Sapnis par Rīgu

Aprīļa beigās noslēdzās sešas nedēļas ilgusī arhitektu biroja Arhis izstrādātās Ķīpsalas dienvidu daļas un piegulošo teritoriju attīstības koncepcijas sabiedriskā apspriešana. Maijā Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments sola iepazīstināt plašāku sabiedrību ar rezultātiem, apkopojot dažādos viedokļus, kuri izteikti vērtējot nākotnes vīziju Ķīpsalā.

Ir sajūta, ka šobrīd par arhitektūru izsakās teju vai katrs — no profesionāļiem, potenciālajiem investoriem un pie varas tikušajiem ierēdņiem līdz pašmāju visziņiem. Arhitektūra ir publiska, jo to nevar izolēt un no tās nav iespējams paslēpties. «Arhitekti veido pasauli un rada komforta sajūtu,» saka Andris Kronbergs. «Līdz ar Ķīpsalas attīstības ideju publisko apspriešanu, šķiet, dialogs starp arhitektiem un sabiedrību ir sācies. Pilsēta ir jābūvē kopā,» domā arhitekts.

Iespējams, ka Ķīpsalas vīzija ir līdz šim pirmais un vienīgais tik plašs Rīgas un arī Latvijas kādas nozares nākamības projekts — «sapnis, kurš Rīgas domei jāpārvērš dokumentā un realitātē», apstiprina Arhis projekta vadītājs. Būvēt sapņu pilsētu — tas ir aizraujošs izaicinājums, risks un atbildība.

Andra Kronberga un viņa kolēģu radīto Ķīpsalas futūristisko vīziju žurnālisti nosaukuši Manhetenas vārdā, bet slēpjoties Manhetenas miglā, neskaidri, arīdzan profesionāļiem, paliek vairāki jautājumi. Diskusijās par to, vai Rīgai ir vajadzīgas augstceltnes, kur tās celt un kā vērtēt sabiedrības dažādo attieksmi pret laikmeta untumiem vai investoru prasībām, nav saskatāmas drošas atbildes — kam un kā tika ļauts sapņot «sapni par Rīgu»?

Respektējot sabiedrības vēlmi būt pie Daugavas un nepieciešamību Rīgā celt augstceltnes (arī tie, kurus šausmina vajadzība Rīgas debesīs sliet debesskrāpjus, tā pati sabiedrība vien ir), Rīgas domes Pilsētas attīstības departaments sadarbībā ar Latvijas Arhitektu savienību (LAS), pamatojoties uz Rīgas domes 2003.gada 27.maijā pieņemto lēmumu Nr. 2305, kas paredz uzsākt Ķīpsalas detālā plānojuma grozījumu izstrādi, 2003.gada jūnijā rīkoja starptautisku arhitektu plenēru Ķīpsalas perspektīvajai attīstībai un apbūvei. Plenēra galvenā organizatora pienākumi tika uzticēti LAS valdes loceklei Dacei Kalvānei, viņai deleģējot atbildību par savstarpējo komunikāciju un plenēra dalībniekiem.

«Tas bija pirmais plenērs, ko rīkoja Rīgas dome. Plenērs bija alternatīva konkursam, jo tas bija ātrāk un lētāk realizējams, un pats par sevi ir efektīvāka metode, kā apkopot idejas. Radot nopietnu ideju banku, tas bija labākais veids kā risināt pilsētai svarīgus jautājumus, jau tobrīd paredzot nākamos soļus,» tā situāciju, kāpēc par pilsētas vēsturiskās teritorijas attīstību netika rīkots konkurss, skaidro Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta (RDPAD) Pilsētplānošanas pārvaldes Detālplāna nodaļas vadītājs Gvido Princis.

Ķīpsala īsā laikā no pamesta Rīgas rajona ir kļuvusi par vienu no vērtīgākajām pilsētas teritorijām, ko nosaka ekonomiskās intereses — pilsētas centra tuvums, ūdens klātbūtne un vecpilsētas panorāma.

Ministru kabineta 2004.gada 8.marta Noteikumi par Rīgas vēsturisko centru paredz Ķīpsalas apbūvi — augstceltnes, kas varētu pacelties pat 40 stāvu augstumā, nepārsniedzot 121 metru. Nav šaubu, ka nepacietīgie investori, izmantojot korporatīvās saites, nekavēsies realizēt radītās iespējas. Šeit savu vietu redz lielu uzņēmumu biroji, izklaides un atpūtas industrija, citi sapņo par ekskluzīvas dzīvojamās struktūras izveidi. Ķīpsalas nākotnes vēlmes saduras ar salas vēsturisko apbūvi un transporta problēmām. Lai radītu ilgtspējīgus apbūves noteikumus un detālplāna korekcijas, arhitekti tika aicināti izteikt idejas projekta koncepcijas izstrādei.

«Nav šaubu, ka gandrīz katrs latvietis ir domājis par Rīgas attīstību,» pārliecināts ir G.Princis. Nevar viņam nepiekrist, vien piebilstot, ka «sapnis par Rīgu» ir arī katra radoša arhitekta sapnis. Tieši tāpēc izbrīnu rada fakts, ka pirmajā vērienīgajā Rīgas domes rīkotajā plenērā par Rīgas nākotnes vīziju piedalījās tikai viena Latvijas arhitektu grupa — Arhis.

