«Zvans vēsta, ka Schneider+Schumacher birojs sīvā sešu biroju konkurencē ieguvis uzvaru,» turpinot stāstījumu par darbu pazīstamajā Franfurtes birojā, Vita Rēdliha atklāj peripetijas, kuras saistītas ar uzvaru Städel muzeja paplašinājuma konkursā.
Kādā reklāmas bukletā pamanīju lietojam terminus «fussminute» un «autominute» — «jūsu jaunais mājoklis vai birojs atradīsies tik un tik pēdminūšu vai autominūšu attālumā no centra, centrālās dzelzceļa stacijas,» utt. Veiksmīgā kārtā pašas noīrētais dzīvoklītis atrodas tikai piecu pēdminūšu attālumā no darba vietas — īsāks ceļš turp un atpakaļ, potenciāli garākas darba stundas. Neizmantodama sabiedrisko transportu tikai ar novēlošanos uzzinu, ka pilsētā noticis transporta vadītāju streiks.
Pirmdienas vakarā (18.februārī) pēc Städel projekta prezentēšanas žūrijai birojā notiek neliela ballīte. Kolēģe, kas pa iekšējo pastu visiem izsūtījusi aicinājumu būt klāt, nodēvē to par Städel ballīti, tomēr, izrādās, tas bijis tikai aizsegs — patiesībā nesen bijusi viņas dzimšanas diena. Ballītes kluso murdoņu pārtrauc spiedzieni un izsaucieni — izrādās, lai arī oficiāli uzvarētāju paredzēts nosaukt pēc divām dienām, muzeja sabiedrisko attiecību vadītāja nolēmusi negaidīt — zvans vēsta, ka Schneider+Schumacher birojs sīvā sešu biroju konkurencē ieguvis uzvaru. Jau nākamā rītā vizītē ierodas muzeja direktors. Trešdien notiek plānotā preses konference. PR dzirnavas sāk griezties. Lai arī personīgais ieguldījums konkursā nav liels, sajūtas ir pacilājošas…mazliet jūtos kā veiksmes nesējs.
Pirms pāris nedēļām biroja iekšējā Pecha Kucha vakarā projektā neiesaistīta kolēģe, ieraugot attēlu, kur blakus avīžrakstam Kāds izskatīsies Städel jaunais paplašinājums iekompilēta pašu izstrādātā projekta vizualizācija, priecīga izsaucas: «Ā, tas jau nodrukāts avīzē — tā ir laba zīme!» — zīme patiešām izrādās laba — pēc pagājušās trešdienas preses konferences nudien projekta attēli tiek nodrukāti avīzē, informāciju sniedz arī interneta ziņu avoti. Katrs medijs steidz apspēlēt tēmu: «Städel ieiet pazemē»,«Modernā valoda», «Izgaismotais dienas dārgums», «Vairāk vietas mākslai», «Mākslas NLO piezemējas Städel dārzā», «Māksla kurmja rakumā» u.c.
Divas dienas vēlāk gadās būt klāt, kad zvana seniors, Gustavs Peihla (Gustav Peichl) kungs un izsaka savu neapmierinātību ar «jaunekļu» iecerētajām izmaiņām viņa 1990.gadā pabeigtajā muzeja rietumu piebūvē, kas tagad pēc jaunā plāna taptu par administratīvo un reprezentāciju spārnu, atņemot tam izstāžu zāļu funkciju, arī fasāde un plānojums tiktu nedaudz transformēti — birojiem nepieciešami pāris jauni logi un papildus līmenis. Atļauju Peihla kungam neviens nav pavaicājis (arī citi konkursa dalībnieki nav iztikuši bez iejaukšanās rietumu spārnā). Astoņdesmitgadīgais arhitekts, kam joki nav sveši (Peihls vairāku dekāžu garumā paralēli arhitekta praksei ar pseidonīmu Ieronimus zīmējis karikatūras presei) šoreiz ir izaicinoši strikts…: «Tikai pār manu līķi!». Steigšus tiek ieplānota Mihaela un muzeja direktora Maksa Holleina kunga vizīte pie vecmeistara Vīnē. Nākotne rādīs, kā situācija atrisināsies. Städel pasteidzies mājaslapā ievietot visus projektus.
Bilance: nepilnu triju mēnešu laikā esmu paguvusi līdzdarboties jau četros projektos. Katrā — pa drusciņai, katrā — darot kaut ko mazliet citu. Līdz ar to papildinot savu pieredzi un iemaņas atšķirīgos veidos. No muzeja izstāžu zāles iekštelpas vīzijas uz diagrammu virknēšanu Adobe Illustrator, no plānu, griezumu, fasāžu (t.s., «pamatkomplekta») izstrādes, liftu iekštelpu apdares proporcionēšanas un kāpņu telpas trīsdimensiju modeļa līdz jaunbūvju apjomu pilsētbūvnieciskam maketam apspriešanai pilsētas domē. Patlaban «turos» pie meses haļļu savienojoša gaiteņa detalizācijas.
