Ko par mums vēsta kanons?

Kad vasarā pirmo reizi dzirdēju par kultūras kanona ideju, tobrīd piedāvātajā arhitektūras un dizaina sadaļā bija 53 kandidāti (šobrīd palicis tikai 31). Neskatoties uz to, ka šobrīd pieejama plašāka un skaidrāka informācija par šo iniciatīvu, tās mērķiem, kā arī kanonizēšanai piedāvāto darinājumu sarakstu, mana attieksme pret to arvien ir pretrunīga, kas arī ir par iemeslu šim tekstam.

Kāds ir mērķis?

Vispirms — kāda ir šī pasākuma jēga un motīvi? Kāpēc ir nepieciešams kanonizēt kādas kultūras parādības vai artefaktus? Un kāpēc taisni šobrīd tas ir aktuāli? Kāds ir tā mērķis?

Ticams un saprotams mērķis varētu būt: strukturēt kultūru noteiktos produktos, ko pēc tam veiksmīgi promotēt, lai pārdotu. No šāda viedokļa dažādu topu un relitātes šovu laikmetā ir tikai likumsakarīgi, ka Kultūras ministrija savu skatienu vērš popkultūras virzienā. Tas nozīmē, strādājot roku rokā ar tūrisma industriju. Kāpēc gan runāt par kultūru kā tādu komplicētāku procesu? Vienkāršāk taču ir pārdot tādu duci skaisti noformētu produktu katrā nozarē. Katram vēl piekabinot skaļu un asprātīgu saukli, ko droši vien Stendzenieka kungs varētu itin labi izdomāt.

Un ja no šīs — tūrisma puses skatās, tad laikam tieši arhitektūra ir vispateicīgākā no nozarēm, jo diez vai lielo vairumu tūristu tomēr interesētu veca literatūra, dziesmas un izrādes. Raugoties no tūrisma aspekta vēl ienesīgāka nozare noteikti būtu, ja tiktu ieviesta arī virtuves kultūras, respektīvi — ēdienu kategorija. Un ikvienam kārtīgam un sevi cienošam Latvijas un Rīgas viesim, te esot, būtu jāpaspēj nobaudīt to duci kanonisko latviešu ēdienu. Šādam kanonam nudien būtu kāda tautsaimnieciska nozīme.

Vismizerablākais šādā skatījumā gan izrādās tieši teātra mākslas kanons. Ja no grāmatas, gleznas un filmas vēl saglabājas kaut kas taustāms vai baudāms (ja ne ārzemniekiem, tad pašiem), tad ar izrādēm ir daudz grūtāk. Daļa kanonizējamo izrāžu ir tādas, par kurām nozares eksperti var spriest tikai no stāstiem un leģendām, jo to rādīšanas laikā nemaz paši nav bijuši dzimuši.

Par kritērijiem

Iedziļinoties tieši kanona arhitektūras un dizaina sadaļā, rodas virkne jautājumu. Saraksts mulsina ar savu daudzveidību — pietrūkst vienotu kritēriju. Bet saprotu, ka tā autori ir vairāki cilvēki un viņu starpā tāpat nav viegli rast vienotību. Sākuma variantā kanonizēšanai tika piedāvāti veseli 38 kandidāti no arhitektūras jomas un vēl 14 — no dizaina. Šobrīd kopā atstāts 31.

Sākotnēji kanonizēšanai tika piedāvāts pat vesels arhitektūras laikmets ar daudzām būvēm (jūgendstils kopā ar nacionālo romantismu), kura nostādīšana blakus nelielām ēciņām (piem., Ģelža vasarnīca) likās pat komiska. Šobrīd gan šis konkrētais arhitektūras stils reducēts uz vienu ēku — K.Pēkšēna un E.Laubes projektēto Ķeniņa ģimnāziju Tērbatas ielā.

