No pelniem atdzimušais fēnikss

Jaunā Igaunijas Mākslas akadēmijas ēka Tallinā, kas izveidota cieņpilni, bet radoši transformējot kādreizējo rūpnīcas kompleksu ļoti pilsētnieciskā Kalamajas rajona novietnē, ir viens no pārsteidzošākajiem un apbrīnojamākajiem arhitektūras darbiem — ne tikai Igaunijā, bet noteikti arī daudz plašākā mērogā. Par ēkas tapšanas vēsturi, arhitektūras idejām un risinājumiem, un vietu Igaunijas kultūrā — Karls-Dags Lige (Carl-Dag Lige).

Igaunijas Mākslas akadēmijas jaunā mājvieta Tallinā Kalamaja rajona malā ir ļoti rūpīgi pārdomātas arhitektūras būve, kas dod pozitīvu stimulu pazīstamākās Igaunijas mākslas augstskolas turpmākajai darbībai. No šīs ēkas strāvo mīlestība. Raksta uzdevums nav uzplēst vecās brūces, tomēr vēlos atgādināt, ka ēkas tapšanas sāgā daudz «netīrās veļas» vēl nav izmazgāts un bez atbildes palikuši vairāki jautājumi. Kāda loma situācijas eskalācijā bija Mākslas akadēmijas vadībai un tā laika izglītības un zinātnes ministram Jākam Āvikso (Jaak Aaviksoo)? Kā bija iespējama akadēmijas ēkas ar vairāku gadsimtu ilgu vēsturi «aizslaucīšana»? Vai ministrs draudēja skolu slēgt, un, ja tā, tad kā gan demokrātiskā valstī ministrs draud neatkarīgai augstskolai? Vai kaimiņš, kas cīnījies par saules gaismu, tiešām bija tankists vai namīpašnieks, kas ieņēmis apņēmīgu nostāju? Kāda bija Valsts nekustamo īpašumu akciju sabiedrības loma darījumos ar akadēmijas īpašumiem? Kāpēc rodas iespaids, ka akadēmija palika zaudētāja lomā? Vai kultūras un izglītības iestādēm ir vieta mūsdienīgas pilsētas centrā? Kādam jābūt konkursu žūrijas sastāvam un atbildībai, lai par uzvarētājiem nenoteiktu tos, kuru piedāvājumu realizācija izrādīsies daudzkārt dārgāka un sarežģītāka, nekā gaidīts (kā tas notika ar 2008. gada uzvarētāju darbu)? Ir arī citi jautājumi, bet atbildēt uz tiem ir pētnieciskās žurnālistikas uzdevums.

Izmaiņas vērtību skalā

Mākslas akadēmijas jaunas ēkas būvniecība Tallinā, gruntsgabalā Tartu ielā 1, beidzās ar fiasko, kas kaitēja gan skolas reputācijai, gan studiju kvalitātei. Vēsturiskās skolas ēkas nojaukšana, atteikšanās no 2008. gadā apstiprinātā Dānijas arhitektu projekta radīja izmaiņas ne tikai telpisko, bet arī mentālo vērtību skalā. Dānijas arhitektu ambiciozais projekts bija celtniecības buma auglis: spožs un ikonisks, dārgs un reprezentabls. Tomēr pēc ekonomiskās krīzes un lēmuma pieņemšanas par akadēmijai piederošo zemes gabalu apmaiņu kļuva skaidrs, ka jaunajai atrašanās vietai nepieciešama konservatīvāka un jutīgāka pieeja gan simboliskā, gan praktiskā līmenī.

2004. gadā notikušā jauno arhitektu konkursa izsludināšanas brīdī Mākslas akadēmija pēc ilgas svārstīšanās bija izvēlējusies un nopirkusi kādreizējo Rauaniidi rūpnīcas kompleksu Kalamaja rajona malā Skoone bastiona, Baltijas stacijas un Telliskivi radošās pilsētiņas tuvumā. Konkursa noteikumu izstrādātājs arhitekts Tomass Pāvers (Toomas Paaver) noteikumos aprakstīja pilsētvides situāciju, kā arī kontekstuāli analizēja un telpiski novērtēja rūpnīcas apbūvi. Viņš norādīja, ka tās lielākā daļa, galvenokārt 1929. gadā arhitekta Eugena Habermana (Eugen Haberman) projektētā stūra apbūve, būtu jāsaglabā.

