatavs pamatīgi izpētīt japāņu tradicionālās mājas plānošanas principus un fusumas starpsienas nomainīt paša interpretācijā. Savu nopietnāko projektu viņš ir nodēvējis par Pilsētas Zaļo laboratoriju.
Hollam — arhitektam — kinoteātris dreifē dekoratīvā ūdenskrātuvē, uz jumta izbūves viļņojas rudzi, savukārt krastā guļošais vaļa skelets negaidīti izrādās pludmales mājiņa. Kāpēc šim 57 gadus vecajam amerikānim ir tik daudz ideju? Jo tās ir galvenās viņa darbā. Ne ēku forma vai funkcija, bet apzināti izvēlētas koncepcijas, kuras vēlāk Holls aprakstīs vienā no savām neskatāmajām grāmatām. Ļoti bieži no slaveniem arhitektiem ir dzirdēts, ka katrs viņu projekts ir unikāls un ka tā ir tikai atbilde uzstādītajam uzdevumam. Bet vai tiešām tā ir? Izsekot lielākajai daļai šo autoru rokrakstu evolūcijai spēs ikviens skrupulozs kritiķis. Bet vai kāds spēs noteikt, ka nezināmas ēkas autors ir tieši Holls? Šis novatorisms dod viņam simtiem dzīvju, kur katra ilgst no idejas rašanās līdz tās iemiesošanas brīdim.
Viņš neuztrin savu arodu, viņš pilnveidojas pats, pārbaudot savu izturību, uzstādot aizvien radikālākus un negaidītākus uzdevumus. Katru jaunu, izaicinošu uzdevumu Holls sagaida neapbruņots un atrod jaunus instrumentus, lai noformulētu atbildi. Tādēļ jebkura šī arhitekta ēka ir neticama laika un spēka koncentrācija.
Savā lekcijā Jūs daudz laika veltījāt kopmpresijas izpratnei. Vai Jūs varētu to raksturot?
Šī izpratne ir visu manu projektu pamatā. Es uzskatu, ka jebkuras ēkas koncepcija tiek radīta uz pašas celtnes fenomena analizēšanas. Ideja un fenomens nepārtraukti mijiedarbojas viens ar otru, un kompresija — divu elementu saspiešanās – rada kādu trešo dimensiju (mērījumu). Tas ir līdzīgi dzejai. Rakstīt dzejoļus, — tā arī ir sava veida kompresija.
Jūs esat sarakstījis vairākus savdabīgus savas darbības manifestus, starp kuriem ir daudziem zināmie Anchoring un Idea and Phenomena. Cik svarīgi ir izskaidrot savu arhitektūru?
Man tas ir nepieciešams. Mērķa izpratnei projektēšanā ir jābūt labi noformulētai. Neskatoties uz pastāvošo komerciju arhitektūrai ir daudz dimensiju. 90% no būvēm, kuras šobrīd tiek celtas mani neinteresē, jo to projektētāji primāri cenšas labi nopelnīt. Bet galvenais man ir jēgas meklējumi.
Ričards Maierss, Jūsu sens draugs, uzskata, ka pasaule- tas ir haoss, un arhitektūrai tas jāsakārto. Vai piekrītat šim apgalvojumam?
Es ļoti labi zinu Ričardu un viņa darbus. Viņš strādā ar stilu un turas pie citiem principiem. Viņam ir zināms paņēmienu komplekts vai terminu vārdnīca, kuras sastādīšanu sāka 20.gadu meistari kā, piemēram, Lekorbizjē. Maierss to izvērš un šī iemesla dēļ Maskavā viņš uzcels tādu pašu ēku kā Kalifornijā. Īpašā formu veidošana, baltās krāsas izmantošana un atšķirīgā pieeja tiek pārnesti no viena būvlaukuma uz citu. Mana filozofija ir pilnīgi citāda — katrai jaunai vietai ir savs attīstības potenciāls. Piemēram, mani interesē koka pludmales namiņa būvēšana Longailendā un Nelsona Atkinsa muzejs Kanzassitijā ar lielām stiklojuma zonām, daļēji iegremdētām zemē.
Citiem vārdiem sakot, Jūs katram projektam radiet jaunu vārdnīcu?
