Kultūras kanons — kritēriju kopums vai savārstījums?

Nesen beidzies darbs pie Latvijas kultūras kanona, un atklātībai nodots saraksts ar 99 vērtībām, kam vajadzētu atspoguļot nācijas sasniegumus. Viena no septiņām kultūras kanona nozarēm bija veltīta arhitektūrai un dizainam. Sarunā par kanona mērķiem un arhitektūras saraksta tapšanu — darba grupas vadītājs, Rīgas pilsētas arhitekts Jānis Dripe.

Par Kultūras kanona mērķiem un jēgu ir diskutēts jau kopš šī ideja pavīdēja publiskajā telpā pagājušā gada vasarā. Par paraugu ņemtais Dānijas, kā arī Nīderlandes kultūras kanons reprezentē šo valstu kultūras sasniegumus. Taču aiz šiem sasniegumiem, aiz šī saraksta ir pamanāmas demokrātiskas valsts tradīcijas un skaidra kultūras politika, kanons ir tikai tās atspoguļojums. Latvijas pieeja, kā jau tas ierasts, ir bijusi pilnīgi pretēja — tā vietā, lai runātu par kultūras nozaru politiku, par infrastruktūru, par vērtību kritērijiem, galu galā pagrābti atsevišķi gadījumi, atsevišķi piemēri, ko tad nu kanonizē. Tiek spriests par formu un fasādi, iztrūkstot pamatiem. Vai tas nav ačgārni?

Tad jāapzinās, ka būtu divi atšķirīgi procesi. Viens — tik pat sarežģīts, ja ne sarežģītāks process — izveidot kritēriju kopumu. Un tad kāds teiktu: Ā, to, ko jūs varat piemērot arhitektūrai, mēs nevaram piemērot mūzikai, to, ko var piemērot dizainam, varbūt var piemērot arhitektūrai, bet tas galīgi nederēs tautas tradīcijām. Tās jomas ir tik atšķirīgas, ka mēs izrunājām to, vai varam nonākt pie kritēriju kopuma, kas būtu visiem piemērots. Un secinājām, ka tas būtu ilgs un mokošs process, kamēr par to vienotos. Un kas tad būs tie eksperti, kuri izšķirs, kas būs kritēriju kopums? Vienojāmies, ka katra grupa ir pietiekoši nopietni cilvēki, lai savā starpā tiktu galā un nāk ar savu spriedumu. Tā ir subjektīvā, personīgā atbildība.

Atsaucoties uz dāņu kanonu — tur tāda viena cilvēka atbildība ir pacelta ļoti tādā superlatīvā pakāpē. Galavārds pieder vienam cilvēkam, kurš ir tas kanona «ģenerālis», kurš ir šodien Dānijā atzīta kultūras autoritāte, un tā ir viņa autoritāte. Mārai Lācei mums nebija tādu pilnvaru, lai ar viņa bija tāds kanona ģenerālpārraugs. Viņa šo procesu vadīja ļoti demokrātiski. Mums bija pilnīga brīvība no jebkuras birokrātiski administrējošas iestādes.

Par to demokrātisko — bija runa, ka tad, kad tiks nosaukts pirmais kanona kandidātu saraksts, ka tad būs kādas plašākas sabiedriskas apspriešanas. Bet tā īsti jau tas laikam nenotika? Tā taču būtu bijusi iespēja — iesaistīt intelektuāļus, nozaru profesionāļus, ļaujot viņiem piedalīties un saņemot arī viņu ieguldījumu.

Divas reizes mēs to darījām. Pēc Jāņiem sanācām kopā, kad vienkārši aicināju plašāku loku cilvēku un vēl kādas pāris šaurākas tikšanās ar kādām interešu grupām. Ja nemaldos, tad citas ekspertu grupas teica: «Jā, mums ministrija uzticēja, un mēs to vienkārši darām,» un vispār nerīkoja tādas publiskākas aptaujas. Mēs izšķīrāmies un to darījām. Tas varbūt vispār mans raksturs un pieņēmums, ka tā vajag.