Aplūkojot saites uz Dānijas un Nīderlandes paraugiem, var saprast, ka otrajai tas ir kaut kas pavisam cits — tāds hronoloģisks kultūras un vēstures notikumu saraksts, kur iekļauti gan «franču laiki», gan «vācu laiki», gan arī no nesenākiem notikumiem — Srebrenicas slaktiņš, kas laikam jau atstājis kādas pēdas tautas atmiņā. Latvijas kultūras kanonam paraugs, kā nojaušams, ir Dānijā radītais.

Dāņu arhitektūras kanona sarakstā gan arī ir nosacīti 2 pilsētas struktūru fragmenti, 3 piemēri aptver dārzu un ainavu arhitektūru. Tikai 5 no sarakstā iekļautajiem ir tas, ko parasti saprotam ar arhitektūru — atsevišķi objekti, respektīvi, publiskas ēkas (to skaitā 2 baznīcas, 1 universitāte, 1 rātsnams un 1 koncertzāle, kas nemaz neatrodas Dānijā, bet Austrālijā). 1 no saraksta ir tilts — tātad inženierbūve un vēl 1 — projekts jeb koncepcija — t.s. Kopenhāgenas piecu pirkstu plāns. Hronoloģiski puse jeb 6 no nosauktajiem ir piederīgi 20.gasimtam, pārējie seši — agrākiem gadsimtiem.

Tūrisma ikonas

Ja reiz atsevišķi izceltas divas Vecrīgas baznīcas, Rundāles pils utt. — tad likumsakarīgi rodas jautājums, kāpēc neiekļaut sarakstā arī tādas tūristu iemīļotas un tautā atpazīstamas būves kā Trīs brāļus vai Zviedru vārtus? Iztēlojos, ka domu šai sarakstā iekļaut kādu no Lido arhitektūras izstrādājumiem, piemēram, Krasta ielas restorānu, cienījamie eksperti nav pat mēģinājuši apspriest.

Rekonstrukcijas un atdarinājumi

Redzot sarakstā iekļautu Āraišu ezerpili (sākotnējā variantā bija arī Turaidas pils), jājautā, kāpēc tad trūkst Melngalvju nams, kas taču ir daudz ticamāks atdarinājums? Vai arī — viss Brīvdabas muzejs, kas nav pat atdarinājums, bet vienkopus savāktas īstas mājas.

Pilsētas un apkaimes

Sākuma sarakstā figurēja pat veselas pilsētu daļas vai apkaimes — Mežaparka apbūve, koka arhitektūras ēku ansambļi Rīgā — Kalnciema ielas un Ķīpsalas ēku grupa, kā arī mazpilsētās — Aizputē, Liepājā, Kuldīgā. Ko nozīmē šāds kanons attiecībā uz pilsētbūvnieciskām struktūrām? Vai nedrīkst vairs šai rajonā neko mainīt un klāt būvēt?

Šobrīd gan visā sarakstā atstāta vien tikai «koka ēku kolekcija Ķīpsalā». Nu nosacīti šai kategorijai var pieskaitīt arī P.Dreijmaņa rindu ēkas un arī — Vecrīgas siluetu.

Kanonizēšanai paredzētā arhitektūras saraksta izvēle tomēr vēlreiz apliecina, ka latvieši sevi nevēlas asociēt ar pilsētām. Neskatoties uz to, ka liela daļa izvēlēto darinājumu atrodas pilsētās, tie reprezentē objektu arhitektūru, kur uzsvars likts uz apjomu un fasāžu aspektiem, nevis pilsētas telpas kvalitātēm. Tāpēc žēl, ka sarakstā nav iekļauts, piemēram, Berga bazārs, kas, lai arī nav tipisks Rīgas centra kvartāla paraugs, tomēr savā ziņā reprezentē labāko no tiem. Berga bazārs, savu urbāno kvalitāšu dēļ šādā sarakstā atrasties būtu pelnījis vairāk kā viena otra pils, banka vai vasarnīca.

