Starp stiklu un mūžību

21.aprīlī Romā tika atklāts Auditorium — modernākais un lielākais koka koncertzāļu komplekss Eiropā. Unikālās būves arhitekts ir Renco Pjano (Renzo Piano). Saruna ar viņu notika 2002.gada sākumā Romā.

Iespēja uz 40 minūtēm pārtvert starptautiski slaveno arhitektu, nē, vairāk, — nebūs melots, ja teikšu — arhitektu Nr. 1 pasaulē, gadījās kā aklai vistai grauds.

Prāgā, gaidot lidmašīnu tālākceļam uz Romu, ieraugu kādu Maskavas tranzītreisa pasažieri — savas studijlaika mākslas vēstures pasniedzējas vīru un kolēģi vienā personā, jo viņš ir arhitektūras kritiķis. Vaicāts par sava ceļa galamērķi, Valerijs atbild — braucu uz Romu intervēt vienu arhitektu, kas uzvarējis starptautiskā konkursā par Maskavas mērijas jaunā administratīvā kvartāla apbūvi. Tas būšot otrais gadījums pēc Lekorbizjē, kad Maskavā savu projektu — ēkas (Pjano gadījumā — ēku kvartāla) formā īstenos pasaules arhitektūras augstākā ešelona meistars.

«Kā — vai tad jūsu pašu Meļņikovs ar savu cilindrveida namiņu, Šehtelis ar savu īpašo jūgenda arhitektūru un Ščusevs — ar mauzolejuun Venēcijas biennāles Krievijas paviljonu arī nav augstākais ešelons?» es pabrīnos, taču, kad Maskavas paziņa nosauc Renco Pjano vārdu, man mute aiz brīnumiem paliek vaļā: «Šādas zvaigznes piedalās būvniecības konkursos Krievijā?»

Lidmašīnā arhitektūras analītiķis izstāsta bēdīgus piemērus, kā Krievijā, «kur celtniecība roku rokā saistīta ar melno biznesu un naudas atmazgāšanu», tikuši nozūmēti vairāki slavenu rietumu arhitektu un būvbiroju piedāvātie projekti, jo darbojas arguments «nevar taču ļaut naudai aizplūst no valsts, un mūsējie jau vienmēr tie labākie». Šī iemesla dēļ nelietderīgs izrādījās, piemēram, Lielā teātra kapitālrekonstrukcijas projekts, ko piedāvāja japāņi, taču… vajadzēja, lai uzvar divas Krievijas firmas, jo «savējie taču!?» Un — tas ir pāris miljardu dolāru darījums.

Rezultātā — abas firmas joprojām strīdas, kura būs galvenā, naudas skaitītājs griežas, projekta izmaksas divkārt pārsniedz japāņu variantu, būvdarbu kvalitāti neviens nevar īsti garantēt, «jo objekts taču tik specifisks», bet traģiskākais ir tas, ka unikālais Lielais teātris kā ēka gluži vienkārši fiziski sabrūk. Tiesa, tagad tas ir iekonservēts.

Šī prozaiskā, taču kontekstuālā atkāpe nepieciešama tādēļ, ka vēlāk, sarunājoties ar Pjano, nācās vēlreiz sastapties ar noslēpumainās slāviskās dvēseles? fenomenu. Šoreiz jau viņa, Pjano, Maskavas projekta sakarā.

Pjano ar aģentu svītu izbrīvējis mazo laiku sarunai pa ceļam starp nule pabeidzamo Auditorium, kurš gaida pirmās kārtas inaugurācijas svinības 21.aprīlī ar grandiozu koncertu sēriju un savu biroju Puenta Nave pie Dženovas — vieglu kā pūka stikla ēku, pieplakušu akmeņiem un mežiņam Vidusjūras krastā, uz kurieni meistars lido ar helikopteri.

Auditorium būvlaukums atgādina īstu triecienceltni, darbs tur rit 24 stundas diennaktī, bet, neskatoties uz smaidīgā arhitekta seju, redzams, ka Piano uztraucas — nepadarītā apjoms ir acīmredzams pat arhitektūras profānam, piemēram, man.

* * *

«Jums jāzina, ka arhitektūrā nemēdz būt diletantu un profānu. Katrs mēs esam arhitektūras speciālists, jo tieši šis mākslas veids, patīk mums tas vai nē, ir tas, ar ko sastopamies visbiežāk — ikdienā. Mēs arhitektūru lietojam gluži kā pārtiku. Tādēļ katram ir tiesības spriest par arhitektūru. Un katram ir sava gaume arhitektūrā. Es nejokoju.?