Viedokļu diversifikācija šajās aptaujās un sarunās bija vienkārši skaista savā plašumā. Gan par saturu, gan mērķi. Vai tas ir kultūras eksportam vai iekšējai lietošanai? Par to arī nebija viennozīmīgas atbildes. Kā mēs eksportēsim tautas tradīciju? Ja vēl arhitektūru mēs kaut kā varētu padarīt internacionālu. Ar teātra izrādēm to pavisam grūti iedomāties. Kā var eksportēt teātra izrādes burvību, Smiļģa sajūtu? Tātad tās ir tikai iekšējai lietošanai, iekšējām sajūtām.

Arī atsevišķi dizaina priekšmeti, kurus mēs saprotam, — piemēram, mopēds Rīga-12 vai Spīdola. Mēs tos saprotam tikai kaut kādā padomju valsts iespēju un plašā ģeogrāfiskā kontekstā, milzu masas to lietoja un apbrīnoja. Tur nāk iekšā ļoti daudz tādi sociāli fenomeni, mūsu sajūtas.

Tātad tur ir tik atšķirīgas lietas. Mums ir jāuzņemas kāda atbildība, izdarīt to šim brīdim, piefiksējam, pabeidzam. Paies kaut kāds laiks, nāks jaunas paaudzes un procesu var atkārtot. Man liekas, ka pati šī ideja ir laba, ka ik pa brīdim tauta, kas ciena savas kultūras vērtības, izdara kaut kādu izvēli, to nofiksē un tam brīdim atbilstošā formā. Kāpēc to darbu neizdarīt šodien, — un elektroniskā formā nepadarīt pieejamu, tā lai jebkurš pasaulē no jebkuras vietas var piekļūt šīm vērtībām, apskatīties, lai to var iedot lietošanai skolām, bibliotēkām. Varbūt pēc divdesmit gadiem liksies, ka atkal jāizdara šāda izvēle. Šis ir pirmais mēģinājums ar visām no tā izrietošām sekām.

Tomēr domāju, ka tas pirmais process — diskutēt par būtību, par kultūras politikas mērķiem, par kritērijiem, — tas būtu bijis daudz jēdzīgāks un vajadzīgāks. Šajā gadījumā tam ir tāda 21.gadsimta pieeja, popkultūras un PR pieskaņa, atvieglota pieeja. Paņemt kādus atsevišķus produktus, skaisti iepakot un pārdot. Tā nav sistemātiska pieeja — mēģinājums saprast, ko mēs vēlamies ar savu kultūru panākt un kam mums tā vispār vajadzīga.

Jā , es varu piekrist, ka tā ir, bet šī pieeja nav izmantota sliktā manierē. Katrs no šiem cilvēkiem mēģinājuši godprātīgi izvilkt tās vērtības, kas ir. Starp citu iepakošanas process, kas attiecās uz arhitektūru — tas vēl turpinās. Es ar savu biroju to atbalstīju, un ministrija vēl nāks pretī, lai radītu labus, īsus tekstus, labas fotogrāfijas. Es iestājos par to, lai arhitektūras un dizaina kanoni netiktu tiražēti nekur publiskajā telpā, pirms mēs neesam vienojušies, ka tieši šīs bildes ir tās, ko mēs varam rādīt.

Un dzīvu arhitektu kanonizēšana? Vai tā arī nav slidena un pretrunīga lieta? Ja šādi kanonizēts tiek arhitekts, kas darbojas vietējā tirgū, — vai tas nav spiediens un tirgus ietekmēšana?