Par biroju un pilsētu
Birojs atrodas kvartālā līdzās galvenajai dzelzceļa stacijai, sadalīts divās daļās — galvenais birojs — Niddastraβe, otra daļa Postrstraβe – viena puse no augšējā stāva Pasta ēkā, kur pasta darbinieku ikdiena sākas ap pieciem no rīta (to dabū zināt, ja paliek birojā pa nakti). Deutsche Post drīz atstās savu stratēģiski izvietoto ēku (…kaut kur manīta analoģija), taču tā netiks nojaukta — pasta vēstuļu skapīšus un dzeltenās kastītes aizstās biroju mēbeles. 2009.gadā Schneider+Schumacher plāno apvienot biroja telpas, pārceļoties pavisam uz Pasta ēku.
Aiz loga redzama lineāri mainīga ainava — vilcieni slīd te vienā virzienā, te otrā. Īpaši efektīgs šis skats ir tumsā. Kāds parūpējies, lai garās apgaismes lampas gar peronu nojumju malām būtu izvietotas mākslinieciskā juceklī…līnijas var «nolasīt», taču ritms ir mainīgs. No atvērtā loga dzirdams: «Liebe Damen und Herren…» — kustība atsākas, ainava turpina slīdēt. Tālāk, aiz stacijas uz debesu fona «zīmējas» jaunā Westhafen (lielākā daļa pabeigta 2003.gadā) rajona akcents — pašu projektētais Westhafen tornis, kas līdzās tiltam noslēdz visu rekonstruēto ostas rajonu — zaļi stiklots cilindrs ar metāla tīklojumu, kas ietver sevī atveramus trijstūrveida logus stāva augstumā, ar smalki risinātu tehnisko iekārtu paslēptuvi piltuvē virs centrālā serdeņa. Centrālās ieejas halle ir kontrastējoši sarkana.
Sarkanais ir S+S vizītkarte — gan kā firmas korporatīvā stila elements, gan arī nereti — kā ēku tonālās paletes sastāvdaļa. Arī Infobox bija sarkans — iespējams, ar to viss sākās… Birojā projektēts gan Westhafen teritorijas detālplāns, gan biroju ēkas gruntsgabala austrumu un rietumu noslēgumos. Šobrīd top skice vēl vienai ēkai — teritorijas galā otrpus sliežu ceļam. Biroja iekšējo lietu kārtību arī nosaka tā dēvētā «sarkanā grāmata», kuru gan neesmu pati redzējusi, tomēr katram darbiniekam iedalītā skiču burtnīca ir melnos vākos (varbūt, ka tas tāds «darba variants»).
Lielu iestāžu tuvumā vienmēr ir kāds «laimīgais» veikaliņš – Tengelmann šokolāde, salāti, apelsīni un klementīni aus Spanien ar vienmērīgu regularitāti aizripinās Pasta mājas virzienā. Vienudien pie Tengelmann kases pārsteidz savāds kasiera jautājums: «Sammeln Sie Herzen?» («Vai Jūs krājat sirdis?») — izrādās, kārtējā punktu krāšana lētāka glāžu komplekta iegādei. Tieši uz Niddasatraβe un Ludvigstraβe stūra atrodas īpaša beķereja — tā sāk darbu ap diviem naktī un beidz ap dienas vidu, kad viss ir iztirgots. Pirmie klienti parasti ir taksisti un izsalkuši tūristi vai jaunieši pēc nakts ballītēm. Arhitekti ir kaut kur pa vidu tiem pārējiem, taču tik pat nozīmīgi klienti. No kolēģiem saņēmu laipnu ieteikumu jau laikus sākt domāt par albumiņu «pirms un pēc…». Jāatzīmē, ka tajā pašā kvartālā, respektīvi, ēkā, kas robežojas ar kopējo iekšpagalmu atrodas vēl viens paliels arhitektu birojs — Jo. Franzke Architekten. Biroji ir draudzīgās attiecībās, taču darba lietas katram ir savas.
Paša Schneider+Schumacher biroja struktūru arī veido divas daļas: viena — arhitektūras un dizaina projektu izstrādei, otra — projektu vadībai. Virsvadītāji ir abi biroja «galvas» — Tils un Mihaels, taču oficiālajā versijā no šī gada zem biroja nosaukuma tiek minēti arī asociētie līdzstrādnieki — projektu grupu vadītāji, kopā piecu personu vārdi. Tālāk lielais organisms sadalās projektu grupās, kas ir plūstoši mainīgs lielums (šeit mani var ņemt par gluži labu piemēru), — mainīgumu ietekmē projekta nozīmīgums un termiņu tuvums, kā arī veicamā darba apjoms un intensitāte. Bez tam, neesmu šeit vienīgais pagaidu darbinieks — diviem no četriem praktikantiem termiņš nesen kā beidzies, nākamnedēļ aiziet vēl viens… nu un, protams, ir arī tādi, kas dažādu citu iemeslu dēļ dodas prom. Tāda «lēkāšana» starp projektiem apgrūtina iespēju secīgi izsekot visām projekta fāzēm, taču ļauj ātri «iemest aci» katrā no tām.
Šogad aizrit 20 gadi kopš biroja dibināšanas. Rudenī paredzēta izstāde Berlīnē…domājams, Städel būs labs papildinājums agrāk sastādītajam ekspozīcijas darbu sarakstam.
Mīļš paldies Zandai un Oskaram Redbergiem, Evijai Sīlei un Edgaram Treimanim par atbalstu! Paldies ģimenei un visiem draugiem.
