Kas gaidāms tuvākajā desmitgadē?

Gadumijās ierasts ne tikai pārskatīt pagājušo, bet arī paredzēt nākotni. Pirms pāris dienām savu prognozi nākošajai desmitgadei publicēja ievērojamais lietuviešu izcelsmes amerikāņu arhitektūras vēsturnieks un teorētiķis Kazys Varnelis. Viņa mazliet ironiskie paredzējumi skar plašas jomas, tostarp pareģojot arī interneta kultūras galu. Šeit publicēts tas, kas vairāk attiecas uz pilsētām un arhitektūru.

Daudzējādā ziņā nākošā desmitgade, iespējams, būs kā paģiras pēc 2000. gadu ballītes. Uzplaukuma labie laiki bija kas mazliet vairāk nekā finanšu radītie meli, kam nebija nekāda sakara ar īstenību un, kas nebalstījās nekādā ilgtspējīgā ekonomikā. Citiem vārdiem, — desmitgadi mēs sākam ar sagrautu ekonomiku kā valsts, tā pasaules mērogā. Paaudze, kas uzauga ticot, ka pasaule ir pie viņu kājām, nu ir turpat, kur manējā paaudze, reiz apjēdzot, ka būsim sliktāki, nekā mūsu vecāki. Neredzu iespēju šos apstākļus mainīt, taču satraukties gan.

Klimata izmaiņas tiks akceptētas arvien plašāk, tā kā korporācijas saprot, ka tas var paaugstināt patēriņu un dot peļņu vairāk kā kas cits. Mums par nelaimi, bumu piedzīvos zaļā «kustība». Beidzot sapratīsim, ka naftas ieguves maksimumpunkts bijis pagātnē, iespējams, ap 2006.gadu. Klimata izmaiņas būs ļoti sajūtamas. Lai arī ne tik apokaliptiskas, kā daži pareģojuši, tomēr liela daļa no tā būs īstenība. Mums jābūt gataviem vēl lielākām dabas katastrofām, rēķinoties arī ar traģiskiem cilvēku dzīvību zaudējumiem.

Runājot par cerībām, ja lietas risināsies pareizā virzienā, valdības atteiksies no visādām ātrās peļņas gūšanas shēmām, kā «radošās pilsētas» vai spekulatīviem finanšu darījumiem, tā vietā meklējot ceļus ilgtspējīgu stratēģiju radīšanai, lai atdzīvinātu ražošanu. Tas būs sāpīgs laiks radošajām industrijām. Vecie mēdiji, mākslas, finanses, jurisprudence, reklāma un tamlīdzīgas jomas cietīs ievērojami. Digitālie mēdiji turpinās būt nosacīti smalka izvēle karjerai, neskatoties uz to, ka tā kļūs vairāk līdzīga citām vidusmēra profesijām. Piemēram, būs ierasti arhitektūras skolās studēt mēdiju vides dizainu līdzīgi kā tagad mājokļus. Mēs piedzīvosim mājražošanas pieaugumu jaunattīstības zemēs — cilvēki sapratīs, ka savās garāžās ar attiecīgiem līdzekļiem varēs ražot dažādas lietas. Jāiztēlojas eBay un Etsy, tikai daudz lielākā mērogā. Valsts veselības apdrošināšana ASV šai ziņā palīdzēs, jo ļaus indivīdiem nestrādāt lielo korporāciju labā. Bet ne viss būs jauki tādā individuālās ražošanas pasaulē, piesārņojums no šādām garāžu darbībām būs strīdu iemesls daudzās pašvaldībās.

