Pilsēta kā politiska ideja

Oktobra pirmajā pusē Rīgā kopā ar Plimutas Universitātes Arhitektūras skolas studentu grupu viesojās Kšištofs Navrateks (Krzysztof Nawratek). Rīdzinieki viņu pazīst, — vairākus gadus viņš te ir dzīvojis un strādājis, savulaik zināmu ažiotāžu raisīja viņa vadībā izstrādātais alternatīvais pilsētas attīstības plāns. A4D Kšištofu iztaujā par viņa darbu augstskolā, studentu projektu Rīgā, kā arī viņa domas par pilsētu attīstību šodienas pasaulē.

Ar ko tu nodarbojies šobrīd?

Strādāju Plimutas Universitātē. Tas ir pilnas slodzes darbs un strādāt kaut kur papildus ārpus universitātes, kā to var Polijā, šeit nav iespējams. Tas ir mans pamatdarbs un aizņem četras dienas nedēļā. Vēl veicu savu izpētes darbu — par mūsdienu pilsētas pārvaldes tēmu. Pagājušajā gadā esmu publicējis grāmatu, un šobrīd strādāju pie nākamās. Vēl esmu iesaistījies kādā projektā ar vienu manu draugu no Vācijas. Darbs ir mazāk par arhitektūru, vairāk sociālās ģeogrāfijas jomā — par segregāciju pilsētās. Nevis par segregāciju dzīvesvietās, bet pilsētvides izmantošanā, tajā, kā cilvēki izmanto telpu. Es mēģinu «izbēgt» no arhitektūras, neesmu ieinteresēts ēkās kā tādās. Un tas, ko es daru un mācu universitātē, ir urbānisms. Esmu lektors arhitektūras fakultātē, bet ar zināmu pilsētniecisku «piesitienu».

Par ko ir grāmata?

Esmu publicējis divas grāmatas, jau izpārdotas. Pirmā bija bāzēta uz mana doktora darba, saucās Ideoloģija telpā, par to, kādā veidā politiskā ideoloģija iespaido arhitektūru un pilsētplānošanu. Nevis caur likumu, bet caur kultūru. Galvenokārt, par Poliju komunisma periodā. Bija ļoti interesanti izsekot, kā, parādoties sociālistiskajai iekārtai, tajā pašā laikā mainījās telpas veidošanas pieeja. Savā ziņā interesanti, ka mana pirmā grāmata it ļoti populāra starp sociologiem, ģeogrāfiem, bet arhitekti Polijā to pilnībā noraidījuši. Tāpēc ka mans galvenais apgalvojums bija tieši pretējs — ka arhitekti ir pilnībā bezspēcīgi un nevajadzīgi. Tie vienmēr ir varas vergi. Tie neko nediktē, tikai kalpo.

Kāds bija nolūks, publicējot šo grāmatu?

Tā bija kā izpētes rezultāts, un tāda veida grāmata bija pirmā Polijā, poļu autora uzrakstīta. Ideja bija pārbaudīt metodi, jaunus instrumentus. Kā mēs varam izskaidrot arhitektūru kā politiska spēka un ideoloģijas sekas. Es izmantoju visspilgtākos piemērus: nacisma, padomju arhitektūru, franču arhitektūru Miterāna vadīšanas laikā, mēģinot saprast vēsturi caur ēkām un telpu, kas aiz tā visa bija. Neesmu pilnībā apmierināts ar šo grāmatu, taču tas bija tikai sākums, starta pozīcija turpmākai izpētei.

Otrā grāmata — Pilsēta ka politiska ideja šobrīd tiek tulkota angļu valodā, ceru, tiks publicēta nākamgad. Grāmatu publicēšanā ir ieinteresēta Plimutas Universitāte un augstskola arī uzņēmusies to izdarīt. Grāmatā gan nav gandrīz nekas par arhitektūru. Nav arī par plānošanu, tā ir par politiku. Par pilsētu kā cilvēku kopdzīves vietu un rūpēm vienam par otru. Tas ir mēģinājums mainīt priekšstatu par to, ka pilsētas ir tikai ekonomisks spēks, kā tas ir tagad, bet arī politisks spēks. Un tas, iespējams, varētu mainīt veidu tam, kā mēs sadarbojamies, veidojam politiku.

Kāpēc studentu diplomprojektu novietnei izvēlējāties Andrejsalu?

