Kādas ir arhitektūras un skulptūras attiecības? Auglīgas — atbild līdz 19.februārim Gugenheima muzejā Bilbao apskatāmā izstāde ArchiSculpture.
Digitālo tehnoloģiju un moderno materiālu veicināti, revolucionārie jauninājumi konstrukcijās un dizainā iedvesmo arhitektus radīt arvien aizraujošāku formu ēkas. Bilbao bija pirmā pilsēta, kur atraktīvi skulpturāla arhitektūra kļuva par efektīvu mārketinga instrumentu tūrismā. Lai arī neordinārā Gugenheima muzeja ēka atgādina palielinātu konstruktīvista Vladimira Tatļina torni (1920) vai sirreālista Jean (Hans) Arp skulptūru Tree of Bowls (1960), Frenka Gērija arhiskulptūra (1997) ir funkcionāla būve, nevis monuments. Pasaulslaveno «Bilbao efektu» Londonai pielaikoja Normana Fostera St. Mary Axe, bet 2005.gadā eksperimentē jau daudzviet: Barselonā — Žana Nuvēla Torre Agbar, Porto — Rema Kolhāsa Casa da Musica, Malmē — Santjago Kalatravas Turning Torso, Volfsburgā — Zahas Hadidas Phaeno Science Center.
Vai laikmetīgā arhitektūra ir skulptūras nākotne? Skulpturālās arhitektūras mūsdienu bums ir tikai sprīdis gadsimtiem garajā tradīcijā arhitektūrai un skulptūrai «apēst» vienai otru. Teorētiķi — skeptiķi — uzskata, ka arhitektūra ir absorbējusi skulptūru. Izstāde ArchiSculpture rāda, kā modernā skulptūra (~1900) akumulē arhitektūras vēsturi, apskatot arhitektūras un skulptūras attiecības ne kā savstarpējas sacensības kanibālismā, bet kā auglīgu aliansi. Jo ieguvums ir abpusējs.
Mākslu pārplūšana vienai otrā redzama skulptūrās, gleznās un ēku maketos — kopumā 60 mākslinieku un 50 arhitektu meistardarbos laikā no XVIII gadsimta līdz mūsdienām. Slavenu tēlnieku darbi atrodami blakus starptautiski atzītas arhitektūras modeļiem, ļaujot sazīmēt abu disciplīnu acīmredzamo sasaisti, kā arī funkcionālās skulptūras nozīmi datorā radītajās telpiskajās koncepcijās.
Izstādes 10 sadaļas kā arhiskulptūras īsā vēsture:
1. Neoklasicisms: XVIII—XX gadsimti
Progresīvā padomju gleznotāja Kazimira Maļeviča kompozīcija Architektons (1920) līdzinās Vīnes arhitektu — modernistu Ādolfa Losa un Jozefa Hofmaņa ēkām.
2. Mērogu triumfs
Proporciju «pārkāpējs» — rumāņu abstraktās tēlniecības pionieris Constantin Brancusi nosauc arhitektūru par mērogā palielinātu skulptūru.
3.—5. Kubisms, De stijl, Bauhaus, Ekspresionisms, 1910.—30.gadi
Mākslas vēsturnieks, vācietis Augusts Šmaršovs (August Schmarsow) nodala: skulptūra atveido ķermeņus, arhitektūra — telpu. Vizuālā māksla kļūst vairāk konstruktīva un tektoniska (Ludviga Mīsa van der Roes ietekme), arhitektūra — figurālāka (Ēriha Mendelzona Einšteina tornis, 1921).
6. Arhitektūra kļūst skulpturāla, skulptūra — arhitektoniska
Pēckara skulptūras laikmets. Lekorbizjē projektē kapelu Ronšānā (1955), Frenks Loids Raits — organisko Gugenheima muzeju Ņujorkā (1957). Spāņu abstrakcionists Eduardo Chillida transformē skulptūras ķermeni arhitektoniskā telpā.
7. No monumenta līdz instalācijai
Šveices sirreālists Alberto Giacometti strādā ar laukumu, postamentu un cilvēku kā sociālo skulptūru.
8. Minimālisma arhitektūra un skulptūra ainavā, 1970.—2000.gadi
Arhitekti aizņemas idejas no avangardiskajiem eksperimentiem skulptūrā. Herzog & de Meuron arhitektūrā adaptē amerikāņu minimālisma mākslinieku Donalda Džada (Donald Judd) un Deina Greihema (Dan Graham) metodes, Pēteru Cumtoru un Pīteru Aizenmanu iedvesmo Valtera de Marijas (Walter De Maria) vides māksla. Arhitektūra un skulptūra sakūst vienā veselā.
9. Urbānās utopijas kā megaskulptūras, 1960.—70.gadi
Jaunais urbānisms orientējas uz mākslu, piemēram, japāņa Aratas Isozaki darbos. Pilsētbūvniecības projekti iegūst skulpturālas megaformas.
10. Boksi un burbuļi, XXI gadsimts
Divu pretstata formveides principu sadursmes arhitektūrā — ģeometriskie boksi un organiskie burbuļi. Datorgrafika skulptūras un arhitektūras attiecības ieved alternatīvā etapā.
Izstāde ArchiSculpture pirmoreiz izrādīta Renco Pjano projektētajā Fondation Beyeler Rīenē pie Bāzeles, pavasarī tā ceļos uz Kunstmuseum Volfsburgā, Vācijā.