Vienmēr ir nepieciešams svaigs skatījums uz apbūves vietu, klimatu, vietējiem materiāliem un tehnoloģijām. Piemēram, es uztaisīju projektu Japānai , kurš pat izmainīts nezin vai derētu ASV. Dzīvojamais komplekss Fukuokā uzbūvēts, pamatojoties uz diviem tradicionālās japāņu ēkas principiem. Tukšuma telpa — tā ir daļa no nacionālā dārza dzen, vieta mieram un klusumam. Manā projektā to personificē kompleksa pagalmi, kurus daļēji aizņem ūdenskrātuves. Savienojošā telpa — tā ir mana brīvā plānojuma interpretācija. Japāņi parasti izmanto tradicionālās fusuma starpsienas, es interjeros izmantoju īpašas mobilās sienas. Šīm divām idejām ir nozīme tikai kontekstā ar doto valsti.
Vai arī savā dzimtenē Jūs katrā ēkā ieguldiet kādu īpašu ideju?
Jā, teiksim studentu kopmītnēs MIT (Masačūsetsas Tehnoloģiskajā institūtā) pamatojas uz porainības koncepciju, ir iespējams redzēt ēkai cauri. Katras istabas interjers neparasts ar to, ka uz vienas no sienām ir deviņi logi, izkārtoti trīs rindās. Bet, kad skatās uz ēku no ārienes, nav izprotams tās mērogs. Rodas mistiska sajūta, nav saprotams, kā ēka dalās stāvos. It kā no pilsētas būtu nogriezts gabals. Projekts kardināli maina stereotipu par ēku — kārbu, kurā horizontālā logu rinda nozīmē vienu līmeni. Porainības princips radās no detalizētas konteksta izzināšanas.
Vai patiesi Jūs arī savus mazos objektus sākat no nulles?
Kāds rakstnieks man pasūtīja mājokli Eseksā, Šempleina ezera krastā, kur agrāk bija atradusies naglu rūpnīca. Šo nelielo būvi es nosaucu par Naglu kolekcionāra māju. Tās pamatā ir koka karkass, apšūts ar misiņu, kuru izmanto čaulīšu ražošanā. Vietējā ieroču rūpnīcā pakāpeniski samazināja darba apjomus un šī iemesla dēļ misiņa ruļļus iegādājāmies par ļoti zemu cenu. Mēs misiņu griezām gabalos un stiprinājām ar naglu (pneimatisko) pistoli. Tādējādi ēka ir savdabīga nodeva šīs vietas vēsturei.
Jūs nodarbojaties arī ar lieliem pilsētbūvnieciskiem projektiem, kuros eksperimentējat ne mazāk kā atsevišķu ēku arhitektūrā. Laikam tāpēc ēka Ķīnā, kas domāta divdesmit septiņiem tūkstošiem cilvēku, ir ieguvusi nosaukumu Pilsētas zaļā laboratorija. Kāda ir tās koncepcija?
Plānā pilsēta atgādina astotnieku, divas aploces, kuras ieskauj ličes koku meži. Mēs cenšamies maksimāli saglabāt esošo augu valsti, izmantojot jaunākās ekotehnoloģijas, piemēram, notekūdeņu attīrīšanas sistēmās, irigācijas sistēmās. Projekta pamatā — gājēju iela ar veikaliem un citiem infrastruktūras objektiem. Ķīnai tas ir pilnīgi jauns teritoriālā risinājuma veids. Tagad tās vietējie uzņēmēji apbūvē pilsētas nomales, orientējoties uz automašīnu transportu, tādējādi radot problēmas, ar kurām mēs cīnāmie ASV. Amerikāņu dzīves modelis, ka pēc iepirkumiem jābrauc ar automašīnu daudzi kilometri no mājām, ir iznīcinošs gan pilsētām, gan priekšpilsētām. Pilsētas zaļās laboratorijas iedzīvotājiem visērtāk pārvietoties ir kājām, un ar tuvākās lielās pilsētas centru ir nodrošināti ātrgaitas sakari, un viņiem nav vajadzīgas automašīnas.
Arhitektūra dotajā gadījumā nespēlē galveno lomu. Celtniecībai pirmkārt jābūt ekonomiskai, jāizmanto tipveida bloki. Interesanta detaļa — logus mēs izkārtojām bloku iekšpusē. Tāpēc, ja tie pavērsti pret dienvidiem, tiešie saules stari neiekļūst ēkā, novēršot tās pārkaršanas iespēju, savukārt ziemā pilnīgi pretēji — nodrošina maksimālu dabīgo apgaismojumu.