Līdz ar to mākslas augstskolas ēkas arhitektoniskā veidola meklējumi nebija jāsāk no baltas lapas — bija vēlēšanās rūpnīcas sarežģīto un vairākās kārtās veidojušos arhitektūru redzēt kā iespēju, nevis kā apgrūtinājumu. Noteikumos bija ietverti detalizēti apraksti un apsvērumi par to, kas būtu saglabājams un ko varētu nojaukt. Pāvera materiālos bija arī jaunā kompleksa apkārtnes gājēju kustības shēma, kas, izbūvējot celiņus, nodrošinātu augstskolai draudzīgāku un aicinošāku atrašanos pilsētas telpā.

Atturīga, tomēr uztverama arhitektūra

Arhitektūras konkursā uzvarējušo KUU arhitektu (Koits Ojalīvs (Koit Ojaliiv), Joels Kopli (Joel Kopli), Juhans Rohtla (Juhan Rohtla) kopā ar filozofu Eiku Hermanu (Eik Hermann)) priekšlikums sastāvēja no ķirurģiski precīzi izstrādātiem griezumiem un rūpīgi izsvērtiem pielikumiem. Tie respektēja izskaistinātos attēlus konkursa noteikumos, un arī tagad, kad ēka ir uzbūvēta, tās apjoms izrāda cieņpilnu attieksmi pret apkārtējo pilsētas telpu. Jaunais ansamblis ir nepretenciozs, mierīgs un nosvērts, tas jutīgi rēķinās gan ar vēsturisko vidi, gan pilsētas telpu, tomēr ir arī elastīgs ikdienas aktivitātēm.

Salīdzinot ar citiem darbiem, KUU arhitekti priekšlikumā ēkas daļas bija savstarpēji labāk saistītas ar jauno centrālā ātrija kāpņu telpu un savienojošo tiltu. Līdz ar to attālumi starp mācību telpām, kabinetiem, darbnīcām, atvērtām un daļēji atvērtām telpām nebija pārāk lieli, no gaiteņiem, kas apjož pagalmu, veidojās vizuāla saikne ar pārējo ēku.

Salīdzinot ar veco akadēmijas ēku, jaunā nav būtiski lielāka, tomēr tā ir ļoti kompakta, un atsevišķas funkcijas saistībā vienai ar otru ir izvietotas ļoti loģiski un savstarpēji saskaņoti. Nedaudz pārsteidzošs ir lielās aulas trūkums, tomēr to veiksmīgi aizvieto centrālā lielā auditorija, kuru vajadzības gadījumā var apvienot ar blakus esošo galeriju. Gan foajē, gan galerija, gan kafejnīca ir atvērtas arī pilsētniekiem — laipns žests no augstskolas puses. Tas samazina būves ekskluzivitāti un simboliski sniedz draudzīgu roku kaimiņiem.

Papildus izsvērtajam telpu plānojumam ievērību pelna materiālu izvēle un virsmu apdare. Jau kopš konkursa sākuma arhitekti ir akcentējuši domu radīt akadēmijai telpu, kurā pieļaujama kļūdīšanās un ir vēlami eksperimenti. Šāda nepabeigtās telpas koncepcija abstraktāk izpaužas telpās, kas paredzētas vairākām funkcijām (piemēram, centrālā ātrija plašās starpplatformas, kur ar aizkaru palīdzību ātri iespējams izveidot atsevišķas mācību telpas), bet konkrētāk —atstājot bez apdares vēsturiskās sienas. Ja bieži šādu senu, nelīdzenu un raupju sienu eksponēšana saistās ar ilgām pēc retro vai pat ar fetišizētu kiču, tad akadēmijas ēkā sienas drīzāk šķiet dabiskas — rodas sajūta, ka skola šeit darbojusies jau ilgu laiku un studentu darbi jau gadu desmitiem ir eksponēti pie šīm sienām. Nesenā sarunā ar arhitektiem un akadēmijas darbiniekiem noskaidrojās, ka vienam otram, uzturoties jaunajā mājā, radusies déjà-vu sajūta — raupji un nolietoti telpu stūri un kakti, nepabeigtas sienu virsmas — tās reizēm atgādina veco akadēmijas ēku, kas atradās Tartu ielā. Tās nav romantiskas ilgas, drīzāk simpātiska sagadīšanās — apzināti šādu telpisko atsauci arhitekti nebija iecerējuši.

Tomēr jaunajā ēkā netrūkst arī zināmas greznības. Nevis dārgo materiālo ziņā, bet gan telpiskajā risinājumā. Uz ēkas jumta ir divas plašas multifunkcionālas terases, no kurienes paveras brīnišķīgi skati uz vecpilsētu un Somu līci. Blakus ziemeļu terasei atrodas lieliski izgaismota auditorija, kur ir patīkami lasīt un klausīties lekcijas. Ēkas iekšpagalmā izbūvēta betona režģa konstrukcija ar aizraujoši ritmisku tektoniku. Tās lielākā daļa atstāta it kā nepabeigta, tā radot iespaidu, ka ir iespējams šos «boksus» aizbūvēt un izmantot. Tiesa, privātās sarunās arhitekti atzina, ka šādu papildinājumu veikšana ir maz ticama, jo siju nestspēja un sarežģījumi ar siltināšanu var izrādīties nopietns izaicinājums. Režģis rada trīsdimensiju kulisi apakšējā līmenī izvietotajām atklātajām terasēm, kuras piemērotos laika apstākļos ir ideāla vieta pusdienošanai un koncertu organizēšanai.

