Tas vairs nav tas, kad ierodas visi pārējie*

Arhitektūras veicināšanas fonda jaunākais projekts — Ievas Zībārtes vadībā radītais Process 2 ir pamanāms notikums Latvijas arhitektūras izdevumu klāstā, kurā nospiedoši dominē arhitektūras vēsturei veltīta literatūra. Lai rosinātu lasīt un diskutēt par jauno Procesu, A4D publicē Kristīnes Budžes kritiskās pārdomas.

Ambiciozi un skaļi pieteikts, turklāt ar veiksmīgu priekšvēsturi Procesa 1 veidolā iznācis Process 2. Free Entry. Patiess
21.gadsimta produkts, kas iemieso sevī vienu no šī laika
raksturīgākajām pazīmēm — starpdisciplinaritāti un balansēšanu uz
dažādu žanru robežām, vienlaikus apvienojot tos un reizē nepiederot
nevienai no ierasti definētajām kategorijām.

Procesa 2 autori savu veikumu dēvē par grāmatu. 21.gadsimtā ikviens sevis radīto var dēvēt par jebko arī tad, ja formāli tas neatbilst izvēlētā žanra tradicionāli pieņemtajām pazīmēm. Procesa izdevumus, nepazeminot autoru ambiciozitātes iedomāto latiņu, varētu dēvēt arī par periodiskiem rakstu krājumiem, kaut gan tas vēl vairāk līdzinās labam jomas žurnālam, kura lasītāji noteikti būtu priecīgi par šāda izdevuma iznākšanu biežāk nekā aptuveni reizi gadā.

Neiedziļinoties atsevišķu grāmatu un periodisku izdevumu struktūras un satura iedomātajās un pastāvošajās atšķirībās, gribas Procesa autoriem atgādināt, ka grāmata, arī ja tā sastāv no vairākiem sējumiem vai daļām, ir jau sākotnēji paredzēts noslēgts cikls, kas to kopumā pasniedz kā ideoloģiski, saturiski, strukturāli un vizuāli vienotu veselumu. Savukārt uzsākot izdot kādu periodisku izdevumu, sākotnēji vismaz teorētiski parasti tiek domāts par teju bezgalīgu tā iznākšanu, pēdējā numura izdošanas datumu atstājot atvērtu, pieļaujot laika gaitā pat kardinālas izdevuma satura, vizuālās un citas izmaiņas. Negribas ticēt, ka Process iecerēts kā vien pāris gadus pāris sējumos iznākošs grāmatu cikls.

Procesa 2 redaktore Ieva Zībārte gan par atšķirībām starp grāmatu un periodiskiem izdevumiem norāda: «Atšķirība ir satura nopietnībā un ļoti godprātīgā profesionālā attieksmē.»** Tad gan sanāk, ka jebkurš, piemēram, Lata sērijas romāns tikai tāpēc, ka tā ir grāmata, ir saturiski nopietnāks un godprātīgāk profesionāls nekā, piemēram, žurnāla Rīgas laiks numurs. Turpinot Zībārtes teikto: «Katrs burts, katrs attēls grāmatā ir tāpēc, ka mēs esam tā izdomājuši. Uzdrīkstēšos apgalvot, ka nejaušu lietu tur nav. Tāpēc tā ir grāmata. Žurnālu parasti met laukā.»**, atļaušos būt sīkumaina un tomēr norādīt, ka dažādais tulpju zemes Nēderlandes nosaukuma lietojums izdevumā (piemēram, 18. un 140.lpp. — Nēderlande, bet 58.lpp. — Nīderlande) drīzāk ir redakcionāla nejaušība vai pat paviršība, nevis nolasāms «grāmatas» konceptuāls uzstādījums.