Bet jābūt taču Jūsu darbos kaut kam universālam?
Dažas detaļas noteikti. Piemēram, es uzprojektēju divas nelielas ārpilsētas mājas: Y—māju un Martas Vainjardas māju. Abas ēkas bija ar mazu budžetu. Šī iemesla dēļ es tajās izmantoju vienādas logu sistēmas, kas bija lētas. Pateicoties tam, pirmajā mirklī tās var likties līdzīgas, kaut arī to koncepcijas ir pilnīgi atšķirīgas.
Martas Vainjardas mājas pamatā ir leģenda par Mobiju Diku, kurš apdzīvojis vietējos ūdeņus, tāpēc ēka atgādina milzīga vaļa skeletu. Vai ārpilsētas mājas pamatā ir jābūt kādai leģendai?
Es cenšos neforsēt notikumus. Sākumā uzmanīgi uzklausu klientu, pēc tam dodos uz konkrēto vietu un iepazīstu to. Reizēm pārdomas par projektu ilgst vairākus mēnešus, reizēm idejas ienāk prātā uzreiz. Leģenda nav obligāta. Projekts var būt vienkārša ģeometriska un materiāla atbilde esošajiem noteikumiem. Arhitektūra ir spējīga iepazīstināt ar vietas nozīmi vai arī izpaust tās smalkākās nianses.
Mājas, uzzīmētas ar gaismu pamatā ir slavenā Džeksona Polloka glezna. Turklāt tāpat kā Martas Vainjardas mājai , tas ir veidots no dēļiem, caur kuriem spīd saule…
Šeit jūs varat mani kritizēt. Patiesi šis projekts satur dažus elementus, kurus esmu izmantojis agrāk. Abas mājas atrodas Atlantijas okeāna piekrastē, un tas, ka tās ir līdzīgas, ir likumsakarīgi. Tai pat laikā katrai ir savs atskaites punkts. Nenoliedzu, es attīstīju jau esošu vārdnīcu, bet mani virzīja cits spēks. Starp citu, šo projektu elementi bija izmantoti MIT studentu kopmītnēs, kā arī biroju ēkā Amsterdamā.
Bet Brāzmu māja patiesi tika veidota no nulles. Spriežot pēc nosaukuma, uz to Jūs ir iedvesmojis vējš…
Šajā gadījumā klients, pazīstamais mākslinieks Ričards Tutls, pilnībā mainīja virzienu manām pārdomām par projektu. Viņam piederošajā īpašumā atrodas trīs mājas no brūna ķieģeļa: divas darbnīcas — studijas un personīgais miteklis. Tutlam bija nepieciešama vēl viena dzīvojamā ēka, citējot viņu, — kas atgādina rūpnieciski izgatavotu alumīnija treileri no 50—60.gadiem. Man tas likās interesanti, un sāku zīmēt. Uz jumta plānojām izvietot saules baterijas, tāpēc ēka ir projektēta nelielā leņķī. Slīpās sienas ieraktas zemē. Rezultātā māja atgādina metālisku aisbergu — liekas, ka zem zemes atrodas pārējie 90% tās apjoma. Turklāt es izdomāju, ka tai cauri jāpūš vējam. Ričardam skices patika. Viens no Kanzassitijas uzņēmumiem izgatavoja trīsdesmit vienu metālisku paneli, kuri tika atvesti uz vietas un ātri samontēti. Šajā gadījumā ēkas āda ir kļuvusi par tās konstruktīvo pamatu. Šis pats metāla lokšņu izgatavotājs strādā ar Frenku Geriju, kaut arī viņa ēkas ir uzbūvētas pēc citiem principiem — nekāda ekspluatējama kārba ietīta iesaiņojumā no metāla. Starp citu, mēs izmantojām tādu pašu projektēšanas datortehnoloģiju, kādu Gerijs.
Kāda ir Jūsu attieksme par datora izmantošanu darbā?