Kas jums tādā gadījumā ir arhitektūra un kādēļ to esat izvēlējies ne tikai par savas mākslas, aroda un pašizpausmes formu, bet — dzīvesveidu?
Kopš bērnības esmu mīlējis jūru un burāšanu. Šķiet, ka nu jau visus mūža piecdesmit gadus esmu atradies ūdenī vai tā tuvumā. Taču es saprotu, ka daba nav radusies vai radīta pēc cilvēka ģīmja un līdzības, tai ir pavisam citi mērogi. Un, skatoties, kā mēs katrs iedomājamies pasaules uzbūvi — ar vai bez cilvēka centrā —, jau kopš bērnības rodas izjūtu komplekss. Man tas joprojām ir respekts un pat bailes no dabas. Man pat šķiet, ja es sevi nepasargāšu no tās, daba mani izstums.

Tā es skaidroju cilvēku tieksmi pašiem radīt savu patvērumu — mitekli, māju, otro jeb citu realitāti. Citu dabu. Cilvēks taču jūtas komfortablāk paša radītās dabā, viņam vislielāko prieku sagādā mūžīgi kaut ko pārbūvēt, pārkārtot, konstruēt. Viņš nesamierinās ar esošo, viņu urda tieksme, pat apsēstība pēc jaunas vides. Taču maldīgi ir domāt, ka cilvēks dabas intensitāti, ko es sauktu par bioloģiski enerģētisko telpu, ko daba okupējusi, var pārspēt. Tā nekad nenotiek. ?Īstā daba? ir apveltīta ar tik lielu spēku — postošu un radošu —, ka cilvēks, teiksim, arhitekts, tai var tikai sekot, ieklausīties, ko tā saka priekšā. Tādēļ starp arhitektu un dabu nodibinās mīlas-naida attiecības. Vismaz man ir šāda veida emocijas.

Man ir ļoti svarīgi sajust, ko daba vēlas, lai es konkrētā vidē būvēju. Un, kad es ieklausos, ko vieta man diktē, vairāk domāju par eksistences stilu: kā ēka sadzīvos ar apkārtni, no kā ēka barosies — jārēķinās ar enerģijas resursiem, ēkas pašsajūtu, tās fizisko, ne tikai garīgo, ?ķermeni?. Arhitekta, īsta arhitekta sapnis ir radīt ideālu mājokli ? siltu, drošu, vieglu un patīkamu. Patīkams — tas ir arī skaists un dabīgs. Un, ticiet, tā ideālā mājokļa dēļ ir vērts tērēt mūžu.

Tad tādēļ, jūsuprāt, izgāzās britu jaunās pilsētvides monstrs — Londonas tehnoloģiskais brīnumprojekts, neapdzīvojamais Millenium Dome, kurā valsts izgrūda gandrīz 800 miljonus mārciņu, toties arhitekta Nikolasa Grīmšova Vestminsterē uzbūvētais jocīgais lodveidīgais ekoloģiskais modulis, tās divas XXI gadsimta siltumnīcas Ēdene, kas darbojas ar saules enerģiju, atbilst priekšstatiem par jūsu ideālo mājokli?
Nu jā, pagaidām tur gan ideāli jūtas tikai augi no visas pasaules. Par cilvēka klātbūtni Ēdenē nav padomāts. Varbūt tā ir arhitekta ironija — likt, lai šajā arhitektoniskajā utopijā cilvēks apkalpo dabu: kopj un ravē un laista šo vispasaules paradīzi, es nezinu.

Vai jūs rūpīgi sekojat svaigāko arhitektūras ideju apgrozībai pasaulē?
Citādāk nemaz nevar būt. Konkurence arhitektūras biznesā ir milzīga. Tas saistīts ne tikai ar to, ka pasaulē ir ļoti daudz talantīgu arhitektu, kas spēj ģenerēt idejas vai vecu ideju visdažādākās kombinācijas, kas jau ir sava veida svaigums.