Jā, bet skatāmies salīdzinājumā. Ja tu negribi uzņemties nekādu atbildību —, drošs paliek nedrošs, kanonizēsim visus tos, kas ir miruši, miers viņu pīšļiem, neviens nekādu vibrāciju neradīs sabiedrībā. Ja tu uzdrošinies no vienlīdzīgiem jeb līdzīgiem, no talantīgas kopas izvilkt vienu, par ko jūs varat šinī ekspertu grupā vienoties, ka viņš mazliet stāv pāri. Nav jāglorificē, bet, ka tas no līdzīgi talantīgajiem mazliet stāv pāri, — man liekas, ka tā ir pozitīva uzdrīkstēšanās, kas rada kaut kādu saviļņojumu. Ja kāds ir mazliet pacēlies citiem pāri, kāpēc tad nedot to šodienas bildi? Es apcēlu to pašu Māru Lāci, par stājmākslas sarakstu, teicu: «Jums ir kapiņu kanons. Jums nav neviena dzīva autora.» Protams, ka ir grūti starp Ievu Iltneri, Daci Lielo, Jāni Mitrēvicu un vēl citiem paņemt vienu ārā. Varbūt, ka mēs arhitektūrā, un es uzskatu, ka mēs bijām mazliet labākā pozīcijā, un mēs varējām atļauties to izdarīt. Un es redzu tur vairāk pozitīvā, nekā apšaubāmā.

Kopumā jau tas, ka, kaut arī virspusēja, tomēr raisījās diskusija, — tas jau ir vērtīgi. Un cits labums, protams, ka plašāka sabiedrība varbūt labāk pazīs kaut šos atsevišķos piemērus.

To es arī paredzēju. Tas ir viens no lielākajiem ieguvumiem, ko es redzu šai procesā. Katrs sev uzdeva jautājumu, sāka analizēt, vai es būtu tos pašus izvēlējies. Tas ir tas, ko Andris Kronbergs uzsvēra, šis process domājošajiem cilvēkiem mudināja izveidot pašiem savu kanonu.

Es respektēju Ojāra Spārīša viedokli, viņš saka: «Ko jūs to Birkertu paņēmāt? Ko ta viņš tur Latvijā?» Kopš Dailes teātra vienīgā kultūras būve, ko mēs ceļam ir Nacionālā bibliotēka, tas ir Gunāra darbs. Viņš ir devis arī citas idejas, ko mēs vienkārši neesam paņēmuši. Bet tā ir mūsu, nevis Birkerta problēma. Esmu diezgan daudz par Birkertu rakstījis un daudz viņam jautājis. Ja cilvēks pats uzskata sevi par latviešu kultūras sastāvdaļu, un te es nevaru distancēties no viņa dzimtas, tad tie ir tie argumenti, kāpēc mēs varam sacīt: «Varam».

Un tās trīs personības, — tās katra pārstāv savus, kardināli atšķirīgus virzienus: Reinholds Šmēlings — vāciska ietekme un tas laiks, Birkerts — trimda un Kronbergs — šodiena. Šmēlings — tas laiks, sadarbība ar pilsētas varām, ilglaicīgi postenī, divi tirgi, trīspadsmit skolas, slimnīcas un tā tālāk — tā ir vesela Rīgas laikmeta vēsture, ietekme uz pilsētas pozitīvo attīstību. Birkerts tā savā ziņā reprezentē arī Andreju Andersonu, arī Paulu Dermani un daudzus citus trimdas arhitektus, bet — Birkerts ir tā virsotne. Tāpat kā Kronbergs šodienas procesos ar savu ētisko kritēriju pakāpies pāri.

Nīderlandiešu kanons bija pavisam citāds — vairāk uz vēsturiskiem, politiskiem un sociāliem notikumiem vērsts. Latvijas sarakstam paraugs acīmredzami bija dāņu kanons. Ja paskatāmies to, kas acīmredzami izvirzīts par paraugu, viedojot Latvijas kanonu, tad tajā bija vairākas ēkas, dažas pilsētbūvnieciskas shēmas, pilsētas rajoni, pāris dārzi jeb ainavas un Kopenhāgenas t.s. Piecu pirkstu plāns, kas ir tāda tālākā nākotnē vērsta pilsētas attīstības koncepcija. Latviešu kanonā ir gan latviešu sēta — kaut kas plašāks, kā vesela tradīcija, kas pat nav saistīta ar vienu laikmetu, tad — atsevišķas ēkas, un arī atsevišķi cilvēki ar visu viņu devumu — šķiet kā tāds juceklis un savārstījums.