«Arhitekti, iespējams, nebija šo projektu novērtējuši kā ilgtspējīgu. Daudzi no arhitektu vides jau pēc plenēra bija izbrīnīti par to, ka tika piešķirtas godalgas,» situāciju vērtē RDPAD Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Dana Hasana.

G.Princis gan izsaka minējumu, ka «iespējams nenostrādāja sistēma. Šādi plenēri līdz šim bijuši formāli un attīstības departaments nav saņēmis kāda cita arhitekta izteiktu vēlmi darboties Ķīpsalas attīstības projektā.» Plenēra nolikumu un darba materiālu varēja saņemt Arhitektu savienībā, jau pirms plenēra tika deklarēts, ka uzvarētājiem tiks dota iespēja izstrādāt Ķīpsalas attīstības koncepciju. Plenērā piedalījās augstas kvalifikācijas arhitekti un pilsētplānotāji no Dānijas, Zviedrijas, Nīderlandes, Igaunijas, Lietuvas un Norvēģijas.

«Arhis kolektīvs sevi ir pierādījis dažādās pilsētbūvniecības jomās. Štrams viņu pierunāja, jo bija vajadzīga arhitektu grupa, kura droši var piedalīties,» tā G.Princis.

«Impulss un ideja Ķīpsalas nākotnes attīstības koncepcijai ir RDPAD iniciēti, departaments ideju uztur no profesionāļu viedokļa, veicinot sabiedrības un politiķu diskusiju, izstrādājot un formulējot likumus. Ķīpsala ir katalizators profesionālajām vēlmēm, iespējām un attieksmei šobrīd Rīgā un Latvijā, tā raksturo ekonomisko aktivitāti un vēlmi būvēt urbānāk, augstāk un modernāk — no vienas puses, finansu resursus un konkrētus investorus — no otras puses. Saules akmens pierādīja to, kā būtu jānotiek normālai attīstības priekšlikumu izskatīšanai. Daudzi bija strādājuši pie Ķīpsalas, bet vietas attīstībai tas tikai kaitēja, jo nebija vienota skatījuma. Tāpēc Rīgas domes uzstādījums plenēram bija radīt augstbūves vīziju,» saka G.Princis.

Arī A.Kronbergs nenoliedz, ka Domes izvēlētais veids ir «pareizais un labais, kā meklējot idejas, novest tās līdz tam, ka iecerētais kļūst par īstenību». Par to A. Kronbergs pārliecinājies, piedaloties arī konkursā par Saules akmens projektu, tajā jau vīzijā skatot plašāku Ķīpsalas teritoriju, par ko saņēma uzņēmēja Viestura Koziola speciālbalvu, kuru uzskata vien par nejaušību. «Tā ir intuīcija un enerģētiskie lauki, kuri rada iedvesmas impulsus?, atzīstas arhitekts. «Esmu pilnīgi pārliecināts, daudzi arhitekti to ir darījuši. Tas, ko Kronbergs radīja plenērā ir tikai šo ideju atspulgs,» uzskata Gvido Princis.

Plenērā tapušos projektus vērtēja žūrijas komisija, kuras sastāvā bija RTU profesors Ivars Strautmanis, RTU profesors Jānis Krastiņš, Rīgas domes Pilsētas attīstības komitejas priekšsēdētājs Andris Ameriks, RDPAD direktors Vilnis Štrams, Pilsētplānošanas pārvaldes vadītāja p.i. Pēteris Strancis, LAS valdes loceklis Edgars Bērziņš un arhitekte Anna Bulova no Somijas. Par labākajām tika atzītas Nīderlandes firmas S333 arhitektu Kēsa Draismas, Mikela Riberga un Džonatana Vudrofa un Latvijas arhitektu biroja Arhis arhitektu Andra Kronberga, Jāņa Zvejnieka, Jura Laša un Arņa Kleinberga izstrādātās vīzijas. No plenēra kopējā godalgu fonda, sešiem tūkstošiem eiro, divus tūkstošus saņēma Arhis komanda. D.Hasana atceras, ka visas komandas tika prēmētas. Vērtējot plenēra rezultātus, attīstības departamenta direktors V.Štrams izteica atzinību jau konceptuāliem darbiem, kuri tapuši tik īsā laikā.

«Arhis komanda kā viena no diviem uzvarētājiem tika pierunāts veikt grūto, nepateicīgo un sarežģīto darbu — izstrādāt Ķīpsalas attīstības koncepciju. Kronberga uzdevums bija radīt sintēzi, iekļaujot arī to, kas radīts agrāk. Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātes studenti profesora I.Strautmaņa vadībā bija veikuši Daugavas kreisā krasta silueta analīzi, kas tika pasūtīta spēkā esošā Ķīpsalas detālplānojuma izstrādes laikā.

