Rīgas arhitektūras skola — no dekoratīvisma līdz jaunajam pastorālismam

Žurnāla Project Baltia jaunākajā numurā, pievēršoties lokālajām arhitektūras skolām, virkne reģiona autoru tika aicināti atbildēt uz jautājumiem, reflektējot par šo skolu eksistenci, stāvokli, īpatnībām, tādejādi atklājot plašāku kopainu. Manas atbildes uz jautājumiem par «Rīgas skolu»  izvērtās garākā esejā, kas kaut arī virspusīga, tomēr apkopo manu redzējumu par pāris būtiskām  Latvijas arhitektūras iezīmēm. Jāatgādina, ka teksts rakstīts plašākai, ne tieši Latvijas arhitektu auditorijai.

 

Grūti runāt par Rīgas arhitektūras skolu kā kādu ietekmīgu kustību, kas būtu ietekmējusi arhitektūras attīstību un tendences arī ārpus Latvijas, kā kādu reģionālu fenomenu. «Rīgas skola» drīzāk var tikt uzlūkota kā tradīcija, kas seko un reaģē gan uz globālām, gan lokālām arhitektūras attīstības tendencēm, sadursmēm/centieniem un likumsakarībām, bet kam piemīt arī sava specifika. Lai izskaidroto to, no kurienes cēlusies «Rīgas skola», nepieciešams neliels un virspusīgs, tomēr vēsturisks ekskurss. Ir vairāki periodi Latvijas arhitektūras vēsturē, ko šķiet svarīgi izcelt īpaši.

Arhitektūras izglītības vēsture Rīgā sākās 1869. gadā, tobrīd nesen izveidotajā Rīgas Politehniskajā institūtā (RPI). Vairāk kā 140 gadus tā bijusi vienīgā arhitektūras augstskola Latvijā. (2011. gadā Rīgā tika atklāta jauna, privāta arhitektūras izglītības iestāde, taču tās ietekme būvētajā vidē vēl nav jaušama). RPI arhitektūras skola ir sakņota vācu tehniskās izglītības tradīcijās. Laika posmā pirms Pirmā pasaules kara Rīga bija strauji augoša pilsēta — Krievijas impērijas Baltijas provinču centrs un arhitekti — RPI absolventi strādāja arī Igaunijā, Lietuvā, Polijā un citviet Krievijā.

20. gadsimta sākums ir pirmais brīdis, kad varētu sākt runāt par Rīgas skolas manāmāku reprezentāciju arhitektūrā. Runa protams ir par daudzināto Rīgas jūgendstilu — pietiekami īsu periodu, apmēram tikai desmitgadi, kuras laikā strauji augošajā Rīgas centrā tika uzbūvēti simtiem daudzstāvu dzīvokļu namu. Arhitektūrā to var vērtēt kā populārā rietumu stila vietējo izpausmi, kurā specifiskākas vācu un somu ietekmes saplūda ar latvisko skaistuma izjūtu, ar tautas celtniecības un amatniecības tradīcijām. Rīgas jūgendstils ietvēra vairākus atšķirīgus virzienus, tā radīšanā iesaistīti bija gan vietējie baltvācu, gan jaunie latviešu arhitekti, tomēr vienojošā iezīme visumā bija greznās, bagātīgi dekorētās ielu fasādes, pretstatā nabadzīgajām, nereti pat neapmestajām pagalmu sienām. Protams, šo raksturojošo ārišķību var vērtēt kā austrumniecisku ietekmi — krieviski-bizantiskā elementa klātbūtni. Var sacīt, ka arhitektūra  iemiesoja pašas Rīgas būtību — pilsēta krustcelēs, sakausējot rietumu, ziemeļu un austrumu ietekmes, kopā ar jaušamu latviskuma dvesmu. Kāpēc izceļu tieši šo periodu Latvijas arhitektūrā? Tieši tāpēc, ka turpinājumu šai dekorēšanas pieejai, uzsvaru uz fasādēm redzu arī šodienas «Rīgas skolā».