Konkurence drīzāk saistīta ar apstākli (nevaru uzreiz pateikt — tas ir labi vai slikti), kā nauda. Pasaulē apgrozās milzīgs daudzums liekas naudas un bagāti cilvēki var nopirkt sev visslavenāko arhitektūras firmu pakalpojumus. Tādēļ mums ir svarīgi zināt, kur kas notiek, Punta Nave ir biroja darbinieki, kas, primitīvi runājot, nodarbojas ar rūpniecisko spiegošanu. Fiksē, kurš arhitekts kur strādā un kādas idejas attīsta. Es zinu, piemēram, ka arhitekts fon Gerkāns nesen jūsu zemē ir uzbūvējis vienu savu privātu projektu… neatceros tikai, kā šo māju sauca.

Bellevue — Skaistie skati Jūrmalā.
Bet to es zinu ne konkurences dēļ, bet gan tāpēc, ka pirms desmit gadiem Parīzē, De Mo/de Meaux ielā arī es projektēju līdzīgu ainavā izšķīdušu vairākdzīvokļu namu. Es biju fascinēts ar ideju — bērzu birzī iepludināt blokmāju, kas starp kokiem ?pazustu?, nebūtu redzama. Zināt, kas mani pie šī projekta saistīja visvairāk?

???
Tas, ka Itālijā bērzu birzis nav! Bērzi ir, bet birzis… tas ir dievišķīgi!

Bet vai projektēdams Berlīnes Potsdamer Platz debesskrāpjus, jūs nepārkāpāt savus dabiskās arhitektūras principus? Un vai jūsu agrīnās karjeras augstākais punkts — tikai divpadsmit gadu pēc Milānas tehnoloģiskā institūta beigšanas uzvarēt konkursā uz Pompidū centra, tautā saukta par Bobūru, projektēšanu, arī nebija milzīgs izaicinājums vēsturiskajai Parīzei?
Savā karjerā esmu pielaidis visdažādākās kļūdas, to starpā — arī jaunības agresīvo vēlēšanos pārsteigt. Pompidū centra šķietami antiestētiskais, šajā Parīzes vēdera bedrē tik neiederīgais alumīnija, stikla un cauruļu ķieģelis, protams, bija izaicinājums. Taču tas bija loģisks turpinājums tam, ko es dēvētu par Parīzes ekscentriskais gars. Jo Parīze taču ir ideālākā pilsēta, kura šķiet piedzīvojusi visu mākslu vistrakulīgākās izpausmes un tās savas pilsētas pieredzes jeb vietas gudrības dēļ, tā ātri aprod ar jauno.

Papētiet Parīzes arhitektūru — mans Bobūrs ir daudz mazāk ekstrēms par Eifeļa torni. Turklāt, pēc augstskolas stažējoties Filadelfijā pie urbānās arhitektūras guru Luī Kāna, bet, iespējams, saulainās piekrastes dēļ, es kaut kā ātri sapratu, ka visam jābūt ļoti funkcionālam un lietišķam. Man ir liels gandarījums, ka pērn, veicot pārbūves Pompidū centrā, ēkas funkcionalitāte un ērtums joprojām tika uzskatītas par pirmklasīgām. Kaut gan pagājuši gandrīz 30 gadi, kas arhitektūrā ir milzīgs laiks.

Atvainojos, bet kāds sakars saulei ar arhitektūras funkcionalitāti?
Ja visu gadu ir gandrīz vasara vai karsts, tu sāc rēķināties, ka cilvēciskās enerģijas resursi ir jātaupa. Tas var kalpot par labu principu, projektējot ēku, kurā cilvēki būs bišu stropa situācijā.

Bet Potsdamas laukuma sky—scrapers? Vai birģeriskajai Berlīnei nepietika jau ar N.Fostera uzsēdināto stikla kupolu Reihstāgam?
Pirmkārt, tas ir biznesa darījumu centrs un, otrkārt, mums ar japāņu kolēģiem bija jārēķinās ar pasūtītāju — autorūpniekiem. Tā galu galā bija ļoti liela nauda, par ko nācās atbildēt.

Tomēr Berlīnes kontekstā šī vieta ir, manuprāt, optimāls risinājums, kaut gan es zinu, ka Potsdamer Platz nievīgi sauc par Mazo Menhetenu. Nu, tā kā Little China vai kas tamlīdzīgs… Taču mūsu projektā ir divas tendences, kuru laiks vēl tikai pienāks.

