Nesen, izziņojot labākos noslēdzās konkurss jaunam namam Rīgas centrā, — Krišjāņa Barona iela 73 — Barona un Lielgabalu ielas stūrī. Par uzvarētāju desmit darbu konkurencē tika atzīts biroja Jaunromāns un Ābelepriekšlikums, kas piedāvā neparastu fasādes plastiku, ko sola panākt ar īpaši veidotiem ķieģeļu paneļiem.
Šis stūris Rīgas centra struktūrā arvien ir pietiekami zīmīgs, jo atrodas pie kādreizējās Sporta pils kvartāla, — respektīvi, — tukšuma, tāpēc ir uztverams no ievērojama attāluma. Vērts atgādināt, ka šim gruntsgabalam konkurss tika rīkots jau pirms krīzes laikā, 2008. gadā. Toreiz konkursā uzvarēja biroja Palast Architekts priekšlikums.
Tad gan viens no galvenajiem konkursa nosacījumiem bija saglabāt divus zemesgabalā augošus lielus koku, kas neļāva īstenot pienācīgu kvartāla stūra apbūvi, rosinot dažādus virtuozus, tomēr samocītus risinājumus.
Nu zemesgabala īpašnieks ir mainījies, un arī koki vairs netraucēja piedāvāt jēdzīgas konfigurācijas ēkas. Bez tam, salīdzinot šos un tā iepriekšējā konkursa darbus, jāatzīst, ka jaunākā konkursa darbi kopumā izskatās jūtami pilsētnieciskāki, pat tikai uzmetot acis iztēloto fasāžu veidolam, var apgalvot, ka šoreiz piedāvātās Rīgas centra kontekstam izskatās visumā atbilstošākas. Tas netieši norāda arī to, ka kopumā jau zināma attīstība notikusi arī vietējā arhitektūrā.
Tegule
Par konkursa uzvarētāju tika atzīts biroja Jaunromāns un Ābele (autori: Mārtiņš Jaunromāns, Oļegs Kuzņecovs, Dāvis Gertners, Māra Ābele, Dace Aumele, Vadims Lando) priekšlikums Tegule.
Viņu piedāvājums no vairuma iesniegto priekšlikumu atšķiras ar pilsētbūvniecisko risinājumu, — atkāpjoties no gruntsgabala robežas Lielgabala ielā, viņu ēka pret blakus esošo daudzstāvu autostāvvietu pavēršas nevis ar aklu sienu (ugunsmūri). Līdz ar to gan samazinās pagalma platība, taču dzīvokļos iespējams izvietot logus uz divām pusēm, veidojot ērtākus plānojumus. Ieguvums ir arī tāds, ka Lielgabalu ielas perspektīvē neparādītos brandmūris. Līdz ar to projekts tiecas sasniegt labāko esošajā situācijā, nevis pieskaņoties teorētiskai nākotnei, kad te varbūt varētu būt perimetrāli noslēgta kvartāla apbūve — tad, kad varbūt autostāvvieta šai vietā kādreiz varētu tikt aizvietota ar pilsētas struktūrai atbilstošāku ēku ar fasādi visā zemesgabala platumā.
Otrs lieta, kas projektu atšķir no citiem, ir fasādes koncepcija. Ja pārējos piedāvājumos ir vairāk vai mazāk ierastas grafiskas plakanu fasāžu kompozīcijas, kur telpiskumu piešķir iedziļinātas lodžijas vai erkerveidīgas izbūves, tad Jaunromāna un Ābeles priekšlikums piedāvā pietiekami svaigu un nebijušu — no ķieģeļiem veidotu plastisku virsmu. Viņu pieredze īstenojot godalgoto «Brēmenes muzikantu namu» Vecrīgā acīmredzot ir ļāvusi iegūt pārliecību un izpratni par to, ko mūsdienu arhitektūrā var iesākt ar ķieģeli un šis projekts sper soli tālāk, piedāvājot savērptas virsmas. Ja pretskatā fasāde ar vienmērīgu logailu ritmu pauž rimtu nosvērtību, tad raugoties no ieslīpiem skatpunktiem atklājas pieminētā plastika, fasādas telpiskums, kam kustībā vajadzētu raisīt jūtami dinamisku efektu. Tādejādi uz mūsdienu izsmalcināti tehnoloģisko, tomēr plakano fasāžu fona, Jaunromāns un Ābele sola radīt kaut ko tādu, ko var uztvert kā jūgendstila Rīgas bagātīgi dekorēto, plastisko fasāžu mūsdienīgu interpretāciju.
Žūrija savos komentāros par šo darbu norādījusi galvenokārt uz to, ka varētu arī nebūt trīs dažādu ķieģeļu toņu. Kā arī —, ka no funkcionālā viedokļa vēlamas būtu divas kāpņu telpas.
Citi projekti
Pārējās godalgotās vietas:
- 2. vieta — Avotiņš, Vincents un partneri (Kaspars Avotiņš)
- 3. vieta — R.E.D. Arhitekti — (Viktors Zarakovskis, Antons Gonda, Andris Tomsons)
Uz citu fona svaigs un konceptuāli spēcīgs likās arī biroja MAAS arhitekti darbs. Ieviešot regulāru un stingru soli, viņu priekšlikumā rādīta vienota, skaidra telpiski konstruktīvā sistēma, kas reizē ir variējama, pielāgojama nepieciešamajām funkcionālajām un telpas prasībām, veidojot vajadzīgās atkāpes, terases, nezaudējot racionalitāti un konstruktīvo vienkāršību.
Ēkas fasāžu veidojumā ir manāma tāda kā modernisma bezkompromisa principialitāte, tomēr respektējot stūra ne-deviņdesmit grādu leņķi un atklājot arī citas advancētākas, laikmetīgas pieejas. Telpiskajā koncepcijā manāma strukturālistu ideju klātbūtne, varētu teikt, — to jaunākajā «uzlējumā», — nonākot līdz mūsdienām caur nīderlandiešiem, Kolhāsu un viņa skolniekiem (skat. OMA Timmerhuis Roterdamā, MVRDV projektētā DNB banka Oslo, BIG Kalna māja Erestādē, Kopenhāgenā).
Taču nākas piekrist žūrijas teiktajam, ka šādai ēkai ir problēmas ar iekļaušanos Rīgas centra kontekstā. Un tomēr projekta idejā un izpildījumā jaušama īpaša pievilcība, — ierastajā pēdējo 25 gadu Latvijas arhitektūras ainā, kur konstruktīvās sistēmas tīrībai nav bijusi pievērsta liela loma, un fasādes tiek traktētas drīzāk kā dekorēti apvalki, kam jānoslēpj neveikli veidota struktūra un par katru cenu jāpiemērojas apkārtnei, — šis projekts izstaro teju vai suģestējošu šarmu. Var novēlēt autoriem turpināt meklējumus un centienus šai virzienā, tiecoties attīstīt šādu domāšanu un pieeju Latvijas arhitektūras kultūrā.
