A4D vērtē diplomdarbus

Arhitektūras fakultātes diplomdarbu vērtēšana, labākajiem piedāvājot
balvu — publikāciju platformā, ir kļuvusi par stabilu A4D tradīciju, kas šogad
īstenota jau septīto reizi. Paši diplomdarbi pilnībā ir apskatāmi izstādē Kongresu namā līdz 14. februārim.

Šogad diplomdarbu izstāde ir skatāma Kongresu namā un tā
šķiet jauka izvēle. Saprotams, ka izstādes vieta varbūt arī ne vienmēr ir diplomandu
vēlmju vai patikšanas jautājums, bet drīzāk attiecīgajā gadā pieejamās
iespējas. Neiedziļinoties katras telpas funkcionālajos plusos un mīnusos, tomēr
jāatzīst, ka vērtējot vietas simbolisko nozīmi, viena no modernisma
ievērojamākajām publiskajām ēkām Rīgā noteikti šķiet cēlāka izvēle, nekā
veikals. Un, kā izlaidumā, kas vienlaikus bija arī izstādes atklāšana minēja
RTU Arhitektūras fakultātes dekāns Uģis Bratuškins, — iespējams šī ir tāda kā pēdējā
iespēja izbaudīt to, kāds ir īstais Kongresu nams, pirms to nav skārusi gaidāmā
pārbūve.

Runājot par pašiem diplomdarbiem —
vērtējot skati kopumā, varētu izmantot gandrīz tos pašus vārdus, ko pirms gada
vai varbūt vēl kādos iepriekšējos gados, ka darbi «rāda to stabilo, bet reizē
arī diezgan vienmuļo līmeni un ierastās tendences, kas raksturo Rīgas skolu»,
pirmajā brīdī nav manāmi kādi īpaši ekstrēmi. Un tomēr, — iedziļinoties, ir
ieraugāmi pietiekoši daudzi projekti, kas sasniedz ko mazliet vairāk.

Arhitektūra kā objektu veidošanas māksla
RTU diplomdarbos reti šķiet interesanta. Nevar teikt, ka fakultāte maz
pievērstos pilsētnieciskām tēmām — katru gadu ir daudzi diplomprojekti kādiem
kvartāliem vai lielākām teritorijām, dažādu rūpnīcu reģenerācijas par kultūras
centriem utml. Tas rāda, ka skolā tiek domāts par vidi, tomēr šo centienu
galarezultāts biežāk šķiet formāls, neiedvesmojošs, drīzāk amatniecisks.
Protams, arī tādas iemaņas un speciālisti ir vajadzīgi, taču A4D arvien tiecas
uzsvērt darbus, kuros ir meklētas un nereti arī atrastas vēl citas kvalitātes.

Kā jau tas ir atkārtots gadu no
gada, — A4D nolūks ir stimulēt
interesantus un aizrautīgus studentu radošos meklējumus un reizē arī veicināt
diskusijas par būtiskām arhitektūras un pilsētveides tēmām; izcelt darbus, kas atklāj
analīzi un dažādo kontekstu izpratni, svaigas pieejas, eksperimentus un reizēm
arī provokācijas; kas uzdod būtiskus jautājumus un tiecas atbildēt uz
pietiekoši sarežģītajiem mūsdienu apstākļiem un pilsētu problēmām; kas pauž
attieksmi pret tādām mūsdienu pilsētu aspektiem kā publiskā telpa, transports,
ilgtspējīga attīstība un reizēm sniedzas pāri nozares robežām. Un,
jāatzīst, ka šogad starp darbiem varēja pamanīt pietiekoši daudz tādu, kuros
iedziļinoties varēja sajust lielāku intrigu un domas vērienu, nekā tikai glīti
komponētus apjomus, fasādes, vai kādā teritorijā sasēdinātas ēkas.

Tāpēc, lai gan A4D tradicionālā
balva — iespēja publicēt diplomprojektu portālā šogad piešķirta diviem darbiem,
šķiet svarīgi piebilst, ka nebija viegli izšķirties par otro — uz to kandidēja
vairāki. Tādēļ liekas būtiksi minēt arī vairākus citus diplomprojektus, kuros apjaušamas
minētās kvalitātes.