Bijušās kauna zonas — tukša, okupēta rajona vietā, ko vācieši paši sauca par Niemahlsland — Nekurzeme, pacēlās jauna, spoža, uz nākotni vērsta pilsēta. Tā ir optimistiska apbūve, novērš uzmanību no pilsētas kaunpilnās nesenās pagātnes, kad Berlīne tika vardarbīgi sadalīta. Ne mazāk svarīgi, ka modernai pilsētai svarīgas ir integrēšanās jauno tehnoloģiju pasaulē un šis biznesa centrs tāds ir.

Visbeidzot, jūs aizmirstat, ka arhitekts rada tikai pusi darba, otru pusi paveic cilvēki, kas apdzīvo konkrēto vietu.Taču jūs jūtat, ka — īpaši vakaros — Potsdamas laukums ir pamiris…

Tā ir biznesa rajonu specifika. Un šis ir biznesa rajons lielpilsētā. Tas pats ir ar tā dēvētajiem guļamistabu rajoniem. Arī tie — tikai pa dienu — ir kā miruši. Tā ir lielo pilsētu nelaime — iedzīvotāju lielas masas kolektīvā ceļošana turpu—šurpu. Maskavas valdības kvartālā notiks tas pats. Protams, ja mūsu uzvarējušais projekts tiks īstenots, jo Krievija ir Krievija, ar šo apstākli jārēķinās kā ar objekta specifiku.

Kā šo mekapoļu migrācijas problēmu, jūsuprāt, iespējams atrisināt? Ja vispār to var atrisināt…
Pilnīgi noteikti Eiropai neder Amerikas izplūdušo lielpilsētu variants, kur pilsēta ir kā ķīselis bez gala un malas. Es nerunāju par Ņujorku, Čikāgu, Sietlu — koncentrētā tipa lielpilsētām. Parasta Amerikas liela pilsēta tik tiešām ir bez robežām — viens nebeidzams vienādu viena divu stāvu guļamrajons, kas saplūst ar supermārketu, ofisu un kopējo rekreācijas zonu.

Eiropeiskā arhitektūras doma ir individuāla, neunificēta, tā tiecas izlauzties no standarta. Tādēļ jautrs, bet loģisks risinājums, manuprāt, būtu Eiropas savienības kopējs stratēģisks lēmums nepieļaut pilsētām uzblīst par tādiem ķīseļiem ar vairāk par vienu — diviem miljonu iedzīvotāju. Eiropas nākotne ir precīzā transporta un komunikāciju sistēmā! To, paldies dievam, pieļauj mūsu kontinenta cilvēciskie mērogi.

Pastāstiet, lūdzu, par savu pirmo Romas būvi. Kas būs Auditorium?
Tagad jau tas vairāk jāprasa Santa Čečilijas Mūzikas akadēmijas prezidentam komponistam Lučano Berio, kurš mani pa draugam pierunāja uz šo trako ideju — uzbūvēt vislielāko koncertzāli Eiropā, turklāt iekomponēt to tik tuvu Vatikānam, pašā Romas sirdī.

Es gan gribu precizēt, jo neesmu nekāds rekordu mednieks, — vislielākā tā būs tādēļ, ka Auditorium būs komplekss ar trīs koncertzālēm. Lielajā zālē, ko es saucu par Vīna dārzu un kas arhitektoniski veltīta bijušās Rietumberlīnes Filharmonijai, kura arī ir būvēta no koka un alumīnija un ir spilgti dzeltenā krāsā, skatītājiem paredzētas līdz 3000 vietām. Vidējā zāle ar 1200 vietām būs mobilākā un visbiežāk lietojamā telpa pilnam orķestrim un korim. Trešā — Kamerzāle — maza, mājīga telpa ar skatuvi maksimums 40—50 mūziķiem. Visās telpās dominējošais būvmateriāls ir koks — ap 60 dažādu šķirņu. Jo kura gan ir visperfektākā skaņu kastīte vai stabule — protams, koka!

Lučano smejas un vienmēr man atgādina — neaizmirsti par liftu flīģelim (vārdu spēle piano itāliski ir klavieres tāpat kā arhitekta uzvārds; cita nozīme, protams, ir ierastā — klusītēm). Manu pašapziņu spārno fakts, ka pēc 66 gadiem Romā būs jauna koncertzāle, ko, domāju, slavenais Santa Čečilija Akadēmijas Orķestris un tā mūziķi ir pelnījuši. Tāpat kā visi romieši.