Es izmantoju jebkurus man nepieciešamos instrumentus. Šajā reizē mēs ievadījām datorā formas parametrus, pārveidojām tos ciparos, pēc kuriem izgatavoja paneļus. Vēlāk tos aizveda uz vietas un piecu dienu laikā samontēja. Brāzmu māju izgatavoja divos eksemplāros — viens devās pie Tutla uz Ņūmeksiku, otrs uz Vičenci. Tas tāpēc, ka mani uzaicināja piedalīties izstādes izveidošanā Palladio Bazilikā. XVI gadsimta slavenais meistars to uzbūvēja starp vecām ēkām. Šī iemesla dēļ es nolēmu rīkoties pēc matrjoškas principa un ievietoju savu ēku bazilikas iekšienē, kura savukārt atrodas vēl vēsturiskākas apbūves iekšienē. Uz šīs instalācijas pamata es uzbūvēju ekspozīcijas teorētisko daļu, veltītu kultūras mantojuma saglabāšanai. Šobrīd ēka ir pārvesta uz vienu no vietējiem skulptūru parkiem.
Mūsdienu mākslas muzejs Kiasma Helsinkos arī atrodas vēsturiskā centrā, turklāt blakus ir Ē.Sārinena un A.Aalto projektētās ēkas. Pēc kādiem principiem vadījāties šajā gadījumā?
Es biju viens no 560 arhitektiem, kurš piedalījās starptautiskā konkursā par šo ēku. Šī vieta patiesi atrodas blīvi apbūvētā vēsturiskajā centrā. Kopēt Aalto būtu zaimošana. Un tad man radās ideja izveidot ēku pēc kiasmas principa (vieta kur krustojas redzes nervi). Vienu daļu izveidoju ortogonālu, otru — vairāk noapaļotu. Rezultātā muzejs no vienas puses ir atklāts dienas gaismai, no otras vērsts pats sevī. Par svarīgāko etapu kļuva darbs pie galeriju interjera, kuru skaits muzejā ir divdesmit piecas. Tās visas atšķiras viena no otras, un katrā ir pietiekami daudz dabiskā apgaismojuma.
Kāpēc jaunā Pasaules Tirdzniecības centra projektu nolēmāt radīt kopā ar P.Aizenmanu, N.Guotmu un R.Maiersu?
Mēs vēlējāmies radīt pilsētai interesantu sabiedrisko telpu, līdzīgu Rokfellera centram, kura būtu viena cilvēka ambīciju izpausme, viena arhitekta vārdnīcas izlietojums. Šim nolūkam Pasaules Tirdzniecības centrs ir pārāk svarīga un sarežģīta vieta. Diemžēl, šobrīd piepildās mūsu pesimistiskākās prognozes.
Jūsuprāt šāda mēroga projekts var tapt realizēts tikai ar kopīgiem spēkiem?
Jā, bet mēs bijām ļoti naivi. Žūrija izvēlējās Lībeskindu, kaut arī manā skatījumā šis lēmums bija atkarīgs no galvenajām varas iestādēm — Lejas Manhetenas attīstības Korporācijas, Ņujorkas un Ņūdžersijas ostām. Viņi deva priekšroku daudz vājākam dalībniekam, lai ar laiku rastu iespēju izstumt viņu no galvenā projektētāja vietas. Un kaut arī Lībeskinds vēl strādā, tomēr pa īstam viņš lēmumus vairs nepieņem.
Tad kādā veidā vajadzēja nostādīt šo procesu?
Bija nepieciešams īsts konkurss. Žūrija, kuras sastāvā būtu pazīstami un cienījami arhitekti. Bet Ņujorka šobrīd ir pārāk komercializēta, tāpēc viss, kas saistīts ar jauno Pasaules tirdzniecības centru, pārstāv politiķu savstarpējās, netīrās cīņas . Vēsturē ir zināmi konkursi, kuriem ir bijusi patiesi nozīmīga loma pilsētu attīstībā. Piemēram, Pompidū centra izveidošana. Žūrija bija cienījama, un uzvarējušo projektu izdevās realizēt bez ievērojamām izmaiņām. Starp citu, izstādes Augstceltnes, kura jau ir atklāta Ņujorkā, organizētāji ir izvēlējušies mūsu projektu ekspozīcijai, uzskatīdami to par novatorisku, kaut arī tajā ir gan vertikālās, gan horizontālās daļas. Tajā pašā laikā Lībeskinda darbu nepieminēja.
Pagājušā gadā Pēterburgā norisinājās konkurss Мариинский — II. Tajā izstādītais japāņu arhitektūras metra Arata Isozaki projekts bija iedvesmots no Maļēviča un citu krievu avangarda meistaru darbiem. Viņš apgalvo, ka krieviem ir jāatgriežas atpakaļ 20.gados un jāsāk viss no jauna. Vai Jūs piekrītat?
