Piederēt jaunajiem un stilīgajiem

«Process ir pirmais, vienīgais, līdz šim lielākais, vērienīgākais, kvalitatīvākais, stilīgākais, mūsdienīgākais un tam līdzīgiem epitetiem apzīmējams mēģinājums nevis retrospektīvi, bet konceptuāli vēstīt par kādu Latvijas laikmetīgās arhitektūras ainas daļu.» AVF organizēto izstādi un gadagrāmatu vērtē žurnāliste Kristīne Budže.

Izstāde un grāmata Process. Kā rodas laba arhitektūra? (turpmāk tekstā Process) diemžēl Latvijā ir izņēmuma gadījums, nevis likumsakarība. Mums nav laikmetīgās arhitektūras teorijas un kritikas skolas, kā arī izstāžu tradīcijas. Process ir pirmais, vienīgais, līdz šim lielākais, vērienīgākais, kvalitatīvākais, stilīgākais, mūsdienīgākais un tam līdzīgiem epitetiem apzīmējams mēģinājums nevis retrospektīvi, bet konceptuāli vēstīt par Latvijas arhitektūras tapšanu 21.gadsimtā. Beidzot arhitektūras izstāde atrodas tai funkcionāli un pēc būtības piemērotās telpās, nevis līdz šim ierasti kādas publiskas ēkas vestibilā vai tam radniecīgā istabā / koridorā kā tāds «starp citu» un «piedevām» elements uz īsu brīdi starp «nozīmīgākiem» vietas izmantošanas nolūkiem. Šis izstādes un grāmatas izņēmuma stāvoklis it kā to liek saudzēt un priecāties, ka kaut kas tāds beidzot ir noticis, pieverot acis uz trūkumiem.

Procesa autori savu veikumu dēvē par pētījumu, taču, šķiet, ka šis jēdziens tiek lietots mazliet pārprastā un vienkāršotā nozīmē, jo nav manāmas ne pētījumiem klasiski akadēmiskā nozīmē obligātās, formālās šāda darba noformējuma pazīmes, piemēram, norādes uz izmantotajiem, kādus secinājumus izdarīt ļāvušajiem informācijas avotiem, ne arī definētas lietotās pētniecības metodes, izvirzītā problemātika, norādīti pētījumu rezultātā izdarītie secinājumi utml. Procesa izstāde, šķiet, vairāk kā mēģinājums piefiksēt kādu Latvijas laikmetīgās arhitektūras ainas daļu. Uz noskaidrošanu un paskaidrošanu pretendē tikai ekspozīcijas Internacionalizācija kuratori, vēstot par ārzemju biroju ienākšanas veidiem Latvijā.

Drukātā izdevuma satura mozaīkas raksturs ir pilnībā attaisnojums gada grāmatas formātam. Tam arī piestāv praktiskā informācija par studiju iespējām ārpus Latvijas, kā arī starp korektiem atsevišķu biroju darbības portretējumiem it kā iemaldījusies asprātīgā un uz filosofisku skatījumu pretendējošā Reiņa Tukiša eseja. Tik saprotami gan nav Indras Ķempes esejas par Exyzt un izteikti personisko Arta Zvirgzdiņa ceļojumu impresiju grāmatā iekļaušanas iemesli.

Izdevuma sadaļas un izstādes tematiskās ekspozīcijas dod saprotamu atbildi uz projekta nosaukuma pirmo daļu, t.i. arhitektūras tapšanas procesa atspoguļošanu. Taču, skatot Procesu šādā aspektā, neskaidra šķiet sadaļas Šķūņi izvēle (lai gan tā izstādē eksponēta, iespējams, visizteiksmīgāk). Šķūņi Procesa kontekstā aprakstīti kā arhetipiskā latviešu mājas formas silueta izmantojums mūsdienās. Taču tā ir tikai viena no daudzajām laikmetīgās arhitektūras stilistikas iezīmēm, pat vēl šaurāk ― tikai viena no ēkas formālajām pazīmēm. Turklāt tā nešķiet unikāla, tikai Latvijai raksturīga īpatnība (skat., piemēram, jau 20.gs. 90.gados (1997.) tapušo vispārzināmo Herzog & de Meuron Casa Rudin).