Sekojošais laika posms — divas starpkaru desmitgades, kad Latvija bija neatkarīga valsts, bija arī ļoti ražīgas un bagātinošas Rīgas skolas attīstībai, — jauni ēku tipi, jaunas pieejas, arhitektūras teorijas (latviešu valodā) sākumi un dažādi stilistiskie virzieni, no kuriem lielāko daļu var apvienot ietilpīgajā starpkaru modernisma jēdzienā. Būtisks tajā laikā ir t.s. «nacionālā stila» diskurss, pienesums kuram rodams arhitektu dažādās stilistiskajās pieejās — Bauhaus / konstruktīvisms (Latvijā saukts par funkcionālismu), neoklasicisms, Art Deco  un dažādas to kombinācijas, ko vēl papildināja latviskā estētikas izjūta, tautas mākslas un arhitektūras studijas, ietekmējot jaunās arhitektūras ainavu.

Šo dabisko attīstību varmācīgi pārtrauca padomju okupācija, —     arī vietējā arhitektūras scēna, līdzīgi citām tautsaimniecības nozarēm nu tika komandēta un kontrolēta ar pavēlēm no Maskavas. Sākotnēji tas bija t.s. «sociālistiskais reālisms» jeb Staļina ampīrs ar tā monumentālo, formālo izteiksmību, kam sekoja forsētās modernizācijas laikmets — celtniecības industrializācija un masu mājokļu būvniecības ēra pēc 1955. gada — laiks, kad arhitektūrai bija tikai otrā plāna loma padomju celtniecības nozarē.

Kaut arī iespējams nosaukt atsevišķus interesantus 1960. gadu internacionālā modernisma lokālo interpretāciju piemērus, tomēr tikai 70. gadu otrā puse un 80. gadi ir laikmets, kad atkal runātu par «Rīgas skolu». Kaut arī arhitektūra balstījās prefabricētos elementos un konstrukcijās, standartizētos risinājumos, bija jaušami centieni panākt augstāku telpiskās vides kvalitātes līmeni. Līdztekus Rīgai un mazākām pilsētām arī lauku apvidi kļuva par vietām, kur norisinājās arhitektūras procesi — kolhozu kantori, kultūras nami, lauku iepirkšanās centri  un jauni mājokļu tipi tika būvēti to laiku sekmīgāko kolektīvo saimniecību centros. Šajā arhitektūrā Ir jaušamas strukturālisma un Skandināvijas modernisma ietekmes, tomēr daudz vairāk tās bija bildes no (kaut kur sadabūtiem) ārzemju žurnāliem, nevis kādi teorētiski teksti vai tieša telpiskā pieredze, kas ietekmēja tā laika Latvijas arhitektus. Jau vēlāk kritiskā reģionālisma un postmodernisma teorētiskās nostādnes tika vairāk diskutētas Latvijas arhitektu vidū un tā sauktie «reģionālās izteiksmības meklējumi» bija viena galvenajām tēmām, kas spilgti atspoguļojās arhitektūrā, it īpaši 80. gados.

Viena no tā laika postmodernisma iezīmēm Latvijā bija tā, ka tas balstījās tajā pašas konstruktīvajās sistēmās, uz to pašu konstruktīvo tīklu (parast 6×6 metri), — tādejādi tas daudz vairāk bija fasāžu, nevis jaunas telpiskās domāšanas arhitektūra, — tas izpaudās galvenokārt divslīpju jumtos, smagnējās ķieģeļu sienās un dažādu formu logos, tādejādi turpinot jau iepriekš minēto «Rīgas skolas» dekorēšanas tradīciju, iepretim arhitektūras telpiskai attīstībai. Un tomēr,  — neraugoties uz padomju celtniecības industrijas ierobežotajām iespējam, materiāliem un striktajām normām, šīs pāris desmitgades ar modernisma vēlīno fāzi un postmodernismu rādīja labāko, kas iespējams, un uzskatāmas par vienu interesantākajiem Rīgas skolas periodiem, kas ievērojami bagātinājis vietējās arhitektūras ainavu.

Papildus tam jāpiemin arī 1980. gadu sākumā izstrādātais un pieņemtais Vecrīgas reģenerācijas plāns, — modernisma tranformāciju vīzijas Rīgas centrālajā daļā tobrīd jau bija noraidītas un pamazām sākās renovācijas un revitalizācijas procesi. To ir būtiski pieminēt, jo šī attīstība ir cieši saistīta ar citu šodien ļoti spēcīgu Rīgas skolas aspektu — atjaunošanu, pārbūvju un pārizmantošanas arhitektūru.