Viens, kam dot balvu, bija skaidrs jau pirmo reizi izejot
cauri izstādei. Ja parasti spilgtākie šķiet darbi, kas piedāvā risinājumus
kādām pilsētnieciskām situācijām, tad šoreiz tā ir pilsētas nomale, vieta kur
dabiskā ainava satiekas ar pamestu pilsētas infrastruktūras būvi — Jūrmalas
attīrīšanas iekārtām Lielupes grīvā. Ar jaudīgo vietas izpēti, ar ļoti jūtīgo
un saudzīgo pieeju un iztiekot bez datorvizualizācijām, darbs, kam piemīt sen
neredzēta tēlainība, uzbur gandrīz pasakainu ainu, kurā jaušama dabas ainavas un
cilvēka radītā telpas smalka simbioze. Diplomdarbu, kura autors ir Paulis Gibze, tuvākajās laikā iecerēts
publicēt pilnībā.

A4D piešķirto balvu skaits nav stingri noteikts, taču
parasti tās ir divas trīs un arī šoreiz šķita vērts izcelt vēl kādu. Taču
pretendentu bija vismaz trīs. Viens bija Agneses
Stasūnes un Edija Levina
kopdarbs, kas pievēršas Sporta pils kvartālam. Kritiski izvērtējot Rīgas centra
kvartālu 19. gadsimta blīvo apbūvi, kur dzīvokļos ir problēmas ar saules
gaismu, viņu priekšlikumā dienasgaisma ir kvartāla plānošanas galvenais rīks,
rūpējoties par to, lai ikviens dzīvoklis, jebkurā kvartāla daļā būtu pietiekami
izsauļots.

Zināmā mērā pārspīlēti funkcionālistiska var šķist kāpņu
mezglu izcelšana kvartāla ēku struktūrā, taču kopumā ir interesanti redzēt attīstības
scenāriju, kas nesāk ar fasādēm un stūra torņiem, ne arī maksimālām iespējamām
kvadratūrām, bet ar centieniem radīt ērtu dzīves vidi, vienlaikus iekļaujoties
centra perimetrālās apbūves nosacījumos. Tāpat ir gandarījums redzēt, ka projektā
ir domāts par plašāku pilsētas kontekstu un publisko telpu. Ir saprotama un
apsveicama doma par nozīmīgas enkura funkcijas (šajā gadījumā tas ir black box teātris) izvietošanu šajā
kvartālā, Tērbatas ielas tālākajā galā, kā arī — par publisko telpu teātra
priekšā un kvartāla vidū. Tomēr visvairāk samulsina tas, ka teātris risināts kā
brīvstāvoša ēka, nevis kvartāla daļa, tādejādi it kā noārdot vietas
pilsētbūvniecisko struktūru, tāpat arī publiskās telpas risinājums prasītos
noteiktāk strukturēts un mazliet detalizētāks. Taču kopumā šis noteikti ir
viens no labākajiem darbiem.

Tematiski līdzīgs un arī ļoti simpātisks ir Oskara Vāveres diplomdarbs, kas aplūko
citu Rīgas centra nostūri — Grīziņkalnu, iztēlojoties mūsdienīgu dzīvojamo apbūvi
tukšajā robā starp Pļavas un Mūrnieku ielu. Tā nav kāda primitīva rajona
ģentrifikācijas shēma, bet koncepcija dzīvojamai videi, kurā tiek domāts par
dažādām paaudzēm, par patīkamu pagalmu telpu un saudzīgu iekļaušanos vēsturiskā
strādnieku rajona koka māju apbūvē, liekot priekšā ārēji nepretenciozu, bet
drīzāk ziemeļeiropeiski ieturētu arhitektūru ar dažādi variējamiem mājokļu
moduļiem.

Tomēr galu galā pilna projekta publicēšanai izvēlēts cits diplomdarbs,
kura autors ir Mārcis Kalniņš. Viņa priekšlikumā
rādīta jauna kultūras būve, reizē pievēršoties Rīgas apkaimju centru telpiskā
veidola problēmai un piedāvā pabeigt kādreiz labi aizsāktu, bet nenoslēgtu publisko
telpu — Zemitāna laukumu Teikā. Rīgā ārpus Vecrīgas un centra ir ļoti maz
vēsturisko vietu, kurās jau sākotnēji ir ielikts potenciāls kļūt par
pilsētnieciskiem laukumiem. Nāk prātā vien Siena tirgus Maskavas priekšpilsētā,
Āgenskalna tirgus laukums un — arī minētais laukums Teikā. Papildinot apkaimes
centru ar jaunu funkciju, kas ievērojami bagātinātu rajona kultūrvidi, autors
to risina  pārliecinoši un skaidri definējot laukuma trūkstošās robežas,
vienlaikus turpinot publisko telpu Brīvības ielas otrā pusē, — kā kultūras
centra priekšlaukumu, kuram mājīguma
sajūtu piešķir milzu pergola.