Saprotu, ko tu domā. Bet es teiktu — nevienā jomā mēs neesam tik bagāti, lai ar to vien nokomplektētu visu sarakstu, ietu vienā sistēmā. Būtu jau labi, ja mēs varētu izvēlēties tikai 12 izcilus ansambļus vai tikai 12 personības vien. Mēs patiesībā ar izmisumu tā kā lasījām ārā atsevišķas lietas. Teiksim profesors Krastiņš bilst: «Jūs no jūgendstila izvilkāt vienu Tērbatas ielas 17 namu». Labi, tiktāl Jānis kā lielais eksperts mums piekristu, ka ēka reprezentē to virzienu, kas būtu akceptējams, iepretim dekoratīvam vai kādam tādam virzienam. Protams, viņam ir argumenti, kāpēc vajadzēja vairāk un kādas ēkas. Bet atkal — vienā mājā (Tērbatas 17) kopā ir divi izcili autori — Pēkšēns un Laube. Otrs — tas ir tas virziens, kas nāk ar mums raksturīgu nacionālu dekoru. Trešais — šī ēka ir publiski pieejama, atšķirībā no jebkura dzīvokļu nama. Vēl ceturtais — tā ir krievu skola, kas reizē raksturo arī to sabiedrības sarežģīto slāņojumu. Ne visiem šiem objektiem izdodas dabūt šo saslāņojumu, bet teikšu, ka tai mūsu sadaļā tieši tā dažādība ir vērtība.

Neskatoties uz kaut kādām vecuma un nodarbošanās atšķirībām ar Jāni Lejnieku, Ievu Zībārti, Ilzi Martinsoni un Inesi Pētersoni mums kaut kā bija ļoti viegli. Es par to brīnos, bet tas nāca kā tāds pārsteidzošs brīdis, kad katrs nosaucām tos divpadsmit un izrādījās ļoti minimālas atšķirības. Vai tā bija sakritība, kaut kāda psiholoģiska saderība vai kas tamlīdzīgs. Varbūt tas arī bija pietiekoši garš process. Līdz ar to gribu teikt, ka man subjektīvi ir gandarījums. Man ir gandarījums par visiem pozitīvajiem procesiem, kas notiek sabiedrībā, vai mēs sākam būvēt nacionālo bibliotēku vai veidot kanonu.

Dalīties ar ierakstu:

0 0 votes
Article Rating
guest
10 Komentāri
vecākie
jaunākie visvairāk skatītie
Inline Feedbacks
View all comments
E_maija

Kultūras kanona lielākā jēga – būt katra (mūsu) valsts indivīda kultūras zināšanu un izpratnes pamatam. Nevis elitārā, bet vispārējā līmenī. Tam būtu jābūt cieši saistītam ar skolu programmām. Jautājums KK veidotājiem: vai par to ir domāts?

Kultūras kanons (manā izpratnē) noteikti ir vispirms iekšēja vērtība. Kopums. Uz āru, "pārdošanai" – tas izgaismosies fragmentāri, pa detaļām, atkarībā no konkrētā brīža konteksta.

Ilze Martinsone

Vispirms – kanona ideja Latvijas publiskajā telpā nesākās pērnvasar, bet aizpērnajā rudenī, kad Kultūras Ministrija sarīkoja tai veltītu diskusiju konferenču cikla „Septiņas māsas” ietvaros. Biju skeptiska, teikšu – pat īgna, par toreiz, manuprāt, ierēdņu mākslīgi bīdītu ideju. Tomēr aizgāju. Un pirmo reizi piedzīvoju, ka institucionāli rīkota, statiska konference pārauga piepildītās, pat vētrainās (un inteliģentās) diskusijās, kurās iesaistījās skatītāju zāle un kuras tuvējos krodziņos nerimās vēl pēc pasākuma beigām. Mani beidzamā laikā aizķer „kritēriju” jautājums – ne tikai kanona sakarā, bet domājot par radošām parādībām vispār. Jebkurā vērtējumu procesā kritēriju klātesamība šķiet loģiska. Tomēr ilgstoši darbojoties mākslas laukā esmu sapratusi, ka… Lasīt vairāk »

Blokz

Pati bijāt Inteliģento vai tikai Vētraino diskusiju dalībniece?