 

Vai šis vēsturiskais ekskurss atbild uz jautājumiem par «Rīgas skolu»? Neesmu pārliecināts, bet ceru, ka tas kaut daļēji skaidro Rīgas skolas identitāti, kas ir cieši saistīta ar latviešu mentalitāti un kultūru. Pēdējais laikposms — kopš 1991. gada, pēc nacionālās neatkarības atgūšanas, var tikt vērtēts kā vairāk vai mazāk vienmērīga evolūcija, kam var piemērot kādus vispārinošus raksturojumus.

Latvijas sabiedrība reizēm ir apsēsta salīdzinot sevi, lietas Latvijā ar situāciju pie ziemeļu kaimiņiem Igaunijā. Tas bijis vērojams arī arhitektu sabiedrībā — esam raduši salīdzināt arhitektūru Latvijā un tur — Igaunijā. Galu galā tā ir zināma pašrefleksija, tiecoties lūkoties uz sevi salīdzinājumā. Varam teikt, ka igauņu arhitektūra kopumā ir vairāk racionāla, vairāk konceptuāla, skaidrāka, advancētāka, kamēr latviešu arhitektūra (respektīvi, «Rīgas skola») — vairāk konservatīva (līdz vēl nesenam laikam varēja sacīt — vairāk postmoderna), tajā ir vairāk dekorēšanas un dekoratīvisma, varētu teikt — arī vairāk glamūra.  Taču saprotams, ka šāda raksturošana , — tā ir tāda virspusēja vispārināšana.

Tomēr atgriežoties pie izglītības — pie Rīgas Tehniskās universitātes (kas ir RPI pēctece) Arhitektūras fakultātes. Kamēr galvenā Igaunijas arhitektūras skola no tehniskās augstskolas pārcēlās uz Mākslas akadēmiju, attīstīja jaunas konceptuālas, brīvākas pieejas arhitektūras izglītībā un vēlāk, jau 1990. gados pievērsās arī mūsdienu pilsētbūvniecības, filosofijas un sociālo teoriju studēšanai,  tikmēr Rīgas skola daudz vairāk saglabāja savas politehniskās saknes un konservatīvās pieejas. Rīgas skola nekad nav bijusi īpaši spēcīga konceptuāli un teorētiski — nozīmīgākie teorētiski darbi ir akadēmiskie pētījumi par vēstures nevis aktuālajām mūsdienu tēmām.

Reālais Rīgas pilsētbūvnieciskais konteksts — bagātīgais pirms Pirmā pasaules kara ruūniecības, kapitālisma pilsētas mantojums, kopā ar mantojuma aizsardzības institūciju noteiktajiem ierobežojumiem — arī tas ir atstājis būtisku iezīmi mūsdienu «Rīgas skolas» attīstībā. Konceptuālu pieeju, telpisku eksperimentu un inovatīvu pilsētbūvniecisku risinājumu trūkums, mantojuma aizsardzības  ierobežojumi — jaunā Rīgas arhitektūra, ko drīzāk ietekmējuši attēli ārzemju žurnālos, šķiet vairāk attīsta tieši dekorējošās, fasādiskās iezīmes, sākot ar imitējošiem atdarinājumiem un mimikriju un noslēdzot ar banāliem kontrastiem.

Arī jaunā arhitektūra ārpus Rīgas centra (kur to neiespaido mantojuma aizsardzības ierobežojumi) bieži šķiet ļoti pliekana telpisko koncepciju ziņā, toties tiecas būt interesanta un atraktīva ar apjomiem un fasādēm. Protams, šajā tipiskajā ir arī izņēmumi, — galvenokārt darbi, ko radījuši jaunākās paaudzes arhitekti, kas guvuši pieredzi citur, kā arī atsevišķi ārzemju arhitektu darbi, kas atklāj manāmi citas arhitektūras pieejas. Un tas pamazām maina arī mūsdienu arhitektūras ainavu Latvijā.