Šķiet, ka autori dažkārt nav līdz galam tikuši skaidrībā par sava izdevuma lasītāju mērķauditoriju. Lielākoties un labi, ka tā, Process 2 domāts Latvijas profesionālajiem arhitektiem un citiem šīs sabiedrības pazinējiem, neizliekoties, ka krājums paredzēts visiem. Taču dažkārt tas ir piemirsies, un izdevumā tiek paskaidrotas Latvijas arhitektūras ainas zinātājiem pašsaprotamas lietas, radot lieku neitralitātes un atsvešinātības sajūtu. Savukārt apsveicami šķiet , ka Procesa veidotāji nelolo veltas cerības, ka liela daļa izdevuma lasītāju varētu būt latviski nelasošie un tāpēc, lieki netērējot savus un lasītāju resursus, angliski nav pārtulkojuši visu tekstu, bet vien kodolīgus, īsus kopsavilkumus, kas rada priekšstatu par grāmatā aprakstīto arī tiem nedaudzajiem citās valodās runājošajiem, kam gadīsies Procesu atvērt.

Tāpat apsveicama ir arī pieskaršanās vismaz daļai citu Latvijas vizuāli tveramo, arhitektūrai tuvo radošo jomu apskatei, turklāt sarunās ar to pārstāvjiem apspriežot arī ar arhitektūru un pilsētu saistītas tēmas. Ļoti noder redaktores paskaidrojums, ka šī iziešana ārpus arhitektūras notikusi, lai pašmāju arhitektu zināšanu/interešu apvārsni pavērtu kaut mazliet plašāku un mazinātu viņu labprātīgo pašizolāciju. Šāds cēls uzstādījums liek pievērt acis uz pārstāvēto jomu atainojuma fragmentārismu un neuzdot jautājumus par izlases veidošanas diezgan neskaidrajiem kritērijiem.

Ir nojaušams, ka atsevišķiem arhitektūras objektiem atvēlētās vietas daudzums izdevumā ir atkarīgs no, autoruprāt, šo objektu būtiskuma 2008.—2009.gadu ainā, tā iezīmējot Pārventas bibliotēkai uzskatāma līdera vietu. Taču noteikti par šādu atsevišķu objektu uzskaitījumu ar bezkaislīgiem aprakstiem daudz interesantākas ir intervijas ar arhitektiem. Ierasti neitrālo un uzmanīgo arhitektu viedokļu vietā šoreiz patiesas profesionālas atzīšanās, lasītājiem uzticētas savas šaubas un atklāsmes, kas ne vien dara skaidrāku arhitektu paveikto, bet arī cilvēciski izprotamākus pašus arhitektus.

Procesa 2 augstā dziesma ir Evelīnas Ozolas Rīgas radošo kvartālu apskats. Slavējama tēmas aktualitātes operatīvā uztveršana un tās fiksējuma paspēšana pirms «visi to jau apsprieduši». Apskats ir pilnīgs, detalizēts, uzskatāms un pat ar katras vietas analīzes iezīmēm. Noderīgs ir arī kvartālu dzīves faktiskās realitātes konfrontējums ar Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta bezzobaini vispārīgajiem teritoriju attīstības plāniem. Vienīgi nav saprotami, kāpēc Barona, Blaumaņa, Tērbatas un Bruņinieku ielas teritorijas aprakstā vietas plusu un mīnusu konstatējumā kā šī rajona mīnuss minēti «iecienīti restorāni un kafejnīcas».

Cerams, ka tā ir autora pieļauta un redaktora nepamanīta neuzmanības kļūda, nevis atbalsts slēgtu sabiedrības kopienu veidošanai īsti latviskā garā, kas sasauktos ar izdevuma sarunā ar Miku Mitrēvicu un Viesturu Celmiņu izskanējušo nožēlu par radošo kvartālu attīstību: «… vietas svaigums saglabājas īsu brīdi — kamēr tas ir jaunums un turp iet tikai savējie. Tas vairs nav tas, kad ierodas visi pārējie.»*

Protams, šāda sīkumainība par atsevišķām Procesa 2 diskutablām niansēm iespējama vien tad, kad visas mūsdienīgam arhitektūras izdevumam nepieciešamās pamatlietas ir vislabākajā kārtībā. Process joprojām ir laikmetīgākais, rūpīgākais un interesantākais Latvijas mūsdienu arhitektūrai veltītais izdevums ar pārdomātu publicitāti.