Ilze Martinsone

Šķiet, ka ekspertu komisijas sastāvs nav viltīgi slēpts un pat uzzināms caur A4D!?

Aigars Brūvelis

1. vietā man ir lībiešu izkonkurēšana no Latvijas teritorijas – tas pavēra iespēju visiem pārējām "vērtībām" manifestēties.

2. vietā man ir Dainas, kas man pastāsta, kas es esmu, nmo kurienes nāku

============

Ārpus sarksta man paliek Rīga, jo tā ir pārāk neLatviska parādība un nesens fenomens Latvieša vēsture, jo pirms brīvlaišanas, tajā Latviešiem nebija vieta, bet gan jau citi zina labāk par mani:D

P.S. Es neesmu nacionālists – runaju tikai par kanoniem.

Aigars Brūvelis

1. vietā man ir lībiešu izkonkurēšana no Latvijas teritorijas – tas pavēra iespēju visiem pārējām "vērtībām" manifestēties.

2. vietā man ir Dainas, kas man pastāsta, kas es esmu, nmo kurienes nāku

============

Ārpus sarksta man paliek Rīga, jo tā ir pārāk neLatviska parādība un nesens fenomens Latvieša vēsture, jo pirms brīvlaišanas, tajā Latviešiem nebija vieta, bet gan jau citi zina labāk par mani:D

P.S. Es neesmu nacionālists – runaju tikai par kanoniem.

E_maija

Kultūras kanona lielākā jēga – būt katra (mūsu) valsts indivīda kultūras zināšanu un izpratnes pamatam. Nevis elitārā, bet vispārējā līmenī. Tam būtu jābūt cieši saistītam ar skolu programmām. Jautājums KK veidotājiem: vai par to ir domāts?

Kultūras kanons (manā izpratnē) noteikti ir vispirms iekšēja vērtība. Kopums. Uz āru, "pārdošanai" – tas izgaismosies fragmentāri, pa detaļām, atkarībā no konkrētā brīža konteksta.

Ilze Martinsone

Vispirms – kanona ideja Latvijas publiskajā telpā nesākās pērnvasar, bet aizpērnajā rudenī, kad Kultūras Ministrija sarīkoja tai veltītu diskusiju konferenču cikla „Septiņas māsas” ietvaros. Biju skeptiska, teikšu – pat īgna, par toreiz, manuprāt, ierēdņu mākslīgi bīdītu ideju. Tomēr aizgāju. Un pirmo reizi piedzīvoju, ka institucionāli rīkota, statiska konference pārauga piepildītās, pat vētrainās (un inteliģentās) diskusijās, kurās iesaistījās skatītāju zāle un kuras tuvējos krodziņos nerimās vēl pēc pasākuma beigām. Mani beidzamā laikā aizķer „kritēriju” jautājums – ne tikai kanona sakarā, bet domājot par radošām parādībām vispār. Jebkurā vērtējumu procesā kritēriju klātesamība šķiet loģiska. Tomēr ilgstoši darbojoties mākslas laukā esmu sapratusi, ka… Lasīt vairāk »

Blokz

Pati bijāt Inteliģento vai tikai Vētraino diskusiju dalībniece?

Ilze Martinsone

Šķiet, ka ekspertu komisijas sastāvs nav viltīgi slēpts un pat uzzināms caur A4D!?

10
0
Would love your thoughts, please comment.x
()
x