Rīgas domes Attīstības komiteja augstu novērtēja arhitektu darbu, uzsverot, ka plenēra dalībnieki ir domājuši līdzīgi un funkcionāli Ķīpsalas attīstība ir ļoti skaidra, bet būtiskais ir tas, kā to salikt kopā. To nosaka meistara profesionālā kvalitāte. Kronbergs gan nebija sajūsmā par piedāvāto ideju, bet ilgas sarunas noveda pie līguma par koncepcijas izstrādi,» stāsta G.Princis.

Pats meistars, gan spriežot par to, ka pasaules arhitektūrā trūkst pietiekami dziļas un jaunas domas, apstiprina, ka darbs pie Ķīpsalas bijis radošs lidojums — «pilsētbūvniecisks projekts, kurā jāsajūt Rīgas pulss».

«Tā nav, ka Rīgas pilsētas attīstība ir uzticēta Kronbergam, tā nekad nav bijis iecerēts un turpmāk arī tā nebūs,» skaidro G.Princis.

Pats A.Kronbergs nezin un nedomā par to, kāpēc tieši viņa vadītajam arhitektūras projektēšanas uzņēmumam ir laimējies sapņot par Rīgu, tās dvēseli, par gaisa dārziem un ūdeņu atdzīvināšanu. Arhitekts uzsver to, ka tas nav tikai viņa, bet gan komandas darbs un atzīst, ka nav gadījies dzirdēt kolēģu atsauksmes vai vērtējumu par radīto vīziju. Jautāts par to, vai viņa un Arhis paveiktais ir pienācīgi novērtēts un atalgots, meistars visai nevērīgi attrauc, ka «precīzi neatceros, bet tur bija kādi deviņi vai nepilni desmit tūkstoši».

RDPAD Sabiedrisko attiecību daļas vadītāja D.Hasana apstiprina, ka līgums ir slēgts par summu, kura nepārsniedz desmit tūkstošus latu, jo «citādi būtu jārīko konkurss,» bet līgumu, lai precizētu summu, izrādās, attīstības departamentā nav nemaz tik viegli atrast.

Jāatgādina, ka Ķīpsalas dienvidu daļas un pieguļošo teritoriju attīstības koncepcija patreizējā stadijā nav saistoša un neuzliek nekādus pienākumus, tā ir attīstības vīzija, kurai jāiegūst dokumenta un likuma spēks. Ir noslēgusies likumā paredzētā sabiedriskā aptauja un kaut sabiedrības viedoklis vēl nav apkopots, pieņemot, ka tas izrādīsies pozitīvs, varbūt ar iebildēm un argumentiem, kuri tikšot ņemti vērā, ?sabiedrībai ir pieņemams šāds pilsētas attīstības scenārijs. To liecina 2003.gada vasara, kad darbi tika izlikti plašākas publikas apskatei, bet nekas slikts vai nievājošs netika dzirdēts. Ja kaut kas līdzīgs izskan, iespējams tāpēc, ka ne visi izprot rīcības plānu un iemiesojumu tālākā projektā,» domā G.Princis.

Kamēr sabiedrība Ķīpsalas attīstību uztver un izjūt kā «pulsāciju pilsētas attīstībā», Pilsētplānošanas pārvalde jau ir uzsākusi Ķīpsalas divu detālplānojumu izstrādi — vienu dienvidu daļā, kas skar Zunda kanālu, Rīgas Tehniskās universitātes Radiotehnikas fakultāti, Āzenes ielu teritorijā līdz Vanšu tiltam un otru — Zunda kanāla kreisajā krastā, kuram jau ir pieteikušies investori ar vēlmi attīstīt atpūtas, izklaides un tirdzniecības kompleksu.

G.Princis: «Arhis paveiktais vēl nav attīstības plāns, tā ir koncepcija, uz kuru atsaukties un kura ļauj spriest telpiski, norādot virzienu, kurā būvēt. Detālplānojums būs noteicošais, kas determinēs dažādās vēlmes, atstājot atvērtas durvis radošajām idejām un investīciju piesaistei. Mēs, profesionāļi, būsim radījuši normatīvo pamatu vīzijas realizācijai, kuram jābūt saistošam konkrētu ēku un būvju ieceru risināšanā. Pēc plānojuma apstiprināšanas var runāt par konkrētiem projektiem, pasūtītājiem, miljoniem un realizācijas termiņiem».

Pavasarim atnākot, vienmēr gribas aizceļot, vismaz paklaiņot Ķīpsalas vakara miglā pa ziedošiem dārziem un zaļu zāli parkos gar Daugavu, gar Zundu Rīgā — Dzegužkalnā, Kundziņsalā, Zaķusalā. Tādu mazo romantiķu paradīzi pilsētas būvētāji sola radīt pēc 20 vai varbūt 30 gadiem, tāpēc šajā pavasarī biju domājusi aizceļot līdz Olimpa kalnam, seno dievu mājoklim. Var jau būt, ka aizņemtībā neizdosies ieraudzīt Olimpu, un labi vien būs, jo tagad zinu vietu Rīgā, kur lemj un izlemj par manu sapņu pasauli — Rīgu, mazo romantiķu un vienkāršo ļaužu paradīzi.