Var sacīt, ka jau ierasti ar
augstu kvalitāti un intrigu izceļas diplomdarbi, kuru vadītājs ir Egons
Bērziņš. Tie gan pārsvarā pievēršas vienam noteiktam virzienam, — ostas,
piestātnes, ūdensmalas, mājas uz ūdens — tās tradicionāli ir viņa diplomandu tēmas,
skarot docentam  pašam tuvo ūdeņu
tematiku. Bez Pauļa Gibzes diplomdarba, kura vadītājs arī bija Egons, vienkopus
gribas sagrupēt vēl trīs darbus — Lienes
Adumānes zvejas ostu Gaujas grīvā, Lauras
Meijas darbu, kas risina dzīvojamo vidi Bieķengrāvja ūdeņos un Lienas Ieviņas peldošo ostu Daugavas
vidū pie Akmens tilta. Smalki dabas un cilvēka darbības līdzsvara meklējumi,
jūtīgums pret zemes un ūdens saskares līniju, metabolistu iespaidotas turpinošas
struktūras ar laipām un tiltiņiem, laivas, pontoni un pāļi, dzīve uz ūdens — reizēm
ļoti reāli, bet citreiz — pietiekami utopiski scenāriji, taču visi izstrādāti
augstā līmenī. Gribētos cerēt, ka gan šie darbi, gan ar šīm tēmām saistītie
autori kādreiz —, cerams, ne pārāk tālā nākotnē, būs tie, kas ietekmēs to, kā attīstīsies
tās vai citas Latvijas ūdensmalas. 

Konceptuāls plānošanas priekšlikums,
kas skar mobilitātes jautājumus, un to kontekstā aplūko konkrētu Rīgas pilsētainavas
fragmentu, kas nodēvēts par Torņakalna dzelzceļa ieleju, ir Dāvja Gasula velosatiksmes infrastruktūrai
veltītais darbs. Tas piedāvā maģistrālu veloceliņu izveides shēmu Rīgai, un
vairāk projektē iespējamo riteņbraucēju artēriju, kas centru savienotu ar
Pārdaugavu. Tomēr, lai gan velosipēdu satiksmes pieaugums ir reāla lieta, kas
spiež arī pilnveidot attiecīgo infrastruktūru, iztēloties, ka velosipēdistu un
gājēju vajadzībām varētu izveidot jaunu Zemgales tiltu pār Daugavu, — tāda
ideja šo darbu padara stipri teorētisku, — pietrūkst it kā līdzsvara starp
tādiem salīdzinoši nelieliem vides uzlabojumiem, kāds ir veloceliņš gar
dzelzceļu un konsekventu utopiju, kas šai gadījumā ir tilts. Taču uzburtā aina
ar riteņbraucējiem Torņakalnā un arī otro elpu atguvušo korsešu fabriku šķiet
suģestējoša.

Salīdzinoši
neliels ir Oto Ozola darbs — priekšlikums
Daugavpils cietokšņa inženieru arsenāla ēkas konservācijai. Taču izstrādātā
koncepcija ļauj iztēloties Latvijas labākajās arhitektūras tradīcijās atjaunotu
būvi, kur autora piedāvātie, nepārprotami mūsdienīgie jauninājumi ļautu vecajai
ēkai iegūt jaunu dzīvi, reizē saglabājot patīnu un laika zoba radīto gleznainumu,
un ar iespējami nelieliem līdzekļiem pasargājot vēsturisko mantojumu vienīgi no straujas tālākas
iziršanas.