Dažas pilsētas vienkārši ir lemtas bojāejai, bet, ja mums paveiksies, daži vadītāji pratīs šo apstākļus gudri izmantot. Ideja par pasaules lielāko pilsētas zemnieku saimniecību (urban farm) Detroitā man šķiet asprātīga. Vai, piemēram, Bufalo — ja tā ietu Berlīnes ceļu un kļūtu par vienu no interesantākajām pilsētām valstī. Ja māksliniekiem un dzīves baudītājiem dzīve Ņujorkā, Sanfrancisko un Losandželosā vairs nešķitīs pieņemama, viņi var pārvietoties citur, izvēloties labumus, ko piedāvā iepriekš nīkuļojošās pilsētas. Pārvietošanās uz mazākām pilsētām (der atcerēties Atēnas Džordžijā, Ostinu Teksasā vai Sietlu) šai desmitgadē piedzīvos plaukumu, kamēr lielpilsētas ar pārspīlētu kapitāla varu sagaida problēmas. Taču, lai būtu skaidrs — tas būs drīzāk pretstats radošo pilsētu modelim. Jo šīs pilsētas nepiedzīvos strauju nekustamā īpašuma cenu pieaugumu. Jaunās šķiras, kas tās apdzīvos, nebūs bagātas, bet drīzāk izvērtīsies par kaut ko līdzīgu jaunam DIY bohēmismam, dārziņu kopšanai, veidojot kopienas kaimiņu attiecības un radot pulsējošu kultūras ainu.

Līdz ar radošo pilsētu nāvi plānotājiem būs vairāk jāpievēršas reģioniem. Tā kā bizness un darbavietas turpina pamest pilsētu centrus, tiem gadīsies piedzīvot panīkumu. Iespējams, ka tādām vietām kā Ņujorkai un Sanfarncisko tas ļaus atkal atdzimt kā interesantām dzīves vietām, bet šobrīd tās ir krīzes cēlonis. Gudri pilsētu vadītāji veidos apvienības ar piepilsētu pašvaldībām, lai stimulētu apjomīgāku reģionālo plānošanu kā jebkad iepriekš. Desmitgadi mēs uzsākam ar vairāk kā 50% pasaules iedzīvotāju, kas dzīvo pilsētās. Es paredzu, ka nākamās desmitgades beigās vairāk kā 50% pasaules iedzīvotāju dzīvos priekšpilsētu un piepilsētu teritorijās. Pasaules mērogā tas ietver arī blokmāju rajonus (banlieues) un graustus. Antisuburbānās retorikas beigas ir kritiskas plānotājiem. Tā vietā nāksies meklēt atbildes uz jautājumu, kā padarīt priekšpilsētas labākas. Priekšpilsētas var kļūt par paraugiem pilsētām, tā kā pastāv tendence pārdalīt pārvaldības funkcijas par labu vietējam līmenim, kaut arī nodokļu ieņēmumi tiks pārdalīti plašākā reģionā.

Uzplauks pilsētnieciskā zemniecība (urban farming) un pašvaldības atbalstīta lauksaimniecība būs plaši izplatīta. Tā nebūs tikai stilīgu turīgo aprindu mode. Tas izplatīsies nabadzīgo imigrantu vidū, kas sapratīs, ka paēst labāk, veselīgāk un lētāk viņi varēs strādājot kopā ar savas kopienas locekļiem zemnieku saimniecībās pilsētā vai ārpus tās, nevis iepērkoties vietējos lielveikalos. Daži gudri pilsētu mēri sapratīs, ka panīkstošām pilsētām var noderēt pašvaldības dārzi (sakņu un augļu, ne parki — A4D) un tāpēc tās zels. Transporta izmaksu pieaugums, ko neizbēgami radīs infrastruktūras pasliktināšanās un naftas ieguves samazināšanās, sekmēs šo jauno lokālismu.

Arhitekti novērsīsies no zvaigžņu arhitektūras (starchitecture). Palielināsies saturīgu grāmatu, video un tīmekļa lapu nozīme un apjoms nozarē. Parametriskā modelēšana pieņems pilsētas mērogus, lūkojoties ĢIS virzienā. Daži no rezultātiem būs arī tā vērti, lai par tiem runātu. Profesijā tiks akceptēta atbildīga arhitektūra, tāpat kā ideja par arhitektu kā starpnieku un saskarpunktu dažādu jomu starpā tiks pieņemta kā viņa darba sastāvdaļa.

Kā jau minēju sākumā, šī ir tikai blogosfēras rotaļa, kaut kas interesants, ko pasākt vakarā pēc dienas, kas aizvadīta uz slēpēm kopā ar ģimeni. Ķerieties klāt un piedāvājiet savus priekšlikumus. Esmu gatavs uzklausīt.