Izstāde veikalā. A4D izvēlas diplomdarbus

Vēl līdz 1. martam iepirkšanās centrā Galleria
Riga Dzirnavu ielā ir apskatāma RTU Arhitektūras fakultātes diplomdarbu
izstāde.  Tradicionāli vēloties rosināt diplomandu radošos meklējumus, savu
balvu — iespēju publicēt projektu portālā, piešķīra A4D. 

Doma par izstādi iepirkšanās centrā arvien
šķiet pretrunīga. Ja iepriekšējā gadā to varēja uztvert kā eksperimentu, kam
precedents bija Pilsētas arhitekta biroja izstāde Olimpiā, tad šogad tā
jau šķiet kā ļoti apzinīga rīcība.

No vienas puses tas ir it kā solis pretim
sabiedrībai, no otras — koķetēšana ar nostāšanos patērētājsabiedrības apoloģētu
un lielkapitāla korporāciju aizstāvju pusē. Tomēr reizē to var tulkot arī kā
realitātes atzīšanu — sak, ko nu tur liekuļot —, ja reiz lielie meistari var
sadarboties ar tamlīdzīgām kompānijām (runa droši vien nav par latviešu
«lielajiem» birojiem — veikalu projektētājiem, ne arī par iepirkšanās centru
arhitektūras pionieri Viktoru Grīnu, bet drīzāk par tādiem piemēriem, no kuriem
kā spilgtāko varētu saukt teju desmit gadus seno Kolhāsa sadarbību ar Prada,
tiecoties veikalu pārvērst tādā kā kultūras centrā), tad kāpēc gan mēs kaut kā
nevarētu kooperēties ar orientālas gaumes apdvesto Rīgas centra varenāko
veikalu?

Tā teikt — jāskatās realitātei acīs, —
arhitekti jau gadu desmitiem pasaulē (un Latvijā pēdējos divdesmit gados it
īpaši) ievērojami vairāk darbojas un pārstāv privātu klientu, lielu
korporāciju, ne pilsētas vai sabiedrības intereses. Šai ziņā arhitektu
fakultātes izlaidumu un diplomdarbu izstādi veikalā var aplūkot kā tādu
simbolisku iniciācijas aktu, ienākot pieaugušo arhitektu pasaulē un atvadoties
no studentiem piemērotas radikālās nostājas par to, kā būtu labi un pareizi.

Saprotama gan ir doma, ka iepirkšanās centra
sestā stāva tālākajā kaktā nejauši iemaldījušos pircēju skaits noteikti ir
lielāks, nekā to cilvēku skaits, kas neapzināti varētu nokļūtu kādā muzejā vai
RTU gaiteņos. Tādejādi, protams, izstādi redzējušo apmeklētāju apjoms noteikti
runā par labu veikalam. Galu galā, ja jau abas puses ir apmierinātas un
ieguvušas vairāk nekā zaudējušas un vairāk nekā viena bez otras, tad droši vien
arī par to nav vērts tālāk diskutēt.

Savukārt pati izstādei atvēlēta telpa šķiet
ļoti piemērota — plašuma un apgaismojuma ir pietiekoši, vietas pietiek visiem
darbiem, kuru šogad ir netipiski daudz — 40. Runājot par izstādes organizāciju,
ir jāpiemin vēl kāda ērta un patīkama detaļa, ko aizsāka jau pagājušā gada
diplomandi — tās ir tādas kā diplomprojektu vizītkartes — līdzņemšanai domātās
prāvas pastkartes lieluma (nu droši vien A5 formāta) lapiņas, kas papildina
ikvienu no darbiem, īsi izskaidrojot katra ideju un mazliet iepazīstinot ar
autoru. Īsais teksts ievērojami palīdz un atvieglo uztvert attēloto projektu
idejas un ir vērtīgs jaunpienesums RTU diplomdarbu tradīcijai. Atzīstami un
mūsdienīgi šķiet arī tas, ka teksts ir trijās, nevis tikai ierasti divās
valodās vien. 

Uzmetot aci un iedziļinoties projektos,
redzams, ka tie rāda to stabilo, bet reizē arī diezgan vienmuļo līmeni un ierastās tendences,
kas raksturo Rīgas skolu. Ir tādi, kas risina kādas atsevišķas ēkas, uzlūkojot
arhitektūru kā objektu mākslu. Ir citi, kas centīgi aizpilda kādus kvartālus.
Tās ir jau ierastas Arhitektūras fakultātes iestrādes, kas atkārtojas gadu no
gada. Nu jau tradicionāli tādu noteiktu projektu grupu veido mazo ostu
entuziasti, starp kuriem atrodami pāris visai interesanti un arī skaisti darbi.
Cita interesanta grupa ir projekti, kas veltīti Liepājai. Runājot par estētisko
baudījumu — dažu diplomdarbu vizualizācijas un / vai modeļi patiešām tādu
sagādāja.

Taču atgriežoties pie saturiskajām tendencēm,
— uz vienu acīmredzamu norādīja izstādē satiktā Helēna Gūtmane — nav
augstceltņu. Patiešām, augstceltnes, kā diplomdarbu tēma pēdējos pāris gadu
diplomdarbos ir gājušas mazumā un šogad nebija nevienas. Noteikti ka arī tas
liecina kaut ko par skolu.

