Latvijas Architektūra Nr. 158 (2022/1)
Numura tēma: Viedā māja
Tematu Viedā māja un arvien komplicētākos projektētāju ceļus līdz tai žurnālā atklāj intervija ar biroja “PBR” arhitektiem Valdi Onkeli un Rūdi Rubeni, kura bibliotēkas jaunbūve Ogrē jau ir saņēmusi virkni atzinību. Rīgas Klusajā centrā ar zaļajiem balkoniem labi pamanāma ir apartamentu ēka HOFT jeb House Of the Flying Trees (birojs “KROKS”, Dita Lapiņa, un “Open AD”, Zane Tetere-Šulce). Žurnāls iepazīstina arī ar Rīgas mākslas un mediju skolu (MADE arhitekti), Ķekavas vidusskolu (BELSS) un Dabas māju Liepājā (“BM projekts”, Valdis un Inese Zariņi). 80. gadu sadzīves pakalpojumu nama pārbūvi par Liepājas domes biroju ēku (“Krasts”, UPB) apraksta Gunta Šnipke. Padomju sērijveida dzīvojamo ēku projektēšanas vēsturi analizē Jānis Piešiņš, un žurnāls publicē arī interviju ar mikrorajonu būvniecības laikabiedru. Ievērību pelna Elēnas Melzobas reportāža no Parīzes “Atjaunosim kundzi” par Notre Dame restaurācijas gaitu. Sergejs Ņikiforovs stāsta par 16. Latvijas arhitektūras skolu plenēra mēģinājumiem iztēloties Imantas un Zolitūdes nākotni pēc Rail Baltica projekta realizācijas.
Redaktora sleja
Vārds “attīstība” Latvijā ieguva jaunu skanējumu trauksmainajos 90. gados, kad sākās ekonomikas burbuļa būvniecība, kas beidzās ar pandēmisko ekonomikas krīzi 2008. gadā. Publiskajā telpā attīstītāju jeb developeru, ja lietojam anglicismu, darbība gan dažkārt nepatīkami asociējās ar koku izciršanu un īpašumu pārpirkšanu, kurai nesekoja degradēto ēku renovācija, par jaunbūvēm nerunājot. Rīgā košākais piemērs ir Sporta pils, kur kvartāls pēc ēkas nojaukšanas desmitiem gadu stāvēja pamests, līdz tajā ierīkoja pilsētnieku dārziņus. “Attīstību” nomainīja “ilgtspējība”, kuras īstenošanai ir nepieciešamas ilgs laiks un dārgas tehnoloģijas, un tai nācās atkāpties otrajā plānā
Jaunākais hīts ir lietvārds “smartness”, kuru vārdnīcas tulko kā gudrību jeb inteliģenci, tomēr Latvijā ir iegājies vārds “viedums”. Veidojot vārdu mākoni, turpat blakus būs apdāvinātība, intuīcija, tālredzība, briedums, veselais saprāts un citas, ļoti noderīgas īpašības. Tostarp arī izmanība un piesardzība attiecībās ar ļaudīm. Par to liek padomāt viedkarte kā kredītkartes uzlabotā versija ar datora atmiņu, ko var viegli izmantot identifikācijai.
Kmridžas vārdnīcas piebilde, ka slavenības parasti nav saistītas ar gudrību, pēdējām varētu būt apbēdinoša, ja vien viņām ir laiks sarunai par viedumu pilsētvidē. Mūsdienās tas saistās ar t.s. zaļo kursu, mobilitātes līdzekļu nomaiņu ar videi draudzīgajiem skrejriteņiem un iepriekšējo paaudžu parādu nomaksu, attīrot to hipertrofētās rūpniecības piesārņoto dabu.
Senāk mēdza melni jokot, ka ārsti savas neveiksmes aprok, bet arhitekti tām aizstāda priekšā kokus. Varbūt tā ir īstena vieduma izpausme, arhitektam atsakoties no sava EGO demonstrācijas? Lai gan lietpratīgi izmantojot dzīvo dabu, apdāvināts arhitekts var radīt pārsteidzošas ēkas. Protams, blakus ir jābūt klientam ar ne mazāku fantāzijas lidojumu jeb vismaz pārliecību par īpašumā investēto līdzekļu mērķtiecību. Pat, ja kritiķi to nodēvētu par neprātīgiem niekiem (nonsense).
Rīgā Klusajā centrā īpaši nozīmīga ir Alberta iela ar slavenajām un tūristu apbrīnotajiem Eizenšteina īres namiem, kuru grezno jūgendstilam raksturīgās kailo sieviešu figūras. Tolaik, 20. gadsimta sākumā klientu lomā uzstājās krievu jaunbagātnieki. Vēsture ir apmetusi kūleni un 21. gadsimta sākumā turpat ir tapusi “Lidojošo koku māja HOFT”. Pasūtītājs to reklamē kā zaļu oāzi pilsētas centrā un piedāvā iegādāties dzīvokļus ar privātu gaisa dārzu vēsturiskajā centrā. Vai viedās kalnu priedes, ciedri un citi bonsai kociņi būs tikpat ilgtspējīgi, to rādīs laiks.
Jānis Lejnieks, žurnāla Latvijas Architektūra galvenais redaktors