Cita, jau pieminēta mūsdienu «Rīgas skolas» sfēra ir daudzie un dažādie atjaunošanas, pārbūvju, pārizmantošanas projekti, kuros vietējie arhitekti pēdējo 25 gadu laikā ir ieguvuši ievērojamu pieredzi, prasmes un meistarību. Ja gadījumā ar jaunceltām ēkām, kur nabadzīgas, garlaicīgas telpas it kā pieprasa pievienot kaut ko īpašu un atraktīvu, tad strādājot ar vecām ēkām tieši šī vecā, saglabāta substance, vēsturiskās telpas un faktūras ir pievilcīgas pašas par sevi un tādejādi jaunais pienesums var būt ļoti saudzīgs, atturīgs un minimālistisks. Tāpēc interesantākie darbi šajā nozarē ir tie, kur jaunie un vecie elementi, mantojuma šarms un jaunās arhitektūras inovācijas veido harmoniju, kur cieņa pret vēsturi izpaužas izsmalcinātos mūsdienu risinājumos, dodot jaunu dzīvi vecām ēkām.

Tādejādi apkopjot šīs abas mūsdienu «Rīgas skolas» jomas — jaunbūves un renovāciju arhitektūru, es vispārināti sacītu, ka to raksturo vienkāršas, ne pārāk izsmalcinātas telpiskās shēmas, bet drīzāk atturīgs, gaumīgs izskats, kur arvien lielāka nozīme ir detaļu kultūrai un materiāliem.

Globālie izaicinājumi? Neesmu pārliecināts par kādiem specifiskiem digitālā laikmeta izaicinājumiem, taču noteikti ir faktori, kas ietekmē arhitektūras un «Rīgas skolas» attīstību Latvijā. Piemēram, lēni  augoša ekonomika un ierobežoti resursi, bet papildus tam, — arī vispārēja arhitekta lomas maiņa, kur arhitekts zaudē savu statusu iepretim būvniecības industrijai, kļūstot no sabiedrības kalpa par šīs industrijas apkalpotāju. Plus vēl arī situācija pašu arhitektu aprindās, — dominē daži lieli, nostiprinājušies biroji, ko papildina vāji, nereti netaisnīgi arhitektūras konkursi, tādejādi bremzējot kaut kā svaiga, jauna un pārsteidzoša rašanos, — arī tas ir viens no faktoriem. Tādejādi būtisks ir jautājums, — vai arhitekta profesija Latvijā arvien paliks interesanta radošiem cilvēkiem, — ja no telpas veidošanas mākslas arvien vairāk paliks par tikai projektēšanu.

 

Mūsdienu Rīgas skolas piemērs

Atjaunotie īres nami Ģertrūdes ielā
Arhitekti: Agnese Lāce, sadarbībā ar Inesi Bušu un Renāti Pablaku
2013-2017

Rīgas centra perifēriju veido neskaitāmas mūra dzīvojamās mājas, četru līdz sešu stāvu augstumā. Lielais vairums no tām vērtējamas kā ātri un lēti būvētas laikposmā pirms Pirmā pasaules kara, lai izmitinātu augošās rūpniecības pilsētas strādnieku masas. Mājokļi šajās ēkas parasti bija ļoti mazi, ar kopīgām tualetēm kāpņu telpās. Vairumam no šiem īpašumiem parasti bija tikai viena greznā, dekorētā fasāde — pret ielu, kamēr aizmugures fasādei un pagalma mājām vispār nebija apmetuma — vienkārši gludas ķieģeļu sienas.

Atjaunotās ēkas reprezentē labāko no tā, ko es sauktu par mūsdienu «Rīgas skolu». Strādājot ar industriālās, pirms Pirmā pasaules kara Rīgas milzu mantojuma vienu nelielu fragmentu (trīs ēkas vienā gruntsgabalā), arhitektes darbojušās ļoti saudzīgi, jūtīgi un nesteidzīgi, īstenojot visaptverošu vidēja budžeta renovāciju, pārvēršot nolietotos strādnieku īres namus mūsdienīgos vidusšķiras mājokļos ar ievērojami augstāku komforta līmeni. Šis projekts var tikt attiecināts arī uz konceptu, ko esmu radis saukt par «jauno pastorālismu» — nodošanās vēsturei un kontekstam, tradicionālo materiālu izmantošana, uzmanība pret detaļām, izsmalcinātas būvniecības metodes un tehnikas, veidojot glezniecisku, ieturētu pilsētvidi ar izsmalcinātu vienkāršību. Projekts ienes arī jaunu pilsētniecisko kvalitāti nošņurkušajā apkaimē un cerams rosinās un stimulēs revitalizācijas procesus plašākā apkārtnē. Stilīgās, ikoniskās ēku virsbūves raida manāmu un optimistisku signālu par pārmaiņu iespējamību.