Toties ir kopumā diezgan daudz darbu, ko
varētu saukt par dažādiem reģenerācijas priekšlikumiem — gan bijušajām
rūpniecības, gan citām puspamestām pilsētu teritorijām, gan mikrorajonu
iekškvartāla telpai, gan arī lauku apvidum, Tā, protams, ir likumsakarīga
reakcija uz vispārējo ekonomisko situāciju un izmaiņām pasaulē un ir jauki
redzēt, ka diplomandi reflektē par šo tēmu. Tomēr lielākoties šos vingrinājumus
par pārāk iedvesmojošiem saukt nevar vis.

Ir citi, kas savukārt visai maz rēķinās ar
patiesām vajadzībām, resursiem un iespējam, projektos sapņojot par vērienu, kas
Latvijā vairāk bija raksturīgs 60.-80. gadu industrializācijas un urbanizācijas
periodam, vai arī — trekno gadu neīstenojamajiem lielprojektiem. Milzīgie
kvartāli ar dzīvojamajiem namiem un biroju ēkām dažos diplomdarbos šķiet ļoti
mulsinoši. Tomēr ir jau arī saprotams, ka izstudējot arhitektūru nav viegli
nonākt pie atziņas, ka tās daudzās mājas nemaz tik ļoti vajadzīgas nav.

Protams, akadēmiskiem projektiem jau piederas
utopijas un fantāzijas klātbūtne, taču utopija ir interesanta, ja tā tiecas
atbildēt uz kādiem būtiskiem šodienas jautājumiem, aktuālām problēmām un —, ja
to virza pietiekoši spēcīga un aizraujoša koncepcija, nevis vienkārši ar ēkām
aizpildīti kvartāli vai veseli pilsētas rajoni. Taču kā jau tradicionāli — tādu
projektu gan bija stipri maz. Būtu gan muļķīgi tāpēc tos uzlūkot pārlieku
augstprātīgi, — saprotams, ka arī augstskola ir tikai viens,
kaut neapšaubāmi nozīmīgs pakāpiens vai solis katra dzīvē un daudzas gudrības
varbūt nāk tikai pēc tam. Tomēr jāatgādina, ka A4D ik gadus meklē un vēlas
stimulēt un izcelt diplomprojektus, kuru pamatā ir spēcīga ideja; kas atklāj analīzi un dažādo kontekstu izpratni; kas rāda
interesantus un aizraujošus radošos meklējumus, svaigas pieejas; kas uzdod
būtiskus jautājumus un tiecas atbildēt uz pietiekoši sarežģītajiem mūsdienu
apstākļiem un pilsētu problēmām un reizēm sniedzas pāri nozares robežām.  

Skatot izstādi un nemitīgi prātojot par to,
kam šogad pienāktos A4D balva, tādus atrast nebija viegli. Ieraugot projektu
dejas teātrim Vecrīgā, kura autors ir Didzis Jaunzems, tas pārsteidza ar
vērienu, ko rādija trīs dažāda mēroga telpiskie modeļi, atklājot gan ēkas
novietni vecpilsētas audumā, gan ēkas ideju un iekšējo telpisko struktūru. Ja
vēlas, var tajā sajust zināmas atskaņas no situacionistu pilsētas vai nīderlandiešu
strukturālistu idejām. Gala rezultātā iegūtā iekštelpa gan var šķist mazliet mulsinoša,
— vēloties piedāvāt maksimāli daudz brīvības,
tā tomēr ar savu formu jau programmē noteiktus ierobežojumus. Tomēr
interesantākais šajā darbā ir tieši tipoloģiskie un telpiskās programmas
meklējumi, kas darbu izceļ vairuma pārējo vidū.

Lūkojoties tālāk, tikai pašā izstādes
tālākajā stūri izdevās ieraudzīt diplomdarbu, par kuru uzreiz bija skaidrs, ka
tas visciešāk atbilst A4D izvirzītajiem kritērijiem. Laura Laudere savā
priekšlikumā rāda stratēģijas meklējumus, kas piedāvā mazdārziņu teritoriju
Buļļu salā pakāpeniski pārvērst īpašā un pievilcīgā pilsētvidē, respektējot
tādus faktorus kā ūdens klātbūtni, klimata izmaiņas un arī daudzu rīdzinieku vēlmi
pēc dzīves piepilsētas privātmājā. Saudzīgā pieeja iezīmē ceļu, kā soli pa
solim varētu  rasties interesants dzīvojamais
rajons (tādā nozīmē kā neighbourhood),
kas saglabājot kaut ko no mazdārziņu identitātes, iegūtu elegantai privātmāju apkaimei
piemītošas kvalitātes un kurā liela loma būtu ūdens klātbūtnei un arī — tā līmeņa svārstībām. Šajā darbā var sajust noteiktus utopijas
aspektus, taču balstīšanās uz vides, kultūras un sociālajiem aspektiem, kā arī konkrētās
vietas īpatnībām padara to aizraujošu un interesantu.

Abi jaunie arhitekti saņem tradicionālo A4D
balvu — iespēju publicēties portālā. Tikai pēc tam, kad labākie bija izvēlēti,
apbalvoti un darbi jau tika gatavoti publikācijai, iznāca atklāt, ka to autori
jau ir debitējuši A4D projektu sadaļā — kā uzvarētāji Likteņdārza terases
konkursā, abiem kopā izstrādājot vienu priekšlikumu. Šī neplānotā sakritība it
kā vēl vairāk apstiprināja labāko diplomdarbu izvēli. Un varam būt pārliecināti,
—  tas sola, ka arī nākotnē par šo arhitektu darbiem vēl dzirdēsim. Bez tam, saskatot Didža projektā strukturālistu un un Kolhāsa cross-programming atskaņas nemaz vēl nezināju, ka tam ir noteikts pamats — viņš gadu strādā OMA.