RDPAD aicina veidot apkaimes

Ceturtdien, 27.novembrī Rīgas rātsnamā notika Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta rīkotais apkaimju forums. Atšķirībā no projektu sabiedrisko apspriešanu pieredzes, apkaimju projekts liekas patiesi un radoši meklējumi sadarbībai un pilsētnieku iesaistīšanai, rūpējoties par līdzsvarotu pilsētvides attīstību un tās apkaimju identitātes nostiprināšanu.

Forums ir turpinājums tam darbam, ko jau ilgāku laiku veic Pilsētas attīstības departaments. Tā sauktā Apkaimju projekta mērķis ir, nosakot apkaimes, radīt priekšnoteikumus līdzsvarotas sociālekonomiskās un telpiskās politikas ieviešanai Rīgas teritorijā. Jau Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģijā līdz 2025. gadam, kas klajā nāca reizē ar šī brīža pilsētas attīstības plānu, viens no trim prioritārajiem mērķiem definēts: dzīve pilsētvidē ar kvalitatīviem dzīvojamajiem rajoniem jeb apkaimēm.

RDPAD apkaimes jeb dzīvojamā rajona jēdzienu skaidro kā piemērota lieluma apdzīvotu vidi, kam ir sava apkalpe, identitāte un raksturs, kas izriet no apbūves veida, fiziskajām robežām, ainavas un iedzīvotāju kopības izjūtas.

Jāatzīst, forums un darbs, kas ir tā pamatā — Apkaimju projekts man bija patīkams pārsteigums. Vārds apkaime šajā nozīmē — kā pilsētas sastāvdaļa gan pirmo reizi vīdēja jau attīstības plāna dokumentos, taču nezināju, ka tam ir tik konkrēts turpinājums. Var apgalvot, ka vārda izvēle ir visai veiksmīga un šajā nozīmē apkaime tiek lietota arvien vairāk. Sakot vārdu mikrorajons mēs vairāk domājām par apbūvi, nevis iedzīvotājiem, bez tam šo vārdu grūti attiecināt uz vēsturiskajiem pilsētas rajoniem — tas nenoliedzami asociējas ar pēckara padomju laiku daudzstāvu paneļmāju dzīvojamajiem rajoniem. Savukārt kopienas jēdziens sevī automātiski neietver vietu vai apbūvi, bet tikai cilvēkus, kurus vieno kas kopīgs. Vārds apkaime veiksmīgi var aptvert abus šos jēdzienus, kā arī vēl plašākas nozīmes, kalpojot par veiksmīgu angļu vārda neighbourhood latviešu ekvivalentu.

Apkaimju statuss

Iepazīstoties ar projektu, sākotnēji visvairāk mulsinošais tajā šķiet apkaimju statuss. Kā atzina RDPAD pārstāvji, kartē iezīmētās 59 apkaimes nav iecerētas kā administratīvas vienības. Tātad nav runas par administratīvi teritoriālu reformu — esošos sešus rajonus un priekšpilsētas nav paredzēts sadalīt sīkāk. Taču nav arī tā, ka apkaimju robežu nospraušanai un nosaukumu izvēlei ir tikai kultūrvēsturisks un vietvārdu iedzīvināšanas pamatojums, kaut arī tam ir būtiska nozīme.

Var vaicāt — kāpēc gan nepieciešams noteikt šīs konkrētās robežas? Vēsturiski taču pilsētas apkaimes attīstījušās, izaugot no kādiem vietējiem centriem. Ja vien tās neatdalīja kādi šķēršļi kā ūdens vai dzelzceļš, pilsētai plešoties, vēsturisko apkaimju nomales saplūda kopā, tā ka visai grūti noteikt, kur beidzas viena nomale un sākas nākošā. Kāpēc tad vajadzīgs šodien starp tām novilkt robežu?

Viens no galvenajiem iemesliem apkaimju projektam ir centieni uzlabot pilsētas attīstības plānošanu. Tam nepieciešams krietni detalizētāku datu analīze, nekā līdz šim apkopotie. Iedomājaties šo pašu informāciju — iedzīvotāju skaitu, darbavietas, investīcijas u.c atspoguļotus tikai esošo sešu pilsētas administratīvo rajonu griezumā. Skaidrs, ka tāds attēls būtu visai nepilnīgs un pat greizs. Savukārt datu ievākšanai ir nepieciešams konkrēts areāls, tāpēc arī jānosaka skaidras robežas.

Teorētiski var iztēloties statistikas nolūkiem sagatavotu vēl sīkāku karti — kur pilsēta pa ielām vai kādām citām dabiskām robežām sadalīta kādos 100—200 mazākos, puslīdz vienādos iecirkņos. Tādi dati būtu noteikti vēl precīzāki, taču to apkopošana, apstrāde noteikti būtu komplicētāka. Un arī to atspoguļošana — kurš nespeciālists gan varētu atcerēties šo iecirkņu nosaukumus vai numurus un to atrašanās vietas? Vai kāds, kas nav strādājis par pastnieku, piemēram, maz zin, kur iet katras pasta nodaļas robežas (un tām piekārtotie indeksi)?