Akadēmijas ēkai var piekļūt gan no Ziemeļu alejas (Põhja pst), gan no Kotzebue ielas puses. Galvenā ieeja vairāk domāta apmeklētājiem, kuri nāk no vecpilsētas un Baltijas dzelzceļa stacijas. Kotzebue ielas puses ieeja ir ērtāka tiem, kuri nāk no Vana-Kalamaja ielas. Uz pilsētas iedzīvotājiem un apmeklētājiem atraktīvu iespaidu atstāj arī Habermana mājas cokolstāva logi, aiz kuriem redzama akadēmijas bibliotēka, it sevišķi diennakts tumšajā laikā. Pret šo ēkas stūri uz ielas veidojas neliels pilsētas laukums, bet žēl, ka aicinošās durvis ir rezerves izeja no ēkas. Nākot no Ziemeļu alejas, tās izskatās ļoti atraktīvi, un tā būtu visērtākā piekļuve bibliotēkai. Tomēr drošības labad jāsamierinās ar kompromisiem, turklāt būves pārējā daļā nekādi pārmetumi par telpas atvērtību nav rodami.

Sociālā loma un nākotnes potenciāls

Man jaunā akadēmijas ēka simbolizē to Igauniju, kurā es gribētu dzīvot: atvērtu, elastīgu, draudzīgu, bez varoņiem un pielāgoties spējīgu. Būve ir labs piemērs tam, ka igauņi spēj veiksmīgi sadarboties, ja ir pietiekami daudz gribas un uzticēšanās, un rast risinājumus kompleksām problēmām un sarežģītām prasībām. Ēkas arhitektūra vēsta par pielāgošanās spēku, uzticēšanās veidošanos, vēlmi sadarboties un iecietību. Šajā mājā ir ielikta mīlestība, un māja arī izstaro mīlestību. Tās arhitektūra ir atturīga un pazemīga, tomēr arī rosinoša, bet ne uzmācīga, ar skatu nākotnē. Manā izpratnē tajā ir kaut kas būtiski eiropeisks, un tieši vērtību ziņā: laicīgs, humāns un liberāls – šīs vērtības pēdējos gados degradējušās pat demokrātiskajās valstīs ar senām tradīcijām, un tagad arī Igaunijā.

Igaunijas Mākslas akadēmijas jaunā galvenā ēka ir mūsu kultūras, neatkarības un pašapliecināšanās spēcīgs, garīgi gaišs un telpiski konkrēts informatīvais instruments. Tā sniedz vēstījumu, ka akadēmija ir uz zināšanām un kvalitāti orientēta izglītības iestāde, nevis rūpnīca. Jauno augstskolu var salīdzināt ar fēniksu, kas atdzimis no pelniem — ar savu personālu, telpām un kompetenci. Tā ir sabiedrības lokomotīve, spēcīgas kolektīvās smadzenes, jutīgas pret pārmaiņām. Jaunā galvenā ēka ir radījusi būtiskus priekšnoteikumus tās pozīciju nostiprināšanā kā Igaunijas sabiedrībā, tā starptautiskajā izglītības arēnā. Kurš ir teicis, ka arhitektūra neiespaido sabiedrību?

Igaunijas Mākslas akadēmija

Põhja pst 7, Tallina

Pasūtītājs – Igaunijas Mākslas akadēmija
Būvētājs — Astlanda Ehitus

Arhitektūra — Joel Kopli, Koit Ojaliiv, Juhan Rohtla, Eik Hermann, Kalle Komissarov, Rene Sauemägi  / KUU arhitektid

Fasāžu restaurācija — Katrin Etverk, Ketlyn Tänavsuu
Ainavu arhitektūra — Karin Bachmann, Mirko Traks / KINO
Interjera arhitektūra — Tarmo Piirmets, Raul Tiitus, Birgit Palk, Inna Fleisher
Konstrukcijas — Tom Arula, Tõnu Peipman, Piret Lindma, Andres Sokk / Printsiip

Gruntsgabala platība — 4429 m²
Ēkas neto platība — 12 300 m²

Arhitektūras konkurss — 2014
Projekts — 2015-2017
Būvniecība — 2017-2018