Pirmkārt, gribu pastāstīt, kāpēc izvēlējāmies Rīgu. Programmas vadītājs ir Roberts Brauns (Robert Brown), es pievienojos šogad. Viņi mēģināja atrast vietas, kuras ir līdzīgas Plimutai. Pirmajā gadā studenti strādā pie dažādām novietnēm mājās, Plimutā, kas ir panīkusi ostas pilsēta. Studijas turpinot, nākošais projekts bija Bilbao, pēc tam Sansebastianā un tagad Rīgā, arī ostas pilsētā. Mēs ejam nedaudz par ātru, jo Rīga ir galvaspilsēta. Tai ir citas problēmas, kā piemēram, Sansebastianā, basku pilsētā, vai, piemēram, Plimutai, provinciālai pilsētai. Bet tā kā biju dzīvojis kādu laiku Rīgā, es pastāstīju Bobam, cik tā ir fascinējoša un kāda tā varētu kļūt. Un mēs izlēmām doties šurp.

Mūsu studenti galvenokārt ir no Dienvidu Anglijas, viņi ne sevišķi labi pazīst Eiropu. Kā man teica viens students, vistālākā pilsēta uz austrumiem, kur viņš ir bijis, ir Berlīne. Ideja ir parādīt viņiem kaut ko savādāku, palīdzēt viņiem palūkoties pilnīgi citādākā veidā. Un kāpēc Andrejsala? Kā jau es teicu, mūsu studenti nav plānotāji, viņi ir arhitekti. Šogad viņi taisa pilsētbūvniecisku projektu. Mēs gribējām izvēlēties vietu, kura nav pārāk sarežģīta, vietu, kuru studenti varētu saprast. Tā ir arī tuvu pilsētas centram, pasažieru ostai, arī tā ir postindustriāla teritorija. Es domāju, tā bija laba izvēle.

Kāda ir projekta struktūra un kādi ir uzdevumi, cik ilgs laiks tam atvēlēts?

Tas ir viena gada projekts. Šis ir pēdējais studiju gads un noslēdzošais projekts. Šeit mēs pavadām divas nedēļas, un studenti mēģinās iegūt pēc iespējas vairāk informācijas. Protams, ir kaut kādas robežas, taču viņi mēģina. Mēs satiekam cilvēkus no visdažādākām pusēm: no domes, plānotājus, transporta plānotājus, ekonomikas departamenta, nevalstiskām organizācijām, arhitektiem. Dažādi cilvēki ar dažādām pieejām. Katrs sniedz ļoti īpašu informāciju — tas ir ļoti svarīgi studentiem, tāpēc ka viņi var saskatīt pretrunas, jo cilvēki problēmas apraksta dažādi.

Papildus tam viņi veic nelielu izpētes projektu, ko var saukt par pilsētas kartografēšana. Studenti strādā Imantā, Ķīpsalā, Mežaparkā, Jūgendstila centrā un Vecrīgā. Viņi mēģina izmantot dažādas tehnikas, attēlojot šīs vietas, ne tikai morfoloģiju, bet arī mēģinot attēlot izmantošanu, saprast kā cilvēki lieto pilsētvidi. Attēlot dažādus pilsētvides «slāņus». Pirms braukt uz šejieni, viņiem bija iespēja satikt četrus dažādus speciālistus, kuri nodarbojas ar tāda veida pilsētvides izpēti. Viena no viņiem bija sieviete, kas šobrīd Lielbritānijā raksta doktora darbu par Palestīnas neformālo karti. Viņa mēģina attēlot, kā cilvēki pārvietojas no viena Palestīnas anklāva uz otru, neizmantojot oficiālus, ierobežotus maršrutus. Citi mēģināja radīt studentiem priekšstatu par to, cik daudz cilvēks patērē enerģijas savā dzīve pārvietojoties, ēdot, un citi, mēģinot radīt priekšstatu par telpas sociālajiem un vides aspektiem.

Pirmā semestra laikā viņi radīs pilsētbūvniecisku stratēģiju, un mēs pieaicinām vieslektorus — plānošanas profesionāļus konsultācijām. Otrajā semestrī studenti fokusēsies uz konkrēto novietni, lai uzprojektētu vienu ēku. Šai ēkai jābūt cieši saistītai ar izstrādāto stratēģiju. Pirmkārt, viņiem jāatrod «atslēgas» novietne, kur arhitektūras iejaukšanās var kaut ko mainīt, un nākamajā semestrī viņi mēģinās to paveikt. Cerams, maijā mēs atkal atbrauksim uz Rīgu un prezentēsim paveikto. Tāds ir plāns.