Patiesi, Krievijas attīstītājiem — developeriem — ir laiks pārtraukt būvēt šo postmodernisko eklektiku. Atzīšos, ka no modernās arhitektūras skatupunkta Maskava mani nepatīkami pārsteidza, — tādu kolekciju jaunu un briesmīgu ēku es neesmu redzējis nevienā pasaules pilsētā. Sacensties ar to varētu vienīgi Dallasa. Maskavā varētu nojaukt dažas postmoderniskās ēkas un uzbūvēt ko patiesi jaunu. Un vienlaicīgi saglabāt arī vēsturiskos pieminekļus, jo tas, ko jūs saglabājat, ir tikpat svarīgs kā tas, ko jūs radāt.
Atgriezties pagātnē nav vērts — ir jāiet uz priekšu, jāizmanto uzkrātā pieredze un jaunākās tehnoloģijas, kā arī efektīvi jāizmanto līdzekļi. Nebūvējiet jaunus eklektiskus monstrus. Palūkojieties uz pārsteidzošajiem periodiem jūsu arhitektūrā un izlemiet, kāda būs jūsu nākotnes arhitektūra.
Ar ko Jums ir pievilcīgs krievu avangards?
Tajos laikos bija iespējams izdomāt nākotni, un daudzi ar entuziasmu eksperimentēja. Interesanti, ka Berlīnes Nacionālajā galerijā, ko radījis Miss van der Roe, šobrīd ir atklāta modernisma šedevru izstāde no Ņujorkas Mūsdienu mākslas muzeja (MoMA). Atklāšanā tās pārstāvji sacīja: Patīkami izstādīt šos projektus tik slavenā ēkā, kas pati ir modernisma simbols. Bet MoMA ne tuvu nav pirmie, kuri sāka izstādīt modernismu. Pirmais mēģinājums popularizēt mūsdienu mākslu un arhitektūru bija Krievijā 1918.gadā, kad ar tautas komisāra Anatolija Lunačarska rīkojumu nodibināja tēlotājmākslas lietu Kolēģiju, kuru vadīja Vladimirs Tatļins.
Vai šodien Jums ir sajūta, ka spējat ietekmēt nākotni?
Ziniet, es vienmēr daru to, ko uzskatu par nepieciešamu un reti meklēju kompromisus. Ja no manis aizietu klienti es pilnībā varētu iztikt ar profesora atalgojumu Kolumbijas universitātē. Nekad nebūtu domājis, ka es projektēšu ēkas tādās valstīs kā Ķīna un Libāna. Manas prakses lielākais objekts ir deviņas divdesmit divu stāvu ēkas ar astoņsimts dzīvokļiem, kas šobrīd tiek izstrādātas Pekinai. Šajā projektā ir izmantota radikāli jauna pieeja, kompleksa centrā ir ūdenstilpne, uz tās peldoša filmotēka, kur demonstrē eksperimentālās un modernās filmas, ēkas divdesmitā stāva līmenī ir savienotas ar zigzaga veida tiltu, savukārt lejā ir sabiedriska telpa ar tirdzniecības platībām, kas pieejamas visiem iedzīvotājiem. Apspriežot manu skici, pasūtītāja pārstāvis izlēma, ka celtne viņiem ir pilnīgi piemērota. Šo attīstības kompāniju sauc Modern Investment Group, savukārt projektu — MoMA, vienkārši tāpēc, ka tās vadītājs iedvesmo visu mūsdienīgo. Uzņēmuma vadītājs, viens no Ķīnas bagātākajiem cilvēkiem paziņoja: Vairāk par visu mūs interesē projekta radošā un garīgā daļa. Vai varat iedomāties, ka kaut ko tādu saka investors? Ķīnā arhitektūras kultūras nav bijis, tās attīstība ir sākusies tikai pirms desmit gadiem. Olimpiskā stadiona projektēšanai viņi uzaicināja rietumu zvaigznes un izvēlējās nevis kaut ko, bet gan Hercogu un de Meuronu. Līdzīgām izmaiņām vajadzētu notikt arī Krievijā.
Man liekas, nepieciešams kāds projekts, kura radīšanā piedalītos vadošie pasaules arhitekti. Kaut kas līdzīgs eksperimentālajam Vaisenhofas ciematam pie Štutgartes.