RDPAD speciālisti gājuši tādu kā vidusceļu starp šīm divām galējībām. Apkaimes un to robežas zīmētas, ievērojot ģeogrāfiskos, kultūrvēsturisko un funkcionālos faktorus, saudzīgi attiecoties pret vietvārdiem. Projektā vairākas apkaimes iesniedzas vairākos pilsētas administratīvajos rajonos vienlaicīgi. Var gan strīdēties par atsevišķu jauno teritoriju robežām vai nosaukumiem, tomēr pamatā šis darbs ir saprotams un vērtīgs.

Visvairāk laikam mulsina tas, ka šādas apkaimes tiek iezīmētas it kā mākslīgi. Ja iedomājamies tādas pilsētas kā, piemēram, Londona, Berlīne, Helsinki u.c. — pilsētas, kur apkaimes vai rajoni ir arī administratīvas vienības ar robežām, kas veidojušās vēsturiski. Rīgā tas ir it kā otrādi — kādreizējās robežas starp muižām, priekšpilsētām, policijas iecirkņiem laika gaitā izzudušas, padomju laikā nivelējoties līdz 6 rajoniem, kuros arī tagad Rīga tiek pārvaldīta.

Tālākie soļi

Taču robežu novilkšana un apkaimju sociālekonomisko datu regulāra ievākšana un analīze datu bāzes izveidošana — tas ir tikai viens posms, kas šobrīd tiek veikts. Nākošie soļi saistīti ar šīs informācijas izmantošanu pilsētas attīstības un iedzīvotāju labā. Informācija par apkaimēm kalpos kā priekšnoteikumi Rīgas pilsētas teritorijas līdzsvarotas attīstības interesēm atbilstošas investīciju politikas izstrādei. Ar šā projekta palīdzību RDPAD vēlas izveidot modeli apkaimju iedzīvotāju kopienu un Rīgas pašvaldības sadarbībai. Viens no soļiem varētu būt apkaimju portālu izveidošana. Tas saturētu vērtīgu informāciju par visām 59 apkaimēm, vienlaikus kalpojot par diskusiju platformu par katrai apkaimei būtiskām lietām.

Neveicot administratīvu reformu, RDPAD iecerējis, ka trūkstošo posmu starp pilsētas pārvaldi un iedzīvotājiem varētu aizpildīt apkaimēs bāzētas nevalstiskās organizācijas — biedrības, kas izveidojušās pēc ģeogrāfisku kopienu principa. Tādas, kā esošās — Bolderājas grupa, biedrība Kundziņsala un Mežaparka Attīstības biedrība, kuras arī uzstājās forumā, daloties savā pieredzē. Rīgas dome gribētu veicināt šādu organizāciju rašanos, tātad no savas puses sekmēt un atbalstīt pilsoniskas sabiedrības veidošanos, pilsētas iemītnieku atbildību par savu dzīvesvietu. Foruma mērķis bija apzināt iesaistīto pušu viedokļus par Rīgas apkaimju attīstības iespējām, pilsētnieku piederības sajūtas veicināšanu noteiktai pilsētas teritorijai, par iedzīvotāju līdzdalības un iesaistes sekmēšanu pilsētplānošanas procesos, darbojoties apkaimju līmenī, kā arī pašvaldības un nevalstisko organizāciju lomu mikrorajonu jeb apkaimju stiprināšanas procesā.

Viens no apkaimju projekta autoriem, RDPAD Ekonomikas pārvaldes vadītāja vietnieks Guntars Ruskuls pauž, ka tuvākajā laikā jādomā par sadarbības modeli starp teritoriālajām NVO un RDPAD, kā arī līdzīgu forumu starp RDPAD un dažādu nozaru speciālistiem — ģeogrāfiem, plānotājiem, arhitektiem, sociālantropologiem utt.

Šai forumā, viņaprāt, galvenie jautājumi varētu būt šādi:

• Vai attīstītāji (zemju īpašnieki, projektu pasūtītāji) realizējot savus projektus ņem vērā vietas (apkaimes) kultūrvēsturisko, sociālo un ģeogrāfisko kontekstu? Vai nav tā, ka jaunie projekti bieži vien neiederas vai pat degradē apkaimes kopējo apbūvi?
• Kādi ir apkaimju satikšanās centri? (Teikā — Zemitāna laukums, Āgenskalnā — tirgus, Purvciemā — DOMINA lielveikals)? Vai ir tā saucamie telpiskie centri, kurus iedzīvotāji asociē kā savas apkaimes galvenās dominantes (ūdenstornis, baznīca, kultūras nams, bet daudz kur arī tādu nav)?
• Vai apkaimes (to robežas un nosaukumus) vajag nospraust arī formāli ar normatīvo aktu palīdzību? Vai nepieciešams izveidot administratīvo bāzi, tuvināt pakalpojumus iedzīvotājiem? Kur un kādos sabiedriskā sektora pakalpojumos var izmantot šo Rīgas 59 teritoriju principu?

Kopumā šī RDPAD iniciatīva ir apsveicama un atbalstāma. Atšķirībā no ne visai veiksmīgās projektu sabiedrisko apspriešanu pieredzes, šie liekas patiesi un radoši meklējumi sadarbībai un pilsētnieku iesaistīšanai, vienlaikus rūpējoties par līdzsvarotu pilsētas attīstību un tās apkaimju identitātes nostiprināšanu.