Vai darbs visu laiku būs grupās?

Pārsvarā viņi strādā grupās, lielākās vai mazākās. Pilsētvides kartografēšanas uzdevumā komandu veido 5 cilvēki. Pateicoties Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas fakultātei, katrai grupai piesaistīts viens vietējais students. Pilsētbūvnieciskajā daļā viņi strādā divatā, bet ēkas projektu izstrādās individuāli. Rezultātā mums būs 10 pilsētbūvnieciskās stratēģijas un 20 ēkas projekti.

Tā kā vieta viņiem ir jauna, studentiem nepieciešams būt kopā, lai dalītos ar informāciju. Viņi sanāk kopā, mēģina izveidot vietas kolektīvo izpratni. Mēs nevaram sagaidīt no viņiem galīgo risinājumu, viņi ir studenti. Bet, mēs gribam, lai viņi spētu definēt problēmas. Uzdot jautājumus, un pārbaudīt risinājumus. Mēs apzināmies, ka šis eksperiments var neizdoties, taču arī tā būs vērtīga pieredze.

Tas par jautājumu uzdošanu un dažādu risinājumu pārbaudīšanu. Mēs arī nezinām, kā pieiet šai vietai. Šajā gadījumā, arhitektūra ir daļa no publiskās diskusijas. Mēs gribam, lai studenti pateiktu: varbūt, kaut kas, no tā, ko esam izdarījuši, palīdzēs atrisināt kādu no jūsu problēmām. Mēs nesākam, ka mēs noteikti zinām, bet šis ir mūsu risinājums, lūdzu, izsakiet savu viedokli.

Rīgas arhitektūras skolas saknes ir politehniskājā izglītībā, arhitekti šeit tradicionāli ir kā inženieri vai drīzāk — amatnieki, nevis pētnieki vai akadēmiski izglītoti publiskie intelektuāļi.

Jā, arī Polijā ir tā pati sistēma. Arī skolā no kuras es nāku — Silēzijas Tehnnoloģiskajā universitātē arhitektūras skola ir cēlusies no būvinženieru izglītības. Studējot man tāpat bija jārēķina būvkonstrukcijas. Tāpēc esot kritiskam pret poļu arhitektiem, man jāatzīst, ka intelektuāli viņiem nav augstākās izglītības, viņi ir, kā tu sacīji, — amatnieki. Tā ir profesionālā izglītība, nevis universitāte.

Plimutā ir pilnīgi savādāk. Tur ir ļoti stingra teorētiskā ievirze — studentiem ir jāraksta un ar katru gadu vairāk, gan esejas, gan pētījumi (citation), jāstudē teorija un vēsture, šajā ziņā Plimutā ir daudz labāks līmenis, nekā Polijas augstskolās. Taču arī mūsu augstskola tiek saukta par universitāti-uzņēmumu. Pastāv tā tendence domāt par akadēmisko izglītību to, ko dēvē par academia, kā par biznesa veidu. Tas vērojams gan Lielbritānijā, gan visur pasaulē. Manuprāt, tas nav pareizi. Tas ir savā ziņā šausminoši. Es vēl arvien skatos uz universitāti kā uz sava veida brīvās domāšanas zonu, kur cilvēki mēģina paskatīties ārpus, vietu, kur uzdot visnotaļ sarežģītus jautājumus. Taču tā ir globāla problēma, — tāda neoliberāla hegemonija, domājot par jebko, pamatoties uz brīvā tirgus — preču apmaiņas ideoloģiju. Par to, ka visam, ko mēs darām jābūt pārrēķināmam naudā. Tas ir aplami.

Vai Rīgā jūs vairāk sadarbojaties ar LU Ģeogrāfijas fakultāti, nevis RTU Arhitektūras fakultāti?

Mēs sadarbojamies ar abām augstskolām.

Latvijā par pilsētām daudz vairāk domā un runā sociologi un ģeogrāfi, nevis arhitekti.

Jā, tas ir tas, ko minēju par savām grāmatām — pirmo grāmatu nepieņēma arhitekti. Bet es to varu saprast, jo tajā nebiju pārāk jauks pret arhitektiem. Mana otrā grāmata iekļauta vairāku Polijas universitāšu ieteicamās literatūras sarakstos, bet — antropoloģijas, socioloģijas un kultūras, nevis arhitektūras studijās. Arhitekti vispār nav pārāk ieinteresēti pilsētās.

