Kam pieder Rīgas publiskā telpa?

Sestdien, Rozā mājā pie Spīķeriem, tās sienām vējā plivinoties, notika seminārs Kam pieder mūsu publiskā telpa? Lai gan atbilde šķietami iekļauta pašā jautājumā, tik vienkārši atrast saimnieku publiskajai telpai vis nebija.

Gan prezentācijās, gan tām sekojošajā diskusijā daudz tika runāts par pieminekļiem — varbūt tādēļ, ka seminārs notika tēlniecības kvadriennāles Vairākuma diktatūra ietvaros, bet varbūt tāpēc, ka piemineklis kā publisko telpu iezīmējošs atribūts rīdziniekiem ir vislabāk pazīstams.

Kāda publiskā telpa pieder Rīgas iedzīvotājiem? Viņi zina, ka centrā sēdēt zālē nav atļauts, jo tur zālieni ir pārāk trausli, un ka guļamrajonos arī labāk nevajag, jo tur nokārtojas suņi. Rīdzinieki var saspiesties uz soliņa un blenzt uz pieminekli. Viņi var pāris reizes gadā krastmalā noskatīties uguņošanu un aizvest bērnus līdz Mežaparkam parotaļāties. Vēl viņi zina, par cik tūkstošiem ir izgaismots Dzelzceļa tilts, ka kaut kur Andrejsalā ir trīs jocīga izskata soliņi un ka pilsētas galveno ielu krustojumus atkal rotās puķpodu krāvumi ap Jāņiem un paplikas egles ap Jaungadu.

Tikmēr latviešu tēlnieki savus darbus brauc izrādīt Amsterdamā, Westergasfabriek parkā. Izstādes atklāšanu apmeklē arī Rīgas mērs, atzīstot, ka «parks, kas izveidots bijušās industriālās teritorijas vietā, ir lielisks mākslas un pašvaldības institūciju veiksmīgas sadarbības piemērs». Piemērus vajag braukt skatīties un vajag tos atcerēties, runājot par Rīgas mērķiem. Viens no tiem ir kļūt par Baltijas valstu zaļo galvaspilsētu.

Andis Cinis, Rīgas būvvaldes vadītājs, atbildot uz jautājumu «kam pieder publiskā telpa?» atbildēja — «visiem un nevienam». Šķiet, ka šobrīd publiskā telpa pieder katram, kas uz to piesakās. Kamēr Rīgas domnieki cīnās ap ielu nosaukumu maiņu, pilsētas vajadzības atrisinās pašas no sevis: sastrēgumi mazinās dārgās degvielas dēļ, Daugavas krastmalu labiekārto Hansabanka, pieminekļus piegādā Jevgeņijs Gombergs, vietu runājošajiem akmeņiem iekārto Jānis un Uldis Dinnes, ūdens satiksmi izplāno Ainis Čaunāns. Starp citu, kopš pagājušās otrdienas par 50 santīmiem trīs minūšu laikā ar kuģīti var nokļūt no Spīķeriem Zaķusalā un otrādi.

Diskusijas dalībniece komunikācijas studiju doktorante Solvita Denisa, savukārt, bija pārliecināta, ka šobrīd Latvijas iedzīvotājiem pirmajā vietā ir izdzīvošana, un vajadzība pēc publiskās telpas nav primāra. Tātad, kamēr visi nav paēduši un apģērbti, arī atpūta zaļumos nevienam nepienākas. Zinot, ka vidējais Latvijas iedzīvotājs neplāno savu dzīvi tālāk par pusotru gadu, brīdis, kad visi būs materiāli nodrošināti, var būt jāgaida ļoti ilgi.

Sarunai ievirzoties par atbildību, pretī Anda Ciņa mēģinājumam pilsētas publiskās telpas veidošanu pārspēlēt attīstītājiem Ieva Zībārte lika pilsētas, kas prot rīkoties gudri — dižoties ne tikai tūristu priekšā, bet arī radīt iedzīvotājos lepnumu par apkārtējo vidi, veicināt komunikāciju dažādu sabiedrības grupu starpā. Un kā tad tas būtu izdarāms?

Pasaulē patiešām ir pilsētas, kas rīkojas gudri, piemēram, ne tik bagātās un attīstītās Albānijas galvaspilsēta Tirāna, kuras iedzīvotāji gana labi pazīst gan nabadzību, gan atkopšanos pēc komunistiska režīma un ilgstošas izolācijas no ārpasaules.

Viņu veiksme ir pilsētas mērs Edi Rama, kurš plašāk pazīstams kļuva pēc lēmuma pārkrāsot Tirānas namu fasādes spilgtās krāsās. Viņš Tirānā īstenojis arī citas idejas, piemēram projektu Clean&Green, kura ietvaros upes Lanas krasti tika atbrīvoti no visas nelikumīgās līdz pat astoņus stāvus augstās apbūves. Ar vienu šāvienu Ramam izdevās trāpīt vismaz trim zaķiem: pilsēta ieguva zaļu publisko ārtelpu Lanas krastmalās, nojaukšanas un labiekārtošanas darbos tika iesaistīti simtiem bezdarbnieku, un, visbeidzot, tirgotāji, pārceļoties citur, savu rūpalu legalizēja un sāka maksāt pilsētai nodokļus.

Pieaicinot franču biroju Architecture Studio un Berlages institūta studentus, tika radīts skaidrs un vienkāršs Tirānas centra plānojums, kur atradusies vieta gan augstceltnēm, gan vairākiem laukumiem, bulvāriem un parkiem. Arī daudziem pieminekļiem. Piemēram, Frašeri parks (autori — re_public: Bart Melort, Marc Ryan), kura iekārtošana pabeigta 2007.gada pavasarī, jau kļuvis tik iecienīts, ka tam izgudrotas jaunas tradīcijas jaunlaulātajiem un iedzīvotāji pieprasījuši vairāk soliņu. Tagad parka autoriem pasūtīts īpaša dizaina Tirānas krēsls.

Edi Ramas virzienā tiek raidīts ne mazums pārmetumu, piemēram, par pārlieku koncentrēšanos uz centra labiekārtošanu, kamēr daudzviet pilsētas nomalēs nav nodrošināta pat elektrība. Uz to Tirānas mērs atbild, ka centra publiskās telpas kvalitāte ir svarīga visu pilsētas daļu iedzīvotājiem,jo tas nes vēstījumu par visas pilsētas attīstību. Viņš ir pārliecināts, ka nabadzīgos iedzīvotājus nevar pabarot tikai ar maizi vien, tiem jārada ticība labākai nākotnei.

Dažkārt pietiek tikai ar vienu cilvēku, lai iekustinātu veselu pilsētu pareizā virzienā. Rīgas publiskā telpa nevienam nepiederot. Kurš piesakās?