Nepārprotami viens no
savdabīgākajiem, iespaidīgākajiem un noteikti arī provokatīvākajiem projektiem
izstādē ir Jevgenija Leonova priekšlikums
Daugava krasta apbūvei Zvirgzdusalas un Grāpju pussalas rajonā. Darbs pārsteidz
pirmkārt ar apjomu — smalki izstrādāti plāni pilsētas daļai, patiesībā —
veselai autonomai autora radītai pasaulei, ko papildina daudzas krāšņas un detalizētas
vizualizācijas.

Priekšlikums, kam piemīt Dubajas
vēriens un stilistika, noteikti satur utopijas elementus, jo atsperoties no Rīgas
realitātes, tas tiek balstīts vienīgi vietas ģeogrāfiskajās kontūrās un pārspīlētā
transporta sastrēgumu problēmu redzējumā. Ideja par pašpietiekamu pilsētas
daļu, ko iedvesmojusi dabas audu šūnas, šādi varētu tikt risināta vai jebkurā pilsētā,
arvien paliekot diezgan sveša apkārtnei. Droši vien loģiskāk tā iekļautos kādā strauji augoša
pilsētā, bet pavisam dīvaini to ir iztēloties rūkošajā Rīgā. Totāli dizainētā
pasaule patiesībā varbūt vairāk raisa asociācijas nevis ar utopiju, bet drīzāk
distopiju, un šķiet, autors to apzināti izspēlējis, starp daudzajiem stafāžu
tēliem rādot arī indiešus vai citā bildē — policistus, kas «ievieš kārtību»
kādā imigrantu rajonā.

Laikam jau ir kaut kas ļoti neierasts
tajā, ka arhitektūras fakultātes diplomdarbā tiek izmantotas autoprojektēšanas
tehnoloģijas, taču autors to pamato ar diplomdarbu metodiskajiem norādījumiem,
kuros teikts, ka «darbam jābūt izstrādātam, izmantojot vismodernākās
projektēšanas metodes.» Var gan mēģināt iztēloties augstskolas mācībspēku reakciju
uz šādu pieeju arhitektūrai. Taču reizē darbs neapstrīdami rāda, ka apjēga par
cilvēkam piemērotu dzīves vidi, par to, kam būtu jābūt zemes līmenī, šim diplomandam
ir krietni lielāka, nekā daudziem lieliem Latvijas birojiem, kas treknajos gados
rādīja attāli līdzīgas vīzijas, koncentrējoties uz ēku apjomiem, kamēr citas vides
kvalitātes parasti aprobežojās ar stafāžās rādītiem caurspīdīgiem zaļumiem un
laimīgiem cilvēkiem. Darbs rāda, ka autors, ķeroties pie arhitektūras kā
biznesa, nākotnē noteikti sasniegs daudz.           

Kā izlaidumā teica kāds mans labs
kolēģis, — šiem tikko augstskolu beigušajiem jaunajiem arhitektiem noteikti nav
viegli, — viņi ir tā paaudze, kas arhitektūras studijas uzsāka tieši vai pašā
«trekno gadu» kulminācijas brīdī, laikā, kas pēdējo divdesmit vai pat vairāk
gadu ietvaros lūkojoties, arhitekta profesijai šķita visperspektīvākais un arī
vispelnošākais, solot vai mūžīgu augšupeju. Turpmākie gadi nesuši daudzu cerību
un ilūziju sabrukumu, bet reizē arī — jaunu ceļu meklējumus vai varbūt — arī
«atgriešanos pie saknēm». Neizbēgami tas viss noteikti ietekmējis arī šos jaunos
arhitektus. Ir patīkami redzēt pozitīvus asnus, bet reizē arī nedaudz skumja
sajūta noprotot, ka citādākā izglītības vidē viņi, ļoti iespējams, varētu
sasniegt vēl vairāk.

Izstādes kontekstā jāuzteic pirms
diviem gadiem iesāktā lieta, kas tiek turpināta arī šoreiz — līdzņemamās lapiņas,
ko varētu saukt par diplomdarbu un to autoru vizītkartēm. Šogad vēl īpaši
piedomāts pie tā, ka katrs apmeklētājs var veidot savu iepatikušos darbu
komplektu. Tas noteikti ir vērtīgs solis savu darbu un ideju popularizēšanā,
kas uzrunā daudzus no izstādes apmeklētājiem.

Vēlreiz jāatgādina, ka diplomdarbu izstādi Kongresu namā var
apskatīt līdz 14. februārim.