2005.gadā Ķīnā atklās starptautisku praktiskās arhitektūras izstādi, kurai es izstrādāju nelielu muzeju. Interesanti, ka izstādes kurators A.Isodzaki izvēlējās tā projektēšanai divdesmit arhitektus, no kuriem puse ir ārzemnieki, otra puse — labākie vietējie uzņēmumi. Viņu darbu publikācijas starptautiskos izdevumos kļūs par lielisku iespēju parādīt, uz ko tie ir spējīgi. Starp citu, es redzēju dažus projektus, un tie ir pietiekami interesanti. Kāpēc gan nepiesaistīt jūsu investorus līdzīgas idejas izstrādei? Jaunajiem krievu arhitektiem ir pietiekami spēcīgi darbi.
Manā skatījumā arhitektūra ir labākais piemērs, kā nākotne var ietekmēt tagadni, kā utopija kļūst par realitāti. Pazīstamais futurologs O.Tofflers 60.gados rakstīja, ka pasaulei ir nepieciešamas utopijas fabrikas, kurās izstrādātu eksperimentālus un pat fantastiskus projektus…
Mana klase Kolumbijas universitātē man atgādina to, par ko jūs runājat. Es nemācu veidot ēkas. Mēs projektējam, pamatojoties uz fiziķa Braiana Grīna grāmatas Elegantais Visums, kurā aprakstīti jaunākie izrāvieni izplatījuma pētniecībā. Es uzskatu, ka tieši par tādām lietām ir jādomā maniem studentiem.
Arhitektūra ir labākā tēma sarunai par nākotni. Visi zina, ka naftas resursi reiz izsīks. Vai kāds ir iedomājies, kā mainīsies mūsu pilsētu tēls? Apvienot nākotnes izzināšanu un praksi — lūk, kas ir visinteresantākais.
Mums ir pierasts teikt, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Vai tiešām ir iespējams izdomāt arhitektūrā vēl ko kardināli jaunu?
Protams! Arhitektūra ir īpašs mākslas veids, tas iekļauj telpas sajūtu. To nav iespējams uztvert ar televīzijas vai datora palīdzību. Tieši šī iemesla dēļ nelielu sabiedrisko centru pie vīna darītavas netālu no Vīnes ik mēnesi apmeklē 14 tūkstoši cilvēku — tikai lai ieietu tur iekšā un rastu sev jaunas izjūtas. Arhitektūra var būt arī tikai arhitektūras dēļ, tai nav obligāti jābūt funkcionālai. Tas ir radikāli, tas ir jaunums, tādā gadījumā mēs pilnībā atvirzāmie no funkcionālisma. Teiksim, jūs vēlaties izveidot vertikālu parku. Tad dariet to, par funkciju mēs padomāsim vēlāk!
Holla darbi — ideāls piemērs tam, kā jācīnās ar kompleksiem un jāgrauj stereotipi. Viņš nepārtraukti izvirza dažādas hipotēzes un aizstāv tās. Līdzīga aizraušanās ar visu jauno bija krievu avangarda meistariem. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ Holls meklē iedvesmu Maļēviča darbos un ir pat pavadījis veselu vakaru viņa kapa meklējumos Ņemčinovkā. Tāpēc viņš veselu stundu staigājis pa sagruvušajiem N.M.Ginzburga mājas gaiteņiem un nav manījis nodrupušo apmetumu, izsistos stiklus un piegružotās istabas. Holls riskē un uzvar, tāpēc jau sen ir zudušas bailes būt nesaprastam. Viņš allaž gaida jauno un pa gabaliņam pārnes to uz nākotni, kuru sajūt kā neviens cits.
Pēdējais, ko Holls parādīja lekcijās ЦДА, bija tabula, kas sastāvēja no trīs kolonnām: klasika, mūsdienas un jaunais laikmets. Būtība — matērija — informācija, analogs — mehānisks — ciparu, formāls — abstrakts — hibrīds un vēl desmits līdzīgu komplicētu vārdu kombināciju precīzi prognozēja izmaiņas nākotnes sabiedrībā. Zālē uzplaiksnīja fotoaparātu zibšņi. Ticams, ka uz arhitektu galdiem tagad atrodas nevis hrestomātiskas modernisma šedevru fotogrāfijas, bet jau pieminētā tabula. Un tas vieš cerību, ka Krievijas arhitektūrai ir nākotne.