 

 

 

 

Dalīties ar ierakstu:

5
Pievienot komentāru

avatar
10000
4 Komentāru pavedieni
1 Pavedienu atbildes
0 Sekotāji
 
Visvairāk komentētais komentārs
Komentētākais komentāru pavediens
2 Komentāru autori
Miķelisosk. Nesenie komentāru autori
jaunākie vecākie visvairāk balsotie
Miķelis
Guest
Miķelis

Patiesībā ļoti labs, tiešs vērtējums notiekošajiem procesiem un problēmām. Daudz kas no tā, par ko mēs te a4d.lv diskutējam. Kāda būtu izejas stratēģija?
Lai arhitekts no vides veidotāja, nepārvērstos būvnieku tāmju realizētājā? Kāpēc Rīgas skola tā ļengani varas grožus atdeva būvniekiem? Kas notika? Alkatība, šauras intereses, pašlabums, viegla peļņa un nedomāšana par kopējām interesēm, viss tas, kas piemīt oligarhiskai varas sistēmai tikai lokālā arhitektu vidē. Kam jānotiek, lai kas mainītos?

osk.
Guest
osk.

Labs raksts! Jāpiekrīt autoram, diemžēl naudas trūkuma dēļ, Rīgā tā attīstība ir ļoti lēna. Runājot par centru, Lai to pilnībā sakārtotu domāju, paies vēl kādi 100 gadi. Priecē, ka tomēr ir uzņēmumi, kas realizē gaumīgus konceptus revitalizējot vecās pirmskara ēkas ( Artilērijas iela, Ģertrūdes iela ) Taču ir arī slikti piemēri, nupat eiroremontā renovēta Pērnavas ielas ēka.

Miķelis
Guest
Miķelis

Naudas trūkums kā reizi nav, ir patērētāju trūkums un konkurence mazumtirdzniecībā. Ir biznesa viļņi – krogi, dzīvokļi un tagad viesnīcas, nav ražošanas. Skandināvu Bankas nefinansē savus austrumu konkurentus, Gaunīgs koncepts kā reizi ir žurnālā noskatīts ārvalstu risinājums ar 0 vērtību Arhitektūrā. Runājot par centru – kurš tur pērk dzīvokļus? Krievu emigrācija, neviena latviešu ģimene. Bet raksts labs – visas problēmas uz delnas, Kā tās risināt?

Miķelis
Guest
Miķelis

Jā, un rakstā minēti vietējās arhitektu sabiedrības morālie izaicinājumi – sarunātie konkursi. Ja vien mēs nebūtu padomju cilvēki, mēs reaģētu. Bet tā kā padomju cilvēkiem tie orientieri – kas ir ļaunums vai patiesība, ir amputēti, ir tā kā ir. Kas līdzīgs notiek Krievijā, kur meli nāk patiesības vietā. To ir bēdīgi vērot, jo reizē ar meliem, atgriežas reakcionārisms un fašisms. Pie mums, arhitektu vidē, meli rada pakļāvību valdošajam režīmam un savas profesionalitātes iznīcināšanu, jo neviens vairs neiebilst pret absurdiem pilsētbūvnieciskiem lēmumiem. Jans Gēls tūlīt pateiks kā vietējiem būs dzīvot. Kā tur bija Rainim: Mainies uz skaidrību, vai ne?

Miķelis
Guest
Miķelis

Arhitektūrai, kuru mēs redzam, ir kāds nebūt konstruktīvais pamats. Latvijā, kā to iespējams redzēt katra gada skates objektos, un kā to piemin arī autors, – dominē primitīvs 6X6 vai 6X12 tīkls, kuru visu galvās iedēsta tā pati RTU, pēc tam otreiz iedēsta būvnieki un trešo reizi skopais pasūtītājs. Jau kādus vairākus gadus Miķelis kladzina par arhitektūras struktūrām, esmu ielicis pat dažas labas grāmatas. Lai kaut kas mainītos, jāsāk ar izglītības iestādi un tad pa ķēdīti uz augšu. Visā pasaulē sen izmanto koku augstceltnēm, nevis slej betona 119.sērijas paneļmājas, kā pie mums Rīgā 2018.gadā. Iedomājieties, ka 1991.gadā bijām atpalikuši pa kādiem… Lasīt vairāk »