Vai savos pētījumos esi pievērsies arī nesenākai pagātnei — pilsētām pārejas periodā — no plānveida ekonomikas uz brīvo tirgu?

Jā, esmu interesējies par to. Esmu no Polijas, un tas ir saprotami, ka tas, kas tur notiek mani interesē. Esmu šo to publicējis par šo tēmu. Piemēram, ievadeseju kādā ES finansētā projektā, kas bija veltīts dažādam pilsētām — Bratislavai, Prāgai un citām. Mans teksts bija par Varšavu, kā fiktīvu pilsētu, bāzētu uz meliem.

Interesanti, ka plašāku izpratni par procesiem Austrumeiropas pilsētās iespējams gūt lasot nevis Eiropas teorētiskās domas, bet tieši — amerikāņu arhitektūras blogus internetā.

Kaut kādā ziņā tam ir jēga. Jo tas, kas tika ieviests Austrumeiropā, var sacīt, — neoliberālisms tīrā veidā — ideja, ka visam jābūt privātam, ideja par to, ka privātais vienmēr ir labāks par publisko — šī pamatideja nāk no ASV. Tāpēc ir saprotami, ka jūs, meklējot kaut kādu pretestību, meklējat arī tās avotu tur. Ir taisnība, ka Austrumeiropa ir ļoti interesanta vieta. Un es domāju, tas zināmā mērā ir tāpēc, ka mums vēl arvien ir saglabājies šis postsociālisma sindroms. Kaut kādā ziņā mūsu pozīcijas ir daudz labākas, bet no otras puses — daudz sliktākas, nekā Lielbritānijā. Tur šī šķiru sabiedrības sistēma ir pārmērīgi stingra. Tur nonākot, es skaidri zināju, kur ir mans sociālais stāvoklis un to nevar mainīt, tas ir negrozāmi. Un rajonā, kurā es dzīvoju, dzīvo kaimiņi ar kaut kādiem ienākumiem. Un patiesībā nav iespējams atrast tādu rajonu, kurā dzīvotu dažādi cilvēki, ar dažādu ienākumu līmeni. Tas ir šausminoši un rada nelāgu sajūtu. Kamēr dzīvojot Polijā, un, es ceru, kaut kādā ziņā vēl arvien arī Latvijā, tu vari dzīvot vietā, kur kaimiņos ir gan universitātes profesors, gan rūpnīcas strādnieks. Es protams, apzinos, ka cilvēki no tā bēg, pērkot mājas. Bobs (Roberts Brauns — A4D) ar studentiem apmeklēja Imantu, viņš sagaidīja un iedomājās ieraudzīt kaut ko līdzīgu Austrumlondonas gaisotnei — ļoti trūcīgu un bīstamu vietu. Taču nonākot Imantā viņi bija pārsteigti, ka tur patiesībā ir ļoti jauki, nekā šausmīga vai aplama, vienkārši patīkama vieta, kur dzīvot.

Mēs, tas ir austrumeiropieši, ticam, ka ikviens no mums var kļūt bagāts un ietekmīgs. Un, ka kādu dienu ikviens no mums var kļūt par miljonāru. Tas ir sava veida Austrumeiropas sapnis. Taču tas ir ļoti petrunīgi. Jo līdz ar to mums ir vienalga par publisko transportu, par publisko labumu, gan arī par citiem cilvēkiem. Jo mēs zinām, ka tie ietekmīgie cilvēki, kas ir tie bagātie, pirms 20-30 gadiem viņi dzīvoja turpat, kur mēs. Tad kāpēc viņi ir tur, bet mēs šeit? Taču tas ir sapnis un ilūzija, jo viņi nekad neatteiksies no savām pozīcijām.

Kā tad varam cerēt, ka kaut kas mainīsies? Kā tas var mainīties bez kādas milzīgas krīzes, kādiem nemieriem vai revolucionāriem satricinājumiem? Kāpēc transnacionālās kompānijas lai atteiktos no savas varas un tiesībām, tai skaitā — pār tām sfērām, kas vēl nesen bijušas publiskas, ieskaitot publisko telpu?

