Mūsdienīga ēka ir videi draudzīga ēka. Tā ir ēka, kas patērē pēc iespējas mazāk enerģijas, nepieciešamo enerģiju iegūst no atjaunojamiem resursiem un ietver tehnoloģiskus risinājumus, kas ražoti videi draudzīgā veidā. Tai pat laikā tā ir ēka, kas atvieglo lietotāja ikdienu un uzlabo viņa dzīves kvalitāti. Taču tas nereti nonāk konfliktā ar ēkas arhitektoniskajiem un inženiertehniskajiem risinājumiem, jo tas, kas pirms tam bija mazsvarīgs, kļūst svarīgs, bet svarīgais – mazsvarīgs, piemēram, siltuma ieguvumi no cilvēkiem un sadzīves iekārtām pagājušajos gadsimtos būvētajās ēkās veido tikai nenozīmīgu daļu no ēkas energobilances, bet gandrīz nulles patēriņa ēkās tie ļoti būtisku ietekmi uz ēkas enerģijas patēriņu.
Centieni pielāgot dažādos periodos celtās ēkas mūsdienu standartiem ietver vairākus izaicinājumus. Vēsturiskajās ēkās, kas būvētas līdz Otrajam pasaules karam, bieži nav iespējams samazināt siltuma zudumus, siltinot ārsienas, jo šādu ēku fasādes ir kultūrvēsturiska vērtība. Arī logu nomaiņa jāveic ar pietāti pret vēsturisko mantojumu, ievērojot sākotnējo dizainu. Integrēt atjaunojamās enerģijas tehnoloģijas pirmskara ēkās, neradot apgrūtinājumu kultūrvēsturiskajām vērtībām – tas ir īsts pārbaudījums inženieriem un arhitektiem. Savukārt padomju laikos būvētās ēkas var siltināt no ārpuses, taču rezultātā pilsētas ainavā parādās nenosakāma laika perioda un būvniecības stila ēkas. Tomēr viens no lielākajiem klupšanas akmeņiem un ēkas iedzīvotāju pamatotu uztraukumu avotiem abās šo ēku grupās ir ventilācijas nodrošināšana ēku siltināšanas gadījumā. Ja ēkā, kuras sienas tiek siltinātas, neizbūvē ventilāciju, iekštelpās var pasliktināties gaisa kvalitāte vai veidoties paaugstināts mitrums un pelējums. Savukārt pēdējos gados būvētās ēkās enerģijas patēriņš ir neliels, taču tas tiek iegūts ar risinājumiem, kas mēdz ierobežot arhitekta radošumu – jo tiek izvirzītas prasības ēkas novietojumam pret debess pusēm, stiklotās virsmas laukumiem, noēnojumam, siltuma ieguvumiem, apkures un ventilācijas sistēmām. Daudzos gadījumos tehniskie risinājumi liek atgriezties pie sen zināmiem, bet aizmirstiem paņēmieniem, piemēram, ēkas ārsienas kā siltuma akumulators. Un tas ir jauns radošs izaicinājums – bez pārlieku komplicētām arhitektoniskām struktūrām panākt nepieciešamo emocionālo iedarbību un piešķirt ēkai individuālu raksturu.
Kad būvniecības procesa dalībnieki pieiet risināmajai problēmai izolēti katrs no savas puses, viņi nereti domā, ka risinājums ir pilnībā atkarīgs tieši no viņiem. Tā arhitekts iedomājas, ka visa pamatā ir veiksmīga būvapjomu saspēle un impozants ēkas tēls, bet būvinženieris par katru cenu grib kolonnu tīklu 6×6 m. Šāda domugaita padara abus par upuriem ilūzijai, ka, sadalot ziloni uz pusēm, var iegūt divus ziloņus. Proti, ka sistēmas sastāvdaļas var efektīvi darboties autonomi viena no otras. Savukārt patiesā ziloņa ieraudzīšana, apzināšana un izpratne par to, kā darbojas visa sistēma kopumā, ir viens no visu laiku lielākajiem izaicinājumiem arhitektūrā un būvniecībā.
Arhitektiem un būvinženieriem kopā ir jāspēj tikt pāri savām bailēm par pirmskara ēku siltināšanu no iekšpuses. Tas pavērtu iespēju samazināt enerģijas patēriņu un uzlabot dzīves kvalitāti šajā ēku grupā, nesamazinot ēkas fasādes kultūrvēsturisko vērtību, kā tas ir noticis Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Ventilācijas tehnoloģiju nozare piedzīvo renesansi un atgriešanos pie saknēm – sarežģīti tehnoloģiski risinājumi, kas ir izmantoti pēdējās sešās desmitgadēs, tiek pamazām aizstāti ar gadu tūkstošiem zināmu risinājumu modernizētām versijām. Tie balstās uz samazinātu enerģijas patēriņu un vienkāršāku ikdienas lietojumu. Taču šī paradigmas maiņa inženieriem un arhitektiem nozīmē domāšanas un pieejas maiņu. Lai arī ēku būvniecības jaunākās tendences virzās prom no tehnoloģiski sarežģītiem modeļiem, kuru darbināšana rada lielas problēmas lietotājiem, ēkās joprojām paliks daudzi risinājumi, kuri nepieciešami, lai nodrošinātu automātisku sistēmu darbību un neapgrūtinātu lietotāju ikdienu. Cilvēce mērķtiecīgi ir mēģinājusi attālināties no savas ikdienas gaitu pakārtošanas ēku vajadzību apmierināšanai, tostarp automatizējot apkures sistēmu, lai aukstajā gada periodā cilvēks nebūtu piesiets mājai un krāsns kurināšanai.
Cilvēki tiecas pēc drošības un paredzamības, tāpēc viņu rīcība bieži balstās aizspriedumos un vēlmē pieturēties pie jau zināmā. Taču mūsdienu apstākļos tas nereti aizved pa maldu ceļiem, un ar rūgtumu nākas secināt, ka šodienas problēmas ir vakardienas nepareizo risinājumu sekas. Apgūstot starpdisciplināras prasmes un kompetences, un iemācoties sadarboties ar citu nozaru pārstāvjiem, iespējams ieraudzīt visu ziloni kopumā un rast inovatīvus un radošus tehnoloģiskus risinājumus, kas būs pieņemami un saprotami visām iesaistītajām pusēm.