Projekta nosaukuma otrā daļa Kā rodas laba arhitektūra? vairākkārt nosaukta par provokatīvu un pretenciozu. Nepiekrītot sakāpinātajai šī jautājuma uztverei, manuprāt, Process dod atbildi ― ka arī šādā veidā (konkursos, ārzemju biroju interesēs projektēt ēkas Latvijā, ikdienas darbā arhitektu birojā) var rasties laba arhitektūra. Taču, domājams, arī paši Procesa autori neuzskata, ka visi gan realizētie, gan tikai uz papīra vai datorā digitālā formātā esošie projekti, kas izstādīti un / vai minēti grāmatā, ir laba arhitektūra. Taču Procesa autoru izceltie projekti pretendē uz tiem 10% no visa uzceltā / iecerētā, kas ir arhitektūras vārda cienīgi.

Līdz šim projekta darba grupa uz jautājumiem par Arsenālā izstādīto 20 un vēl mazāko skaitu grāmatā eksponēto arhitektu biroju atlasi vien atbildējuši, ka tā ir darba grupas subjektīva izvēle. Tas neizslēdz nepieciešamību paskaidrot un informēt par kritērijiem un atlases principiem, kāpēc tieši šie arhitektu biroji un viņu projekti subjektīvi šķituši kuratoriem eksponēšanas vērti. Ka izvēles pamatojums ir iespējams, norāda, piemēram, grāmatā ievietotās Ievas Zībārtes esejas par arhitektu biroju Arhitektonika un arhitektu Uģi Šēnbergu, kurās uzskatāmi paskaidrots, kāpēc vērts izcelt un fiksēt šo arhitektu lai arī ne vienmēr slavinoši vērtēto darbību. Acīmredzot, pārējo arhitektu biroju izvēle šķitusi teju pašsaprotama. Tomēr dažu no tiem atrašanās Arsenālā prasa paskaidrojumus.

Škiet, ka Procesa ignorēto arhitektu sāpe ir tik liela ne jau tāpēc, ka, viņuprāt, tas nozīmētu automātisku iedalīšanu pie sliktās arhitektūras, bet gan tāpēc, ka tas liedz pretendēt uz tā saukto jauno un stilīgo apzīmējumu. Process ir jauno un stilīgo redzējums par jaunajiem un stilīgajiem priekš jaunajiem un stilīgajiem. Tas izpaužas Procesa satura svaigumā, kaut gan nav norādīti projekta autorus interesējošie tematikas, arhitektu darbības vai projektu izstrādes hronoloģiskie rāmji. Vēl izteiksmīgāk mērķauditorija atainojas gan izstādei, gan grāmatai izvēlētajā informācijas pasniegšanas veidā. Lai arī vismaz korektam jebkuras ekspozīcijas un to pavadošo materiālu dizainam būtu jābūt pašsaprotamam, Latvijā tas tomēr ir atzīmēšanas vērts fakts. Beidzot grāmata par arhitektūru ar augsti kvalitatīvu vizuāli ilustratīvo materiālu un mūsdienīgu dizainu! Procesa autori, šķiet, pilnībā apzinās, ka 21.gadsimts ir vizuālās uztveres laiks un uzsvaru liek uz attēliem, tekstiem atvēlot vien bilžu pavadītāja lomu.

Grāmatas šķirstītājs netiek apgrūtināts ar gariem lasāmgabaliem. Taču vizuālā materiāla (kura ievērojama daļa ir tikai dekoratīva) pārsvars pār tekstuālo (kura lielākajā daļā analīze izpaliek) ir viens no iemesliem, kāpēc izdevumu var ierindot nevis analītiskajā, bet gan tā saucamajā žurnālgaldiņu literatūras plauktā. Ja informācijas pasniegšanu grāmatā var saukt teju par perfektu, tad izstādei šajā ziņā bija manāmas steigas vai citu tā sauktajam vienkāršajam skatītājam nezināmu iemeslu dēļ ieviesušās nepilnības, piemēram, ekspozīcijā Process, ja arhitektu biroju radošā procesa ne tikai saturiski, bet arī vizuāli atšķirīgie vēstījumi ir konceptuāli attaisnojami, tad dizainiski un informatīvi vienotu anotāciju trūkums pie vienkopus izstādītajiem dažādo biroju maketiem tomēr šķiet paviršības pazīme.

Par Procesa menedžmenta profesionalitāti, kas arī Latvijas kontekstā nebūt nav bieža parādība, liecina izsmeļoši sagatavotie preses materiāli ar augstas izšķirstspējas bildēm (!!!) un pavadošo informāciju, kā arī jebkurai mūsdienīgai izstādei teju obligātie tās satelītpasākumi — lekcijas, sarunas un īpašas nodarbības bērniem. Procesa darba grupa uzlikusi gana augstu mūsdienu arhitektūras izstādes un grāmatas kvalitātes latiņu, lai nākošo projektu autoriem nebūtu to pārāk viegli pārspēt ja ne saturiskajā, tad iesaiņojuma ziņā noteikti.