Globālās korporācijas ir ļaunums kopumā. Tām vienkārši ir vienaldzīgi cilvēki, vietējie apstākļi un īpatnības. Tomēr es vēl arvien ticu, ka tam ir iespējama pietiekoši spēcīga pretestība vietējā līmenī. Jo tie, kas dzīvo te, ir daudz vairāk saistīti ar to, kas notiek tieši te. Zviedrija ir labs piemērs. Tās sabiedrība ir ļoti egalitāra. Taču reizē viņiem ir dažas ģimenes, kam faktiski pieder visa valsts, kas pārvalda visu Zviedriju. Tas ir kā sava veida līgums — starp aristokrātisko eliti un pārējo sabiedrību. Un tas darbojas. Taču tas nevar darboties, ja šie īpašnieki dzīvo Honkongā vai Ņujorkā — viņiem vienkārši ir vienalga par mums. Taču Austrumeiropā pastāv mentāla problēma — cilvēki, kas šeit varētu kļūt par aristokrātiju, — viņiem tāpat ir vienalga par mums.

Jā, te nedarbojas tas, ko mēs saprotam ar Eiropas pilsētu. Tas ko Makss Vēbers rakstīja par Rietumu pilsētām iepretim Austrumu pilsētām — ka Eiropas pilsētai pamatā ir brīvi pilsētas pilsoņi, kopiena, noteikti pašpārvaldes modeļi un veidi, kā sasniegt kopīgus mērķus…

Tā ir manas otrās grāmatas pamatdoma. Pilsēta ir, vēsturiski tā ir bijusi polisa. Vispirms — vieta, bet otrkārt — politiska ideja. Ideja par to, ka mums ir kopīgas intereses, par to, ka mēs varam apspriest un kopā izlemt, ko darīt ar mūsu dzīvi. Tātad — ideja par sabiedrību, par kopienu, par citiem cilvēkiem. Par to, kā vienoties savās interesēs ar citiem. Kad tas beidzas, kad sāk dominēt privātās intereses, jūs esat brīvs savā automašīnā, un jums ir vienalga, tad pilsēta ies bojā.

Gribētu vēlreiz atgriezties pie Rīgas alternatīvā attīstības plāna, ko kopā ar kolēģiem cēlāt priekšā pirms vairākiem gadiem — kāda bija tā pamatideja?

Mūsu priekšlikuma ideja bija tādi kā loki, riņķi, kas balstītos uz postindustrālo pilsētas teritoriju. Galvenais bija tieši savienot, integrēt vienotā pilsētā to, ko jūs saucat par latvisko Rīgu un to, ko — par padomju Rīgu. Viens no motīviem, kādēļ mēs nācām klajā ar šo alternatīvo plānu, bija pilnīgi absurdā un nenormālā ideja par četriem jaunajiem pilsētas attīstības centriem, kas tika piedāvāti Rīgas attīstības plānā. Un tie vēl tur arī ir. Tā bija pilnīgi aplama ideja.

Jā, šī kroplā decentralizācijas ideja, kas tiek īstenota, tukšās vietās primitīvi aizbūvējot ar iepirkšanās centriem un dzīvokļu mājām. Kāda tavuprāt ir padomju laiku mikrorajonu nākotne?

Tehniski tie var izturēt ļoti ilgu laiku. Taču būtiski ir citi procesi — Rīga sarūk. Lūkojoties Austrumvācijas piemērā — arī tur notiek šādi procesi. Apkaimes iztukšojās — jaunie cilvēki vienkārši tās pamet. Tā ir sava veida mācība arī Latvijai, Rīgai — visi šie milzu infrastruktūras projekti, kas pilsētu vienkārši iznīdē — tas ir tas pats, ko vācieši darījuši un ir izgāzušies, iztērējot milzu naudas Austrumvācijas infrastruktūrai — ceļiem un visam pārējam, kamēr trešā daļa iedzīvotāju, galvenokārt jauno un izglītoto cilvēku ir vienkārši pārcēlušies no Vācijas austrumiem uz rietumiem. Tas nozīmē, ka šāda pieeja ir bijusi aplama. Un Austrumvācijas pilsētās cilvēki burtiski pārceļās uz pilsētu centriem, jo tas ir vienkārši lētāk — dzīvot tuvāk un ciešāk. Un ja arī Rīga turpinās sarukt, tad esmu pārliecināts, ka līdzīgi procesi notiks arī šeit — kāda daļa dzīvos privātmājās, bet citi būs spiesti tiekties pēc kompaktākas un mazākas pilsētas.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 Balsis
Raksta vērtējums
Abonēt
Paziņot par
guest
0 Komentāri
Iekļautās atsauksmes
Apskatīt visus komentārus
0
Lūdzu, komentējietx