Projekti un J3b

No sākotnējā kandidātu saraksta piedāvājumā šobrīd ir palicis tikai viens projekts — Rīgas koncertzāles mets. Ir laikam likumsakarīgi, ka no pārējiem ekspertu darba grupa jau ir attiekusies. Pastarpināti gan minēts arī Gunara Birkerta LNB projekts. Tad gan var vaicāt — kāpēc no jaunajiem trīs brāļiem iekļauti tikai divi? Vai trešais sliktāks, vai par maz latvisks? Tomēr, ja ir vēlme kanonizēt nerealizētos un nerealizējamos projektus, tad savā vērienā un utopiskumā noteikti daudz atbilstošāks un iespaidīgāks būtu nule izstrādātais Kreisā krasta attīstības projekts. Kaut gan — tad droši vien drīzāk jāiekļauj viss jaunais Rīgas attīstības plāns.

Personības

Mulsinoši redzēt sarakstā starp dažādiem arhitektūras darinājumiem iekļautas kādas atsevišķas personas. Jo sevišķi — šobrīd dzīvus arhitektus. Bet atzīstu, ka doma nav slikta — darbojoties šādā virzienā, varētu izveidot pat atsevišķu sarakstu. Jo bez īpašas piepūles var uzreiz nosaukt vismaz pusduci, bet, mazliet vairāk padomājot, noteikti arī visus divpadsmit šodien darbīgus vai arī piespiedu atpūtā esošus arhitektus, kurus noteikti būtu vērts kanonizēt.

Par dizainu

Nejūtos gan šai nozarē speciālists, taču, arī šo sarakstu izlasot, jāvaicā, kāpēc izvēlēti tikai šie piemēri? Protams, VEF Spīdolas radioaparāta, Minox fotokameras vai Rīga-12 mopēda piesaukšana silda sirdi. Sākuma variantā kanonam tika piedāvāts arī sarkanbaltsarkanais valsts karogs. Tas gan šķita pavisam jocīgi, jo karogam jau tāpat ir savs valstiski godāts statuss. Tomēr, atmetot karogu, labs kandidāts liktos tās Lāčplēša cepures sarkanbalti sarkanajās krāsās, ko visbiežāk redz hokejfaniem galvās. Jo hokeja līdzijušana taču arī ir tāda viena no nozīmīgākajām mūsdienu latviešu kultūras sastāvdaļām. Vai arī — līdzvērtīgs izstrādājums, bet jau ar mazliet vēsturisku vērtību — lelle Baiba.

Ja reiz uz kanonizēšanu var pretendēt Latvijas nauda, tad šo sarakstu var droši turpināt tādā pašā garā: valsts ģērbonis, monētas — gan jubilejas lati, gan daudzās vienlata monētas — ar stārķi, skudru, baraviku, Sprīdīti, Jāņu vainagu utt. Turpinot šo dizaina darbu rindu, mēs nonākam pie pastmarkām, un tālāk — līdz grāmatu dizainam un poligrāfijai. Un kā gan var apgalvot, ka kaut kas no tā ir labāks nekā viss pārējais? Katrā ziņā žēl, ka, šo uzskaitījumu turpinot, sarakstā nav sērkociņu Sports. Esmu pārliecināts, ka sarkan-melni-dzeltenā etiķete, uz kuras redzams jātnieks, personificē sērkociņu tēlu ne vienai vien latviešu paaudzei.

Vēlreiz par kanona būtību

Šobrīd kultūras kanona mājaslapā tā ideja ir izklāstīta skaidrāk un saprotamāk. Izlasot, ka kanons ir sava veida institucionalizēta kultūras atmiņa, līdzeklis kopējas kultūras atmiņas radīšanai un izplatīšanai, tā ideja top skaidrāka un saprotamāka. Līdz ar to nojaušams, ka kanona loma daudz būtiskāka ir «iekšējā lietošanā», nevis reprezentācijai «uz āru». Tātad iespēja latviešiem vienoties par to, ar kādām kultūras vērtībām viņi vēlas sevi identificēt, iespēja saprast vairāk par sevi un reizē apzināties, uz kurieni tiecamies.